Komentāri

Arno: Nu tā, drusku sanāca greizi, nejauši palaidu atbildi, pirms izlaboj...
Arno: Šis ir tiešām nopietns jautājums. Godīga atbilde nav vienkārša....
Arno: Paldies par jautājumu! Palika daudz ārā. Tas ir dabiski. Dzīve ir ...
Olafs Rozītis: Vai, strādājot pie šī romāna, autoram bija svarīgi dekonstruēt ...
Riekstiņš: Gribēju pateikt paldies autoram par lasāmvielu un pajautāt, vai bij...
daina: Labdien! Konferences apmeklējumam nav jāpiesakās, taču nokļū...
Maija: Labdien! Kur var pieteikties konfrences apmeklējumam un vai nokļūš...
samanta: Man ir 15 gadi. šogad, ārpus klases lasīšanā, mums uzdeva izlaīt...
Olafs Rozītis: Ja "Apziņu" pieliktu muzejā pie sienas, vai tā būtu māksla?...
Anna Auziņa: Paldies par jautājumu! Es neteicu, ka darbošanās literatūrzinātn...
Jānis: Anna, sirsnīgs paldies par grāmatu! Intervijā Jūs, šķiet, runā...
Rihards Bargais: Pienāca viens brīdis, kad dzejā man neiepatikās abstrakcijas un tr...
Olafs Rozītis: Kas prozā bija tas būtiskākais, kas Jūs tai pievērsa? Vai arī J...
Rihards Bargais: Paldies par jautājumu, Labiekārtotāj. Jā, daļa teksta pirmoreiz p...
Labiekārtotājs: Paldies par labi pavadītu laiku! Vēlos pajautāt, cik lielā mērā...
Ivars Logins: Atkal eksperte kļūdās - latgalieši 1917.gada kongresā neprasīja ...
Rihards Bargais: Oh, Saulceri, paldies par jautājumu, bet reliģisko tēmu esmu nolēm...
Saulceris Vītiņš: Paldies autoram par saistošo lasāmvielu! Mani interesē - kas tie...
Žubīte: Ieinteresējāt par topošo 2. grāmatu! Vai tajā varētu tēlaini at...
Jānis Tomašs: Marija grāmatas galvenais varonis cieš no mīlestības radītajām s...

Rakstu arhīvs





Partneri













Mākslinieciskās fantāzijas elementi Velgas Kriles epistulārajā mantojumā

Rakstniecības un mūzikas muzeja īpašumā nesen nonācis apjomīgs jaunieguvums, proti, dzejnieces Velgas Kriles (1946–1991) fotogrāfijas, vēstules, kas sūtītas kursabiedrenei un mūža draugam Mārai Valterei no 60. līdz pat 80. gadu beigām. Saskaņā ar testamenta nolikumu Velgas Kriles vēstules ļauts publiskot un nodot atklātībai tikai 25 gadus pēc autores nāves.

Velga Krile latviešu padomju literatūras kopainā joprojām ir ezoteriska parādība. Tāda ir viņas dzeja, kas, balstoties latviešiem tik tuvajā romantisma tradīcijā, tomēr uzsūkusi visus modernās pasaules strāvojumus, bet vēl jo vairāk dzīve, kas ir noslēpumaina ne tikai slimības dēļ. Jauniegūtais epistulārais mantojums ir kā burvju atslēdziņa, kas palīdz izprast dzejnieces dvēseli un tos cittautu mākslinieciskās fantāzijas avotus, kas veidojuši viņas pasaules uztveri un personību vissarežģītākajā dzīves posmā.

Velga Krile uzaust agri – jau padsmit gadu vecumā Valkas skolniece sāk publicēties rajona laikrakstos, vecmāmiņa viņu aizved uz Jauno autoru semināru Rīgā, kurā viņa saņem Mirdzas Ķempes atzinīgos vārdus, un pavisam drīz, 21 gadu vecumā, 1966. gadā, tiek izdots pirmais dzejoļu krājums “Dzeltenās palodzes”.

