Komentāri

Einārs Pelšs: Marka “Līme “Moment” no 1987. gada”. (u.c.) Nervozi pīp...
u.c.: Spēle, protams, ir laba lieta, tomēr nepamet jautājums - a kāpēc ...
Einārs Pelšs: Cienītā Ludvika, sirdsmīļā trauksmainā kubiste, atvainojos, ka a...
Ludvika Kastriņa-Tannenbaum: Biedri Pelš, dzejoļi - tas ir labi. Taču kad Jūs beidzot pievienos...
Daina Sirmā: Daina Sirmā Ritai. Dievainēs, man šķiet, nav tagadnes, pagātnes,...
Daina Sirmā: Daina Sirmā Kārlim. Paldies par jautājumu. Lauzīju galvu visu die...
Kārlis: Ir sanācis uzmest acis krājumam. Neteiktu, ka mani izteikti aizrauj ...
Rita: Ļoti jauki, ka veidojat dikliēsu un valmieriešu piederības sajūtu...
Daina Sirmā: Māra Klaipa, paldies par jautājumiem. Vai Dievainēs tēloti reā...
Kārlis: Jaunā grāmata ir iezīmīga ar tekstu sadalījumu tematiskos dzejas ...
Daina Sirmā: Paldies par jaukajiem ievadvārdiem, Aivar Madri!...
Māra Klaipa: Dzejoļos ir łoti daudz personu vārdu un uzvārdu, un māju vārdu. ...
Zigurds Strīķis: Kādēļ Jūsu vēstures romāna darbībai ir izvēlēti tieši deviņ...
Arno: Nu tā, drusku sanāca greizi, nejauši palaidu atbildi, pirms izlaboj...
Arno: Šis ir tiešām nopietns jautājums. Godīga atbilde nav vienkārša....
Arno: Paldies par jautājumu! Palika daudz ārā. Tas ir dabiski. Dzīve ir ...
Olafs Rozītis: Vai, strādājot pie šī romāna, autoram bija svarīgi dekonstruēt ...
Riekstiņš: Gribēju pateikt paldies autoram par lasāmvielu un pajautāt, vai bij...
Vilnis Heinrihsons: Lielisks, aizraujošs projekts. Šķiet, ka varētu sarīkot pilnskan...
daina: Labdien! Konferences apmeklējumam nav jāpiesakās, taču nokļū...

Rakstu arhīvs





Partneri













RMM mēneša grāmata. Semjona Haņina dzejas izlase “Bet ne ar to / Ηο не тем”

RMM “Lasītāju kluba” rubrikā “Mēneša grāmatakatru mēnesi kāds no mūsu kuratoriem vai mākslas ekspertiem dalās pārdomās par kādu aktuālu grāmatu. Šoreiz projektu kurators Artis Ostups par “Mēneša grāmatu” izvēlējies Semjona Haņina bilingvālo dzejas izlasi “Bet ne ar to / Ηο не тем” (apgāds “Neputns”), kurā apkopoti gan dzejoļi no krājumiem “только что/tikko” (2003) un “вплавь/ peldus” (2013), gan arī jaunāki dzejoļi 13 latviešu dzejnieku atdzejojumā.

