Komentāri

samanta: Man ir 15 gadi. šogad, ārpus klases lasīšanā, mums uzdeva izlaīt...
Olafs Rozītis: Ja "Apziņu" pieliktu muzejā pie sienas, vai tā būtu māksla?...
Anna Auziņa: Paldies par jautājumu! Es neteicu, ka darbošanās literatūrzinātn...
Jānis: Anna, sirsnīgs paldies par grāmatu! Intervijā Jūs, šķiet, runā...
Rihards Bargais: Pienāca viens brīdis, kad dzejā man neiepatikās abstrakcijas un tr...
Olafs Rozītis: Kas prozā bija tas būtiskākais, kas Jūs tai pievērsa? Vai arī J...
Rihards Bargais: Paldies par jautājumu, Labiekārtotāj. Jā, daļa teksta pirmoreiz p...
Labiekārtotājs: Paldies par labi pavadītu laiku! Vēlos pajautāt, cik lielā mērā...
Ivars Logins: Atkal eksperte kļūdās - latgalieši 1917.gada kongresā neprasīja ...
Rihards Bargais: Oh, Saulceri, paldies par jautājumu, bet reliģisko tēmu esmu nolēm...
Saulceris Vītiņš: Paldies autoram par saistošo lasāmvielu! Mani interesē - kas tie...
Žubīte: Ieinteresējāt par topošo 2. grāmatu! Vai tajā varētu tēlaini at...
Jānis Tomašs: Marija grāmatas galvenais varonis cieš no mīlestības radītajām s...
Ance: Ir iespēja skatīties "Degpunktu" vai lasīt Tomaša dzeju. Es izvēl...
Marija: Paldies autoram par interesanto krājumu! Man aizķērās Kārļa Vēr...
Jānis Tomašs: Bērnu literatūrai ir vieglāk, jo viņi skaidri apzinās ka mērķau...
Jānis Tomašs: Ja runājam par otro grāmatu, tad viņa noteikti būs! Kā jau šajā...
Indra: Un kā pašam autoram šķiet - kas ir viņa dzejas mērķauditorija?...
Valters: Valoda, ko es (mēs) pazīstu (pazīstam)"Apsargs šķiro cilvēkus/ s...
Dace Vīgante: Terre, paldies par labajiem vārdiem un novērtējumu. Piekrītu, nosa...

Rakstu arhīvs





Partneri













RŪGTĀ PĒCSAJŪTA. Diskusija par Kārļa Vērdiņa dzejoļu krājumu „Pieaugušie”

Lasītāji aicināti komentāros izteikt savas pārdomas, viedokli vai uzdot jautājumus par Kārļa Vērdiņa dzejoļu krājumu „Pieaugušie”. Uz jautājumiem atbildēs arī pats autors. Kritika ir atļauta, bet aizvainojoši komentāri tiks dzēsti. Diskusija ilgs līdz 6. novembrim. Aicinām diskusijas dalībniekus piedalīties ar savu īsto identitāti.

Domājams, ka ar Kārli Vērdiņu mūslaiku latviešu dzejas lasītājs nav jāiepazīstina – par autora popularitāti liecina gan pārdoto grāmatu skaits (ātri kļūst par bibliogrāfiskiem retumiem), gan balvas un atzinības, gan allaž kuplais apmeklētāju skaits dzejnieka lasījumos. Joprojām atmiņā palicis epohālais grāmatas „Es” atklāšanas pasākums 2008. gada vasarā, kas norisinājās Zinātņu akadēmijas zālē, klātesot simfoniskajam orķestrim un aktrisei Olgai Dreģei. Šobrīd tas asociējas teju ar dzīrēm mēra laikā, jo jau nākamajā gadā, kā zināms, sākās ekonomiskā krīze, kas visu nāciju, tostarp arī literatūru iesvieda dziļā bezdibenī. Grāmatā „Pieaugušie” apkopoti dzejoļi, kas galvenokārt tapuši tieši šajā tumšajā laikā un pēckrīzes periodā, un apkārt virmojošās sajūtas šķiet nosēdušās arī Kārļa liriskā „es” dvēselē. Lai gan formas ziņā dzejnieks ir palicis uzticīgs savām iemīļotajām četrrindēm un dzejprozai, intonācijas maiņa salīdzinājumā ar intelektuālās ironijas un dzirkstošas asprātības piesātināto „Es” ir visai labi sajūtama (tas nenozīmē, ka iepriekšējā krājumā trūktu lirisku dzejoļu, atcerēsimies kaut vai slaveno „Come to me”, kas iekļauts piecdesmit pēdējo gadu labāko mīlas dzejoļu sarakstā (sarakstu veidojuši Sautbenkas Mākslas centra Londonā eksperti)). No otras puses krājumu „Pieaugušie” ir vēlme uztvert kā itin loģisku un racionāli pārdomātu „Es” turpinājumu un tajā iesākto tēmu papildinājumu un izvērsumu, ik pa laikam ieskanoties arī kādam iepriekš nemanītam motīvam.

