Komentāri

daina: Labdien! Konferences apmeklējumam nav jāpiesakās, taču nokļū...
Maija: Labdien! Kur var pieteikties konfrences apmeklējumam un vai nokļūš...
samanta: Man ir 15 gadi. šogad, ārpus klases lasīšanā, mums uzdeva izlaīt...
Olafs Rozītis: Ja "Apziņu" pieliktu muzejā pie sienas, vai tā būtu māksla?...
Anna Auziņa: Paldies par jautājumu! Es neteicu, ka darbošanās literatūrzinātn...
Jānis: Anna, sirsnīgs paldies par grāmatu! Intervijā Jūs, šķiet, runā...
Rihards Bargais: Pienāca viens brīdis, kad dzejā man neiepatikās abstrakcijas un tr...
Olafs Rozītis: Kas prozā bija tas būtiskākais, kas Jūs tai pievērsa? Vai arī J...
Rihards Bargais: Paldies par jautājumu, Labiekārtotāj. Jā, daļa teksta pirmoreiz p...
Labiekārtotājs: Paldies par labi pavadītu laiku! Vēlos pajautāt, cik lielā mērā...
Ivars Logins: Atkal eksperte kļūdās - latgalieši 1917.gada kongresā neprasīja ...
Rihards Bargais: Oh, Saulceri, paldies par jautājumu, bet reliģisko tēmu esmu nolēm...
Saulceris Vītiņš: Paldies autoram par saistošo lasāmvielu! Mani interesē - kas tie...
Žubīte: Ieinteresējāt par topošo 2. grāmatu! Vai tajā varētu tēlaini at...
Jānis Tomašs: Marija grāmatas galvenais varonis cieš no mīlestības radītajām s...
Ance: Ir iespēja skatīties "Degpunktu" vai lasīt Tomaša dzeju. Es izvēl...
Marija: Paldies autoram par interesanto krājumu! Man aizķērās Kārļa Vēr...
Jānis Tomašs: Bērnu literatūrai ir vieglāk, jo viņi skaidri apzinās ka mērķau...
Jānis Tomašs: Ja runājam par otro grāmatu, tad viņa noteikti būs! Kā jau šajā...
Indra: Un kā pašam autoram šķiet - kas ir viņa dzejas mērķauditorija?...

Rakstu arhīvs





Partneri













Katordznieki, bardi un bītli. Cittautu ietekme latviešu protesta dziesmās

Pretestību svešai varai, ienaidniekiem vai jebkāda cita veida ļaunumam latvieši izsenis izteikuši dziesmās. Iesākumā tās ir tautasdziesmas, kurās pausts naids pret vācu muižkungiem:

“Mella čūska miltus mala

Vidū jūras uz akmeņa.

Tos būs ēsti tiem kungiem,

Kas bez saules strādināja.”

Līdz ar pirmo Dziesmu svētku notikumiem un pirmajām latviešu komponistu patriotiskajām kora dziesmām aug dziedāšanas loma latviešu tautas kopības un pašapziņas stiprināšanā. Kā viena no spilgtākajām te minama Jāzepa Vītola kora balāde “Beverīnas dziedonis” (1891, Ausekļa teksts) ar ainu, kurā vaidelotis ar dziedāšanu palīdz atvairīt ienaidniekus, kuri uzbrūk Beverīnas pilij:

“Dziesmu vairogs atsita bultas,

Dziesmu skaņa pārņēma troksni,

Dziesmu vara aizdzina karu,

Tautu izglāba dziesmu gars!”

Pusotru gadsimtu vēlāk Māra Zālīte radiointervijā saka: “Vārds “dziesma” latviešu valodā ir ļoti ietilpīgs. [..] Bieži tiek lietoti jēdzieni dziesmu vara un dziesmu gars. Tajos sablīvēta informācija par gadsimtiem ilgu garīgu cīņu pret fizisku un morālu vardarbību.”

