Komentāri

daina: Labdien! Konferences apmeklējumam nav jāpiesakās, taču nokļū...
Maija: Labdien! Kur var pieteikties konfrences apmeklējumam un vai nokļūš...
samanta: Man ir 15 gadi. šogad, ārpus klases lasīšanā, mums uzdeva izlaīt...
Olafs Rozītis: Ja "Apziņu" pieliktu muzejā pie sienas, vai tā būtu māksla?...
Anna Auziņa: Paldies par jautājumu! Es neteicu, ka darbošanās literatūrzinātn...
Jānis: Anna, sirsnīgs paldies par grāmatu! Intervijā Jūs, šķiet, runā...
Rihards Bargais: Pienāca viens brīdis, kad dzejā man neiepatikās abstrakcijas un tr...
Olafs Rozītis: Kas prozā bija tas būtiskākais, kas Jūs tai pievērsa? Vai arī J...
Rihards Bargais: Paldies par jautājumu, Labiekārtotāj. Jā, daļa teksta pirmoreiz p...
Labiekārtotājs: Paldies par labi pavadītu laiku! Vēlos pajautāt, cik lielā mērā...
Ivars Logins: Atkal eksperte kļūdās - latgalieši 1917.gada kongresā neprasīja ...
Rihards Bargais: Oh, Saulceri, paldies par jautājumu, bet reliģisko tēmu esmu nolēm...
Saulceris Vītiņš: Paldies autoram par saistošo lasāmvielu! Mani interesē - kas tie...
Žubīte: Ieinteresējāt par topošo 2. grāmatu! Vai tajā varētu tēlaini at...
Jānis Tomašs: Marija grāmatas galvenais varonis cieš no mīlestības radītajām s...
Ance: Ir iespēja skatīties "Degpunktu" vai lasīt Tomaša dzeju. Es izvēl...
Marija: Paldies autoram par interesanto krājumu! Man aizķērās Kārļa Vēr...
Jānis Tomašs: Bērnu literatūrai ir vieglāk, jo viņi skaidri apzinās ka mērķau...
Jānis Tomašs: Ja runājam par otro grāmatu, tad viņa noteikti būs! Kā jau šajā...
Indra: Un kā pašam autoram šķiet - kas ir viņa dzejas mērķauditorija?...

Rakstu arhīvs





Partneri













Uzsvars uz pulsu. Diskusija par Edvīna Raupa dzejas krājumu “Ugunsnedrošs pulss”

Lasītāji aicināti komentāros izteikt savas pārdomas, viedokli vai uzdot jautājumus par Edvīna Raupa dzejas krājumu “Ugunsnedrošs pulss”. Uz jautājumiem atbildēs arī pats autors. Kritika ir atļauta, bet aizvainojoši komentāri tiks dzēsti. Diskusija ilgs līdz 22. decembrim. Aicinām diskusijas dalībniekus piedalīties ar savu īsto identitāti.

Lūk, šāda epizode. Pagājušā gadsimta 90. gadu otrā puse. Rudens pēc Dzejas dienām. Ugunskurs pie dzejnieka Pētera Brūvera dzimtajām mājām “Kalēji”. Ris dažādas sarunas par dzīvi un literatūru. Un tad Pēters, kurš savos spriedumos mēdza būt visai kategorisks, sāk runāt par Edvīnu Raupu (tobrīd jau bija iznācis E. Raupa krājums “Dzīvo damies”). Iemesls – dzejas kopa žurnālā “Karogs”, kuras autors bija slēpies aiz ļoti caurspīdīga pseidonīma “Edvīns R.”. Pētera Brūvera verdikts skan apmēram šādi: “Vai tad tas, ko Raups raksta, ir dzeja? Tas taču nav nekas. Bet tas, kas viņam ir publicēts “Karogā”, tā gan beidzot ir īsta dzeja. Ko viņš tur māžojas ar saviem “dzīvo damies”?! Būtu taču rakstījis pa īstam – kā tagad!” Iespējams, ja Pičs šodien būtu dzīvs, viņam šis krājums būtu paticis. Kaut vai tādēļ, ka tajā rodami arī dzejoļi no senās “Karoga” publikācijas.