Krājums ir pāragrs, un vēlāk dzejniece no tā norobežojas, jo, tāpat kā Ojāra Vācieša, Vizmas Belševicas pirmajos krājumos, tajā līdzās daudzsološam mākslinieciskam pieteikumam ir arī neizprasta sava laikmeta vēstures viela, piemēram, dzejolis “Ļeņinam”. Par to Velga Krile vēlāk sašutīs – kāpēc viņas “dzīvais vārds” – atraidītie dzejoļi un lugas – apput izdevniecībās, kamēr šo pantiņu drukā izlasē “Mūžības granītā cirstais”. Pēc pirmā krājuma seko desmit gadus ilgs klusuma periods, kurā dzejniece turpina aumaļām rakstīt, pat 100, 200 dzejoļus gadā, bet netiek publicēta. Līdz dzejoļu krājumam “Bērzi” – 1976. gadā.

Šai situācijai ir ne tikai viens, bet ļoti daudzi izskaidrojumi – dzejnieces ģimenes saistība ar leģionāriem, pirmspadomju buržuā aprindām, nevēlēšanās izpirkt pretpadomiskā noskaņojuma “grēkus” sadarbībā ar čeku. Bet galvenais cēlonis Velgas Kriles atstumtībai ir viņas citādība – harizmātiskā, dumpīgā daba, ko nav iespējams apklusināt ne Universitātes Filoloģijas fakultātē, no kuras viņa aiziet ceturtajā kursā it kā nenokārtotas politekonomijas dēļ, ne darba gaitās lauku klubos un mazliet arī Rīgas izdevniecībās. 60.–70. gados arī pārmērīgā literārā darba un iekšējās nervozitātes dēļ dzejniecei attīstās saslimšana, kas noved pie atkārtotiem pašnāvības mēģinājumiem un ārstēšanās Strenču psihoneiroloģiskajā dispanserā. Toreiz viņu izdodas glābt. Pēc saslimšanas Velga Krile nespēj atrast darbu, tāpēc tiek vajāta par dīkdienību. Turpmākā dzīve ievirzās radošai personībai nepiemērotā ierobežotā provinces mikrovidē, tikai gara tuvinieku un ģimenes šaurajā lokā. Jauniegūtās vēstules atklāj šo ļoti sarežģīto dzīves posmu, kurā ir spēcīga vēlme tapt, turpināt rakstīt un radoši attīstīties un tajā pašā laikā ir nemitīga cīņa ar iekšējiem un ārējiem šķēršļiem. Garīgais spēks tiek meklēts pasaules kultūras telpā.

Fotoattēlos redzam Velgu Krili un viņas jaunāko māsu Antru. Antra Krile un nu jau deviņdesmitgadīgā mammīte Brigita Krile šobrīd ir dzimto māju “Strautiņu” saimnieces, memoriālo istabu un dzejnieces piemiņas uzturētājas. Mājas atrodas Igaunijas pierobežā, netālu no Valkas, teiksmaino Sedas purvu ielokā, kur šovasar laimējās pabūt un izveidot video mūsu muzeja zinātniskajai ekspedīcijai.

Mārai Valterei sūtītajos fotoattēlu parakstos vērojamas daudzveidīgas kultūrvēsturiskas alūzijas, atsaukšanās uz 60.–70. gados latviešu inteliģences aprindās aktuāliem pasaules kultūras tēliem.

Šīs literārās identifikācijas bez noteiktas dzimumdiferenciācijas ir reizēm nopietnas, reizēm ironiskas lomu spēles, kuru tēlainība atrodama arī Velgas Kriles dzejā, lugās. Kriļu ģimenē jau no bērnības mērķtiecīgi attīstīti ne tikai literārie talanti, bet arī mīlestība pret mūzikas pasauli. Velga Krile māsai Antrai velta dzeju, kurā viņa asociatīvi salīdzināta ar nosacīti pirmo romantiķi mūzikas vēsturē:

“Bēthovens… Un saule gulēt iet,

Uz brīdi asinssarkans profils tavs,

Pār taustiņiem tas sarkans noliecies,

Un smaids kā bērnam – un kā bērnam nav.”

