Komentāri

Arno: Nu tā, drusku sanāca greizi, nejauši palaidu atbildi, pirms izlaboj...
Arno: Šis ir tiešām nopietns jautājums. Godīga atbilde nav vienkārša....
Arno: Paldies par jautājumu! Palika daudz ārā. Tas ir dabiski. Dzīve ir ...
Olafs Rozītis: Vai, strādājot pie šī romāna, autoram bija svarīgi dekonstruēt ...
Riekstiņš: Gribēju pateikt paldies autoram par lasāmvielu un pajautāt, vai bij...
daina: Labdien! Konferences apmeklējumam nav jāpiesakās, taču nokļū...
Maija: Labdien! Kur var pieteikties konfrences apmeklējumam un vai nokļūš...
samanta: Man ir 15 gadi. šogad, ārpus klases lasīšanā, mums uzdeva izlaīt...
Olafs Rozītis: Ja "Apziņu" pieliktu muzejā pie sienas, vai tā būtu māksla?...
Anna Auziņa: Paldies par jautājumu! Es neteicu, ka darbošanās literatūrzinātn...
Jānis: Anna, sirsnīgs paldies par grāmatu! Intervijā Jūs, šķiet, runā...
Rihards Bargais: Pienāca viens brīdis, kad dzejā man neiepatikās abstrakcijas un tr...
Olafs Rozītis: Kas prozā bija tas būtiskākais, kas Jūs tai pievērsa? Vai arī J...
Rihards Bargais: Paldies par jautājumu, Labiekārtotāj. Jā, daļa teksta pirmoreiz p...
Labiekārtotājs: Paldies par labi pavadītu laiku! Vēlos pajautāt, cik lielā mērā...
Ivars Logins: Atkal eksperte kļūdās - latgalieši 1917.gada kongresā neprasīja ...
Rihards Bargais: Oh, Saulceri, paldies par jautājumu, bet reliģisko tēmu esmu nolēm...
Saulceris Vītiņš: Paldies autoram par saistošo lasāmvielu! Mani interesē - kas tie...
Žubīte: Ieinteresējāt par topošo 2. grāmatu! Vai tajā varētu tēlaini at...
Jānis Tomašs: Marija grāmatas galvenais varonis cieš no mīlestības radītajām s...

Rakstu arhīvs





Partneri













Mēneša priekšmets. Vietalvas Dziedāšanas biedrības karogs

Marta Mēneša priekšmets ir piedzīvojis gan pirmo nacionālo atmodu, gan izsūtījumu uz Sibīriju un atgriešanos mājās. Tas ir Vietalvas[1] Dziedāšanas (Labdarības) biedrības kora karogs, kas lepni nests dziedātāju priekšā, sākot ar Pirmajiem latviešu Dziesmu svētkiem (1873), kuros piedalījās Vietalvas vīru koris, līdz pat beidzamajiem pirmās brīvvalsts Dziesmu svētkiem (1940), bet kopš 1961. gada kā liels dārgums ticis glabāts mūsu muzejā.

Vietalvas Dziedāšanas biedrības zīda karogs zaļgandzeltenā krāsā. Karoga gala vīle bārkstaina. Augšējā stūrī (pie kāta) divi pušķi. RTMM 85159

Uz karoga priekšpusē izšuvumi: "10. Mai. 1870" un burti "WDB" lauru un ozolzaru ielokā. RTMM 85159

Kopā ar karogu tikusi lietota dekoratīva karoga kāta uzmava – sudraba lira. Tā bijusi II Vispārējos latviešu dziesmu svētkos (Rīgā, 1880. gada jūnijā) godam pelnīta balva Vietalvas jauktajam korim diriģenta Jura Kalniņa (Prātkopja) vadībā, izcīnot 1. vietu “dziesmu karā”.