Kā būtiskāko atšķirību gribas izcelt dzejnieka atkāpšanos no iepriekšējā krājumā plaši izmantotā atsvešinājuma, kad dzejoļu lirisko „es” galvenokārt aizstāja plaša kultūrvēsturē balstītu tēlu galerija (postmodernismam piederīgs paņēmiens, kas veiksmīgi saspēlējās ar grāmatas nosaukumu „Es”, atklājot autora pārdzīvojumus un uzskatus caur intelektuālajiem klejojumiem). „Pieaugušajos” iekļautie dzejoļi pārsvarā šķiet krietni personiskāki un liriskāki, un ciešo autora klātbūtnes sajūtu neslāpē pat ierastā ironija (kas šoreiz jūtami smeldzīgāka) un kultūratsauces (piemēram, norādes uz Sartru un Bovuāru dzejolī „Cits”). Dzejnieks atgriezies pie pirmajā krājumā „Ledlauži” pieteiktajiem mīlestības un seksualitātes motīviem (neslēpjoties no atklātās homoseksualitātes), taču ar daudz nobriedušāka, piedzīvojušāka un, jā, arī rutinēta un dzīves nogurdināta cilvēka skatījumu. Teiksim, dzejolī „Tīrība” visai lietišķā dienasgrāmatas stilistikā aprakstītas pēc mīlestības izslāpuša homoseksuāla vīrieša seksuālās dēkas, meklējot gadījuma partnerus, vakarā atgriežoties pie pastāvīgā partnera, kurš ir piedzēries un nevēlas komunicēt. Šos motīvus papildina arī teksti, kur saplūst hedoniska dzīves baudīšana ar tās radītajām emocionālajām un fiziskajām paģirām, ko papildina nesaudzīga sevis plosīšana, aizturēti dvēseles kliedzieni (visspēcīgāk dzejolī „Sevī”, arī „2008”, „Jēga”). Vairāki dzejoļi piedāvā arī refleksijas par savu paaudzi, dokumentējot savas personības vēsturiskās piederības apziņu laikmetam un notikumiem, kas veidojuši šīs paaudzes domāšanas un uztveres modeļus („1991”, „Savas kārtas patikšana”), atskatoties arī uz iepriekšējām paaudzēm, likumsakarīgi pārejot pie vecuma, atmiņu un nāves motīviem (piemēram, „Pieminekļi”, „Rudzupuķes”, „Mūsu tēvi”, „Koncerts vecajā estrādē”, „Par dzīvajiem”, „Pa vecam”, „Dārzā” un Mārim Melgalvam veltītajā „Finiša taisnē”).

