Komentāri

daina: Labdien! Konferences apmeklējumam nav jāpiesakās, taču nokļū...
Maija: Labdien! Kur var pieteikties konfrences apmeklējumam un vai nokļūš...
samanta: Man ir 15 gadi. šogad, ārpus klases lasīšanā, mums uzdeva izlaīt...
Olafs Rozītis: Ja "Apziņu" pieliktu muzejā pie sienas, vai tā būtu māksla?...
Anna Auziņa: Paldies par jautājumu! Es neteicu, ka darbošanās literatūrzinātn...
Jānis: Anna, sirsnīgs paldies par grāmatu! Intervijā Jūs, šķiet, runā...
Rihards Bargais: Pienāca viens brīdis, kad dzejā man neiepatikās abstrakcijas un tr...
Olafs Rozītis: Kas prozā bija tas būtiskākais, kas Jūs tai pievērsa? Vai arī J...
Rihards Bargais: Paldies par jautājumu, Labiekārtotāj. Jā, daļa teksta pirmoreiz p...
Labiekārtotājs: Paldies par labi pavadītu laiku! Vēlos pajautāt, cik lielā mērā...
Ivars Logins: Atkal eksperte kļūdās - latgalieši 1917.gada kongresā neprasīja ...
Rihards Bargais: Oh, Saulceri, paldies par jautājumu, bet reliģisko tēmu esmu nolēm...
Saulceris Vītiņš: Paldies autoram par saistošo lasāmvielu! Mani interesē - kas tie...
Žubīte: Ieinteresējāt par topošo 2. grāmatu! Vai tajā varētu tēlaini at...
Jānis Tomašs: Marija grāmatas galvenais varonis cieš no mīlestības radītajām s...
Ance: Ir iespēja skatīties "Degpunktu" vai lasīt Tomaša dzeju. Es izvēl...
Marija: Paldies autoram par interesanto krājumu! Man aizķērās Kārļa Vēr...
Jānis Tomašs: Bērnu literatūrai ir vieglāk, jo viņi skaidri apzinās ka mērķau...
Jānis Tomašs: Ja runājam par otro grāmatu, tad viņa noteikti būs! Kā jau šajā...
Indra: Un kā pašam autoram šķiet - kas ir viņa dzejas mērķauditorija?...

Rakstu arhīvs





Partneri













RMM mēneša grāmata. Semjona Haņina dzejas izlase “Bet ne ar to / Ηο не тем”

RMM “Lasītāju kluba” rubrikā “Mēneša grāmatakatru mēnesi kāds no mūsu kuratoriem vai mākslas ekspertiem dalās pārdomās par kādu aktuālu grāmatu. Šoreiz projektu kurators Artis Ostups par “Mēneša grāmatu” izvēlējies Semjona Haņina bilingvālo dzejas izlasi “Bet ne ar to / Ηο не тем” (apgāds “Neputns”), kurā apkopoti gan dzejoļi no krājumiem “только что/tikko” (2003) un “вплавь/ peldus” (2013), gan arī jaunāki dzejoļi 13 latviešu dzejnieku atdzejojumā.

