Komentāri

samanta: Man ir 15 gadi. šogad, ārpus klases lasīšanā, mums uzdeva izlaīt...
Olafs Rozītis: Ja "Apziņu" pieliktu muzejā pie sienas, vai tā būtu māksla?...
Anna Auziņa: Paldies par jautājumu! Es neteicu, ka darbošanās literatūrzinātn...
Jānis: Anna, sirsnīgs paldies par grāmatu! Intervijā Jūs, šķiet, runā...
Rihards Bargais: Pienāca viens brīdis, kad dzejā man neiepatikās abstrakcijas un tr...
Olafs Rozītis: Kas prozā bija tas būtiskākais, kas Jūs tai pievērsa? Vai arī J...
Rihards Bargais: Paldies par jautājumu, Labiekārtotāj. Jā, daļa teksta pirmoreiz p...
Labiekārtotājs: Paldies par labi pavadītu laiku! Vēlos pajautāt, cik lielā mērā...
Ivars Logins: Atkal eksperte kļūdās - latgalieši 1917.gada kongresā neprasīja ...
Rihards Bargais: Oh, Saulceri, paldies par jautājumu, bet reliģisko tēmu esmu nolēm...
Saulceris Vītiņš: Paldies autoram par saistošo lasāmvielu! Mani interesē - kas tie...
Žubīte: Ieinteresējāt par topošo 2. grāmatu! Vai tajā varētu tēlaini at...
Jānis Tomašs: Marija grāmatas galvenais varonis cieš no mīlestības radītajām s...
Ance: Ir iespēja skatīties "Degpunktu" vai lasīt Tomaša dzeju. Es izvēl...
Marija: Paldies autoram par interesanto krājumu! Man aizķērās Kārļa Vēr...
Jānis Tomašs: Bērnu literatūrai ir vieglāk, jo viņi skaidri apzinās ka mērķau...
Jānis Tomašs: Ja runājam par otro grāmatu, tad viņa noteikti būs! Kā jau šajā...
Indra: Un kā pašam autoram šķiet - kas ir viņa dzejas mērķauditorija?...
Valters: Valoda, ko es (mēs) pazīstu (pazīstam)"Apsargs šķiro cilvēkus/ s...
Dace Vīgante: Terre, paldies par labajiem vārdiem un novērtējumu. Piekrītu, nosa...

Rakstu arhīvs





Partneri













Leons Briedis pasaules kultūras kontekstā. Liecības RMM krājumā

Leona Brieža vieta latviešu dzejā un kultūrā ir ļoti īpaša. Piederēdams spožajai pagājušā gadsimta 70. gadu dzejas paaudzes plejādei un pārstāvēdams arī Knuta Skujenieka un Ulda Bērziņa iedibināto atdzejas skolu, Leons Briedis izceļas ar īpašu hiperaktivitāti daudzās ar literatūru saistītās jomās. Līdzās daudzskaitlīgiem atdzejojumiem un tulkojumiem no romāņu valodām un citām valodu grupām (latīņu, rumāņu, aromīnu, itāļu, sardu, katalāņu, spāņu, franču, portugāļu, galisiešu, krioļju, kā arī angļu, krievu, nīderlandiešu, serbu-horvātu, maķedoniešu, albāņu, suahili – kopumā 18 valodām), filmu scenārijiem, dramatizējumiem, esejām, ārkārtīgi nozīmīga ir viņa loma divu kulturoloģisko žurnālu – “Grāmata” un “Kentaurs” – dibināšanā un vadīšanā, kā arī izdevēja darbs. Citu viņa paaudzes dzejnieku veikums kvantitatīvā ziņā ir pieticīgāks. Metaforizējot – šajā nerimstošajā aktivitātē izpaužas L. Brieža temperamentam raksturīgais uguns elements, kas, starp citu, ir iezīmīgs arī viņa dzejai.

Materiālos, ko dzejnieks 2014. un 2015. gadā dāvinājis Rakstniecības un mūzikas muzejam, ir rodamas arī liecības par viņa personības starptautisko kontekstu. Šajos materiālos var izsekot dažādiem šā konteksta tematiskajiem slāņiem. Lai gan tie bieži vien nav strikti norobežojami viens no otra, taču būtībā ir definējami trīs slāņi.

