Palestīnas sabiedriskās un kultūras dzīves vērojumi nepublicētā Raiņa rokrakstā “Palestīnas ceļojuma piezīmes”

Bloknots ar Raiņa Palestīnas piezīmēm. RTMM 22806
Traģēdijas “Jāzeps un viņa brāļi” titullapa, 1918. gads. RTMM 22853
Boriss un Eleonora Livšici. 1930. gads. Foto: Rostok. RTMM 340189(1)
Rainis ar pavadoņiem pie Jāzepa kapa. No kr. – 1. Dr. Boriss Livšics, 2. Rainis, 3. Eleonora Livšica, 6. Leibs Jafē. Foto: nezināms. RTMM 19418
Rainis (vidējā rindā 5. no kr.) kopā ar Livšicu ģimeni (viņam blakus pa labi) pie sarīkojuma galda, ceļojuma laikā Palestīnā. Foto: nezināms. RTMM 19412
Rainis kopā ar dzejnieku Leibu Jafē ceļojuma laikā Palestīnā. 1929. gada pavasaris. Foto: nezināms. RTMM 19409

Rainis saraksta vienu no saviem izcilākajiem darbiem, traģēdiju “Jāzeps un viņa brāļi”, nebūdams bijis Jāzepa zemē. Tādēļ viņam ir īpaša vēlme pašam skatīt Vecajā Derībā attēlotās vietas, kas reiz kļuvušas par ārējo ietvaru viņa filozofisko ideju mākslinieciskajai izpausmei. Ilgi gaidītā iespēja rodas Raiņa mūža pēdējā gadā. 1929. gada aprīlī un maijā viņš dodas ceļojumā uz toreizējo Palestīnu, tagadējās Izraēlas teritoriju. Muzeja krājumā glabājas nepublicēts Raiņa rokraksts – bloknots “Palestīnas ceļojuma piezīmes”. Nelieli fragmenti no tā citēti Astrīdas Cīrules rakstā “Uz Apsolīto zemi pie Jāzepa” rakstu krājumā “Raiņa traģēdija “Jāzeps un viņa brāļi” laikmetu un viedokļu krustpunktos”[1].

Šis teksts nav daiļdarbs, bet ceļojuma laikā veikti īsi piezīmju uzmetumi, kuriem vispirms kultūrvēsturiska, nevis mākslinieciska vērtība. Pieraksti ir dzejniekam pārsteidzoši prozaiski, lai gan vietām izpaužas Raiņa pasaules redzējuma īpašā savdabība. Vienīgā īsti poētiskā vieta tapusi pirms ierašanās Palestīnā, kad sapnis vēl ir prozaiskās realitātes neskarts: “Dziļas, senas ilgas skatīt savām acīm cilvēces pirmatni, tās teiksmu vietas, kur mūsu cilts pirmenieki dzīvoja un darbojās, [..] un tapa par simboliem visai tāļākai cilvēces gaitai.

Burvība, kas izplūst no šīm vietām, ir tik skaista, ka negribas viņu aizskārt ar ilgām pēc reālas skatīšanas [..].

Un tomēr ilgas ir, un ir senas un dziļas. Piepeši šām ilgām piepildīties, piepeši redzēt mirstīgām acīm nemirstīgo burvību, svēto noslēpumu – pacelt Izīdas plīvuri!

Un mirt! Ak nē, ne mirt! Tas būtu par daudz romantiski un poētiski un tas ir neiespējami mūsu laikā. Kad svētās ilgu vietas sasniedzamas pa dzelzceļu un ar kuģi.”[2]

Lai gan dzejnieks pats paironizē par savu romantismu, viņam bijušas lielas cerības uz cildenu un neparastu pārdzīvojumu. Taču pēc Jāzepa kapa apskates Rainis vien sausi atzīmējis: “..apskatam Jāzepa kapu, blakus fotografējamies, būves ar kupolu, kapu kopa liela, apaļa akmeņu kaudze, blakus istabā arābu bērnu skola.”[3]

Radikālās pārmaiņas iemeslus atklāj Raiņa ārsta un ģimenes drauga Borisa Livšica sievas Eleonoras Livšicas atmiņas muzeja krājumā (viņa ceļojusi kopā ar savu vīru un Raini). Jeruzalemē sagaidītāji izstrādājuši ceļojuma plānu, iekļaujot tajā vēsturiskās vietas, arī Jāzepa kapu. Citēju tulkojumā no vācu valodas: “Rainis īpaši priecājās par Jāzepa kapu. “Cik jauki,” viņš teica, “tas ir mans senais sapnis – apmeklēt pilsētas, kurās es tik bieži esmu uzkavējies savā fantāzijā. [..]””

