Komentāri

Arno: Nu tā, drusku sanāca greizi, nejauši palaidu atbildi, pirms izlaboj...
Arno: Šis ir tiešām nopietns jautājums. Godīga atbilde nav vienkārša....
Arno: Paldies par jautājumu! Palika daudz ārā. Tas ir dabiski. Dzīve ir ...
Olafs Rozītis: Vai, strādājot pie šī romāna, autoram bija svarīgi dekonstruēt ...
Riekstiņš: Gribēju pateikt paldies autoram par lasāmvielu un pajautāt, vai bij...
daina: Labdien! Konferences apmeklējumam nav jāpiesakās, taču nokļū...
Maija: Labdien! Kur var pieteikties konfrences apmeklējumam un vai nokļūš...
samanta: Man ir 15 gadi. šogad, ārpus klases lasīšanā, mums uzdeva izlaīt...
Olafs Rozītis: Ja "Apziņu" pieliktu muzejā pie sienas, vai tā būtu māksla?...
Anna Auziņa: Paldies par jautājumu! Es neteicu, ka darbošanās literatūrzinātn...
Jānis: Anna, sirsnīgs paldies par grāmatu! Intervijā Jūs, šķiet, runā...
Rihards Bargais: Pienāca viens brīdis, kad dzejā man neiepatikās abstrakcijas un tr...
Olafs Rozītis: Kas prozā bija tas būtiskākais, kas Jūs tai pievērsa? Vai arī J...
Rihards Bargais: Paldies par jautājumu, Labiekārtotāj. Jā, daļa teksta pirmoreiz p...
Labiekārtotājs: Paldies par labi pavadītu laiku! Vēlos pajautāt, cik lielā mērā...
Ivars Logins: Atkal eksperte kļūdās - latgalieši 1917.gada kongresā neprasīja ...
Rihards Bargais: Oh, Saulceri, paldies par jautājumu, bet reliģisko tēmu esmu nolēm...
Saulceris Vītiņš: Paldies autoram par saistošo lasāmvielu! Mani interesē - kas tie...
Žubīte: Ieinteresējāt par topošo 2. grāmatu! Vai tajā varētu tēlaini at...
Jānis Tomašs: Marija grāmatas galvenais varonis cieš no mīlestības radītajām s...

Rakstu arhīvs





Partneri













Diriģents un komponists Leo Blehs – Leonīda Vīgnera un Arvīda Jansona skolotājs

Rīga jau izsenis bijusi būtisks dažādu kultūru ietekmēts mūzikas centrs, kas savu starptautisko nozīmību nezaudēja arī līdz ar Latvijas valstiskās neatkarības iegūšanu. Te viesojušies, mazāku vai ilgāku laiku darbojušies daudzi pasaules mēroga mūziķi. Mūsu māksliniekiem tas neļāva ieslīgt provinciālismā un deva jaunus impulsus attīstībai. Viens no šādiem mūziķiem bija vācu diriģents un komponists Leo Blehs (Leo Blech, 1871–1958).

Leo Blehs. Ap 20. gs. 30. gadiem. Foto: nezināms. No jauniegūtā Leonīda Vīgnera arhīva RMM

Rakstā īsi apskatīšu viņa radošo darbību pirms ierašanās Rīgā, izvērtēšu Leo Bleha nozīmību Latvijas mūzikas kultūrā, kā arī viņa personības un profesionālās darbības ietekmi uz Latvijas diriģentiem Arvīdu Jansonu un Leonīdu Vīgneru.

Diriģents ar pasaules vārdu

Leo Blehs dzimis Vācijas mazpilsētiņā Āhenē tirgotāja ģimenē, kas devusi viņam vispusīgas izglītības iespējas un palīdzējusi attīstīt arī spilgtos muzikālos dotumus. Jau 22 gadu vecumā viņš sācis profesionāla diriģenta gaitas, kas viņu no dzimtās Āhenas Pilsētas teātra vedušas uz spilgtu un vērienīgu darbību Prāgas operteātrī, angažementiem prestižos Vācijas un Austrijas teātros līdz slavas vainagojumam Berlīnes Valsts operā.