Pirmkārt, tas ir L. Brieža darbs, iekļaujot pasaules literatūras kontekstu Latvijas vidē. Jāpiemin, ka pamats šai kaislei uz valodām un kultūrām bija jau ielikts dzejnieka ģimenē. Dažādu valodu un kultūru klātiene pavadījusi L. Briedi jau no agras bērnības. Viņa māte – literatūras un valodas pasniedzēja – bija cēlusies no Lietuvas poļiem un mācējusi daudz valodu. Arī L. Briedis izaudzis triju kultūru gaisotnē: latviešu, poļu un krievu.[1]

Tādēļ likumsakarīga bija nākamā dzejnieka izvēle studēt valodas. Pēc Knuta Skujenieka un Ulda Bērziņa ieteikuma 1972. gadā L. Briedis devās uz Kišiņevu studēt spāņu valodu un romānistiku un iestājās Moldāvijas republikas Kišiņevas universitātes Spāņu valodas un literatūras dienas nodaļā, no kuras divus gadus vēlāk, 1974. gadā, bija spiests aiziet savu sakaru ar moldāvu un rumāņu demokrātiski noskaņoto inteliģenci dēļ. Taču pēc tam L. Briedim bija iespēja 1977. gada septembrī Maskavā Augstākajos literatūras kursos studēt afrikānistiku. Kā pats L. Briedis savā intervijā satori.lv stāsta: “Mani fascinēja visi cilvēki, tik dažādo tautu pārstāvji, ko Maskavā satiku (vieglāk nosaukt to tautu pārstāvjus, kuru tur nebija!), bet afrikāņu valodas  un ne tikai valodas, fascinēja visvairāk – tā bija aizraušanās ar kultūru, vēsturi, etnogrāfiju… Visus šķirkļus, kas lielajā “Padomju enciklopēdijā” ir kādā sakarā par Āfriku, esmu sarakstījis es. Tā, joku pa jokam, sāku studēt suahili jeb pareizāk: isuahili valodu, zulu, kosa, pigmeju valodas, tad „augstāk” – jorubus, ībo tautu valodas (Voli Šojinku, Nobela laureātu literatūrā, esmu pats saticis un spējis pat aprunāties ar viņu).  Pazinu toreizējā PSRS Ārlietu ministra dēlu Aleksandru Gromiko, vienu no izcilākajiem afrikāņu etnogrāfijas speciālistiem. Tas viss, protams, beidzās ļoti slikti, jo es arī pabiju Āfrikā, lejpus ekvatora, un pēc tam sev teicu – kaut ko tādu var izdarīt tikai jauns un dumjš, jo es jau viens pats tur vazājos apkārt un drusku arī buldurēju tajās valodās. 1978. gadā mēs ar Knutu Skujenieku izdevām arī vienu grāmatiņu, tiesa gan, tulkojām no portugāļu valodas: Aguštiņju Netu “Ar sausām acīm”; Netu (António Agostinho Neto, 1922–1979) toreiz bija Angolas prezidents.”[2]

Šis valodu apguves un atdzejas darbs, kuram 20. gadsimta 80. gadu beigās – 90. gadu sākumā piepulcējās arī L. Brieža redaktora un izdevēja pienākumi (žurnālu “Grāmata”, “Kentaurs”, vēlāk arī izdevniecības “Minerva” dibināšana, vadīšana) ļāva īstenot ne tikai neskaitāmas atdzejojumu publikācijas, bet arī atdzejas izlases (kopumā 24 autoru 25 izlases, no kurām lauvas tiesa pienākas portugāļu – 12 –, kā arī rumāņu un moldāvu dzejniekiem – 9) un trīs apjomīgas dzejas antoloģijas – portugāļu, Azoru salu un spāņu.

Materiāli, kas attiecas uz šo dzejnieka darbības loku, glabā vairākas nozīmīgas liecības. Ar Moldovu un Rumāniju saistītas materiālu kopas dokumentē L. Brieža soļus rumāņu valodas un kultūras apguvē. Tie ir latīņu valodas mācību (1972–1977) un spāņu valodas gramatikas (1972–1974) pieraksti, kurus dzejnieks sācis studiju laikā Kišiņevas valsts universitātē, kā arī Kišiņevas Valsts Universitātes studenta apliecība un ieskaišu grāmatiņa (1972), kas dokumentē L. Brieža jaunības veidolu.