Karoga kāta uzmava, izgatavota Rīgā 1880. gadā. Viena no piecām stīgām pazudusi. Apakšā gar liras malu gravēts: ""Us otreem wisp. Latw. dseed. swehtkeem 1880" - Weetalwas labdars. beedr. jauktam kor." RTMM 85158

Karoga tapšana apvīta leģendām – karogu Vietalvas korim dāvinājusi vietējā barona fon Brimmera ģimene, lepojoties, ka tās valdījumā ir tāds koris un kora vadonis “kā nevienam”. Leģendas variants vēstī – karogu savām rokām darinājušas fon Brimmera meitas, kuras pašas labprāt dziedājušas latviešu zemnieku korī, ko vadījis šarmantais skolotājs Juris Kalniņš. Klīdušas runas, ka ne tikai patika un dziedātprieks mudinājis barona meitas (vai – vienu no meitām) šūdināt karogu par godu Jurim Kalniņam un viņa vadītajam korim…

Juris Kalniņš (literārais pseidonīms – Prātkopis) ap 1890. gadu. RTMM 56239-2

Kā nu tur bijis, kā ne, bet kora gada svētkos, 1871. gada maijā, jauno karogu svinīgi pasniedza diriģentam Jurim Kalniņam (Prātkopim). Koris tik ļoti lepojās ar saviem pirmsākumiem, ka vēl daudzus gadus vēlāk, kad jau bija nomainījušās dziedātāju paaudzes, fotografējās un uzstājās ar godalgoto karogu un sudraba liru.

Vietalvas labdarības biedrības koris pie biedrības nama. 1920. gadi. RTMM 179994

Bet leģendas ar to nebeidzas. Vairāk nekā ceturtdaļu gadsimta ik reizi, kad muzejā tika rādīts šis karogs un sudraba lira, paklusām tika stāstīts arī par tā turpmāko likteni.

1949. gada 25. martā Latvija otrreiz piedzīvoja iedzīvotāju masveida deportāciju uz Krievijas attālākajiem reģioniem (pirmā reize bija 1941. gada 14. jūnijā). Izsūtītajiem bija pat formāli tiesas procesi un “ierosinātas lietas”, balstoties uz PSRS Ministru padomes pieņemto lēmumu “Par kulaku un viņu ģimeņu, nelegālā stāvoklī esošo bandītu un nacionālistu ģimeņu, bruņotās sadursmēs nošauto un notiesāto bandītu ģimeņu, legalizējušo bandītu, kas turpina naidīgu darbību, un viņu ģimeņu, kā arī represēto bandītu atbalstītāju ģimeņu izsūtīšanu no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas teritorijas”. No Latvijas 1949. gada 25. martā izveda 13504 ģimenes, t.i., 42322 cilvēkus. Madonas novads šajā laikā zaudēja pāri par 2000 iedzīvotāju.

Tajā piektdienas rītā no Madonas apriņķa Odzienas pagasta Jauntrakšķinu mājām piespiedu ceļu uz Tomskas apgabalu sāka arī Vietalvas Labdarības biedrības ekonoms Pēteris Penderis un viņa sieva Emma, meita Gaida Grāvīte, znots Jānis Grāvītis un mazmeita Daina. Lai padomju okupanti nezaimotu un neiznīcinātu Vietalvas biedrības karogu, Pēteris aptinis to sev ap augumu zem virsdrēbēm – un paspējis to izdarīt vien mazu brīdi, pirms viņu kopā ar ģimeni iedzen pajūgā, lai vestu uz tuvāko staciju un tālāk – uz Sibīriju. Tajā brīdī viņš bijis jau cienījamā vecumā – gandrīz 70 gadus vecs.

Šis izsūtīto ešelons bija ceļā divas nedēļas, iekams nonāca Tomskas apgabala Asinas rajonā un iebrauca Asinas stacijā, kas bija sava veida “sadales punkts” – no šīs stacijas izsūtītie tika izvadāti pa visu rajonu. Pēteris Penderis, kā tas atzīmēts dokumentos, šo vergu sadali nepiedzīvoja, viņš nomira Asinas stacijā 1949. gada 11. aprīlī un, cik noprotams, turpat stacijas tuvumā arī aprakts kopā ar citiem nelaimīgajiem likteņa biedriem.

