Komentāri

Daina Sirmā: Daina Sirmā Ritai. Dievainēs, man šķiet, nav tagadnes, pagātnes,...
Daina Sirmā: Daina Sirmā Kārlim. Paldies par jautājumu. Lauzīju galvu visu die...
Kārlis: Ir sanācis uzmest acis krājumam. Neteiktu, ka mani izteikti aizrauj ...
Rita: Ļoti jauki, ka veidojat dikliēsu un valmieriešu piederības sajūtu...
Daina Sirmā: Māra Klaipa, paldies par jautājumiem. Vai Dievainēs tēloti reā...
Kārlis: Jaunā grāmata ir iezīmīga ar tekstu sadalījumu tematiskos dzejas ...
Daina Sirmā: Paldies par jaukajiem ievadvārdiem, Aivar Madri!...
Māra Klaipa: Dzejoļos ir łoti daudz personu vārdu un uzvārdu, un māju vārdu. ...
Zigurds Strīķis: Kādēļ Jūsu vēstures romāna darbībai ir izvēlēti tieši deviņ...
Arno: Nu tā, drusku sanāca greizi, nejauši palaidu atbildi, pirms izlaboj...
Arno: Šis ir tiešām nopietns jautājums. Godīga atbilde nav vienkārša....
Arno: Paldies par jautājumu! Palika daudz ārā. Tas ir dabiski. Dzīve ir ...
Olafs Rozītis: Vai, strādājot pie šī romāna, autoram bija svarīgi dekonstruēt ...
Riekstiņš: Gribēju pateikt paldies autoram par lasāmvielu un pajautāt, vai bij...
Vilnis Heinrihsons: Lielisks, aizraujošs projekts. Šķiet, ka varētu sarīkot pilnskan...
daina: Labdien! Konferences apmeklējumam nav jāpiesakās, taču nokļū...
Maija: Labdien! Kur var pieteikties konfrences apmeklējumam un vai nokļūš...
samanta: Man ir 15 gadi. šogad, ārpus klases lasīšanā, mums uzdeva izlaīt...
Olafs Rozītis: Ja "Apziņu" pieliktu muzejā pie sienas, vai tā būtu māksla?...
Anna Auziņa: Paldies par jautājumu! Es neteicu, ka darbošanās literatūrzinātn...

Rakstu arhīvs





Partneri













Gadsimta atraduma, Zentai Mauriņai adresēto vēstuļu, vāciskā daļa, 1913–1943

Gadsimta atradums

2010. gada 8. septembrī, veicot būvdarbus un atrokot zemi pie ēkas Rīgā, Gregora ielā 1, uzņēmuma “PV pārvalde” strādnieki atrada Zentas Mauriņas (1897–1978) arhīva materiālus un nodeva tos Rakstniecības un mūzikas muzejam. Metāla kārbā bija vēstules un nedaudz cita veida materiāli. No atšifrētajām vēstulēm 700 ir latviski un 140 vāciski. Tieši šīs Zentai Mauriņai adresētās vēstules, to autori un saturs vācu valodā ir šī pārsprieduma tēma.

Šī sarakstes daļa sniedz ieskatu par Zentas Mauriņas mājās, ģimenē un ģimnāzijā pavadītajiem gadiem, par draudzībām, kas viņai izveidojas Vācijā, Austrijā un Somijā, kā arī par Otrā pasaules kara laiku, kad viņa jau dzīvo kopā ar Konstantīnu Raudivi un, cik nu tas ir iespējams, pati ir savas dzīves noteicēja.

No 1913. līdz 1943. gadam fiksēti 25 vēstuļu autori no piecām valstīm. Vairums ir no mātes un citiem ģimenes locekļiem, otra lielākā daļa – no Hermaņa fon Vestermaņa, Rīgas Politehnikuma docenta un Zentas Mauriņas skolas gadu nozīmīgākā cilvēka. Grupa vēstuļu saistītas ar Mauriņas ceļojumiem. Atlikusī daļa liecina par draudzību ar vācu inteliģenci Otrā pasaules kara laikā 1942., 1943. gadā.

Visvērtīgākais

Vislielākā daļa ir mātes Melānijas Mauriņas vēstules – 51. Mātes valoda ir vācu, ar ģimeni viņa konsekventi un vienmēr runājusi vāciski. Rakstītais ir vecajā ortogrāfijā, tāpēc tikai daļēji var iepazīt tā saturu. Māte ir nevis kultūras saliņa, bet kontinents, jo viņa, izcili apdāvināta, Pēterburgā izglītojusies pianiste, mājās provinciālajā Grobiņā rīko gan solo, gan vairāku izpildītāju koncertus. Komponistu Lista, Bēthovena, Šopēna, Šūberta, Rahmaņinova, Čaikovska un citu vārdi mājā izskan tik bieži un parasti kā draugu un kaimiņu vārdi. Vēstulēs līdzās ģimenes locekļiem minēts gleznotājs Vinsents van Gogs, rakstnieki Henriks Ibsens un Franss Sillanpē un arī kopīgs “Karmenas” apmeklējums.