Nākamajā rītā agri ierodas ceļotāju pavadonis Leibs Jafē – ievērojams ebreju dzejnieks un sabiedrisks darbinieks, kādreiz viens no cionisma kustības vadītājiem cariskajā Krievijā. Diena ir apmākusies un lietaina, tā ka no lieliskajiem Jeruzalemes apkaimes skatiem neko lielu nevar saskatīt. Taču Rainis maz uztraucies par slikto laiku, jo viņu apgarojis ceļojuma galamērķis – Jāzepa kaps. Beidzot parādās apaļš jumtiņš, un automašīna apstājas pie nelielas mājiņas vārtiem. Livšica stāsta: “Tā bija viena no daudzajām arābu būdiņām, kādas te varēja sastapt ik uz soļa. [..] Mēs izkāpām un lūkojāmies apkārt cerībā ieraudzīt kapu.

“Tas atrodas iekšā būdiņā,” paskaidroja Jafē. Mēs iegājām iekšā un izbrīnīti raudzījāmies apkārt: “Skola!”

Neliela istaba. Uz gariem soliem sēdēja apmēram 20–30 arābu bērni. Stūrī [..] liela, melna tāfele, uz kuras kāds arābu skolotājs [..] rakstīja ar krītu. [..] Mēs iegājām otrā istabā, vēl mazākā par pirmo.

Istabas vidū slējās aptuveni metru augsts un divus metrus garš kaps. Tas izskatījās noklāts ar māliem un pavisam primitīvi apkrāsots ar baltu kaļķi. [..]

Cauri visai telpai bija izvilkta virve, uz kuras karājās dažādi bērnu veļas gabali.

Mēs ar Raini saskatījāmies. Uz viņa lūpām rotaļājās mulss smaids. Viņa Jāzeps, viņa lielais Jāzeps – zem šīm neveiklajām māla pikām, šajā netīrajā būdā, kur žāvējas bērnu veļa! Cik nožēlojami nabadzīga bija īstenība, salīdzinot ar viņa fantāzijas radītajiem krāšņajiem veidoliem!

“Tas esot Jāzepa kaps,” murmināja Rainis. “Es to biju iedomājies pilnīgi citādu.” [..]

Nekas vairs nebija palicis pāri no pacilātā garastāvokļa, kādā mēs izbraucām, viņš bija kļuvis par vienu skaistu fantāziju nabagāks…”[4]

Līdzīgā stāvoklī ir arī vairums citu Vecās Derības vietu. Par Jērihes pilsētu Rainis asprātīgi piebildis: “[..] apgāzto mūru vietā apgāztas māla būdas.”[5]

Arī vēlāk aplūkotās kristiešu svētvietas uz Raini neatstāj dziļu iespaidu, jo viņš, kā zināms, nepieņem kristietību. Savās piezīmēs viņš ironiski atzīmējis: “Arābi daudz blēņu stāsta par ievērojamām vietām: še Kristus dzima un mira, pielikt klāt: še viņš nokāsējās, še nospļāvās.”[6] Un pats iekavās piebildis – “kad netic”[7]. Tātad Rainis apzinājies, ka cēlonis cerētā garīgā pārdzīvojuma trūkumam ir arī viņa iekšējā attieksme.

Tāpat Palestīnas dabas vērojumi acīmredzot neraisa dzejniekā lielu sajūsmu. Vairāk sastopami praktiski vērtējumi par zemes apstrādes iespējām.