Karogu tālāk saglabāja viņa ģimene. Kad 1953. gada 5. martā nomira Staļins, lēnām un smagnēji mainījās PSRS politiskā gaisotne, un nometņu vergus pamazām sāka brīvlaist. Grāvīšu ģimeni un Emmu Penderi atbrīvoja 1957. gadā, viņi atgriezās Latvijā, un kopā ar viņiem arī karogs.

1961. gada vasarā mūsu muzeja tolaik pavisam jaunie darbinieki – Saulcerīte Viese, Zenta Reiskarte, Jeronīms Stulpāns, Romāns Pussars – devās muzeja materiālu vākšanas ekspedīcijā. Galvenais uzdevums bija fiksēt fotoattēlos to, kā unikāli skaistā Daugavas leja starp Pļaviņām un Koknesi palēnām pārtapa postažā, ko nosauca par Pļaviņu HES būvi –nelīdzēja nekādi sabiedrības protesti. Šīs ekspedīcijas laikā pie muzeja darbiniekiem arī nonāca Vietalvas karogs.

Šobrīd nav zināms, vai tas bijis plānots atradums. Nav vairs arī, kam pajautāt. Taču ir saglabājušies ekspedīcijas dalībnieka Romāna Pussara fotografēto filmu negatīvi, un starp tiem ir iemūžināts brīdis, kad Emma Pendere, Gaida un Jānis Grāvīši tur rokās savu likteņbiedru – Vietalvas Dziedāšanas biedrības karogu – pirms tā atdošanas mūsu muzeja glabāšanā. Šis attēls ir tā vērts, lai ilgāk un rūpīgāk ieskatītos šo triju cilvēku acīs.

Par liru – jādomā, ka tā bijusi paslēpta jau savlaicīgi turpat mājās, iespējams, kopā ar saglabātajiem Vietalvas Labdarības biedrības dokumentiem, kas arī atrodas mūsu muzeja krājumā. Šie dokumenti gan atspoguļo biedrības darbību tikai vācu okupācijas laikā (1941. gada rudens – 1944. gads), jo viss biedrības arhīvs (1872.–1940. gads, saglabājies saraksts) nosūtīts “Biedrību likvidācijas komisijai pie Tautas komisāru padomes”.

Un vēl – Emma Pendere ar meitu Gaidu Grāvīti dalījušās atmiņās par teātra spēlēšanu Vietalvā, par dziedāšanu korī, par teātra un kora repertuāru, par dažādiem pasākumiem un notikumiem kultūras dzīvē Vietalvā (šīs atmiņas pierakstījis R. Pussars). Tikai ne ar pušplēstu vārdu nav pieminēts 1949. gada marta sāpju ceļš. Arī tas ir laikmetu raksturojošs fakts – nebija vēlams 1961. gadā publiski dalīties atmiņās par pārdzīvoto, jo tad varēja vēlreiz mērot ceļu turpat atpakaļ. Par padomju dzīves īstenības nomelnošanu.

Viens teikums R. Pussara pierakstītajās atmiņās par Vietalvas kori iekļauts kā Emmas Penderes citāts: “Mēs visi bijām dziesmu gari!” Varbūt šī izjūta – būt “dziesmu garam”, nevis izsūtītam vergam – palīdzēja izturēt. Un atgriezties.

Baiba Āboltiņa,
RMM mūzikas vēstures krājuma glabātāja

[1] Vietalva – ciems tagadējā Pļaviņu novadā, Vietalvas pagastā. Pirmās brīvvalsts laikā ietilpis Madonas apriņķī.

Komentārs

  

  

  


*

Draugiem.lv pase