Komentāri

Daina Sirmā: Daina Sirmā Ritai. Dievainēs, man šķiet, nav tagadnes, pagātnes,...
Daina Sirmā: Daina Sirmā Kārlim. Paldies par jautājumu. Lauzīju galvu visu die...
Kārlis: Ir sanācis uzmest acis krājumam. Neteiktu, ka mani izteikti aizrauj ...
Rita: Ļoti jauki, ka veidojat dikliēsu un valmieriešu piederības sajūtu...
Daina Sirmā: Māra Klaipa, paldies par jautājumiem. Vai Dievainēs tēloti reā...
Kārlis: Jaunā grāmata ir iezīmīga ar tekstu sadalījumu tematiskos dzejas ...
Daina Sirmā: Paldies par jaukajiem ievadvārdiem, Aivar Madri!...
Māra Klaipa: Dzejoļos ir łoti daudz personu vārdu un uzvārdu, un māju vārdu. ...
Zigurds Strīķis: Kādēļ Jūsu vēstures romāna darbībai ir izvēlēti tieši deviņ...
Arno: Nu tā, drusku sanāca greizi, nejauši palaidu atbildi, pirms izlaboj...
Arno: Šis ir tiešām nopietns jautājums. Godīga atbilde nav vienkārša....
Arno: Paldies par jautājumu! Palika daudz ārā. Tas ir dabiski. Dzīve ir ...
Olafs Rozītis: Vai, strādājot pie šī romāna, autoram bija svarīgi dekonstruēt ...
Riekstiņš: Gribēju pateikt paldies autoram par lasāmvielu un pajautāt, vai bij...
Vilnis Heinrihsons: Lielisks, aizraujošs projekts. Šķiet, ka varētu sarīkot pilnskan...
daina: Labdien! Konferences apmeklējumam nav jāpiesakās, taču nokļū...
Maija: Labdien! Kur var pieteikties konfrences apmeklējumam un vai nokļūš...
samanta: Man ir 15 gadi. šogad, ārpus klases lasīšanā, mums uzdeva izlaīt...
Olafs Rozītis: Ja "Apziņu" pieliktu muzejā pie sienas, vai tā būtu māksla?...
Anna Auziņa: Paldies par jautājumu! Es neteicu, ka darbošanās literatūrzinātn...

Rakstu arhīvs





Partneri













Atbrīvošanās un atgriešanās. Diskusija par Annas Auziņas dzejas krājumu “Annas pūra govs”

Lasītāji aicināti komentāros izteikt savas pārdomas, viedokli vai uzdot jautājumus par Annas Auziņas dzejas krājumu “Annas pūra govs”. Uz jautājumiem atbildēs arī pati autore. Kritika ir atļauta, bet aizvainojoši komentāri tiks dzēsti. Diskusija ilgs līdz 3. jūlijam. Aicinām diskusijas dalībniekus piedalīties ar savu īsto identitāti.

Pēc septiņiem ilgiem gaidīšanas gadiem dzejniece Anna Auziņa ir sarūpējusi lasītājiem savu ceturto dzejas krājumu “Annas pūra govs”, kas šķiet līdz šim pārsteigumiem pilnākā viņas grāmatiņa. Izbrīnu rada gan neparastais daudzkrāsu noformējums (kas veiksmīgi sasaistīts ar grāmatas trīsdaļīgo saturisko iedalījumu), gan, protams, paši teksti, kuru vidū izceļas Auziņai līdz šim neraksturīgi gari darbi – poēmas (vai varbūt vienkārši gari dzejoļi?) “Apziņa” un “Identitāte”. Pati dzejniece intervijā portālā “Satori” teikusi, ka uzskata šo par savu vismērķtiecīgāk veidoto un pārdomātāko krājumu, kura tapšanas gaitā daudz izmantojusi arī literatūras un dzimtes kultūras studijās gūtās zināšanas.[1] Taču nevajadzētu padomāt, ka šo iemeslu dēļ Auziņas dzeja ir kļuvusi emocionāli distancēta un vēsi izkalkulēta, nebūt nē. Es pat teiktu, ka dvēseliska siltuma un mīlestības pilnas, sievišķīgas pasaulizjūtas šajā grāmatā, iespējams, ir vairāk nekā viņas iepriekšējos krājumos, lai gan to nudien nav iespējams izmērīt.