Tas tomēr nenozīmē, ka Rainim Palestīnas ceļojums būtu sagādājis vienīgi vilšanos. Daudz interesantu iespaidu viņš gūst tieši no sava laika Palestīnas dzīves un jaunajiem centieniem šajā zemē. Ceļojuma piezīmēs iezīmējas sarežģītā sabiedriskā un kultūras situācija Palestīnā laikā, kad ebreji ir uzsākuši atgriešanās procesu Apsolītajā zemē. Palestīnā tolaik sadzīvo gan arābi un ebreji, gan angļi, franči, vācieši un krievi. Te jāatgādina, ka vēl nepastāv Izraēlas valsts, kas dibināta 19 gadus vēlāk – 1948. gadā. Palestīna kopš Osmaņu impērijas sadalīšanas no 1917. līdz 1948. gadam ir Lielbritānijas pārvaldībā kā tās protektorāts. Rainim paredzēta tikšanās ar Lielbritānijas pārstāvi jeb, kā Rainis viņu nosaucis, komisāru Palestīnā: “Garš, slaiks vecis, pelēkā, ar mazu ūsiņu, laipns, bet atturīgs. Angļi visur dodot brīvību, arī Latvijai [te augstais ierēdnis acīmredzot pieminējis Lielbritānijas atbalstu Latvijas neatkarības karā], [..] Palestīna esot kontrastu zeme, dziļas lejas, augsti kalni, moderni ļaudis un 500 gadu atpakaļ palikuši arābi [..]. Saturēt kopā varot tikai savstarpējas simpātijas. Tad es iemetu, ka mums simpātijas uz angļiem, kas palīdzēja mūsu brīvības karos.”[8] Rainis tātad pratis būt diplomātiski korekts.

Dažviet viņš redzējis arī frančus, lai gan piemin, ka arābi šeit nedaudz runā angliski, bet franciski parasti vairs ne. Krieviem pieder klosteri, kuriem līdzekļus savulaik dāvājis Nikolajs II. Lai sevi uzturētu, daļu no klosteru zemēm izīrē laicīgām vajadzībām: tiesas namam, arābu slimnīcai.

Vairākums iedzīvotāju Palestīnā ir arābi. Tolaik jēdziens “palestīnieši” etniskā nozīmē vēl netiek lietots, arī Rainis lieto tikai apzīmējumu “arābi”. Mūsdienās ir dažādi viedokļi un diskusijas gan par palestīniešu etnosa eksistenci kā tādu, gan par tā ģenētisko piederību, bet tolaik šādu kolīziju nav. Gan senākie ieceļotāji pirms arābu ienākšanas, gan nesen ieceļojušie – visi tiek uzskatīti par arābiem.

Raiņa iespaids par arābu vairākumu veidojas izteikti negatīvs – tie savā attīstībā atpalikuši, neorganizēti. “Nodokļi diezgan ienāk, varētu skolas celt, to nedara. Nau obligāta skolas apmeklēšana. Raksturs: izdod visu izpriecām, kino, gramofons, rotas lietas sievām. Sievas negrib otru sievu, iet projām. Izglītība pavirša. Demonstrācijas taisa, jo mīl uztraukumus. [..] Prostitūcija attīstīta [..].”[9]

Arābu pirmais vārds uzmostoties esot “bakšiš” jeb dzeramnauda. Rainis lieto apzīmējumu “bakšiša tauta”. “Daudz Dievu lūdz, maz strādā.”[10] “Bakšiša” prasīšanu Rainis pats piedzīvojis, kā arī redzējis musulmaņu dievlūdzējus. Bet pārsvarā informācija par arābu sliktajām rakstura iezīmēm iegūta no ceļotājus uzņēmušo ebreju izteikumiem.