Kišiņevas Valsts Universitātes pirmā kursa studenta Leona Brieža ieskaišu grāmatiņa. 1972. gads. No jauniegūtā L. Brieža arhīva materiāliem RMM

Īpaši vērtīgs ir dzejnieka pirmais Leona Brieža atdzejojums no rumāņu valodas – moldāvu dzejnieka Anatola Čokanu “Kuģis”, atdzejots 1972. gadā. Vēlāk šis atdzejojums iekļauts moldāvu dzejas izlasē “No pakalniem sārtiem” (1979).

Anatola Čokanu dzejolis “Kuģis” L. Brieža atdzejojumā (iekļauts moldāvu dzejas izlasē “No pakalniem sārtiem” (1979)). 1972. gads. No jauniegūtā L. Brieža arhīva materiāliem RMM

Šim pirmajam tematiskajam slānim ir piederīgs arī L. Brieža kā atdzejotāja, antoloģiju veidotāja, izdevēja un kulturoloģiskā žurnāla “Kentaurs XXI” vadītāja darbs. Jāpiezīmē, ka L. Brieža izdevniecībā “Minerva” iznākušas 25 paša dzejnieka atdzejotas un tulkotas grāmatas, t. sk. izcilā reliģiju pētnieka Mirčas Eliades, kā arī senās Romas filozofa Boēcija darbi. Par šo periodu L. Brieža liecina intensīvā korespondence ar kopumā 15 valstu autoriem un/vai to autortiesību turētājiem.

Visspilgtākā liecība šim darbam, šķiet, ir materiāli, kas attiecas uz divvalodīgo “Portugāļu mūsdienu dzejas antoloģiju” (2001), kurā apkopoti 27 portugāļu dzejnieku darbi. Šo kopu veido apjomīga sarakste ar portugāļu dzejniekiem, šo dzejnieku fotogrāfijas, autortiesību atļaujas. Šīs antoloģijas sakarā L. Briedis atzīmē, ka vēl 2001. gadā viņš paspēja notvert portugāļu dzejas 20. gadsimta otrās puses spici. Par šo darbu dzejnieks apbalvots ar Portugāles Goda Nopelnu ordeni.

Autortiesības bija jāiegūst arī “Kentaurā XXI” publicētajiem autoriem, kā arī jāprecizē publicējamo rakstu detaļas. Šajā korespondencē ir rodami arī ļoti lieli retumi – pasaulslavenu personību, 20. gadsimta kultūras ikonu vēstules. Lai arī to lielākā daļa ir datorrakstā, unikālo personības nospiedumu glabā to autoru paraksti. Tā poļu dzejnieks, Nobela prēmijas laureāts Česlavs Milošs ir devis atļauju publicēt savu eseju “Par cerību” (Bērklija (ASV), 1996. gada 31. marts). Itāļu semiotiķis un rakstnieks Umberto Eko divās vēstulēs (Milāna, 2001. gada 29. maijs un 21. jūlijs) sniedz informāciju par savu filozofisko apceri “Inovācija un atkārtojums”.[3] Taču starp vērtīgākajām, šķiet būs franču sociālantropologa un strukturālisma pamatlicēja Kloda Levī-Strosa vēstule rokrakstā (Parīze, 2001. gada 27. jūnijs).

Otrs tematiskais slānis, kas atklājas šajos materiālos, ir Latvijas literatūras iekļaušana (vai iznešana) pasaules kontekstā, t. sk. arī paša L. Brieža daiļrades popularizēšana ārpus Latvijas. Šeit būtu minams pirmais literārais apbalvojums L. Brieža mūžā – goda diploms, ko viņš 1972. gadā, būdams Kišiņevas universitātes svešvalodu fakultātes 1. kursa students, saņēmis par uzvaru universitātes kopmītnēs dzīvojošo studentu – dzejnieku iesācēju konkursā, kas veltīts Padomju Savienības piecdesmitgadei. Apbalvotais dzejolis “Zelta ābele, sudraba avots” vēlāk tiek iekļauts dzejnieka debijas grāmatā “Liepas koks, zalkša asins” (1974). Dzejoli rumāņu valodā bija atdzejojis moldāvu dzejnieks Valeriu Matejs.

