Komentāri

Daina Sirmā: Daina Sirmā Ritai. Dievainēs, man šķiet, nav tagadnes, pagātnes,...
Daina Sirmā: Daina Sirmā Kārlim. Paldies par jautājumu. Lauzīju galvu visu die...
Kārlis: Ir sanācis uzmest acis krājumam. Neteiktu, ka mani izteikti aizrauj ...
Rita: Ļoti jauki, ka veidojat dikliēsu un valmieriešu piederības sajūtu...
Daina Sirmā: Māra Klaipa, paldies par jautājumiem. Vai Dievainēs tēloti reā...
Kārlis: Jaunā grāmata ir iezīmīga ar tekstu sadalījumu tematiskos dzejas ...
Daina Sirmā: Paldies par jaukajiem ievadvārdiem, Aivar Madri!...
Māra Klaipa: Dzejoļos ir łoti daudz personu vārdu un uzvārdu, un māju vārdu. ...
Zigurds Strīķis: Kādēļ Jūsu vēstures romāna darbībai ir izvēlēti tieši deviņ...
Arno: Nu tā, drusku sanāca greizi, nejauši palaidu atbildi, pirms izlaboj...
Arno: Šis ir tiešām nopietns jautājums. Godīga atbilde nav vienkārša....
Arno: Paldies par jautājumu! Palika daudz ārā. Tas ir dabiski. Dzīve ir ...
Olafs Rozītis: Vai, strādājot pie šī romāna, autoram bija svarīgi dekonstruēt ...
Riekstiņš: Gribēju pateikt paldies autoram par lasāmvielu un pajautāt, vai bij...
Vilnis Heinrihsons: Lielisks, aizraujošs projekts. Šķiet, ka varētu sarīkot pilnskan...
daina: Labdien! Konferences apmeklējumam nav jāpiesakās, taču nokļū...
Maija: Labdien! Kur var pieteikties konfrences apmeklējumam un vai nokļūš...
samanta: Man ir 15 gadi. šogad, ārpus klases lasīšanā, mums uzdeva izlaīt...
Olafs Rozītis: Ja "Apziņu" pieliktu muzejā pie sienas, vai tā būtu māksla?...
Anna Auziņa: Paldies par jautājumu! Es neteicu, ka darbošanās literatūrzinātn...

Rakstu arhīvs





Partneri













Lasa Inga Pizāne

Inga Pizāne, 26 gadi, dzejniece no Krāslavas, bet dzīvo Rīgā. Lasa grāmatas.

CIK BIEŽI TU LASI?

Vispār lasu ne gluži katru vakaru un dienu, bet būtībā ik pēc pāris dienām. Parasti tas ir atkarīgs no  noskaņojuma. Vispār ir tā, ka lasu vairākas grāmatas paralēli. Man ir, piemēram, rīta grāmata, grāmata, ko es lasu laukos, ko lasu Rīgā. Man ir vairākas iesāktas grāmatas, un, lai baigi nejuktu, es tās lasu vai nu dažādos laikos vai dažādās vietās.

DĪVAINĀKĀ VIETA, KUR LASĪJI GRĀMATU?

Viena dīvainākā laikam nebūs, un es arī nelasu tualetē, kā citi norāda. Uz balkona. Mežā, ja ir kur apsēsties, tur ir miers un viegli koncentrēties. Pieturās, pat ja nav kur sēdēt, es bieži arī stāvot lasu, gaidot tramvaju vai autobusu.

KO TU LASI ŠOBRĪD?

Vairākas grāmatas. Bet viena no tām ir Vanesas Difenbau  „Ziedu valoda”, to man ieteica dramaturģe Madara Rutkēviča, viņa bija pamanījusi, ka man patīk ziedi, un teica, ka tā man noteikti jāizlasa. Paralēli lasu Ernesta Hemingveja „Kam ir un kam nav”, to lasu, kad esmu laukos. Vēl ir trešā –  Gabriela Garsijas Markesa „Simts vientulības gadi”.

NOSAUC TRĪS GRĀMATAS, KURAS TU ŅEMTU LĪDZI UZ NEAPDZĪVOTAS SALAS?

Viena noteikti būtu kāda dzejas grāmata, piemēram, Klāva Elsberga dzeja. Būtībā ar viņu sākās mans ceļš uz dzeju, viņš bija pirmais autors, kurš man iepatikās tā pa īstam. Caur viņu sapratu, ka dzeja var būt interesanta un mūsdienīga, kaut kādā ziņā varēju ar to identificēties un saprast.