Interesanti arī Raiņa novērojumi par arābu sadzīves tradīcijām. Arābi “melni kā kraukļi, gari mēteļi”[11]. “[..] niknas, nopietnas sejas, lakati vai fešas galvā, sievietes ļoti reti; aizsegtas [..].”[12] “Arābietes ģērbjas melni, tumši zilā ar izšūtām krūtīm. Bikses. Virs tām svārkus, josta kā vīriem.”[13] “Sievietes staigā melnā khabarā, platā mētelī, kas iet arī pār galvu, kokvilnas vai zīda. Sabiedrībā dāmas arī tā. Plīvurs – jašmak – tagad ļoti plāns, un plata acu starpa, zelta vai misiņa acu stīpas un pusvainags, kas piestiprināms aiz ausīm.”[14]

Uzsvērta arābu netīrība: “Mušas nedzen nost no acīm [..]. Noēdot nost ļaunas sulas, patiesībā – inficē.”[15] Un citā vietā: “4 arābi mazgājas peļķē. Arābu zēns ar kādiem saldumiem, apkārt 6 zēni, kliedz pilnā kaklā, gainā mušas un svaidās rokām.”[16] “Slavenās Jērihes rozes pārdod netīri bērni, smaržīgas, pilnas, sarkanas.”[17]

Rainim bijusi iespēja redzēt arābu kāzas. Viņš raksta: “Maksā līgava tagad dārgi, 1500.  [..] Kāzas 7 dienas. Pēdējā vakarā brūtgans jāj uz balta zirga, viņu apber ar kviešiem, saldumiem, līgavu ved mājās. [..] dejotājas no Damaskas [..] dejo ar ūdens krūzi uz galvas, lokas vecāku un jauno priekšā, svētī jaunos.”[18]

Arābu pilsētas Rainis atzinis par “diezgan glītām”[19], toties uzsvērta atpalikušo lauku ciemu nabadzība – māla būdas ar niedru jumtiem, vietām apmestas ar kaļķiem. Ar tām kontrastē netālu esošie vācu nami un saimniecības, eiropeiski, skaisti dārzi, kuros zied oleandri un rozes.

Tā kā Raini uzņem Palestīnas ebreju kopiena, tad visvairāk šajās piezīmēs runāts par ebreju tautu un tās centieniem. Jāpiebilst, ka Rainis paralēli lieto vārdus “ebrēji”, “jūdi”, bet visbiežāk “žīdi”, kas tā laika latviešu valodā ir vispārpieņemts, stilistiski neitrāls vārds. Dzejnieks ir aizkustināts par silto uzņemšanu. Pretēji arābiem, senču dzimtenē atgriezušos ebreju kopienu Raiņa redzējumā raksturo inteliģence, tikumība, strādīgums un ideālisms. Ebreju tautas vidū tolaik jau pilnā sparā rit cionisma kustība – atgriešanās savā senču zemē no visām pasaules malām cerībā atjaunot savu valsti. Šī kustība Rainim ir tuva. Viņš to uztver kā tautas atmodas kustību. Būdams kreisi noskaņots, viņš atbalsta arī kopsaimniecību jeb kibucu dibināšanu, kādas veido ebreju ieceļotāji. Rainis secina, ka cionisms grib apvienot nacionālo un sociālo mērķi: “Cionistiem divi mērķi: nacionālais – zemi dabot žīdu rokās; sociālisms – pārvērtība un jauna uzbūve žīdu dzīvei, kas brīva no kapitālisma ļaunumiem.”[20] Un citā vietā: “Griba dara lielu arī mazo, ideja panāk arī reālo – [..] no abām dzima cionisms: kā griba pēc nācijas un zemes un kā griba pēc kopzemes, sociālās taisnības. [..] Cionisms iekaro sev dzimteni bez rupjas varas.”[21] Mēs zinām no vēstures, ka vara tomēr daudzviet tikusi pielietota, ar britu iestāžu atbalstu padzenot palestīniešu zemniekus no viņu izmantotajām zemēm, kuras nopirktas, lai veidotu  ebreju kopsaimniecības. Rainis acīmredzot to nav zinājis un uzticējies informācijai, kāda viņam sniegta par notiekošajiem procesiem.