Viens no interesantākajiem grāmatā iekļautajiem tekstiem ir garais dzejojums „Dežūrgaisma”, kas rakstīts izteiktā grēksūdzes dzejas stilistikā, detalizēti aprakstot savus pārdzīvojumus un ikdienas novērojumus, ilgstoši ārstējoties slimnīcā, kur skarbā realitāte mijas ar teju sirreālām vīzijām. Iepriekš Kārļa darbos nemanīta sirreālisma un neparastu, nereti baisu vīziju klātbūtne gluži ikdienišķās parādībās patīkami pārsteidz arī tādos dzejoļos kā „Pavasaris Pārdaugavā”, „Kartupeļi”, „Pils”, „Katastrofa”, arī „Sapnis”, kuru tēlainībā gribas saskatīt Kārļa atdzejoto amerikāņu dzejprozas virtuozu Čārlza Simiča un Rasela Edsona klātbūtni. Tiesa, grāmatā netrūkst arī dzejoļu, kas mazliet atgādina nodevas „Es” laikiem, sniedzot ironiskas spēles ar kultūras un vēstures parādībām („Brīnumi”, „Roka”, „Raideris”).

„Pieaugušie” ir grāmata par pēcsajūtām – par to, kas notiek dvēselē pēc ballītes ar draugiem, pēc nopietnām attiecībām un patiesas mīlestības, pēc slimības pārciešanas, arīdzan pēc visas nācijas ekonomiskā un garīgā sabrukuma. Tā ir dzeja par lēnu un skumju apvītu atgūšanos, par mēģinājumiem atgūt reiz tik kaismīgi izdzīvotās sajūtas, un vienlaikus tai cauri vijas nolemtības un neizbēgamības tēma, kas pieteikta jau pirmajā dzejolī „Labvakar, mūsu mazo draudziņ!”, ko droši var uztvert par visa krājuma kredo. Lai gan redaktors Jānis Rokpelnis šo dzeju raksturo kā „vācietisku”, man gribētos to uztvert drīzāk kā „veidenbaumisku”, kurā vienlīdz spēcīga carpe diem un memento mori motīvos balstīto izjūtu klātesamība.

 

Aivars Madris, RMM projektu kurators

  • Katrīna

    Vienīgais, ko varu teikt par šo grāmatu – labu apetīti :)

    Ļoti patika

  • Kārlis Vērdiņš

    Paldies! Lai arī jums laba apetīte!

  • Anita

    Sveiki! Es pagaidām izlasīju līdz pusei, jo mani pasauca pieaugšo dzīve- un tā ir brīnišķīga!
    Man nav pie rokas grāmatiņa, lai citētu- nu tas par to iekāpšanu pa logu ir ļoti spēcīgs! Un vēl man likās, ka Sartrs un Bovuāra ir tie paši, kas kādreiz pārdeva govi un runāja par to, ka -Vecais vēl teica – liec labāk zobus, a es – ņi figa, es uz Parīzi!-ļoti patika izdomāt šo saikni. Es tikai vēl nezinu, kā man tas palīdz izprast pieaugušo.
    Kārli, 3 ziņkārīgi jautājumi:
    vai domājot un strādājot ar Pieaugušajiem:
    1) ir tāds pašam spilgts pārsteigums? Piemēram, prieks vai izbrīns par savām atklāsmēm?
    2) Apzināti meklēji, kas ir foršs pieaugšanā?
    3) Kurš ir spilgtākais aplauziens?

  • Kārlis Vērdiņš

    Sveiki, Anita!
    1) Iespējams, bija neliels pārsteigums, kad sapratu, ka pieaugušo dzīve nemaz tik daudz prieka nepiedāvā. Turklāt pašlaik es jūtos šāda veida dzejā pateicis visu, cik nu spēju, un, ja turpināšu rakstīt, tad jau kaut ko pavisam citu.

    2) Nē, es nemeklēju foršo, drīzāk centos rakstīt par savām sajūtām un pārdomām maksimāli godīgi un atbrīvoti. Rezultātā, manuprāt, grāmatā laikam nav nemaz tik daudz dzejoļu par to, kas ir foršs.

    3) Šībrīža spilgtākais aplauziens ir tas, ka veiksmīgi ir iznīcināts žurnāls “Latvju Teksti”, nākamgad tas vairs neiznāks. Salīdzinājumā ar šādām lietām jebkuras dzejas problēmas šķiet sīkas.

    Paldies par jautājumiem!

