Komentāri

samanta: Man ir 15 gadi. šogad, ārpus klases lasīšanā, mums uzdeva izlaīt...
Olafs Rozītis: Ja "Apziņu" pieliktu muzejā pie sienas, vai tā būtu māksla?...
Anna Auziņa: Paldies par jautājumu! Es neteicu, ka darbošanās literatūrzinātn...
Jānis: Anna, sirsnīgs paldies par grāmatu! Intervijā Jūs, šķiet, runā...
Rihards Bargais: Pienāca viens brīdis, kad dzejā man neiepatikās abstrakcijas un tr...
Olafs Rozītis: Kas prozā bija tas būtiskākais, kas Jūs tai pievērsa? Vai arī J...
Rihards Bargais: Paldies par jautājumu, Labiekārtotāj. Jā, daļa teksta pirmoreiz p...
Labiekārtotājs: Paldies par labi pavadītu laiku! Vēlos pajautāt, cik lielā mērā...
Ivars Logins: Atkal eksperte kļūdās - latgalieši 1917.gada kongresā neprasīja ...
Rihards Bargais: Oh, Saulceri, paldies par jautājumu, bet reliģisko tēmu esmu nolēm...
Saulceris Vītiņš: Paldies autoram par saistošo lasāmvielu! Mani interesē - kas tie...
Žubīte: Ieinteresējāt par topošo 2. grāmatu! Vai tajā varētu tēlaini at...
Jānis Tomašs: Marija grāmatas galvenais varonis cieš no mīlestības radītajām s...
Ance: Ir iespēja skatīties "Degpunktu" vai lasīt Tomaša dzeju. Es izvēl...
Marija: Paldies autoram par interesanto krājumu! Man aizķērās Kārļa Vēr...
Jānis Tomašs: Bērnu literatūrai ir vieglāk, jo viņi skaidri apzinās ka mērķau...
Jānis Tomašs: Ja runājam par otro grāmatu, tad viņa noteikti būs! Kā jau šajā...
Indra: Un kā pašam autoram šķiet - kas ir viņa dzejas mērķauditorija?...
Valters: Valoda, ko es (mēs) pazīstu (pazīstam)"Apsargs šķiro cilvēkus/ s...
Dace Vīgante: Terre, paldies par labajiem vārdiem un novērtējumu. Piekrītu, nosa...

Rakstu arhīvs





Partneri













Atbrīvošanās un atgriešanās. Diskusija par Annas Auziņas dzejas krājumu “Annas pūra govs”

Lasītāji aicināti komentāros izteikt savas pārdomas, viedokli vai uzdot jautājumus par Annas Auziņas dzejas krājumu “Annas pūra govs”. Uz jautājumiem atbildēs arī pati autore. Kritika ir atļauta, bet aizvainojoši komentāri tiks dzēsti. Diskusija ilgs līdz 3. jūlijam. Aicinām diskusijas dalībniekus piedalīties ar savu īsto identitāti.

Pēc septiņiem ilgiem gaidīšanas gadiem dzejniece Anna Auziņa ir sarūpējusi lasītājiem savu ceturto dzejas krājumu “Annas pūra govs”, kas šķiet līdz šim pārsteigumiem pilnākā viņas grāmatiņa. Izbrīnu rada gan neparastais daudzkrāsu noformējums (kas veiksmīgi sasaistīts ar grāmatas trīsdaļīgo saturisko iedalījumu), gan, protams, paši teksti, kuru vidū izceļas Auziņai līdz šim neraksturīgi gari darbi – poēmas (vai varbūt vienkārši gari dzejoļi?) “Apziņa” un “Identitāte”. Pati dzejniece intervijā portālā “Satori” teikusi, ka uzskata šo par savu vismērķtiecīgāk veidoto un pārdomātāko krājumu, kura tapšanas gaitā daudz izmantojusi arī literatūras un dzimtes kultūras studijās gūtās zināšanas.[1] Taču nevajadzētu padomāt, ka šo iemeslu dēļ Auziņas dzeja ir kļuvusi emocionāli distancēta un vēsi izkalkulēta, nebūt nē. Es pat teiktu, ka dvēseliska siltuma un mīlestības pilnas, sievišķīgas pasaulizjūtas šajā grāmatā, iespējams, ir vairāk nekā viņas iepriekšējos krājumos, lai gan to nudien nav iespējams izmērīt.