Arodbiedrības pārstāvji Raini izvadā pa vienu šādu kopsaimniecību, un viņu aizkustina tās dalībnieku sākotnējais ideālisms. Viņš raksta: “Visur entuziasms, arī vecos, arī skeptiķos. – Še žīdu parastais tips neuzkrīt, visu pārvalda liela inteliģence. Žīdu šofers lasa filozofiju.”[22] “Visi inteliģenti, arī strādnieki.”[23]

Rainis gan šaubīdamies jautā, vai jaunatne, kas aiziet uz pilsētām studēt, pēc tam paliks pie zemes, bet viņam atbild, ka gan entuziasms uzvarēs[24]. Vairāki ebreji sarunās ar Raini uzsvēruši ilgas pēc zemes un vēlmi norobežoties no līdzšinējās nodarbošanās – tirdzniecības, kura bieži saistīta ar negodīgiem darījumiem: “[..] mēs bijām krāpnieki, blēži, visus izmantojām, – mēs gribam būt godīgi, savu pašu zemē atgriezties, katrs akmens mums būs draugs, katrs kustons.”[25]

Rainis iepazīstas arī ar ebreju kultūru, kurā tolaik jūtami centieni “atgrūsties” no eiropeiskā: “Žīdi visur uzsver savu orientālību, tuvumu arābiem, pretību Eiropai.”[26]  Dziesmas dzied nazāli, “caur degunu dziedāts, it kā sāpēs iekliedzas. Maz vārdu, daudz žēlu locījumu [..].”[27] Dzejnieks apmeklē vietējo teātri, kas cenšas atdzīvināt ebreju austrumnieciskās saknes: “[..] atmet eiropisko uzskatu uz Bībeli, uzsver aziātisko – arābisko, [..]. 4 nedēļas aktieri dzīvojuši pie arābiem. Jocīgie lēcieni, bērnišķa, pat kustoniska kustelība, kā zvirbuļi, sunīši. No sākuma nepatīkami pārsteidz. Tad šo etnogrāfisko aizmirst un paliek mākslinieciskais.”[28]

Te gan jāpiebilst, ka kustību spontanitāte un instinktīvisms teātrī, ko Rainis uztvēris kā specifisku austrumnieciskumu, pazīstama arī eksperimentālās izrādēs Krievijā 20. gadsimta sākumā.

Rainis minējis, ka “sinagogā sauc visus, bet var atturēties”[29]. Daļa ievēro tikai minimumu reliģijā. Ir arī tā sauktie ebreju bezticībnieki jeb halucīni. Viens halucīns precējis bijušā Kijevas rabīna meitu. Vecāki šokēti – kā tu varēji goju precēt? Uz to līgavainis atbild: “Kā ta es gojs? Man valoda ebreju, zeme Palestīna [..].”[30] Senāk, kā zināms, piederība jūdu tautai nesaraujami saistīta ar piederību jūdaisma reliģijai. Tādēļ Raiņa minētais piemērs ir spilgta jaunā laikmeta liecība.

Ebreju sieviešu apģērba apraksts saplūst ar kolorītu sadzīves ainiņu: “Veca sieva lamā šoferi, netiek uz tirgu autobusā. Kaut kas līdzīgs apakšbiksēm ar lielu maisu starp kājām. Virsū viegls, garš kaftans. Vēl virsū veste, vēl mētelis melns, brūns, dzeltens, pelēks. Galvā balti vai krāsaini lakati ar melnu drēbes riņķi.”[31]

Rainis jūt, ka viņam visu nestāsta par ebreju attiecībām ar arābiem, kuras tolaik vēl svārstās starp konfliktiem un tuvināšanās mēģinājumiem: “Nelabprāt runā par citām lietām kā par zemes iekārtošanu [..]. Par arābiem runā tikai, ka labi satiek. Arābu kāzas nelabprāt rādīja, pat nokavēja.”[32] Kāds ebrejs tomēr atzinies savās bažās: “Pastāv briesmas, ka arābi var visus izkaut un paņemt iestrādāto zemi, ja ebreji nebūs vairākumā.”[33]

