Komentāri

daina: Labdien! Konferences apmeklējumam nav jāpiesakās, taču nokļū...
Maija: Labdien! Kur var pieteikties konfrences apmeklējumam un vai nokļūš...
samanta: Man ir 15 gadi. šogad, ārpus klases lasīšanā, mums uzdeva izlaīt...
Olafs Rozītis: Ja "Apziņu" pieliktu muzejā pie sienas, vai tā būtu māksla?...
Anna Auziņa: Paldies par jautājumu! Es neteicu, ka darbošanās literatūrzinātn...
Jānis: Anna, sirsnīgs paldies par grāmatu! Intervijā Jūs, šķiet, runā...
Rihards Bargais: Pienāca viens brīdis, kad dzejā man neiepatikās abstrakcijas un tr...
Olafs Rozītis: Kas prozā bija tas būtiskākais, kas Jūs tai pievērsa? Vai arī J...
Rihards Bargais: Paldies par jautājumu, Labiekārtotāj. Jā, daļa teksta pirmoreiz p...
Labiekārtotājs: Paldies par labi pavadītu laiku! Vēlos pajautāt, cik lielā mērā...
Ivars Logins: Atkal eksperte kļūdās - latgalieši 1917.gada kongresā neprasīja ...
Rihards Bargais: Oh, Saulceri, paldies par jautājumu, bet reliģisko tēmu esmu nolēm...
Saulceris Vītiņš: Paldies autoram par saistošo lasāmvielu! Mani interesē - kas tie...
Žubīte: Ieinteresējāt par topošo 2. grāmatu! Vai tajā varētu tēlaini at...
Jānis Tomašs: Marija grāmatas galvenais varonis cieš no mīlestības radītajām s...
Ance: Ir iespēja skatīties "Degpunktu" vai lasīt Tomaša dzeju. Es izvēl...
Marija: Paldies autoram par interesanto krājumu! Man aizķērās Kārļa Vēr...
Jānis Tomašs: Bērnu literatūrai ir vieglāk, jo viņi skaidri apzinās ka mērķau...
Jānis Tomašs: Ja runājam par otro grāmatu, tad viņa noteikti būs! Kā jau šajā...
Indra: Un kā pašam autoram šķiet - kas ir viņa dzejas mērķauditorija?...

Rakstu arhīvs





Partneri













Mana izdomātā dzīve. Diskusija par Riharda Bargā romānu “Plikie rukši”

Lasītāji aicināti komentāros izteikt savas pārdomas, viedokli vai uzdot jautājumus par Riharda Bargā romānu “Plikie rukši”. Uz jautājumiem atbildēs arī pats autors. Kritika ir atļauta, bet aizvainojoši komentāri tiks dzēsti. Diskusija ilgs līdz 26. maijam. Aicinām diskusijas dalībniekus piedalīties ar savu īsto identitāti.

Savulaik Andra Neiburga stāstā “Mana izdomātā dzīve” nonāca pie skumja secinājuma: “Un ne mūsu stāsti kādam ir vajadzīgi, ne mēs paši.” Spriežot pēc Riharda Bargā jaunākās grāmatas (kas nodēvēts par autobiogrāfisku romānu) nokļūšanas grāmatnīcu topos un visnotaļ labvēlīgajām atsauksmēm no kritiķu un lasītāju puses, tomēr jāsecina, ka Neiburga ir kļūdījusies. Ir mūsu stāsti citiem vajadzīgi, un ne mazākā mērā kā mēs paši. Literatūras apskatnieki savos spriedumos par Bargā grāmatu galvenokārt mēģina saprast – vai šie teksti ir uztverami kā literatūra (respektīvi, tas, ko pieņemam par daiļliteratūru)? Vai izteikti fragmentārā uzbūve, ko papildina sižeta neesamība (ja vien par tādu neuzskatām paša autora dzīves gājumu), vispār ļauj šo darbu saukt par romānu? Un, protams, neizbēgamais jautājums – kāpēc kādam citam tas būtu jālasa?