Jaunākajos dzejoļos Anna turpina attīstīt tos motīvus, kas pārliecinoši pieteikti jau kopš debijas, tomēr visciešākā saikne sajūtama ar iepriekšējo krājumu “Es izskatījos laimīga”, kas iezīmēja viņas tiekšanos pretī izteikti autobiogrāfiskām detaļām un pašrefleksijai, paradoksālā veidā saplūstot ar vēlmi fiksēt daudz plašākas dzīves ainas un ievilkt savos tekstos laikabiedru dzejas motīvus (kas izpaužas, piemēram, dzejoļos “3. autobuss”, “kad likstu līmenis sasniedzis galdu virsmas…” vai “Vizbulīšu acis, jums, Pinokio…”). Diez vai spēšu pateikt precīzāk par Andu Baklāni, kura Auziņas dzejā izceļ paaudzes domāšanas atspoguļojumu (protams, ņemot vērā attiecīgo kultūrtelpu, kurā dzejniece dzīvo) un viņai tik raksturīgo mīļuma intonāciju, kādu, šķiet, tik koncentrētā veidā patiesi nesastapt neviena Auziņas vienaudža vai pēcteča tekstos.[2] Nevēlos lieki atkārtot to, ko savās pārdomās jau pirms manis pauduši citi dzejas vērtētāji – nevienu taču nepārsteigs, ja teikšu, ka Auziņa joprojām raksta par savām attiecībām ar ģimeni, ar draugiem, ar Dievu, bohēmu un laikmetu, reflektē par savas personības dažādajām šķautnēm un vēlmēm. Īpašu vietu ieņem tēva nāve, kas kļūst par vienu no galvenajiem krājumu organizējošajiem motīviem un ir pamatā vairāku emocionāli un poētiski spēcīgu dzejoļu tapšanai, kas ievietoti grāmatas 3. nodaļā.

Manuprāt, par “Annas pūra govs” reklāmsaukli varētu izmantot vārdu “atbrīvošanās”, jo dzejniece ne tikai spējusi pārvarēt bailes (varbūt kaunu?) pēc iespējas atklāti rakstīt par sarežģītajām attiecībām ar tēvu, par mīlestību pret Dieva radīto pasauli un vēlmi pilnasinīgi baudīt dzīvi (arī tad, ja tā ir vienkārša iedzeršana kopā ar draugiem dzejniekiem), bet arī meklējusi jaunus poētiskos paņēmienus, kā atklāt šo iekšējās brīvības sajūtu. Jau minētie teksti “Apziņa” (kas veido visu krājuma 2. nodaļu) un “Identitāte” ir šo meklējumu augstākais sasnieguma punkts. Abus šos tekstus iespējams uzskatīt par spilgtiem konceptuālās dzejas paraugiem latviešu literatūrā – “Apziņa” tekstuāli un vizuāli imitē sadzīviskus ierakstus plānotājā, bet “Identitāte” veidota kā dzimtas vēstures hronika, izmantojot krievu konceptuālista Ļeva Rubinšteina iemīļoto numurēto uzskaitījumu, kur vienkopus saplūst gan skaidri nolasāmi notikumi, gan tikai pašai autorei saprotamas atmiņas, sīkumi un domu uzplaiksnījumi, kas tomēr rada kaut ko līdzīgu transcendences sajūtai visas poēmas kontekstā. “Apziņā” Auziņa atgādina arī par saviem mākslinieces talantiem, un šis, šķiet, ir pirmais gadījums, kad viņa ļauj šai nozīmīgajai personības daļai ienākt savā dzejā tik tiešā – grafiskā – veidā (mākslinieka skatījums uz detaļām un krāsām viņas tekstos vienmēr bijis klātesošs). Šie teksti apliecina autores drosmi iesoļot jaunā, latviešu dzejā pagaidām maz izpētītā teritorijā (spilgti konceptuālo domāšanu dzejā pagājušogad manifestēja Einārs Pelšs krājumā “Mīļākais tētis pasaulē”), vienlaikus veicinot šādas poētikas izpratni arī mazāk sagatavotu lasītāju prātos, kuriem iespējamo šoka efektu palīdzēs pārvarēt pārējie grāmatā esošie, krietni pieradinātākie dzejoļi. “Annas pūra govs” ir visās nozīmēs spilgta dzejnieces atgriešanās uz latviešu dzejas estrādes, pilna ar potenciāliem hitiem un negaidītiem pārsteigumiem.

Aivars Madris, RMM projektu kurators

  • Jānis

    Anna, sirsnīgs paldies par grāmatu!
    Intervijā Jūs, šķiet, runājāt par to, kā darbošanās literatūrzinātnē palīdzējusi strādāt pie šīs grāmatas, tāpēc gribēju vaicāt – vai Jums nav bail, ka zinātnieks var pārmākt dzejnieku kādā brīdī? Vai arī spējat harmoniski nošķirt abas šīs sfēras?

  • Anna Auziņa

    Paldies par jautājumu! Es neteicu, ka darbošanās literatūrzinātnē palīdzēja. Teicu, ka tagad es zinu, ko daru, kamēr jaunībā darbojos intuitīvi. Nedomāju, ka manī zinātniece jebkad pārmāks dzejnieci, lai gan iespēja pārtraukt rakstīt dzeju vienmēr pastāv.

  • Olafs Rozītis

    Ja “Apziņu” pieliktu muzejā pie sienas, vai tā būtu māksla?

Atbildēt Olafs Rozītis Atcelt atbildi

  

  

  


*

Draugiem.lv pase