Rainis, kurš savā daiļradē tiecies uz visu pretstatu vienību, tomēr cer uz mierīgu, pozitīvu arābu un ebreju tautu mijiedarbību un kopīgu attīstību[34]. Arī arābi var attīstīties, jūdu tauta viņiem var palīdzēt. Tuvojoties ceļojuma noslēgumam, Rainis kavējies pārdomās par atšķirīgo un kopīgo starp jūdiem un latviešiem: “Mums jaunatne bez ideāliem, še ir žīdu tautas atjaunošana fiziskā darbā. Mums bēgšana no zemes, še uz zemi. Mums arī [..] atkal saites ar mūsu pagātni, mūsu t. dz., ticību, ne jauns formālisms, bet gars. [..] Mēs arī saites tauta.”[35] Ar jēdzienu “saites tauta” acīmredzot domāta tauta vienotāja. Kā latviešu nācija var vienot visas Latvijā dzīvojošās tautības, tā par šādu Palestīnas zemes raibās tautu un ticību “Bābeles” vienotāju viņa skatījumā jākļūst ebreju tautai.

Diemžēl pozitīva sadarbība starp ebreju un arābu tautām neseko. Gluži pretēji. Jau 1929. gada augustā Jeruzalemē notiek pirmās plašākās sadursmes starp arābiem un ebrejiem. Vēlāk upuru skaits abās pusēs mērāms daudzos tūkstošos, un asinsizliešana turpinās joprojām. Dzejnieks Leibs Jafē, toreizējais Raiņa pavadonis, drīz pēc Izraēlas valsts dibināšanas iet bojā arābu terorista sarīkotā bumbas sprādzienā. Jāzepa kaps vairākkārt gājis no vienām rokām otrās. 2000. gadā kauju laikā tā sarkofāgs pārvērties drupās, vēlāk gan atjaunots.  Raiņa cerības izrādījušās iluzoras – tāpat kā daudzas citas dzejnieka cerības un sapņi par cilvēces nākotni. Ilūzijas ir zudušas, bet mums palikusi vērtīga un interesanta laikmeta liecība.

 

[1] Cīrule, Astrīda. Uz apsolīto zemi pie Jāzepa. // Raiņa traģēdija „Jāzeps un viņa brāļi laikmetu un viedokļu krustpunktos. – Rīga: Pils, 2004.; 98. – 104. lpp.

[2] Rokraksts. Rainis. Palestīnas ceļojuma piezīmes. RTMM 22806 Rai. R82/5; 7. lp. Lappuses norādītas pēc Raiņa oriģinālrokrakstam pievienotā teksta atšifrējuma.

[3] Turpat, 46. lp.

[4] Rokraksts. Livšica, Eleonora. Rainis am Grabe Joseph’s. RTMM 127956 Rai. R173/9 Citēts no: Livšica, Eleonora.  Rainis pie Jāzepa kapa. No vācu valodas tulkojusi Lelde Siliņa. // Raiņa traģēdija „Jāzeps un viņa brāļi laikmetu un viedokļu krustpunktos. – Rīga: Pils, 2004.; 105. – 108. lpp.

[5] Rokraksts. Rainis. Palestīnas ceļojuma piezīmes. RTMM 22806 Rai. R82/5; 54. lp.

[6] Turpat, 48. 49. lp.

[7] Turpat, 49. lp.

[8] Turpat, 24. lp.

[9] Turpat, 21. lp.

[10] Turpat, 47. lp.

[11] Turpat, 73. lp.

[12] Turpat, 11. lp.

[13] Turpat, 67. lp.

[14] Turpat, 10. lp.

[15] Turpat, 21. lp.

[16] Turpat, 35. lp.

[17] Turpat, 54. lp.

[18] Turpat, 69. lp.

[19] Turpat, 52. lp.

[20] Turpat, 4. lp.

[21] Turpat, 9. lp.

[22] Turpat, 28. lp.

[23] Turpat, 26. lp.

[24] Turpat, 71. lp.

[25] Turpat, 56. lp.

[26] Turpat, 10. lp.

[27] Turpat.

[28] Turpat, 65. lp.

[29] Turpat, 43. lp.

[30] Turpat, 49. lp.

[31] Turpat, 37. lp.

[32] Turpat, 69. lp.

[33] Turpat, 28. lp.

[34] Turpat, 51. lp.

[35] Turpat, 67. lp.