Semjons Haņins (viņš arī Aleksandrs Zapoļs) daudzus gadus (pirmais dzejoļu krājums “Tikko” iznāca tālajā 2003. gadā) veltījis tam, lai iezīmētu aprises kādam visnotaļ savdabīgam tēlam – viņa dzejas vīriešu kārtas “es” līdzinās grūtsirdīgam un mēnessērdzīgam klaidonim, kas iekuļas visādās dīvainās situācijās. Tās nav gluži fantastiskas (ar retiem izņēmumiem), bet drīzāk dzimst no pārpratuma, itin kā kāds ļauns un asprātīgs dievs nemitīgi mestu sprunguļus ikdienas spieķos. Varētu pat teikt, ka pārpratums Haņina dzejā ir nevis izņēmums, bet gan ontoloģisks stāvoklis. Proti, visa pamatā ir pārpratums: attiecībās ar cilvēkiem, apkārtējās realitātes tvērumā, arī mēģinot izprast sevi. Tāpēc arī nenoteiktība: “tas ir putekļu sūcējs pie kaimiņiem / vai arī lidmašīna pa skrejceļu skrien” (85. lpp.); “skatiens, eņģeļa miers vai stūrainie pleci / kas no šā visa piederēja zaglei un kas – viņas līdzzinātājam?” (165. lpp.); “bildīte – gadsimts beidzies vai sācies jau / gaismas vairs nav, bet arī pasaules gala nav” (177. lpp.). Pārpratums ir vai nu noticis, patlaban notiek vai arī uzglūn aiz stūra, raisot tādas emocijas kā grūtsirdība, nemiers un šaubas. Taču Haņins nevienu brīdi neieslīgst galējībās, lāgiem viņš pat uzjautrina ar savai dzejai raksturīgo komismu: “un dzīvoklītis vispār neliels, lai arī / centrā, un daudz ir nevajadzīgu mēbeļu, un tarakāni / bet galvenais, kad izīrēsi, kur pats tad dzīvosi?” (39. lpp.); “kāpēc es klaigāju, ka esmu elektriķis / es elektriķis nemaz neesmu” (83. lpp.). Jā, gribas smaidīt, taču vienlaikus jūtams – tajā visā ir kāda vārdā nenosaukta traģika, it kā šo dzejoļu balss piederētu cilvēkam, kurš ir neatgriezeniski apmaldījies. Zīmīgi, ka tieši ar šādas pieredzes atainojumu izlase arī noslēdzas: “tie nakti mani meklējuši. vārtrūmēs / un ielās izklieguši vārdu / gan policijai zvanījuši, slimnīcām” (225. lpp.) Un tomēr, kā vēsta nupat citētais dzejolis, glābiņš ir nevis tikt atrastam, bet gan palikt šajā vientuļajā, nenoteiktajā stāvoklī. Vai tāpēc, ka no tā labāk saskatāma citiem apslēptā patiesība? Haņina dzejas gadījumā šī pozīcija sola telpu skatienam – vajadzīgos apstākļus, lai atsegtu citkārt grūti pamanāmus savienojumus: “vai sastingusi kāja, ko aizrāvusi eskalatora augšuptieksme / nav kā šķidrais mēness / iluminatora ovālā gaisma” (81. lpp.). No vienas puses, jābrīnās – kāpēc tāds jautājums, taču no otras puses – ko gan mēs vispār sajēdzam, ja neesam pazuduši svešā pilsētā, “pat nezinot, kas aiz loga plešas / kas aiz tā visa nekust no vietas” (71. lpp.)?

Ja pieņemam, ka, uzlūkojot savu dzīvi, apzinātāk vai neapzinātāk meklējam kāda koherenta stāstījuma iespējamību, tad Haņins dodas pretējā virzienā un koncentrējas tieši uz “neiederīgo”, “unikālo”. Lietoju pēdiņas, jo no jauna sakārtotie dzejoļi lieliski parāda, ka visi piedzīvotie “savādie” momenti, lai cik izkliedēti vai nesavienojami tie arī nešķistu, veido dzīves pamatstruktūru. Citiem vārdiem sakot, tie patiesībā nav nemaz tik savādi – savāda drīzāk ir ilūzija par harmoniska naratīva eksistenci. Haņins, manuprāt, visai pārdomāti izvairās no tā, ka viņa dzejoļus varētu noturēt par šāda vecmodīga priekšstata ilustrācijām: “var just, ka aiz tā visa kaut kas stāv / bet ne tik vienkārši – i nerunā” (89. lpp.). Tātad viņš apstājas pie domas par tādu kā realitātes dubultdibenu, bet tālāk nedodas – nemēģina to definēt, metaforizēt. Šķiet, ar šī eksistenciālā saspensa klātbūtni tad arī skaidrojama lasītāju (un atdzejotāju) aizrautība ar viņa darbiem. Galu galā, atlikts ir nevis kāds konkrēts notikums (kā tas ir, teiksim, šausmu filmās), bet gan kaut kas daudz plašāks – garumgara pārpratumu ķēde, kurā nav nekā cildena, mistiska vai svēta, bet kas izmaina ikdienu, sazvērnieciski darbodamās tās iekšienē. Un tad arī gadās iesprūst starp durvīm, atmosties nezināmā vietā, dabūt sejā asaru gāzi vai izīrēt dzīvokli.

Artis Ostups, RMM projektu kurators

Komentārs

  

  

  


*

Draugiem.lv pase