Vēl ņemtu kādu no Milana Kunderas grāmatām, iespējams, tā būtu „Nepanesamais esības vieglums” vai arī kādu citu – „Atvadu valsis”, „Joks”. Man ļoti patīk, kā viņš raksta, diezgan filozofiski. Kad lasīju viņa grāmatas, vienmēr kaut kādus citātus izrakstīju, man bija īpaša kladīte pierakstīta ar viņa domām. Manuprāt, uz vientuļas salas vajadzētu arī kaut ko tādu pārdomām.

Trešā būs Hermaņa Heses „Sidharta”, grāmata, kas gluži neietekmēja manu dzīvi, bet drīzāk manas jaunības un skolas gadus. Tā arī ir tāda sevis meklējumu grāmata, tā bija viena no pirmajām prozas grāmatām, kas mani iedvesmoja vispār lasīt, jo tas ir vēstījums par cilvēka dzīves meklējumiem. Tad uz vientuļas salas varētu padomāt: ko es tur daru un kāpēc.

GRĀMATA, KAS IESPAIDOJA TAVU DZĪVI?

Konkrēti tādas vienas grāmatas nebūs, jo es jau vairākas nosaucu, bet tas būtu dzejolis, kas iespaidoja manu dzīvi – viens no Klāva Elsberga dzejoļiem:

„Tāds nu ir mūsdienu dzīves

nesimpātiskais vaigs

jezgas un izpriecas lētas

nemanāmi iet laiks

cepeši krīt no gaisa

nav elpas un riteņi griežas

šis laiks ir automātiskas durvis

neviens lai tām nepiespiežas

nekad nav bijis tik viegli

iz dzīves vilciena krist

bet negribas ātri aiz logiem

atkal var mainīties viss

tā tomēr nav taupīšanās

bet īstākais apjukums

mums pašiem nekad nav laika

atskatīties uz mums”

(Klāvs Elsbergs Dzeja, Rīga: Mansards, 2009. – 252. lpp.)

Es pat atceros brīdi, kad to atklāju. Literatūras stundā bija jātaisa kolāžas, un šo dzejoli izgriezu no kaut kāda žurnāla, kur tas bija publicēts. Dzejolis bija kolāžas centrā, un tad es tajā kaut kā iedziļinājos, jo līdz tam vispār nedomāju, ka dzeja var būt saistoša, mūsdienīga.

KUR UN KĀ TU IEGŪSTI GRĀMATAS, KURAS  LASI?

Agrāk, kad vēl dzīvoju Krāslavā, grāmatas ņēmu bibliotēkā. Tur arī nebija grāmatu veikala, tas bija ļoti skumji. Interesanta pilsēta, bet bez grāmatu veikala.

Vai nu man uzdāvina, vai arī pati pērku. Bet dažreiz gadās, ka māsa vai kāds draugs iedod palasīt, bet tas ir diezgan reti, jo pārsvarā, ja mani interesē tā grāmata, tad es nopērku.

KO TU VĒL GRIBĒTU IZLASĪT?

Gribētu izlasīt to autoru, kuri man patīk, biogrāfijas, ja, protams, tādas būtu pieejamas. Mani interesē, kāda bija to rakstnieku dzīve, ko viņi rakstīja, ko domāja. Mani interesē fakti par to, kur un kā tapa konkrētā grāmata, kā parādījās pirmā ideja. Piemēram, varētu sākt ar Milana Kunderas biogrāfiju.

GRĀMATAS TĒLS, KURAM TU GRIBĒTU LĪDZINĀTIES?

Vispār nav tāda. Bet gribētu pati uzrakstīt tādu grāmatu, kuras varoņiem kāds cits gribētu līdzināties. Tas man ir vairāk tāds sapnis.

GRĀMATA, KURU VISVAIRĀK ESI PĀRLASĪJUSI?

Neesmu nevienu romānu pārlasījusi (vismaz pagaidām), bet ir vairākas dzejas grāmatas, kuras esmu pārlasījusi, piemēram, Ādams Zagijevskis „Svešā skaistumā”, tā man ļoti patīk. Kad uznāk noskaņa pēc dzejas, pārsvarā atšķiru to grāmatu un pa kādam dzejolim palasu. Viņa krājumā ir vairāki dzejoļi par pilsētām, piemēram, es pirms un pēc aizceļošanas uz Romu izlasu to dzejoli, un tad domāju, kādas man asociācijas saistās. Tādā veidā pirms un pēc kaut kādas jaunas pieredzes mēdzu lasīt šo dzeju.

PĒC KURAS GRĀMATAS IZLASĪŠANAS SAPRATI, KA LASĪT IR LABI, AIZRAUJOŠI, VĒRTĪGI?