Leo Bleha bērnības foto ar veltījumu Leonīdam Vīgneram. Āhena, 1879. gads. Foto: Eugen Westendorp. No jauniegūtā Vīgnera arhīva RMM

Leo Bleha galvenās darba vietas līdz Otrajam pasaules karam:

  • No 1893 – diriģents Āhenas Pilsētas teātrī
  • No 1899 – Prāgas Vācu teātrī
  • No 1906 – Berlīnes Karaliskajā operā
  • 1924 – Berlīnes Tautas operā
  • 1925 – Vīnes operā
  • 1926–1937 Berlīnes Valsts operā Unter den Linden

Berlīnes Valsts operā Leo Bleham bija atļauts strādāt līdz 1937. gadam, kad viņa neāriskās izcelsmes dēļ Hitlera režīms liedza tālākās darbības iespējas.

Leo Bleha pagātni rotāja 36 ordeņi, Vācijas ķeizara Vilhelma II piešķirtais mūzikas ģenerāldirektora tituls, 2846 Berlīnes Valsts operā diriģētas izrādes un koncerti, neskaitāmas uzslavas, kritiķu cildinājumi un publikas mīlestība.

Nu Bleham piešķīra pilnu valsts pensiju ar aizliegumu strādāt Vācijā. Tādēļ Leo Blehs lūkoja kādu mazāku, Vācijas režīma neietekmētu valsti ar pietiekami prestižu operteātri. Viņa izvēle apstājās pie Rīgas, par kuras muzikālajām tradīcijām viņš bija dzirdējis jau no sava drauga, pianista un diriģenta Ežēna d’Albēra.

Leo Bleha foto ar veltījumu Leonīdam Vīgneram. Foto uzņemts 1929. gadā Berlīnē, dāvināts Vīgneram 1940. gadā. Foto: Nicola Perscheid. No jauniegūtā Vīgnera arhīva RMM

 

Leo Blehs Latvijas mūzikas kultūras kontekstā

Latvijas Nacionālajā operā tolaik bija vērojams zināms apsīkums. Vispārējā ekonomiskā krīze bija skārusi arī operas namu, kas ar grūtībām spēja piesaistīt skatītājus. Leo Bleha ierašanās bija jauna iespēja arī LNO[1]. Toreizējais operas direktors Jēkabs Poruks noslēdza ar Leo Blehu līgumu par 4000 latiem mēnesī, piešķirot viņam mūzikas ģenerāldirektora tiesības pārvaldīt visu LNO māksliniecisko personālu, lai arī oficiāli viņš skaitījās pirmais viesdiriģents[2]. Teodoram Reiteram nu nācās atkāpties no teātra mūzikas vadītāja vietas, tādēļ pret Blehu viņš, tāpat kā Jānis Kalniņš, bija ļoti atturīgs un nekad neapmeklēja ne vācu lielmeistara mēģinājumus, ne izrādes.

Līgums ar Leo Blehu katru sezonu tika atjaunots. Vienas sezonas laikā Bleham bija jādiriģē 32, vēlāk pat 53 izrādes, kā arī vismaz divi simfoniskie koncerti un, protams, jāveic mēģinājumu un jauniestudējumu darbs[3].

L. Blehs LNO, 1938. gadā. Foto: nezināms, no jauniegūtā L. Vīgnera arhīva RMM

Rīgas operas mākslinieku vidū bija labi zināma Bleha lielā autoritāte viņa dzimtenē un ārzemēs. Viņš bija ne tikai diriģents, bet arī atzīts komponists. Starp Bleha skaņdarbiem ir vairākas operas, kas uzvestas Vācijā (komiskā opera “Aizzīmogots” arī Rīgā 1910. gadā), simfoniskas poēmas, divi stīgu kvarteti, klaviermūzika, kora dziesmas, solodziesmas.