Tādējādi tautasdziesmu teksti, literārie un muzikālie darbi un cilvēku viedokļos paustās domas apliecina, ka latviešu tautas kolektīvajā apziņā dziesmu vara simbolizē gluži vai mitoloģisku spēku.

Neizpētītās protesta dziesmas un cittautu kultūru sakari

Tomēr dziesmas, kuras latvieši dziedājuši, paužot pretestību un protestu, līdz šim ļoti maz pētītas, tieši tāpat kā citu neakadēmisko žanru dziesmas. Iemesls tam – šāda tipa dziesmām ir citas funkcijas, nekā dziesmām klasiskajā jeb akadēmiskajā mūzikā. Tās pēta mūzikas zinātnieki. Savukārt mūzikas antropoloģija vai socioloģija kā jauna zinātne neakadēmisko žanru dziesmām vēl nav pievērsusies. Tam ir vairāki iemesli. Viens no tiem – nav attiecīga valsts pasūtījuma.

Projicējot cittautu kultūras sakaru aspektu uz šo dziesmu klāstu, parādās vēl viens faktors – iekšēja pretestība pētīt eventuālās cittautu ietekmes latviešu dziesmās. Tam cēlonis ir pagātnes mantojums – padomju ideoloģijas uzstādījums par krievu kultūru kā paraugu. Pārspīlētais krievu kultūras nozīmīgums un glorifikācija padomju okupācijas laikā pazemojošā veidā mazināja latviešu, tāpat kā citu PSRS tautu kultūras sasniegumus. To vēl vairāk pastiprinājusi dažu autoru iztapība pastāvošajai ideoloģijai. Piemēram, Makša Goldina bēdīgi slavenais darbs “Latviešu un cittautu mūzikas sakari” (1972), kur akcentēta latviešu un austrumslāvu – krievu, baltkrievu un ukraiņu tautasdziesmu līdzība, bet nonivelētas latvisko melodiju īpatnības.

Kas ir protesta dziesma?

Runājot par jēdzienu “protesta dziesma” saistībā ar Rakstniecības un mūzikas muzeja jauno, topošo ekspozīciju, jāatzīmē tā divējādās nozīmes. Vēsturiski tas ir apzīmējums 20. gadsimta vidus ASV folkmūziķu daiļrades virzienam saistībā ar viņu pilsoniskajām un sociālajām aktivitātēm (Pīts Sīgers, Džoana Baiesa, Bobs Dilans u.c.). Taču RMM jaunās ekspozīcijas koncepcijā šis jēdziens attiecināts uz repertuāru, ko latvieši dziedājuši dažādos laikos dažādās protesta akcijās: demonstrācijās, mītiņos, sēru gājienos u. c. Trimdinieks Imants Sakss lieto apzīmējumu “politiskā dziesma”. Savā apcerējumā “Par polītisko dziesmu” žurnāla “Jaunā Gaita”170. numurā 1988. gada decembrī viņš raksta: “Polītiskā dziesma sevišķi izplatās 1905. g. revolūcijas laikā. To varētu saukt par latviešu revolucionārās cīņas dziesmu.”

Iespējams, ka latviešu dziesmu kontekstā šim dziesmu klāstam piemērotāks būtu apzīmējums “pretestības dziesmas”, ņemot vērā, ka jēdziens “protesta dziesma” starptautiski tiek lietots saistībā ar konkrētu laikposmu un konkrētu mūziķu daiļradi ASV 20. gadsimta sešdesmitajos gados, bet ar politiskajām dziesmām 20. gadsimta septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados dzīvojušās paaudzes saprot to repertuāru, kādu dziedāja LPSR komjaunatnes centrālkomitejas un LU rīkotajos studentu Politiskās dziesmas festivālos, kur dominēja PSRS studējošie Latīņamerikas studenti ar dziesmām par Če Gevaru u. c. līdzīgiem personāžiem.

