Komentāri

daina: Labdien! Konferences apmeklējumam nav jāpiesakās, taču nokļū...
Maija: Labdien! Kur var pieteikties konfrences apmeklējumam un vai nokļūš...
samanta: Man ir 15 gadi. šogad, ārpus klases lasīšanā, mums uzdeva izlaīt...
Olafs Rozītis: Ja "Apziņu" pieliktu muzejā pie sienas, vai tā būtu māksla?...
Anna Auziņa: Paldies par jautājumu! Es neteicu, ka darbošanās literatūrzinātn...
Jānis: Anna, sirsnīgs paldies par grāmatu! Intervijā Jūs, šķiet, runā...
Rihards Bargais: Pienāca viens brīdis, kad dzejā man neiepatikās abstrakcijas un tr...
Olafs Rozītis: Kas prozā bija tas būtiskākais, kas Jūs tai pievērsa? Vai arī J...
Rihards Bargais: Paldies par jautājumu, Labiekārtotāj. Jā, daļa teksta pirmoreiz p...
Labiekārtotājs: Paldies par labi pavadītu laiku! Vēlos pajautāt, cik lielā mērā...
Ivars Logins: Atkal eksperte kļūdās - latgalieši 1917.gada kongresā neprasīja ...
Rihards Bargais: Oh, Saulceri, paldies par jautājumu, bet reliģisko tēmu esmu nolēm...
Saulceris Vītiņš: Paldies autoram par saistošo lasāmvielu! Mani interesē - kas tie...
Žubīte: Ieinteresējāt par topošo 2. grāmatu! Vai tajā varētu tēlaini at...
Jānis Tomašs: Marija grāmatas galvenais varonis cieš no mīlestības radītajām s...
Ance: Ir iespēja skatīties "Degpunktu" vai lasīt Tomaša dzeju. Es izvēl...
Marija: Paldies autoram par interesanto krājumu! Man aizķērās Kārļa Vēr...
Jānis Tomašs: Bērnu literatūrai ir vieglāk, jo viņi skaidri apzinās ka mērķau...
Jānis Tomašs: Ja runājam par otro grāmatu, tad viņa noteikti būs! Kā jau šajā...
Indra: Un kā pašam autoram šķiet - kas ir viņa dzejas mērķauditorija?...

Rakstu arhīvs





Partneri













Izkrāso to melnu. Diskusija par Krišjāņa Zeļģa dzejas krājumu “Zvēri”

Lasītāji aicināti komentāros izteikt savas pārdomas, viedokli vai uzdot jautājumus par Krišjāņa Zeļģa dzejas krājumu “Zvēri”. Uz jautājumiem atbildēs arī pats autors. Kritika ir atļauta, bet aizvainojoši komentāri tiks dzēsti. Diskusija ilgs līdz 25. jūnijam. Aicinām diskusijas dalībniekus piedalīties ar savu īsto identitāti.