……………………………………………………………………..

“Es nezinu… Kā kaut kur citur, sen

Pār mani – taustiņiem – tev rokas slīgst,

Es esmu vecāka kā Bēthovens,

Tu arī mani spēsi izpildīt.” (Velga Krile. “Bērzi”. Rīga: Liesma, 1976, dzejolis “Māsai” 18. lpp.)

No kreisās: Antra Krile un Velga Krile. Foto: nezināms. Attēla otrā pusē Velgas Kriles komentārs. RTMM p130902

No kreisās Antra Krile un Velga Krile. Attēla otrā pusē dzejnieces komentārs. Foto: nezināms. RTMM p130903

Velgas Kriles komentārā fotogrāfijas otrā pusē – donkihotisks motīvs ar Sančo Pansas un Dona Kihota tēliem no Servantesa romāna. Antra – reālais, materiālistiskajā pasaulē sakņotais ieroču nesējs, bet Velga – ideālistiskais sapņotājs.

No kreisās Antra Krile un Velga Krile. Attēla otrā pusē dzejnieces komentārs. Foto: nezināms. RTMM p130900

Dzejniece māsu dēvē arī par Anci Rozenkranci, atsaucoties uz Šekspīra lugu “Hamlets”. Reflektīvā varoņa Hamleta draugs Rozenkrancs. Un varbūt arī mājiens uz situāciju, kad Velgu Krili atskaita no ceturtā kursa, uz atvadām neļaujot pat sarīkot nelielu dzejas pēcpusdienu kursabiedriem. Toreizējais Vēstures un filoloģijas fakultātes dekāns Alberts Varslavāns norāda, ka “Krili kā Hamletu uz šķēpiem neiznesīs”. Tepat arī Valda Grēviņa dzejas rindas no pazīstamās dziesmas izrādei “Gesta Berlings” – “Kavalieru gads” ar Burharda Sosāra mūziku.

No kreisās Velga Krile un divas nenoskaidrotas personas. Attēla otrā pusē dzejnieces komentārs. Foto: nezināms. RTMM p130917

Mefistofelis – Gētes dialektiskais spēks, ar kuru, tāpat kā izaicinošo Raganas tēlu, Velga Krile nereti sevi identificē, apzinoties abus labā un ļaunā sākumus, Jēzu un Jūdu gan sevī, gan ikvienā cilvēkā. Šajā fotogrāfijā fiksēts maizes darbs lauku klubā, kas reizēm uzjautrina un izklaidē, bet profesionālo gandarījumu nesniedz.

Visi šie grāmatu varoņi Velgai Krilei ir tuvi un jaunības daiļradi iedvesmojoši tēli – romantisma dumpinieki, kas palīdz iztēles pasaulē pārvarēt ieilgušoā klusuma jeb nepublicēšanas perioda vientulības apziņu, šaubas par savu talantu. Velga Krile 1968. (?) gadā rakstītā vēstulē Mārai Valterei atzīst: “Būtībā es taču esmu izturīgs cilvēks, es varu strādāt jebkuros apstākļos, jebkurā ellē, man sen ir atkrituši daudzi nosacījumi, kuri nepieciešami radošajiem kolēģiem, atskaitot vienu, kas varbūt ir pats briesmīgākais, pats pazudinošākais, pats nepiepildāmākais – es nedrīkstu būt viena, ilgstoša vientulība atņem man nevis darbaspējas, bet vēlēšanos strādāt. Tas ir muļķīgi, bet tā nu tas ir. Es, protams, varu paņemt kafijas krūzi, iespraust zobos pīpīti un stundām ilgi runāt ar Jeseņinu, taču viņš nekad neiedos izlasīt man savu jaunāko dzejoli, un mēs varam runāt tikai par pagātni un nākotni” (RTMM 819324).  Padomju farsa un ideoloģisko dogmu atmosfērā dzejniece atzīst, ka pastāv tikai kā noliegums, bet noliegumā ir pārāk maz pozitīvas, dzīvi apliecinošas vērtības.