1905. gada revolūcijas dziesmas

Vēsturiski latvieši dziedāšanu kā nevardarbīgās pretošanās un protesta veidu sevišķi intensīvi sākuši izmantot 1905. gada revolūcijas laikā. Tad arī saprotamu iemeslu dēļ rodas dziesmu aizguvumi no citām tautām tiešā un netiešā veidā. To veicina gan sociāldemokrātu ideju ienākšana no Eiropas valstīm, gan latviešu apdzīvotajā teritorijā – Baltijas guberņā – dominējošā krievu valoda un vēsturiski lielā vācu valodas loma. Pie tam šajā laikā latviešu oriģinālmūzika tikko sākusi veidoties, un savu oriģināldziesmu latviešiem vēl ir ļoti maz.

Aizguvumus veicina arī ikdienas prakse vienu un to pašu melodiju dziedāt ar dažādiem tekstiem un otrādi – vienu un to pašu tekstu dziedāt ar dažādām melodijām. Šāda prakse bieži vien sastopama tautas muzicēšanā. Piemēram, var izmantot visiem zināmu melodiju un brīvi improvizēt tekstu, apdziedot kādu situāciju. Jāatceras, ka 20. gadsimta sākumā nebija nekādu autortiesību ierobežojumu. Arī no šāda viedokļa melodijas un teksti varēja brīvi migrēt gan vienas valsts, gan plašāku areālu robežās.

Daļu no aizgūtajām 1905. gada revolucionāru dziesmām veido tādi aizguvumi, kuru izcelsme ir noskaidrota. Piemēram, 1905. gada sākumā ļoti iecienītā Ružē de Lila sacerētā franču revolūcijas dziesma “Marseljēza”, tā dziedāta dažādos tulkojumos, bet par populārāko variantu kļūst “Uz priekšu, tēvu zemes dēli, / Mums atspīdējis slavas rīts”, kas esot Eduarda Veidenbauma tulkojums. No krievu revolucionāriem aizgūtas dziesmas “Biedri, nu celieties kājās” (Leonīda Radina teksts), “Par upuriem kritāt jūs cīnīdamies” (Aleksandra Archangeļska teksts, sena studentu dziesmas melodija), “Internacionāle” (franču autori ir Eižens Potjē un Pjērs Degeiters, taču latvieši dzied krieviski Arkadija Koca tulkojumā), no poļiem aizgūtas “Sarkanais karogs” (Boļeslava Červinska teksts) un “Varšavjanka” (Vaclava Sventicka teksts). Populāras kļūst Friča Roziņa atdzejotās dziesmas “Kas paši staigā driskās” ar šveiciešu tekstu un melodiju un “Draugs draugam teic” ar angļu dzejnieka Viljama Morisa tekstu u. c. Lielākā daļa šo dziesmu tik ļoti pielāgotas vietējiem apstākļiem, ka autoru vārdi aizmirsti un tās uztvertas kā radušās Latvijā. Spilgtākais lokalizācijas paraugs ir 1905. gada revolūcijas populārākā dziesma “Latvija, mosties!”. Oriģinālā tā ir Eduarda Karpentera dziesma “England, arise!”, taču tik daudz tiek dziedāta un izdota, ka to sāk uzskatīt par 1905. gada revolūcijas himnu. RMM krājumā ir pastkarte, kurā attēla vietā ir šīs dziesmas notis.

Pastkarte ar dziesmu "Latvija, mosties!". Inv. nr. RTMM 710133

Īpatnēja parādība latviešu revolucionārajā kustībā ir baznīcu demonstrācijas un reliģisko dziesmu meldiju izmantošana politisko dziesmu radīšanā. Tā, piem., pēc “Ak, Jeruzaleme, mosties” meldijas dzied “Mostieties jūs, darba ļaudis”.