Atbildes uz šiem jautājumiem dažādajās recenzijās nemaz tik ļoti neatšķiras, un skaidrs, ka šodien diskutēt par to, vai kaut kas ir piederīgs literatūrai, tēlotājmākslai vai jebkādām citām mākslinieciskās darbības sfērām, ir lieki. Sevišķi, ja autors pats ir norādījis, ka “visi cilvēki un notikumi ir izdomāti un ir tikai atspulgs kādā deformētā apziņā”. Tātad vistīrākā fikcija. Vai – drīzāk mistifikācija, kas veiksmīgi nostrādā, pateicoties autora publiskajai personai, kuru jau gadiem apvij provokatora un huligāna slava, ko Bargais uzturējis gan ar saviem tekstiem, gan ārpusliterārajām aktivitātēm. Lai arī Bargā personība un neviltotā atklātība neapšaubāmi ir spēcīgs intereses katalizators, būtu augstākajā mērā muļķīgi pret “Plikajiem rukšiem” attiekties tāpat kā, piemēram, pret Valda Zatlera biogrāfiju “Kas es esmu” un līdzīga rakstura izdevumiem. Jo Bargais, atšķirībā no Zatlera, ir profesionāls literāts.

Tāpēc “Plikie rukši” nevis kļūst par kārtējo sterili vienmuļo papildinājumu biogrāfisko grāmatu stendā, bet paplašina mūsu priekšstatus par to, kāda var būt autobiogrāfija un kāds var būt romāns, samontējot abas šīs lietas kopā tik veikli, ka nebūs viegli pateikt, kas no abiem izvirzīts priekšplānā. Bargais piedāvā tīri literāru spēli, saskaldot vēstījumu raibā fragmentu kolāžā un pēc tam vēl apgriežot to hronoloģiski pretējā secībā. Viņam arī īpaši nerūp lasītāja informēšana par notikumu kontekstu, iesaistīto personu aprakstīšana (daudzi vien nosaukti vārdā, turpretī citi atkal sīki raksturoti, vārdu apzināti nepieminot) un tamlīdzīgas lietas, ar ko “īstajās” biogrāfijās autori un redaktori nopūlas vaiga sviedros, lai tikai viss būtu skaidrs un nepārprotams.

Tātad – ja uz Bargā tekstu skatāmies kā uz romānu, ko tas mums piedāvā, atskaitot jau minētās spekulācijas par žanru robežām, kas varētu interesēt vien literatūrzinātniekus? Necentīšos izdomāt neko jaunu, ko pirms manis nebūtu pateikuši citi – tā ir gaumīgi un literāri kvalitatīvi izstāstīta cilvēka dzīves pieredze, kuras spēks un valdzinājums sakņojas tās saskares punktos starp unikālo un vispārcilvēcisko. Respektīvi, tie ir maģiskie brīži, kad Bargā bērnības tēlojumos vai pikantajās seksuālajās atklāsmēs tu kā lasītājs piepeši ieraugi pats sevi un uz mēles atkal sajūti savu kādreizējo pārdzīvojumu un piedzīvojumu garšu, ko Bargais tavā vietā spējis tik precīzi izstāstīt. Protams, to nav iespējams attiecināt uz visiem fragmentiem, taču šis nu ir tas aspekts, kas katram lasītājam nostrādās absolūti individuāli. Tomēr grūti iedomāties cilvēku, kuru kaut kādā līmenī nespētu uzrunāt neviena no “Plikajos rukšos” aprakstītajām garīgajām vai miesiskajām pieredzēm un absurdi smieklīgajām vai tikpat absurdi traģiskajām situācijām no sērijas “neticami, bet fakts”. Turklāt Bargais kārtējo reizi atgādina arī par to, cik naiva ir ilūzija par absolūti autentisku dzīves atstāstījumu – lai cik ļoti mēs censtos pieturēties pie faktiem, pirmkārt, neizbēgami iejaucas noteiktas stāstījuma veidošanas likumības, kas pašas no sevis pielabo mūsu “patiesos stāstus”, un, otrkārt, pretenzijā uz jebkādu objektivitāti vienmēr ceļā aizstājas mūsu pašu kā stāstītāju iegrožotais subjektīvais redzējums. Lai cik īsti mēs paši sev nešķistu, zināmā mērā mūsu visu dzīves var saukt par izdomātām. Vismaz, tiklīdz mēs par tām mēģinām apzināti un pārdomāti reflektēt. Riharda Bargā “Plikie rukši” tam ir lielisks apliecinājums.