Leo Bleha komiskās operas “Aizzīmogots” klavierizvilkuma titullapa. Rīgā uzvesta 1910. gadā. No jauniegūtā L. Vīgnera arhīva RMM

Leo Bleha darbības laikā LNO atsāka iestudēt un atjaunot lielos, monumentālos klasikas darbus:

  • E. d’Albēra opera “Ieleja”, iestudējuma atjaunojums
  • Dž. Verdi opera “Aīda”
  • Ž. Bizē opera “Karmena”, iestudējuma atjaunojums
  • Dž. Pučīni opera “Manona Lesko”
  • Ž. Ofenbaha opera “Hofmaņa stāsti”
  • Dž. Verdi “Rekviēms”
  • Dž. Verdi opera “Otello” , iestudējuma atjaunojums
  • Dž. Verdi opera “Trubadūrs”, iestudējuma atjaunojums
  • Dž. Verdi opera “Masku balle”
  • V. A. Mocarta opera “Burvju flauta”
  • J. Štrausa operete “Čigānu barons”

Pēc daudzu tā laika mūziķu un dziedoņu atmiņām, tā bijusi augsta meistarības skola visam operas personālam.

Monumentāls un spožs bijis Džuzepes Verdi “Aīdas” uzvedums. Turpretim Žorža Bizē “Karmenas” traktējumā Leo Blehs izvairījies no patosa un jūtu brāzmainības, tā vietā likdams tīru, trauslu, tipiski francūzisku, rotaļīgu skanējumu. Viņš meistarīgi veidojis balansu: orķestris nekad nav nomācis solistus, bet ik frāzi atbalstījis ar raksturīgām kolorīta niansēm. Spilgtākā un oriģinālākā iecere bija Mocarta “Burvju flautas” iestudējums. Sarežģītajai Nakts karalienes lomai Blehs uz operu uzaicināja Elfrīdu Pakuli, kuras balsi bija dzirdējis radioraidījumos. Blehs strādājis ar neatlaidību un prasīgumu, lielu uzmanību pievērsis piano skanējumam, nepieļāvis forsēšanu, tiecies veidot smalku, elegantu frāzi. Tik delikātu vokālo sniegumu, tik intīmu, pievilcīgu izteiksmi visas operas tulkojumā teātrī reti bija nācies dzirdēt. Tādēļ Bleha diriģētās izrādes un simfoniskie koncerti bija kupli apmeklēti.

Kā vienprātīgi atzīmējuši tolaik daudzie mūzikas dzīves recenzenti, tostarp Jānis Zālītis, Jēkabs Graubiņš, Volfgangs Dārziņš un citi, Leo Bleha iestudējumi izcēlās ar augstu profesionālismu, smalku gaumi un inteliģenci. Galveno varoņu dziedājumi Bleha vadībā raisījās elastīgi un brīvi. Viņa dziļā erudīcija un nopietnais darbs ienesa lielu skaidrību un mākslinieciskas gatavības izjūtu partitūras atklāsmē. Visam, ko darīja Leo Blehs, bija kvalitātes garantija.

Leo Bleha foto ar veltījumu Leonīdam Vīgneram. Foto: E. Hertz, Hamburga, ap 20. gs. 30. gadu otro pusi, Vīgneram foto dāvināts 1940. gada septembrī. No jauniegūtā Vīgnera arhīva RMM

Kā liels mūzikas entuziasts un prasīgs, nenogurdināms diriģents, kurš katru operas partitūru pārzināja līdz pēdējam sīkumam, Leo Blehs darbā prata sev līdzi aizraut arī māksliniekus. Strādājot ar solistiem savā diriģenta istabā, Blehs pats sēdās pie klavierēm, un visu no galvas spēlēdams, partijas iestudēja dziļi un pamatīgi. Uz ansambļu mēģinājumiem pie viņa visi gāja rūpīgi sagatavojušies, jo nezināt vai nokavēt bija pilnīgi neiespējami.