Vientulības apziņa ir pamattēma arī Velgas Kriles pirmajai lugai “Orfejs un Eiridika” 1968. gadā. Tāpat kā lielākā daļa no kopumā 16 lugām, kas atrodamas arī mūsu muzeja kolekcijā, tā paliek nepublicēta, kā arī neuzvesta pat uz amatierteātru skatuvēm. 10 no 16 lugām ir balstītas cittautu kultūrā – Krievijas vēsturē, antīkajā mitoloģijā, reliģiski vēsturiskajos Bībeles sižetos, kas padomju ateisma propagandas apstākļos ir tabu tēmas. Par spīti it visam Velgai Krilei nav dzīves periodu, kuros viņa nebūtu spējusi rakstīt, luga “Leģenda” par maoru tautas dzīvi top pat slimnīcā pēc kārtējā mēģinājuma pamest šo pasauli.

Velgas Kriles lugas pamatā rakstītas dzejā, brīvajā pantā, tās salīdzinātas arī ar Raiņa filozofiski poētiskajām ideju lugām. Reizēm tajās grūti uztvert asociatīvo daudznozīmību un idejisko virzību. Vēstulēs Mārai Valterei lasām šo lugu radāmās domas, lasām par smago darbu, grūtībām atrast pietiekoši dziļu formu dziļai domai, kas, piemēram, rakstot “Eiridiki”, atņem turpat vai visas miega stundas: “To var pasacīt vienkāršāk – neesmu ģēnijs. Tātad vēl vienkāršāk – roku zemi, ceru, ka neiznāks kaps…” “ Saka, ka cilvēks divreiz nemirstot. Tur ir tā nelaime, ka mirst.” (RTMM 819326.) Dziesminieks Orfejs nespēja atgriezt dzīvajā pasaulē mīļoto Eiridiki.

Vēstuļu adresāti Māru Valteri dzejniece visbiežāk uzrunā kā Minhauzenu. Fantasta Minhauzena un simboliskās Ulubeles tēls latviešu kultūrā nostiprinās 1941. gadā līdz ar Mārtiņa Zīverta lugas iestudējumu, kas ieguva skatītāju plašu atsaucību. Luga atkārtoti Eduarda Smiļģa režijā iestudēta 1958. gadā, un tajā piedalās arī Māras tēvs Ēvalds Valters Uksena vai Jukuma lomā. Savukārt Velgas Kriles vēstulēs 60.–70. gados “Ulubeles” jēdziens parādās, pirmkārt, kā topoša dzejoļu krājuma nosaukums, kas iznākšanu tomēr nepiedzīvo, otrkārt, simbolisks apzīmējums dzimtajām mājām ”Strautiņiem”.

Antras Kriles zīmējums – Velga Krile lauku ziemas ainavā ”Strautiņos” kopā ar sev mīļajiem suņiem un kaķiem, kurus dažkārt nav nemaz varēts izskaitīt (RTMM 819370). Retorisks jautājums: vai tā ir “Ulubele”?

Kā atzīst Antra Krile, tad “laukos dzīvojot, cilvēks vienmēr atrodas tuvu dabai, tomēr vienlaikus viņš ir ļoti atkarīgs no dabas apstākļiem. Skaists ir pavasara un vasaras laiks, bet pēc tam sākas rudens ar vēju, lietu un dubļiem. Un tad jau uzsnieg sniegs, un sals lien iekšā mājā pa visām spraugām.” (Antra Krile. “Stepans Razins, Nebukadnecars un Velga Krile”. “Karogs”, 2007. gada novembris, 158. lpp.)

“Kas ir patiesība, kas ir meli,

Kādēļ jādzīvo un kādēļ ne?

