Mana izdomātā dzīve. Diskusija par Riharda Bargā romānu “Plikie rukši”

Lasītāji aicināti komentāros izteikt savas pārdomas, viedokli vai uzdot jautājumus par Riharda Bargā romānu “Plikie rukši”. Uz jautājumiem atbildēs arī pats autors. Kritika ir atļauta, bet aizvainojoši komentāri tiks dzēsti. Diskusija ilgs līdz 26. maijam. Aicinām diskusijas dalībniekus piedalīties ar savu īsto identitāti.

Savulaik Andra Neiburga stāstā “Mana izdomātā dzīve” nonāca pie skumja secinājuma: “Un ne mūsu stāsti kādam ir vajadzīgi, ne mēs paši.” Spriežot pēc Riharda Bargā jaunākās grāmatas (kas nodēvēts par autobiogrāfisku romānu) nokļūšanas grāmatnīcu topos un visnotaļ labvēlīgajām atsauksmēm no kritiķu un lasītāju puses, tomēr jāsecina, ka Neiburga ir kļūdījusies. Ir mūsu stāsti citiem vajadzīgi, un ne mazākā mērā kā mēs paši. Literatūras apskatnieki savos spriedumos par Bargā grāmatu galvenokārt mēģina saprast – vai šie teksti ir uztverami kā literatūra (respektīvi, tas, ko pieņemam par daiļliteratūru)? Vai izteikti fragmentārā uzbūve, ko papildina sižeta neesamība (ja vien par tādu neuzskatām paša autora dzīves gājumu), vispār ļauj šo darbu saukt par romānu? Un, protams, neizbēgamais jautājums – kāpēc kādam citam tas būtu jālasa?

Atbildes uz šiem jautājumiem dažādajās recenzijās nemaz tik ļoti neatšķiras, un skaidrs, ka šodien diskutēt par to, vai kaut kas ir piederīgs literatūrai, tēlotājmākslai vai jebkādām citām mākslinieciskās darbības sfērām, ir lieki. Sevišķi, ja autors pats ir norādījis, ka “visi cilvēki un notikumi ir izdomāti un ir tikai atspulgs kādā deformētā apziņā”. Tātad vistīrākā fikcija. Vai – drīzāk mistifikācija, kas veiksmīgi nostrādā, pateicoties autora publiskajai personai, kuru jau gadiem apvij provokatora un huligāna slava, ko Bargais uzturējis gan ar saviem tekstiem, gan ārpusliterārajām aktivitātēm. Lai arī Bargā personība un neviltotā atklātība neapšaubāmi ir spēcīgs intereses katalizators, būtu augstākajā mērā muļķīgi pret “Plikajiem rukšiem” attiekties tāpat kā, piemēram, pret Valda Zatlera biogrāfiju “Kas es esmu” un līdzīga rakstura izdevumiem. Jo Bargais, atšķirībā no Zatlera, ir profesionāls literāts.

Tāpēc “Plikie rukši” nevis kļūst par kārtējo sterili vienmuļo papildinājumu biogrāfisko grāmatu stendā, bet paplašina mūsu priekšstatus par to, kāda var būt autobiogrāfija un kāds var būt romāns, samontējot abas šīs lietas kopā tik veikli, ka nebūs viegli pateikt, kas no abiem izvirzīts priekšplānā. Bargais piedāvā tīri literāru spēli, saskaldot vēstījumu raibā fragmentu kolāžā un pēc tam vēl apgriežot to hronoloģiski pretējā secībā. Viņam arī īpaši nerūp lasītāja informēšana par notikumu kontekstu, iesaistīto personu aprakstīšana (daudzi vien nosaukti vārdā, turpretī citi atkal sīki raksturoti, vārdu apzināti nepieminot) un tamlīdzīgas lietas, ar ko “īstajās” biogrāfijās autori un redaktori nopūlas vaiga sviedros, lai tikai viss būtu skaidrs un nepārprotams.

Tātad – ja uz Bargā tekstu skatāmies kā uz romānu, ko tas mums piedāvā, atskaitot jau minētās spekulācijas par žanru robežām, kas varētu interesēt vien literatūrzinātniekus? Necentīšos izdomāt neko jaunu, ko pirms manis nebūtu pateikuši citi – tā ir gaumīgi un literāri kvalitatīvi izstāstīta cilvēka dzīves pieredze, kuras spēks un valdzinājums sakņojas tās saskares punktos starp unikālo un vispārcilvēcisko. Respektīvi, tie ir maģiskie brīži, kad Bargā bērnības tēlojumos vai pikantajās seksuālajās atklāsmēs tu kā lasītājs piepeši ieraugi pats sevi un uz mēles atkal sajūti savu kādreizējo pārdzīvojumu un piedzīvojumu garšu, ko Bargais tavā vietā spējis tik precīzi izstāstīt. Protams, to nav iespējams attiecināt uz visiem fragmentiem, taču šis nu ir tas aspekts, kas katram lasītājam nostrādās absolūti individuāli. Tomēr grūti iedomāties cilvēku, kuru kaut kādā līmenī nespētu uzrunāt neviena no “Plikajos rukšos” aprakstītajām garīgajām vai miesiskajām pieredzēm un absurdi smieklīgajām vai tikpat absurdi traģiskajām situācijām no sērijas “neticami, bet fakts”. Turklāt Bargais kārtējo reizi atgādina arī par to, cik naiva ir ilūzija par absolūti autentisku dzīves atstāstījumu – lai cik ļoti mēs censtos pieturēties pie faktiem, pirmkārt, neizbēgami iejaucas noteiktas stāstījuma veidošanas likumības, kas pašas no sevis pielabo mūsu “patiesos stāstus”, un, otrkārt, pretenzijā uz jebkādu objektivitāti vienmēr ceļā aizstājas mūsu pašu kā stāstītāju iegrožotais subjektīvais redzējums. Lai cik īsti mēs paši sev nešķistu, zināmā mērā mūsu visu dzīves var saukt par izdomātām. Vismaz, tiklīdz mēs par tām mēģinām apzināti un pārdomāti reflektēt. Riharda Bargā “Plikie rukši” tam ir lielisks apliecinājums.