Svarīga Bleham bija balsu saskaņošana ar ansambli. Nereti vecajam meistaram kabatā bija kāda mazmazītiņa šokolādīte, ar ko tad viņš apbalvoja veiksminiekus. “Bija mājīgi sirsnīga atmosfēra,” atceras Mariss Vētra[4]. Orķestra mūziķus Blehs parasti atlaida pirms noteiktā laika, lai mēģinājumu darbs ritētu intensīvāk un mūziķu interese nenoplaktu. Darbs ritēja strauji un bezgala intensīvi. Taču neuzmanību viņš nepiedeva ne izrādēs, ne mēģinājumos. Blehs uzskatīja, ka mēģinājumos svarīgas ir tās epizodes, kur viegli kļūdīties. Pie mūzikas ķeroties, viņam pazuda viss sīki personiskais. Viņu interesēja tikai ansambļa tīrskanība un ietekme uz klausītājiem. Kad solisti saņēma notis, tajās jau bija sarakstīti diriģenta norādījumi. Savu nodomu īstenošanā Blehs bija rūpīgs un nepiekāpīgs. Izrādes tapšanas gaitā viņš mēdza būt klāt katrā mēģinājumā un dažkārt iejaucās arī režisora darbā, prasīdams mizanscēnu pakārtot tā, lai solists varētu redzēt diriģentu. Muzikālo precizitāti Blehs uzskatīja par pašu galveno. Viņš panāca lielisku skanējumu gan solistu balsīs, gan kora un orķestra skanējumā. Visam bija  jāizriet no mūzikas. Apveltīts arī ar režisora talantu, Blehs gribēja, lai režisors un dziedoņi būtu klāt, kad viņš pie klavierēm katram tēlam deva savu interpretāciju. Arī scenogrāfs un baletmeistars sēdēja klāt[5].

Lai cik arī rutinēts Leo Blehs bija, lai kā viņš pārzināja savus darbus, viņš allaž strādāja. Lai cik bieži bija diriģēta kāda opera, ik izrādes dienā viņš ieradās  vismaz stundu pirms izrādes, ietērpās frakā ar balto kakla saitīti un sēdēja pārliecies pār partitūru. Izstudējis to un ar sarkanu, zaļu vai zilu zīmuli rūpīgi izstrādājis.

Leo Bleha atzīmes nošu partitūrā

 

Meistars un mācekļi

Leo Bleha paspārnē Vācijā bija izauguši tādi orķestra meistari kā Ērihs Kleibers, Oto Klemperers, daļēji arī Bruno Valters.

Arvīds Jansons no 1940. līdz 1944. gadam bija Operas teātra orķestra  vijolnieks. Šajā laikā viņš daudz mācījās, apguva orķestra vadīšanas tehniku, analizēdams meistardiriģenta darbu mēģinājumos, koncertos un izrādēs.

Mariss Jansons atceras tēva stāstīto: “Tēvs vienmēr atcerējās un pieminēja savus skolotājus – diriģentus Leo Blehu, Ēriku Klaiberu un Hermani Abendrotu. Viņš ņēma no visiem, tāpat kā es to daru – skatos uz citiem diriģentiem un lietas, kas man patīk, atceros un izmantoju.”[6]

Papildus izrādēm LNO Leo Blehs Rīgas periodā viesojās arī Stokholmā, bet padomju okupācijas laikā – Maskavā un Ļeņingradā. Viņam tika piedāvāta arī profesora vieta Maskavas konservatorijā, tomēr viņš atgriezās Rīgā un uzsāka pedagoģisko darbu Latvijas konservatorijā. Tur Bleha diriģēšanas klasē līdz viņa aizbraukšanai studēja arī Arvīds Jansons.

Īpašas attiecības diriģēšanas lielmeistaram izveidojās ar tolaik jauno diriģentu Leonīdu Vīgneru. Leo Blehs, redzēdams, kā jauneklis neatlaidīgi apmeklē katru mēģinājumu un teātra izrādi, uzaicināja viņu kļūt par savu asistentu. Piedaloties mēģinājumos, jaunais mūziķis apguva plašu repertuāru, iepazina Bleha darba stilu un metodes. Iestudējumos Blehs neatkāpās “no savām kardinālajām prasībām – iekšēji patiesa, formāli vesela, harmoniska, visās detaļās izstrādāta priekšnesuma”[7].