Kaut kur esot tāda Ulubele –

Acīm neredzama pasaule.

 

Es jau nezinu – tā ļaudis stāsta

Varbūt samelo, jo dzīvē nav,

Bet es nodrebu pie katra glāsta,

It kā Ulubele būtu jau.

 

Bet es nodrebu pie katras sāpes

(Ja nu sāpot Ulubele nāk?),

Tikai dienu staigājošās kāpas

Garām Ulubelei aizstaigā.

 

Es jau nezinu, kā man ir trūcis –

Laimes, nelaimes vai arī spīts,

Tikai logi asiņo kā brūces,

Kad bez Ulubeles pienāk rīts. (Velga Krile. “Bērzi”. Rīga: Liesma, 1976, 15.–16. lpp.)

Vēstulēs, kuras no daiļdarba formas viedokļa var saukt par dzejprozu, Velga Krile vairākkārt atgriežas pie vārdiem “miera ilūzija”. Ulubele ir tikai izfantazēts Minhauzena laimes zemes nosaukums, lai aizmirstos no skarbās dzīves realitātes. Utopija, kuru pretstatīt seklai dzīvei.

Velgas Kriles rokraksts –vēstule Mārai Valterei. Ap 1970.–1976. gadu. RTMM 819535

“Mīļo Minhauzen! Zini, kas pašlaik notiek Tavā Ulubelē. Vispirms – esi uzmanīgs Minhauzen! – nevis līst, bet tīmekļo lietus. Viņš sapin visu kopā nevis tā, lai nevarētu, bet negribētu – aiziet.” “Lietus ir tikpat mūžīgs kā Čaikovska gars, kurš mitinās Ulubeles bēniņos. Tai pašā lietus ritmā reiz Čaikovskis izdomāja mūziku, tai pašā lietus ritmā acumirklī rūpīgi mazgā muti Raganas tikpat raganiskā kaķene. Tikai nedomā, Minhauzen, ka tāds ir miers. Ak, Ulubelē miera nav, bet arvien viņa naivi un lepni saglabā miera ilūziju! Tas ir pats skaistākais Ulubelē. Tu sēdi pie kamīna un domā par mūžību, bet tajā pašā laikā nepārtraukti apzinies, cik izmisīgi aiz Ulubeles – purvos brēc bojā ejošas dvēseles – ķīvītes. Tos kliedzienus visskaidrāk dzird Ulubelē. To dēļ Ulubelē domā par mūžību, domā, lai saklausītu baismi skaisto lietus ritmu un tajā komponētu ķīvīšu izmisumu. Vienīgi Čaikovska gars par to nedomā, viņa ķīvītes jau sen pārvērtušās baltajos gulbjos.”

Velgas Kriles vēstule Mārai Valterei ap 1968. gadu. Vēstulē Velgas Kriles atdzejojumi – Sergeja Jeseņina dzejolis "Sagriezās lapas zeltainās.." un Jevgeņija Jevtušenko "Kad tava seja uzausa..".

60.–70. gadu radošo vientulību Velgai Krilei palīdz pārvarēt arī cīkstēšanās ar atdzejojumiem no krievu valodas. Salīdzinājumā ar citiem latviešu dzejniekiem viņa nav ražīgāko atdzejotāju pulkā un šai nodarbei vairāk ir epizodisks raksturs. Vēstulēs, kā redzam šajos dzejas paraugos (RTMM 819333), izvirzās divi dzejniecei nozīmīgi krievu autori – liriķis Sergejs Jeseņins un pēcstaļinisma, atkušņa perioda spilgta figūra Jevgēņijs Jevtušenko. Viņiem abiem nozīmīga loma arī Velgai vistuvākā latviešu dzejnieka Ojāra Vācieša daiļradē.

Pēc dzejnieces nāves, 1991. gadā, Maskavā iznāk arī viņas pašas dzejas izlase krievu valodā Ludmilas Grebenščikovas tulkojumā (RTMM p99500).