Šim tematiskajam slānim piekļaujas arī materiāli (ielūgumi, uzstāšanās programmas, publikācijas) par L. Brieža piedalīšanos ārvalstu dzejas festivālos, konferencēs, braucienos, kuros dzejnieks dibināja personiskus kontaktus un veica latviešu literatūras popularizēšanas darbu. Kopumā tās ir 10 valstis, starp kurām viseksotiskākais bijis brauciens uz Āfrikas valsts Angolas galvaspilsētu Luandu 1984. gadā. Tā kā L. Briedis kopā ar K. Skujenieku bija atdzejojuši Angolas prezidenta Auguštinju Netu dzejas grāmatu, prezidenta atraitne ielūdza viņus apmeklēt Angolu. Taču Knuts saprotamu iemeslu netika laists. 1984. gada decembrī PSRS delegācijas sastāvā L. Briedis dzīvoja Luandas viesnīcā “Hotel Panorama”. Tajā laikā notika pilsoņu karš, un kubiešu karavīri sargāja viesnīcu un valdības ēku no pārējās pilsētas daļas. Kad L. Briedis atgriezās no banketa uz viesnīcu, bija jau sākusies komandanta stunda. L. Briedis nejauši esot aizķēris ar kāju tukšu miskasti, un tā ar šausmīgu troksni aizripojusi pa ielu. No komandanta posteņa izskrējuši kubieši, šāvuši virsū un nogāzuši zemē. Bet viss beidzies laimīgi. No šā laikposma muzeja krājumā ienākusi starptautiskā apliecība par vakcināciju pret malāriju, Luandas karte un viesnīcas lapiņa.

Starp materiāliem, kuros lasāmi L. Brieža dzejoļu atdzejojumi citās valodās, šķiet, interesantākie ir atdzejojumi japāņu valodā. Tā koncertprogrammā, ar kuru 1997. gada septembrī māsas Skrides un Raimonds Pauls viesojās Japānā, ir ievietots R. Paula un L. Brieža kopdarba – dziesmas “Dāvāja Māriņa” vārdu atdzejojums līdzās latviešu tekstam ar notīm. Saskaņā ar L. Brieža sniegto informāciju Japāna esot vienīgā valsts pasaulē, kur šo dziesmu dzied oriģinālā.

Koncertprogramma, kurā publicēts L. Brieža latviskais teksts un atdzejojums japāņu valodā R. Paula dziesmai “Dāvāja Māriņa”, ar notīm. 1997. gads. No jauniegūtā L. Brieža arhīva materiāliem RMM

Taču līdzās šim populārās kultūras paraugam ir rodamas poētiski personiskākas liecības. 2008. gada rudenī L. Briedis piedalījās Pasaules Haiku asociācijas konferencē Japānā kā asociācijas goda biedrs. No šā ceļojuma mājās atvestas vairākas L. Brieža haiku japāņu dzejnieka Banjas Natsuiši atdzejojumā japāņu valodā kopā ar īpašu dāvanu – Natsuiši haiku kaligrāfijas paraugu, kuram līdzās ir redzams Leona Brieža atdzejojums.

Banjas Natsuiši haiku Leona Brieža atdzejojumā. 2008. gads. No jauniegūtā L. Brieža arhīva materiāliem

Trešais tematiskais slānis ir liecības par personiskajiem kontaktiem – šīs liecības glabā mākslas darbi, piemiņas lietas. Šis slānis atklāj, ka šādos personiskos kontaktos Latvijas un citas valsts literatūras mijiedarbe realizējas uz vienlīdzīgiem pamatiem, pārkāpjot tādu institucionalizētu formu kā dzejas festivāli, izdevējdarbība robežas. Šādas liecības muzejam ir jo vērtīgākas tādēļ, ka tās ir vispiemērotākās izstāžu veidošanai un tā katra ir ar savu stāstu.