Jaunākajos dzejoļos Anna turpina attīstīt tos motīvus, kas pārliecinoši pieteikti jau kopš debijas, tomēr visciešākā saikne sajūtama ar iepriekšējo krājumu “Es izskatījos laimīga”, kas iezīmēja viņas tiekšanos pretī izteikti autobiogrāfiskām detaļām un pašrefleksijai, paradoksālā veidā saplūstot ar vēlmi fiksēt daudz plašākas dzīves ainas un ievilkt savos tekstos laikabiedru dzejas motīvus (kas izpaužas, piemēram, dzejoļos “3. autobuss”, “kad likstu līmenis sasniedzis galdu virsmas…” vai “Vizbulīšu acis, jums, Pinokio…”). Diez vai spēšu pateikt precīzāk par Andu Baklāni, kura Auziņas dzejā izceļ paaudzes domāšanas atspoguļojumu (protams, ņemot vērā attiecīgo kultūrtelpu, kurā dzejniece dzīvo) un viņai tik raksturīgo mīļuma intonāciju, kādu, šķiet, tik koncentrētā veidā patiesi nesastapt neviena Auziņas vienaudža vai pēcteča tekstos.[2] Nevēlos lieki atkārtot to, ko savās pārdomās jau pirms manis pauduši citi dzejas vērtētāji – nevienu taču nepārsteigs, ja teikšu, ka Auziņa joprojām raksta par savām attiecībām ar ģimeni, ar draugiem, ar Dievu, bohēmu un laikmetu, reflektē par savas personības dažādajām šķautnēm un vēlmēm. Īpašu vietu ieņem tēva nāve, kas kļūst par vienu no galvenajiem krājumu organizējošajiem motīviem un ir pamatā vairāku emocionāli un poētiski spēcīgu dzejoļu tapšanai, kas ievietoti grāmatas 3. nodaļā.

Manuprāt, par “Annas pūra govs” reklāmsaukli varētu izmantot vārdu “atbrīvošanās”, jo dzejniece ne tikai spējusi pārvarēt bailes (varbūt kaunu?) pēc iespējas atklāti rakstīt par sarežģītajām attiecībām ar tēvu, par mīlestību pret Dieva radīto pasauli un vēlmi pilnasinīgi baudīt dzīvi (arī tad, ja tā ir vienkārša iedzeršana kopā ar draugiem dzejniekiem), bet arī meklējusi jaunus poētiskos paņēmienus, kā atklāt šo iekšējās brīvības sajūtu. Jau minētie teksti “Apziņa” (kas veido visu krājuma 2. nodaļu) un “Identitāte” ir šo meklējumu augstākais sasnieguma punkts. Abus šos tekstus iespējams uzskatīt par spilgtiem konceptuālās dzejas paraugiem latviešu literatūrā – “Apziņa” tekstuāli un vizuāli imitē sadzīviskus ierakstus plānotājā, bet “Identitāte” veidota kā dzimtas vēstures hronika, izmantojot krievu konceptuālista Ļeva Rubinšteina iemīļoto numurēto uzskaitījumu, kur vienkopus saplūst gan skaidri nolasāmi notikumi, gan tikai pašai autorei saprotamas atmiņas, sīkumi un domu uzplaiksnījumi, kas tomēr rada kaut ko līdzīgu transcendences sajūtai visas poēmas kontekstā. “Apziņā” Auziņa atgādina arī par saviem mākslinieces talantiem, un šis, šķiet, ir pirmais gadījums, kad viņa ļauj šai nozīmīgajai personības daļai ienākt savā dzejā tik tiešā – grafiskā – veidā (mākslinieka skatījums uz detaļām un krāsām viņas tekstos vienmēr bijis klātesošs). Šie teksti apliecina autores drosmi iesoļot jaunā, latviešu dzejā pagaidām maz izpētītā teritorijā (spilgti konceptuālo domāšanu dzejā pagājušogad manifestēja Einārs Pelšs krājumā “Mīļākais tētis pasaulē”), vienlaikus veicinot šādas poētikas izpratni arī mazāk sagatavotu lasītāju prātos, kuriem iespējamo šoka efektu palīdzēs pārvarēt pārējie grāmatā esošie, krietni pieradinātākie dzejoļi. “Annas pūra govs” ir visās nozīmēs spilgta dzejnieces atgriešanās uz latviešu dzejas estrādes, pilna ar potenciāliem hitiem un negaidītiem pārsteigumiem.

Aivars Madris, RMM projektu kurators

  • Jānis

    Anna, sirsnīgs paldies par grāmatu!
    Intervijā Jūs, šķiet, runājāt par to, kā darbošanās literatūrzinātnē palīdzējusi strādāt pie šīs grāmatas, tāpēc gribēju vaicāt – vai Jums nav bail, ka zinātnieks var pārmākt dzejnieku kādā brīdī? Vai arī spējat harmoniski nošķirt abas šīs sfēras?

  • Anna Auziņa

    Paldies par jautājumu! Es neteicu, ka darbošanās literatūrzinātnē palīdzēja. Teicu, ka tagad es zinu, ko daru, kamēr jaunībā darbojos intuitīvi. Nedomāju, ka manī zinātniece jebkad pārmāks dzejnieci, lai gan iespēja pārtraukt rakstīt dzeju vienmēr pastāv.

  • Olafs Rozītis

    Ja “Apziņu” pieliktu muzejā pie sienas, vai tā būtu māksla?

Komentārs

  

  

  


*

Draugiem.lv pase