Aivars Madris, RMM projektu kurators

  • Saulceris Vītiņš

    Paldies autoram par saistošo lasāmvielu!
    Mani interesē – kas tieši Jūs, autor, savulaik saistīja pareizticībā?
    Jūsu daiļdarba 92. lpp. lasu ”Aizvien biežāk pēc dievkalpojumiem Lutera baznīcā iegriezos gaišzilajā pareizticīgo baznīciņā, kas bija pa ceļam uz mājām. Nesapratu, ko viņi tur dzied, bet, sperot kāju pār slieksni, apņēma drošības sajūta.”
    Esmu novērojis, ka viena daļa pazīstamu cilvēku Latvijā savu garīgo piepildījumu raduši pareizticībā un man tas šķiet interesants fenomens. It kā kristietība tā pati, kas pie luterāņiem. Vai varat apgaismot?

  • Rihards Bargais

    Oh, Saulceri, paldies par jautājumu, bet reliģisko tēmu esmu nolēmis turpmāk publiski neapspriest. Viss, ko par to vēlējos pateikt, atrodams grāmatā. Gan vietās, kur par to rakstīts tieši, gan citās, gan pašā grāmatas uzbūvē. Jēzus, par garīgām lietām runāja līdzībās, stāstīja visādus sadzīviskus stāstiņus, nu tur par sinepju graudiņu un septiņām līgavām, jo tā bija īsāk, vienkāršāk un saprotamāk. Un kalps jau neesot lielāks par savu kungu. Tad nu es arī palikšu pie saviem stāstiņiem.

  • Labiekārtotājs

    Paldies par labi pavadītu laiku!
    Vēlos pajautāt, cik lielā mērā autors bija plānojis šo grāmatu, jo saprotu, ka viss sākās kā ieraksti Feisbukā vai Cibā. Vai bija jau sākotnēji doma, ka no tā visa sanāks grāmata, vai arī tā bija mazliet nejaušība un liktenis? Atvainojos, ja tas jau ir kaut kur stāstīts iepriekš.

  • Rihards Bargais

    Paldies par jautājumu, Labiekārtotāj. Jā, daļa teksta pirmoreiz parādījās Feisbukā. Feisbuka profilā fragmentus ievietoju, lai dabūtu nepieciešamo publiskuma sajūtu, to ārējā skatiena klātbūtni, to rentgenu. Šī sajūta man liek saorganizēties un paskatīties uz sarakstīto kritiskāk. Teksti gan tur ilgi neuzkavējas, dienu, divas, kamēr es, tos vēl un vēlreiz pārlasot, uzkopju, papildinu, izrediģēju, un, kad tas izdarīts, kad teksts novests līdz stadijai, kad par to vairs nav kauns, slēdzu to ierakstu ciet, Feisbuks savu funkciju ir izpildījis – teksts ir gatavs, ielieku to maketā un atstāju uz kādu laiku mierā. Man patīk arī Feisbuka interfeiss, jo uztveru tekstu vizuāli, ne gluži kā grafiku, bet tomēr vizuāli. Man patīk, kad redzu visu teksta kvadrātu, visus vārdus uzreiz. Tad sēžu pie tā kā pie bildes un vienkārši skatos virsū kā uz kādu zvērudārzu no putna lidojuma vai CandyCrash spēlīti, it kā skanēju, un daru to tik ilgi, kamēr ieraugu kļūdu. Un to kļūdu ir daudz. Un es tās sākumā neredzu. Neredzu un viss, kaut nosit, man vajag laiku. Ir vienkārši jāsēž un jāskatās virsū tiem pokerfeisainajiem vārdiem, kamēr meļi kaut kā sevi nodod un tiek likvidēti, vai pārvietoti, vai pārkrāsoti. Pēc tam to pašu tekstu ielieku Wordā, tas ir, atkal pamainu interfeisu, fontu. Un atkal atrodu jaunas kļūdas. Pēc tam kvarkā, un atkal ieraugu kaut ko lieku vai tieši otrādi, iztrūkstošu. Tad konvertēju par pdf un izlasu tajā un – atkal jaunas vājās vietas. Un tā pamazām, mainot vārdu izskatu, izķeru tos liekos parazītus. Kad grāmatu pārlasīju jau ievākotu, ieraudzīju vēl jaunas kļūdas. Sākumā par to pārdzīvoju, nu jau vairs nē. Vienkārši turpinu strādāt pie tā darba. Ir daži fragmenti, kas ir pārgrupēti, daži ir paplašināti, daudz negludumu, kas ir nopucēti, ir pievienotas arī jaunas epizodes – tie Plikie rukši, kas pagaidām tikai manā īpašumā, nu jau ir par 24.lpp. biezāki un, manuprāt, literāri nostrādātāki.