Velgas Kriles vēsturiskās drāmas “Stepans Razins” (1970) titullapa. RTMM 819581

“Arī tēma lugai par Stepanu Razinu neradās nejauši. Stepans Razins ar savām alkām pēc brīvības Velgu Krili aizrāva, kad viņa klausījās Dmitrija Šostakoviča poēmu “Stepana Razina sodīšana” ar Jevgēņija Jevtušenko tekstu.” (Antra Krile. “Stepans Razins, Nebukadnecars un Velga Krile”. “Karogs”, 2007. gada novembris, 152. lpp.). Vēstulēs Steņkas tēls, kuru Velga Krile tolaik saista arī ar savas personības traģēdiju, ir viens no noteicošajiem vairāku gadu garumā (1969–1970). Milzīgs darbs ieguldīts, gatavojoties rakstīt šo lugu. Viņa studē gan cara, gan mūsdienu vēsturnieku sacerējumus, kurus kritiski vērtē kā tendenciozus un savu Steņku atrod krievu tautasdziesmās: “.. ak, tajās Steņkam ir lidojoša laiva, tur viņš domā rūgtu, dziļu domu par apspiestajiem, tur viņa cietsirdība nav cietsirdība, bet taisnīgums, jā, tur es pazīstu Steņku – neapvaldāmo, zvēriski vajāto, lepno, ļauno, drosmīgo. Буйная голова – ej nu pasaki to latviski.” (RTMM 819358).

Velga Krile Stepana Razina tēlā. Dzejnieces pašportrets. RTMM 819419

Un nobeigumā vēl kāds Velgas Kriles 1969. gadā rakstītas vēstules fragments (RTMM 819353), kas ir rezumējums daudziem “kāpēc”, dzejnieces dzīves un nāves neatbildētajiem jautājumiem.

“Mīļo Minhauzen, vai Tu zini Lāgerlefas pasaku par Ekēbijas kavaliera miršanu? Par nāvi, kas brīdināja viņu par pēdējo dzīves dienu, kā viņš pēc tam iesēdās kamanās un domāja, kuru ceļu braukt? Viņš gribēja braukt kaut kur – nezināmā, līdz tam nebijušā. Ekēbijas kavalieris atteicās no iedomas apmeklēt savus draugus, savu pirmo mīlestību, pulkabiedrus, viņš aizbrauca pie vijolnieka. “Ne pie tevis braucu,” teica, “pie tavas vijoļspēles.” Un pēc tam nomira, laimīgs par savu izvēli. Es nešaubīgi ticu, ka tā tas viss bija, es kādreiz līdz sāpēm brīnos, kāpēc viņi visi ir tur, Gēsta arī, kavalieri, visi tik īsti, dzīvi, kāpēc tad es esmu šeit, kāpēc es esmu pie neīstajiem, nedzīvajiem, kāpēc viņi, lūk, mani nepasauc, nepieņem, neizglābj. Vai viņi nesajūt, ka mēs nemaz nedrīkstam būt atsevišķi? Tas ir tikpat neizturami, cik slimīgi es uztveru Mocarta “Rekviēmu”. Gēsta Berlings man atgādina Van Gogu, un tie ir ļaudis, ar kuriem es saprotos vislabāk. Tu jūti, cik nežēlīgi cilvēku ietekmē vientulība; es nemaz nebrīnītos, ka vienu dienu uzrakstītu draugiem zīmītes: “Es atgriežos pie Gēstas” vai “Gogs mani ielūdza uz kafiju” un mistiskā kārtā pazustu.” Nespēja dzīvot bez saviem patiesajiem gara radiniekiem – varbūt pats izšķirošākais Velgas Kriles sarežģītajā liktenī.

Mg. art. Ieva Āva, RMM mākslas eksperte

Referāts nolasīts RMM zinātniskajā konferencē “Latvijas un pasaules kultūras tīklojumi: personības un procesi”
2016. gada 25. novembrī

Komentāri slēgti.