Daļa revolucionāro dziesmu ir neskaidras izcelsmes. Kā piemēru te var minēt dziesmu “Ar kaujas saucieniem uz lūpām” ar Jāņa Akuratera vārdiem. Šo dziesmu popularizēja padomju okupācijas gados kā senu revolucionāru dziesmu, tāpēc daudzi to šodien uztver kā 1917. gada oktobra revolucionāru dziesmu. Par melodijas izcelsmi trūkst vienota viedokļa. Padomju laikā dziesmu dzied Marģera Zariņa apdarē, neminot melodijas autoru. Sociāldemokrāts Felikss Cielēns raksta, ka to komponējis Jūlijs Sproģis. Ja ņem vērā, ka Sproģim ir arī dziesma “Lauztās priedes”, kuru popularitātes ziņā pārspējis Emīla Dārziņa komponētais variants, tad ticams, ka Cielēns rakstījis patiesību. Taču tā melodija, ar kuru pazīstam “Ar kaujas saucieniem uz lūpām”, nav Jūlija Sproģa: Jēkabs Vītoliņš 1972. gadā raksta, ka tā ir aizgūta, savukārt Kanādas latvieši apgalvo, ka tā esot sena vācu vanderzeļļu dziesma, un to jau nu padomju ideologi nekādā ziņā nebūtu atzinuši. Līdzīgā kārtā “Centrālcietuma himna” ar Leona Paegles tekstu padomju laikā izdota, neminot melodijas autoru, taču salīdzinot izrādās, ka melodija ir ņemta no Sibīrijas katordznieku dziesmas – “Славное море, священный Байкал” (Dmitrija Davidova teksts, Sibīrija, 1848), arī šis fakts nebūtu glaimojošs padomju revolucionāriem, tāpēc noklusēts.

 

20. gadsimts

Cittautu ietekmes latviešu protesta dziesmās 20. gadsimta vidū un otrajā pusē atšķiras no iepriekšējiem vēstures periodiem padomju ideoloģiskā spiediena dēļ. Oficiālajā mūzikas kultūrā dominē padomju masu dziesma, kurai kā alternatīva rodas dziesminieku kustība. Tam katalizators ir amerikāņu folkmūziķi, krievu bardi un bītlomānija. Aleksandra Gaļiča dziesmas 20. gadsimta sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados izplatās visā PSRS teritorijā līdz ar magnetofonu ražošanas uzsākšanu. Viņa dziesmas skan arī padomju filmās. Taču Gaļičs emigrē, tāpēc nonāk nevēlamo autoru sarakstā. Bulata Okudžavas dziesmas Latvijā ienāk ar magnetofona lentēm, taču viņš pats arī te viesojies, kad Krievu drāmas teātrī uzved viņa lugu “Šipova piedzīvojumi”, viņš uzstājas arī sarīkojumos. Vēl populārāks kā savu dziesmu izpildītājs ir aktieris Vladimirs Visockis – viņš filmējas Latvijā un uzstājas ar vairākiem koncertiem uz marginālām skatuvēm.

Bītlomānija tomēr ir nozīmīgākais faktors, kas liek tūkstošiem padomju jauniešu sākt spēlēt ģitāras un sacerēt dziesmas. Latvijā šai kustībai nacionālu skanējumu piešķir Austra Pumpure, kura kopš 1975. gada uzstājas ar dziesmu programmām, kur dzied un spēlē ģitāru. Viņas ietekmē jaunieši apgūst Imanta Kalniņa agrīnā rokmūzikas stilā sacerētās dziesmas un latviešu tautasdziesmas, izveidojas dziesminieku kustība. Austras Pumpures audzēkņi sāk dēvēties par austrasbērniem, turpina viņas iesākto un arī paši sāk sacerēt savas dziesmas.

Pēc neatkarības atgūšanas 1991. gadā Latvija vairs nav informatīvi izolēta ar t. s. dzelzs priekškaru no citām valstīm, un mijiedarbība ar citām kultūrām kļuvusi citāda. Šodien protesta elementi visvairāk parādās repa dziesmās. Tas ir pārsvarā individuālais protests, taču pēdējo gadu laikā reperi runā arī par sociālām un politiskām tēmām.

Mg. art. Ligita Ašme, RMM mākslas eksperte

Referāts nolasīts RMM zinātniskajā konferencē “Latvijas un pasaules kultūras tīklojumi: personības un procesi”
2016. gada 25. novembrī

Komentārs

  

  

  


*

Draugiem.lv pase