    Ideju, ka atsevišķas epizodes varētu salikt kopā vienā grāmatā, man piesvieda komentētāji no frendlistes. Pēc pirmajām publicētajām epizodēm. Sākumā tie padomi nelikās vērā ņemami, tad pamazām nosēdās manī, kaut kādā brīdī es tos pieņēmu, tiesa, ar lielu jautājuma zīmi galā, un tikai, kad atradu pareizo konstrukciju, visu to ačgārno atpakaļgaitu un ieraudzīju to kā kopumu ar sākumu un beigām, tad tikai sākās nopietns darbs un pareizā attieksme.

  • Olafs Rozītis

    Kas prozā bija tas būtiskākais, kas Jūs tai pievērsa? Vai arī Jūs nedomājat tik sīkas domas un vienkārši rakstāt tekstus?

  • Rihards Bargais

    Pienāca viens brīdis, kad dzejā man neiepatikās abstrakcijas un trīsstāvīgas metaforas, kļuva apgrūtinoši klausīties citu dzejnieku darbus, kuros vienkāršas, pāris teikumos pasakāmas patiesības nez kāpēc tika iemudžinātas “oriģinālās”, “skaistās” gaisa pilīs veselu grāmatu garumā. Abstrakcija manās acīs pēkšņi kļuva neglīta, tā sāka izskatīties pēc novēršanās no realitātes. Un, jo izskaistinātāka, jo neglītāka. Dažreiz tajā pat nebija nekādu ideju, tikai kaut kādas emocionālas ekspresijas. Dzeja lielā daļā gadījumu perinās tieši emocionālajā apgabalā, bet es šim apgabalam sāku zaudēt uzticību. Nesapratu, kāpēc kaut kas tik mānīgs un pārejošs vispār jākultivē. Sāku ievērot, ka patiesības formulas visprecīzāk izpaužas tieši ikdienišķās, elementārās norisēs, ka metaforas nav jāpiedomā, ka realitāte jau ir metaforiska pati sevī bez visādiem poētiskiem atvasinājumiem. Abstrakti runājot par šīm abstrakcijām (ha ha) – vairs negribējās vilkt krāsainas svītriņas, bet palikt punktiņā, katra notikuma iekšienē, katra vārda iekšienē, katra priekšmeta iekšienē, savā iekšienē.

    Bet arī prozā man nepatika svītriņas – ideju bīdīšana, cēloņu meklēšana un manipulatīva lasītāja vešana pie ģenerāliem secinājumiem. Lai tad labāk esošais runā pats, un katrs to interpretē pēc saviem ieskatiem. Vai neinterpretē. Lai tā vienkārši pastāv un viss. Pieeja patiesībai ir diezgan ierobežota, bet tā vismaz iemājo dzīvē, notikumos, tāpēc atliek tikai uzlikt šo realitāti uz papīra, bez sava viedokļa un vērtējuma, un tad vienkārši skatīties, kā tā patiesība tur elpo starp vārdiem un runā ar savām bezvārdu nopūtām.

    Kaut kas no dzejas manis rakstītajā tomēr ir palicis, man vismaz tā šķiet. Teksta ritmiskums varbūt. Kad melnais materiāls gatavs, teikuma, rindkopas, epizodes ietvaros jāsaliek vajadzīgie uzsvari, jāpārvieto vārdi, vienzilbīgie un trīszilbīgie jāaizvieto ar divzilbīgiem vai četrzilbīgiem, tādā garā, lai lasītājam, tekstu lasot, nav jāraustās kā tam Ņujorkas taksometram Džārmuša filmā Nakts uz zemes. Daļu no manas tā saucamās prozas mierīgi varētu sadalīt baltā dzejas karogā un nosaukt par dzejoli, tikai sižetisku, ar piezemētu saturu. Patiesībā arī dzejā man patīk tieši sižetiski dzejoļi. Tiklīdz dzejnieks sāk murgot abstrakcijās, es vienkārši pagriežos un eju uzpīpēt.

Komentārs

  

  

  


*

Draugiem.lv pase