Spilgtākās liecības glabā divi priekšmeti. Leons Briedis 1989. gada jūnijā, vēl pirms Čaušesku režīma krišanas, viesojies Bukarestē un dzejnieka Marina Soresku mājā tapis viņa portrets – šaržs. Ar šo braucienu ir saistīts šāds piedzīvojums. Leonam Briedim Bukarestē bija piekomandēta Rumānijas drošības dienesta darbiniece Alla Petresku, kas kontrolēja, ar kādām personām dzejnieks tiekas. Teātra apmeklējuma laikā L. Briedis esot izmantojis viltību un izbēdzis no drošībnieces pa tualetes logu. Tikai šādi L. Briedim bijis iespējams neviena nepieskatītam apciemot dzejnieku Marinu Soresku.

Marins Soresku. Leona Brieža portrets. 1989. gads. No jauniegūtā L. Brieža arhīva materiāliem

Savukārt 2009. gadā L. Briedis viesojies Azoru salās, jo bija izdevis Azoru salu dzejas antoloģiju. Tur viņš iepazinies ar brazīliešu dzejnieku, tēlnieku, mākslinieku Semi Bragu. Braga uzdāvinājis Leonam gleznu, kurā attēlots, kā Leons Briedis no Brazīlijas iras laiviņā pa Golfa straumi pie savas sievas Marijas. Šim materiālam ir pievienots dzejolis rokrakstā. Leona Brieža improvizētajā atdzejojumā no portugāļu valodas tas skan šādi: “Grāmatiņai ir tāds svars, kas nospiež manu galvu. Pat būdama bez svara, tā nospiež manu galvu. Tāpēc es viņu atstāšu lidmašīnā.” Dzejoļa iemesls esot bijis šāds: visiem, kas no Brazīlijas lidojuši uz Azoru salām, bija pazudušas bagāžas – gan Brazīlijas kultūras ministrei, gan Semi Bragam, tādēļ viņi Azoru salās izveidojuši pazudušo čemodānu brālību.

Semi Braga. Glezna – dāvinājums. 2009. gads. No jauniegūtā L. Brieža arhīva materiāliem RMM

Visbeidzot – atsevišķa materiālu kopa ir īpašas ievērības cienīga tādēļ, ka liecina par L. Brieža mēģinājumiem rakstīt dzeju citās valodās.

Tā dzejolis “Each morning” 2006. gadā tika sarakstīts angliski pēc komponista Ulda Stabulnieka lūguma kora dziesmai, ar kuru Stabulnieks piedalījās starptautiskajā kora dziesmu konkursā. Šo dzejoli L. Briedis esot rādījis Robertam Mūkam, kurš teicis, ka dzejolim nav nekādas vainas.

Savukārt dzejoli – veltījumu portugāļu 20. gadsimta dzejas klasiķim Eužēniu de Andradi (1923–2005) dzejnieks uzrakstījis portugāliski (2003) un vēlāk pārtulkojis latviski, iekļaujot to savā dzejoļu krājumā “Neienācis aizeju no katras paradīzes” (2004).

Šie divi citās valodās rakstītie dzejoļi atklāj dzejnieka spēju pārmiesoties citā valodas stihijā, izmantojot citas kultūras poētiskos kodus, veidot jaunu sevis dzejnieka variantu – kā to savulaik darījis L. Brieža atdzejotais izcilais portugāļu 20. gadsimta pirmās puses dzejnieks Fernandu Pesoa, kurš ar pseidonīmu Aleksandrs Sērčs sacerējis arī angļu sonetus.

 

 Dr. philol. Marians Rižijs, RMM mākslas eksperts

Referāts nolasīts RMM zinātniskajā konferencē “Latvijas un pasaules kultūras tīklojumi: personības un procesi”
2016. gada 25. novembrī



[1] Trīs atdzejotāji – Knuts Skujenieks, Uldis Bērziņš un Leons Briedis atbild uz Ingmāras Balodes jautājumiem. http://www.satori.lv/raksts/3056 (skatīts 16.08.2017)

[2] Trīs atdzejotāji – Knuts Skujenieks, Uldis Bērziņš un Leons Briedis atbild uz Ingmāras Balodes jautājumiem. http://www.satori.lv/raksts/3056 (skatīts 16.08.2017)

[3] Kentaurs XXI, Nr. 28 (2002, aug.), 47.-67. lpp.

Komentārs

  

  

  


*

Draugiem.lv pase