Melānijas Mauriņas vēstule savai meitai Zentai Mauriņai, 20. gs. 30. gadi, Liepāja, no jauniegūtā Zentas Mauriņas arhīva

Visnozīmīgākās ir Hermaņa fon Vestermaņa, Rīgas Politehnikuma matemātikas docenta, vēstules, un Hansa Hohapfela, Liepājas simfoniskā orķestra diriģenta, testaments.

Fon Vestermanis ir Mauriņas paziņa vienas vasaras garumā 1913. gadā Baldones kūrvietā, kur praktizēja Zentas tēvs[1], un pēc tam vēstuļu draugs līdz 1918. gadam. Viņš nosūtījis 21 vēstuli, tās vēsta par to, kā Grobiņas meitene izaug par Liepājas krievu sieviešu ģimnāzijas absolventi.

Hermaņa fon Vestermaņa, Rīgas politehnikuma matemātikas docenta, vēstule Zentai Mauriņai, 1913. gada 29. augusts, Rīga, no jauniegūtā Zentas Mauriņas arhīva

Kāpēc krievu? Cilvēku dzīves veido politika: vecākās māsas beigušas vācu Paukeras skolu Jelgavā, kas, salīdzinot ar tuvējo Liepāju, tolaik ir metropole, un vācu izglītībai ir plašākas perspektīvas. Kad Zentai ir laiks doties skolā, Liepājā ir vairākas vācu skolas, viena krievu un viena latviešu, un tā brīža politiskajā situācijā ir izdevīgāk mācīties krievu skolā. Ļoti maz pietrūkst, lai pēc krievu ģimnāzijas beigšanas viņa dotos studēt uz Pēterpili Krievijā. Iztraucē Pirmais pasaules karš. Jaunākā māsa Renāta mācās Mauriņas vadītajā latviešu proģimnāzijā Grobiņā, jo tad jau izveidojusies Latvijas valsts.

No kr. 1. Liepājas ģimnāzija, 20. gs. 90. gadi, foto: Gunārs Krauze, RTMM 479017
2. Zenta Mauriņa, ģimnāzijas absolvente, pie iesvētību dāvanas – F. Dostojevska portreta, 20. gs. 20. gadi, foto: nezināms, RTMM 456920

Hanss Hohapfels jeb tēvocis Hanss (kuru Zenta mēdz dēvēt arī par Holcapfelu) ir ģimenes draugs līdz apmēram Zentas 20 gadu vecumam. Paradoksāli, ka par viņa esamību liecina tikai viens pats testaments, kurā norādīts, ka Mauriņa var izvēlēties no grāmatām, kas pēc viņa nāves nosūtītas uz Liepājas bibliotēku.

Izraksts no Hansa Hohapfela testamenta, 1929. gada 1. oktobris, Štutgarte (Vācija), no jauniegūtā Zentas Mauriņas arhīva

Šie abi ir viņas svarīgākie cilvēki, līdz viņa uzsāk pieauguša cilvēka dzīvi. Abiem ir lieli nopelni pasaulslavenās rakstnieces Zentas Mauriņas personības veidošanās ceļā.

Vislielākais zaudējums un mierinājums no Heidelbergas

Rakstnieces metode, kā uzturēt sevi možu, pārvarēt sāpes, par kurām viņa saka: “Nav tādas vietas ķermenī, kas nesāpētu”, un nodrošināt kontaktus ar cilvēkiem, lai gūtu jaunus spēkus, ir ceļošana. Tas arī izskaidro vēstuļu vācu valodā uzplūdus attiecīgos gados.

1929. gadā notiek viņas pirmais un visvairāk aprakstītais ceļojums uz Heidelbergas universitāti Vācijā papildināties salīdzinošajā literatūrzinātnē. 1931. gadā no turienes saņemta sirsnīga Margarētes fon Šūbertas vēstule, kas iezīmē smagāko notikumu Zentas dzīvē – māsas Renātas nāvi, ar ko viņa tā arī nekad nespēj samierināties. Zentai bijušas četras vecākas māsas, bet šī, deviņus gadus jaunākā, saukta vienīgi par Māsiņu jeb Māsi, viņai nozīmējusi visu. Margarētes vēstule ir vienīgā šajā sarakstes daļā, kurā šis zaudējums minēts un līdzpārdzīvots. Margarēte ir Mauriņai ļoti nozīmīgs cilvēks, kas krietni atvieglina Zentas uzturēšanos Heidelbergā un nejauši sastapta vēl vairākkārt dzīvē. Iespējams, ka Margarēte ir māsa Marga Mauriņas autobiogrāfiskajā romānā “Iedrīkstēties ir skaisti”.