L. Bleha rakstīta zīmīte L. Vīgneram par Dž. Verdi operas “Otello” diriģēšanu. No jauniegūtā L. Vīgnera arhīva RMM

1940. gadā Vīgners jau darbojās kā pilntiesīgs diriģents līdzās L. Bleham, Jānim Kalniņam, Teodoram Reiteram, bet pēc Bleha aizbraukšanas pārņēma visu viņa iestudēto operu vadību. Blehs bija liels psihologs: par izrādē pielaistajām kļūdām visi uz papīra lapiņām saņēma rakstiskus aizrādījumus. Tā tika aiztaupīta izskaidrošanās citu priekšā un viņš bija pasargāts no emociju izvirdumiem. Arī Leonīda Vīgnera diriģenta gaitām L. Blehs rūpīgi sekoja, un RMM jauniegūtajā Vīgnera arhīvā ir vairākas šādas lapiņas ar Bleha rakstītiem norādījumiem, šajā gadījumā par kļūdām Džuzepes Verdi operas “Otello” izrādē. Leonīds Vīgners savus mācekļa gadus pie Leo Bleha atceras šādi: “Visos mēģinājumos, visās izrādēs, kur viņš bija, es arī klāt, katru mirkli. Viņš strādāja no rīta līdz vakaram. No rīta viņš gāja strādāt ar orķestri, pēc tam – ar solistiem, pats sēdēja pie klavierēm [..] Redzēju, kā viņš strādā. Visu iemācījos zibens ātrumā! Kā viņš  atvēra muti un izlaida pirmo vārdu, tā tas bija man ausī un atmiņā, un es skaidri zināju, ko viņš teicis, kādi ir aizrādījumi.

Tā bija mana karjera. Es pārņēmu Bleha lielisko muzicēšanu, diriģēšanas prasmi.”[8] Kad vācu karaspēks ienāca Rīgā, arī Leo Bleham draudēja ieslodzījums Rīgas geto, bet ar LNO un īpaši Mildas Brehmanes-Štengeles gādību viņš saņēma feldmaršala Hermaņa Gēringa atļauju izceļot no okupētās Latvijas uz Stokholmu, kur dzīvoja viņa meita, dziedātāja Luize Bleha, kura bija precējusies ar tēva skolnieku, diriģentu Herbertu Zandbergu. No 1941. līdz 1948. gadam Leo Blehs bija diriģents Zviedrijas Karaliskajā operā, no kurienes Leonīds Vīgners saņēmis šo vēstuli (rakstītu Stokholmā, 1946. gada 30. jūlijā ) ar lūgumu atsūtīt pie viņa palikušās nošu partitūras.

 

1949. gadā L. Blehs atgriezās Vācijā un līdz 1953. gadam diriģēja Rietumberlīnes Pilsētas operā.

Var secināt, ka Leo Blehs ir ierakstījis spožu un paliekošu lappusi Latvijas koncertdzīvē. Par to liecina daudzās cildinošās kritikas, kas lasāmas tā laika laikrakstos. Viņa izcilais profesionālais darbs, mūzikas izpratne, stila izjūta, atbildība un skatuves disciplīna bija tās īpašības, kam operas kolektīvs centās sekot arī vēlāk. Daudzie mūziķu, dziedātāju un operas personāla atmiņu stāsti par Leo Blehu liecina, cik dziļas pēdas viņš atstājis aiz sevis. Īpaši tas sakāms par viņa amata sekotājiem Arvīdu Jansonu un Leonīdu Vīgneru.

Leonīds Vīgners, 20. gadsimta 30. gadu vidus. Foto: Jānis Ozols. No jauniegūtā arhīva

Arvīds Jansons, 1951. gads. Foto: nezināms. RTMM 581590

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

                                       

Dr. art. Inese Žune, RMM mākslas eksperte

Referāts nolasīts RMM zinātniskajā konferencē “Latvijas un pasaules kultūras tīklojumi: personības un procesi”
2016. gada 25. novembrī


[1] Vija Briede, “Latviešu operas sešdesmitgadē”, “Karogs”, 1979. gada 2. janvāris

[2] LNO darba līguma grāmatiņa 1937./38. gada sezonai, LVA F265-A3 – L387

[3] Turpat.

[4] Mariss Vētra, “Sestā kolonna”, Rīga, “Liesma”, 1993

[5] Vija Briede, “Latviešu operteātris”, Rīga, “Zvaigzne”, 1987, 75. lpp.

[6] Inga Reče, “Jansonu dzimta”, “Likteņstāsti”, 2006

[7] J. Zālītis, ““Manonas Lesko” pirmizrāde”, “Jaunākās ziņas”, 1938. gada 26. marts

[8] Rūta Paula, “Maestro Leonīda Vīgnera stāsti”, “Pētergailis”, 2001, 20. lpp.

 

Komentārs

  

  

  


*

Draugiem.lv pase