Grūti palikt vienaldzīgam pret Krišjāņa Zeļģa otrās “pilnmetrāžas” (ja neskaitām pērn izdoto sīkkrājumu “Mīļākie”) dzejas grāmatas vizuālo noformējumu un agresīvo, pat uzbrūkošo nosaukumu. Māksliniekam Klāvam Upacierim izdevies precīzi uztaustīt to tumšo, saspringti stiegraino dzīslu, kas caurvij krājumu un nošķir to no debijas grāmatas “visas tās lietas” gaisīgākā, vieglākā, zināmā mērā arī romantiskā pasaules redzējuma. Anna Auziņa pirmās grāmatas dzejoļus reiz nodēvēja par “siltiem”[1], turpretī “Zvēros” dominē aukstums, atsalums, panīkums. Iespējams, to varētu saukt par “dzīves rūdījumu”, ko papildina arī plašāka gadu gaitā apgūta dzejas pieredze. Šie teksti šķiet raupjāki, dziļāk izsāpēti un vienlaikus – koncentrētāki, tiešāki. To liriskais personāžs, kaut arī nezaudējot Zeļģim raksturīgo “vērotāja no malas” pozīciju, daudz biežāk attopas nepatīkamās situācijās, piedzīvojot gan emocionālu, gan fizisku diskomfortu (“ir jāiet ilgi / salst / kauns kāpt tramvajā un dzirdēt konduktores lamas”, 66. lpp., vai viens pats noguris gvelz niekus / bēgot no tā visa aukstuma atkal / esmu nonācis tukšā izsalušā pagalmā, 82. lpp.). Pat romantisku satikšanos ar daiļā dzimuma pārstāvi var pēkšņi sabojāt kāds kaitinošs sīkums vai pat visa pilsēta, kas ar savu uzmācīgo smagumu grauj romantiskās ilūzijas, kā tas notiek dzejolī “Rīga – ciešanu pilsēta”. Savulaik par Zeļģa pirmo krājumu Arvis Viguls rakstīja, ka mūsu priekšā beidzot ir liriskais personāžs ar stabilu nervu sistēmu, kurš neļaujas sirdi plosošiem pārdzīvojumiem, bet drīzāk stoiski visu pārlaiž, it kā lieliski apzinoties savu nespēju ietekmēt lietu gaitu. “Zvēros” šis stoiskums ir kļuvis gluži fiziski sajūtams, kā stingrs zobu sakodiens, pārciešot sāpes, bet neļaujot tām atspoguļoties ārēji (“es nemaz nejūtos vairs tik slims / pēc visas procedūras es nemaz nejūtos / tik ļoti slims”, 72. lpp.).

Joprojām būtu pārdroši teikt, ka Zeļģis pilnībā ielaiž lasītāju savos tekstos, tomēr radikālās asociācijas viņa poētikā mazliet pieklusušas, un dzejoļu struktūras kopumā kļuvušas vieglāk uztveramas, attālumi starp rindiņām sarukuši, kaut vietumis nokļūšanai no vienas rindas uz nākamo nepieciešams kārtīgs jēdzienisks pārlēciens. Ja arī lasītājs var uztvert dzejoļa intonāciju un nojaust tā motīvu, sakarības starp aprakstītajām parādībām tomēr daudzviet šķiet zināmas tikai pašam autoram (“nekas īpašs ko atstāstīt pie vakariņu galda / dīķī bija beigta pīle”, 20. lpp.), un nākas ar to samierināties kā ar rūpīgi glabātu noslēpumu, kas, iespējams, slēpj sevī kaut ko ļoti būtisku. Šajā sakarā Zeļģa dzeju brīžiem gribas salīdzināt ar Marta Pujāta kognitīvajām valodas spēlēm, kur konkrētā teksta idiosinkrātisko iedabu nosaka izteikti individuāls, savdabīgs domāšanas un pasaules uztveres veids, ko pats autors, pieļauju, uztver kā pilnībā dabisku (bez manierīguma vai samākslotības), taču lasītājs tajā pēkšņi ierauga kaut ko negaidītu, pārsteidzošu, sajūt brīnumainas valodas (un līdz ar to realitātes) deformācijas. Tiesa, šādi teksti mēdz būt arī riskanti, un ne vienmēr skaidrs, cik lielu kontroli autors saglabā pār saviem mirkļa iespaidu fiksējumiem un cik pārliecinoši tie pēcāk atdzīvojas lasītāja apziņā.

Jaunākās latviešu dzejas ainavā Krišjāņa Zeļģa “Zvēri” šķiet kā hibrīds, kas apvieno sevī gan neuzbāzīgu, pieklusinātu personisko emociju lokizlādi, gan dažāda realitātes/sirrealitātes kalibra ainas – no vienas puses, nekā pārsteidzoša vai šokējoša, bet, no otras puses, ir cieša sajūta, ka Zeļģa balss joprojām saglabā savu unikalitāti kopējā mūsu dzejnieku orķestra skanējumā.

Aivars Madris, RMM projektu kurators

Komentārs

  

  

  


*

Draugiem.lv pase