Semjons Haņins (viņš arī Aleksandrs Zapoļs) daudzus gadus (pirmais dzejoļu krājums “Tikko” iznāca tālajā 2003. gadā) veltījis tam, lai iezīmētu aprises kādam visnotaļ savdabīgam tēlam – viņa dzejas vīriešu kārtas “es” līdzinās grūtsirdīgam un mēnessērdzīgam klaidonim, kas iekuļas visādās dīvainās situācijās. Tās nav gluži fantastiskas (ar retiem izņēmumiem), bet drīzāk dzimst no pārpratuma, itin kā kāds ļauns un asprātīgs dievs nemitīgi mestu sprunguļus ikdienas spieķos. Varētu pat teikt, ka pārpratums Haņina dzejā ir nevis izņēmums, bet gan ontoloģisks stāvoklis. Proti, visa pamatā ir pārpratums: attiecībās ar cilvēkiem, apkārtējās realitātes tvērumā, arī mēģinot izprast sevi. Tāpēc arī nenoteiktība: “tas ir putekļu sūcējs pie kaimiņiem / vai arī lidmašīna pa skrejceļu skrien” (85. lpp.); “skatiens, eņģeļa miers vai stūrainie pleci / kas no šā visa piederēja zaglei un kas – viņas līdzzinātājam?” (165. lpp.); “bildīte – gadsimts beidzies vai sācies jau / gaismas vairs nav, bet arī pasaules gala nav” (177. lpp.). Pārpratums ir vai nu noticis, patlaban notiek vai arī uzglūn aiz stūra, raisot tādas emocijas kā grūtsirdība, nemiers un šaubas. Taču Haņins nevienu brīdi neieslīgst galējībās, lāgiem viņš pat uzjautrina ar savai dzejai raksturīgo komismu: “un dzīvoklītis vispār neliels, lai arī / centrā, un daudz ir nevajadzīgu mēbeļu, un tarakāni / bet galvenais, kad izīrēsi, kur pats tad dzīvosi?” (39. lpp.); “kāpēc es klaigāju, ka esmu elektriķis / es elektriķis nemaz neesmu” (83. lpp.). Jā, gribas smaidīt, taču vienlaikus jūtams – tajā visā ir kāda vārdā nenosaukta traģika, it kā šo dzejoļu balss piederētu cilvēkam, kurš ir neatgriezeniski apmaldījies. Zīmīgi, ka tieši ar šādas pieredzes atainojumu izlase arī noslēdzas: “tie nakti mani meklējuši. vārtrūmēs / un ielās izklieguši vārdu / gan policijai zvanījuši, slimnīcām” (225. lpp.) Un tomēr, kā vēsta nupat citētais dzejolis, glābiņš ir nevis tikt atrastam, bet gan palikt šajā vientuļajā, nenoteiktajā stāvoklī. Vai tāpēc, ka no tā labāk saskatāma citiem apslēptā patiesība? Haņina dzejas gadījumā šī pozīcija sola telpu skatienam – vajadzīgos apstākļus, lai atsegtu citkārt grūti pamanāmus savienojumus: “vai sastingusi kāja, ko aizrāvusi eskalatora augšuptieksme / nav kā šķidrais mēness / iluminatora ovālā gaisma” (81. lpp.). No vienas puses, jābrīnās – kāpēc tāds jautājums, taču no otras puses – ko gan mēs vispār sajēdzam, ja neesam pazuduši svešā pilsētā, “pat nezinot, kas aiz loga plešas / kas aiz tā visa nekust no vietas” (71. lpp.)?

Ja pieņemam, ka, uzlūkojot savu dzīvi, apzinātāk vai neapzinātāk meklējam kāda koherenta stāstījuma iespējamību, tad Haņins dodas pretējā virzienā un koncentrējas tieši uz “neiederīgo”, “unikālo”. Lietoju pēdiņas, jo no jauna sakārtotie dzejoļi lieliski parāda, ka visi piedzīvotie “savādie” momenti, lai cik izkliedēti vai nesavienojami tie arī nešķistu, veido dzīves pamatstruktūru. Citiem vārdiem sakot, tie patiesībā nav nemaz tik savādi – savāda drīzāk ir ilūzija par harmoniska naratīva eksistenci. Haņins, manuprāt, visai pārdomāti izvairās no tā, ka viņa dzejoļus varētu noturēt par šāda vecmodīga priekšstata ilustrācijām: “var just, ka aiz tā visa kaut kas stāv / bet ne tik vienkārši – i nerunā” (89. lpp.). Tātad viņš apstājas pie domas par tādu kā realitātes dubultdibenu, bet tālāk nedodas – nemēģina to definēt, metaforizēt. Šķiet, ar šī eksistenciālā saspensa klātbūtni tad arī skaidrojama lasītāju (un atdzejotāju) aizrautība ar viņa darbiem. Galu galā, atlikts ir nevis kāds konkrēts notikums (kā tas ir, teiksim, šausmu filmās), bet gan kaut kas daudz plašāks – garumgara pārpratumu ķēde, kurā nav nekā cildena, mistiska vai svēta, bet kas izmaina ikdienu, sazvērnieciski darbodamās tās iekšienē. Un tad arī gadās iesprūst starp durvīm, atmosties nezināmā vietā, dabūt sejā asaru gāzi vai izīrēt dzīvokli.

Artis Ostups, RMM projektu kurators

Komentārs

  

  

  


*

Draugiem.lv pase