  • Anita

    Paldies par atbildi!
    Bērni grib ātrāk būt lieli,… ar domu, ka viņi nebūs drūmie pieaugušie… Pieaug un skumst.
    Es tomēr gaidīšu Jūsu tekstus, arī pavisam citus.
    Ļoti žēl par “Latvju Tekstiem”.

  • Agnus

    Labdien, Kārli!
    Kaut kur lasīju, ka drīzumā tiks publicēta Jūsu grāmata bērniem. Vai varat par to pastāstīt? Dzeja?

  • Kārlis Vērdiņš

    Pēdējo gadu laikā lēnām rakstu vēl vienu dzejoļu grāmatu bērniem, kas droši vien sauksies “Tētis”. Un galvenā persona tur, protams, būs tētis dažādās variācijās. Pie labvēlīgiem apstākļiem grāmata varētu iznākt, iespējams, nākamgad.

  • daina

    Paldies, Kārli, par grāmatu! Tā vienlaikus mani ļoti iepriecināja (ar brīnišķīgajiem dzejoļiem un izkārtojumu), gan arī saskumdināja. Ja grāmatā šīs pieaugšanas skumjas pārsvarā aprakstītas ar gaišumu un vieglumu, tad tavas atbildes intervijās un arī šeit, komentāros, jau izklausās drūmāk. Vai, tavuprāt, tomēr pastāv kāda izeja, kā padarīt pieaugušo dzīvi panesamāku? Does it get easier, kā Skārleta Johansone jautāja Bilam Murejam; vai tomēr tālāk būs tikai sliktāk?

  • Valters

    Sveiks, Kārli!
    Neskumsti! Pasaule balstās entuziasmā un gribas apņēmībā. Arī es lasu Latvju Tekstus, atrodot savā pastkastītē, un nelabvēlīgu apstākļu labvēlīga iznākuma dēļ pērku grāmatas (plauktā jau atradās Pieaugušie). Tikai atceries- jaunības ideālu nodošana, aizmiršana beidzas ar garīgu nāvi. Tīri labi iztēlojos jauno latvju literatūras žurnālu. Melnbalts spīdīgs vāks, ilustrācijas no mākslinieka, kura darbus redzēju Rīgā kādā kultūras centrā. Eksistenciālus porainus vulkāniskas izcelsmes akmeņu dvēseles, pelēkā fonā, melnās robežās kā melniem kvadrātiem. Laikam, tādos nonāk piemirstais un piemājo neizzinātais. Tikai jaunu cilvēku jauna literatūra. Un literatūra ne tik daudz latviski cik latviska, šajā teritorijā piemītoša.
    Dzīvo sveiks!

  • Kārlis Vērdiņš

    Paldies, Daina! Negribas ticēt, ka viss būs tikai sliktāk. Gribas saglabāt gaišu skatu uz dzīvi, lai cik naivi tas dažkārt arī neliktos. Un novēlu to arī citiem.

  • Alise

    Labdien!
    Esmu nedaudz jaunākas paaudzes cilvēks nekā Jūs, bet dīvaini, Jūsu daiļrades iepazīšanai esmu veltījusi pēdējos 2 gadus (ne jau katru dienu, protams). Mani tā šokē, valdzina, piesaista, ieinteresē.
    Ar savu pētījumu “Laikmeta zīmes Kārļa Vērdiņa dzejā” skolēnu zinātniski pētniecisko darbu konkursā startēju Jelgavā. Paldies par Jūsu dzeju, īpaši “Pieaugušie” no “Pieaugušie”.
    Mana refleksija https://www.youtube.com/watch?v=B4beMQHnVW0

  • Kārlis Vērdiņš

    Paldies, Alise, par video!

  • Tija

    Tiktiikko izlasīju Pieaugušos! Šķiet, ka šī būs viena no tām grāmatām, kuru nākotnē(kad arī es nu būšu miesā un garā pieaugušais) vēlreiz nāksies meklēt bibliotēkas grāmatplauktā, pārlasīt, sajust no jauna un salīdzināt ar pirmā lasījuma noskaņu. Arī noteikti tad pēdējo dzejoli gribot negribot pārlasīšu vairākkārt.

Komentārs

  

  

  


*

Draugiem.lv pase