Tās laikam būs Hermaņa Heses grāmatas. Pirmā bija „Sidharta”, kuru man viens cilvēks ieteica izlasīt, tā bija kā filozofisks ceļojums, kā sevis atklāšana. Otra bija „Demiāns”. Tās laikam bija pirmās grāmatas, kad sapratu, ka jāiet uz bibliotēka, jāmeklē vēl kaut kas, jāsāk lasīt, pat radās jautājums, kur es biju agrāk un kāpēc jau agrāk negāju uz bibliotēku.

KO TU DOMĀ PAR GRĀMATU DIGITALIZĀCIJU?

Man nav nekas pret to, bet pati es vispār nelasu elektroniski. Grāmata un dators man neiet kopā vispār, esmu par maņām, ar kurām var sataustīt, saredzēt. Labi, datorā var redzēt, tomēr nevar just grāmatas smaržu. Var digitalizēt, bet es nebūšu mērķauditorija. Lai gan grāmatas kindle neesmu lasījusi.

VAI IR KĀDA GRĀMATA, PAR KURAS IZLASĪŠANU TEV IR KAUNS (neērti, žēl par iztērēto laiku)?

Man ir daudz iesāktu un nepabeigtu grāmatu, jo, ja mani neinteresē, es arī nespiežu sevi lasīt, tāpēc ka zinu, cik pasaulē vēl daudz grāmatu, kuras var izlasīt, kuras būs interesantākas un vērtīgākas. Pārsvarā to nosaka kaut kādas pirmās 30 vai 50 lapaspuses, ja es pēc tam neko nejūtu un negribu, tad tālāk arī nelasu. Mēdzu gan atgriezties un pamēģināt vēlreiz, bet ne vienmēr.

KO VĒL BEZ LASĪŠANAS TU ESI DARĪJUSI AR GRĀMATU?

Esmu izmantojusi kā fotoaparāta statīvu. Arī kā datora peles paliktni.

SLAVENS JEBKURU LAIKU AUTORS, AR KURU TU VĒLĒTOS PAVAKARIŅOT?

Vispār ir tāds – Ernests Hemingvejs. Ļoti simpātisks bija jaunībā, gribētu vakariņot vai pusdienot ar viņu tad, kad viņš bija jauns. Bet vislabāk būtu tieši kafiju padzert, parunāt, kā viņam iet. Manuprāt, ir interesanti pazīt cilvēku tajā laikā, kad viņš vēl nav sevi piepildījis, bet viņā ir liels potenciāls. Un tad, pēc ilgiem gadiem, es teiktu: „Jā, es ar viņu vakariņoju.”

  • Aina

    Ļoti interesantas atbildes! Iedvesmo vairāk lasīt grāmatas un vairāk domāt par to, ko lasi! Paldies!

  • Kaspars Sils.

    dien dienas,ripo ripuļi ,sķērsielu skietamie celi.’Ka riteni atveras maaju un veikalu logi un durvis..Dien dienas virpuli ka straumes uz ielas liist steiga un neatklatais natiitais siera ritulis un nenogarshotais saldais viins.,Dien dienas un nakt naktis netrastais durvju kods…:)

  • Laura

    ļoti interesanta intervija..iedvesmoji aiziet atkal uz bibliotēku, tik daudz grāmatas,ko lasīt :) Paldies Tev!

  • Lasot Ingas atbildes, ļoti sakārojās vasaru, kad var lasīt saulainā mežā.

    Paldies par komentāriem.

  • Domāju, ka organizēt altneatīvus pārejas rituālus postpadomju telpā būtu problemātiski. Vismaz tikmēr, kamēr totāli nenomainīsies paaudzes. Neesmu večiņa, bet man altneatīvie rituāli saistās ar 1) bērnības svētkiem vulgāru, tukšu parodiju par padomju laikos pagrīdē nodzītajām kristībām, 2) uzņemšanu pionieros. Akdies, jums grūti saprast, cik tolaik to uztvērām nopietni, kaut kas līdzīgs iestiprināšanai katoļu baznīcā, 3) ar to, ka labākie tiks svētīti īpaši uzņemti komjaunatnē. utt., utjpr . labāk tad palikt pie izlaidumu un 1. septembru krāšņumiem šiem rituāliem tomēr nav stipras tendences ideoloģizēties.Doma par ētisku apvienību neticīgiem ļaudīm ir laba. Tomēr pati īsti nevaru saprast garīgumā nebalstītu ētiku. Komunistiskās ideoloģijas centrā arī (vismaz nomināli) bija cilvēks un diez kas no tā nesanāca. Man diez kā neveicas, ja pati esmu sev kungs un ķēniņš. Tomēr ļaudis mēdz būt dažādi, paldies Dievam :)

  • Conrado, vai Jūsuprāt grāmatu lasīšana ir “alternatīvs pārejas rituāls postpadomju telpā”?

Komentārs

  

  

  


*

Draugiem.lv pase