Kas gan šajā tikai 32 dzejoļus biezajā grāmatiņā būtu īpašs? Varbūt tas, ka E. Raups te ir “tradicionālāks”? Vai par tradicionālismu var dēvēt pievēršanos stingrākam ritma zīmējumam, atskaņu sistēmai un regulāriem strofiskiem veidojumiem? Nē, viss ir daudz sarežģītāk. Šķiet, drīzāk būtu jārunā par alternatīvu jau pazīstamās “raupiskās” poētikas izpausmi. Ne velti šie dzejoļi ir krāti gadiem, taču tiem nav atradusies vieta citos dzejnieka krājumos. Kāds impulss jeb enerģija likusi šiem dzejoļiem materializēties ārēji sakārtotākā un klasiskākā struktūrā. Taču tēlu sistēma un metaforika joprojām ļauj izjust lielā konteksta jeb pārreālitātes spriegumu, kāds mājo E. Raupa dzejā. Tās ir arhetipiskas, universālas kultūrzīmes, kuras sajūdz garīgo dimensiju ar tās fizioloģisko vai erotisko pārdzīvojumu. Mūžība šajos dzejoļos joprojām notiek dzirksteļizlādes režīmā – “te un tagad”. Visi “pirms” un “pēc” pastāv (pārfrazējot iepriekšējo dzejnieka krājuma nosaukumu) kā “šā mirkļa” sinonīmi. Taču dzejoļu formālā struktūra šoreiz izasina citu aspektu – zināmu saspēli ar latviešu dzejas tradīciju (piem., “Mēs gājām pie ūdensrozēm, / Ūdens zaigoja dzeltēns” (12. lpp.) – izskan kā Čaka reminiscence), tendenci pieklusināt atsevišķa vārda vai pat zilbes ekspresiju par labu plašākam vēstījumam viena dzejoļa robežās. Arī “tradicionālās” atskaņas tandēmu ar sirreālisma tēlainību, kas spēj “uzspridzināt” dzejoli (“kā laika zobs / kas upes līcī gavē / tu manu bezzobaino / aizmūžību slavē” (24. lpp.)). Taču, izlasot krājumu līdz galam, paliek zināma nesāta sajūta. Šķiet, šajā krājumā pietrūcis pavisam nedaudz, lai kādreizējais pseidonīms “Edvīns R.” kļūtu par pilnvērtīgas poētiskās biogrāfijas nesēju. Smaguma centrs palicis iepriekšējos dzejnieka krājumos. Varbūt “Ugunsnedrošs pulss” tieši tā ir jāuztver – kā piedāvājums papildināt lasītāja pieredzi ar mazliet negaidītu variāciju par pazīstamu tēmu.

Marians Rižijs, RMM mākslas eksperts

  • Olafs Rozītis

    Pastāv uzskats, ka jaunībā rakstnieki aizrautīgi lasa daudzas un dažādas grāmatas, bet, gadiem ejot, viņi arvien atgriežas pie konkrētām, viņiem ļoti īpašām grāmatām. Būtu interesanti uzzināt, vai Edvīnam Raupam šīs īpašās grāmatas jau ir izkristalizējušās un kuras tās ir. Bet varbūt viņš joprojām aizrautīgi lasa visu, kas pagadās pa rokai…

    • Edvīns Raups

      Vairs nelasu visu kas pagadās pa rokai. Daudz tulkoju dažāda satura literatūru, maz atliek laika vēl kam citam. Lasu jaunās dzeju grāmatas latviski. Un vēl šo to. Pie kā atgriežos? Hm. Biezos romānus nudien nepārlasu. Bet kāda klasikas rindkopa vienmēr būs veldzējoša; ja gadīsies pa rokai.

Komentārs

  

  

  


*

Draugiem.lv pase