Komentāri

Einārs Pelšs: Marka “Līme “Moment” no 1987. gada”. (u.c.) Nervozi pīp...
u.c.: Spēle, protams, ir laba lieta, tomēr nepamet jautājums - a kāpēc ...
Einārs Pelšs: Cienītā Ludvika, sirdsmīļā trauksmainā kubiste, atvainojos, ka a...
Ludvika Kastriņa-Tannenbaum: Biedri Pelš, dzejoļi - tas ir labi. Taču kad Jūs beidzot pievienos...
Daina Sirmā: Daina Sirmā Ritai. Dievainēs, man šķiet, nav tagadnes, pagātnes,...
Daina Sirmā: Daina Sirmā Kārlim. Paldies par jautājumu. Lauzīju galvu visu die...
Kārlis: Ir sanācis uzmest acis krājumam. Neteiktu, ka mani izteikti aizrauj ...
Rita: Ļoti jauki, ka veidojat dikliēsu un valmieriešu piederības sajūtu...
Daina Sirmā: Māra Klaipa, paldies par jautājumiem. Vai Dievainēs tēloti reā...
Kārlis: Jaunā grāmata ir iezīmīga ar tekstu sadalījumu tematiskos dzejas ...
Daina Sirmā: Paldies par jaukajiem ievadvārdiem, Aivar Madri!...
Māra Klaipa: Dzejoļos ir łoti daudz personu vārdu un uzvārdu, un māju vārdu. ...
Zigurds Strīķis: Kādēļ Jūsu vēstures romāna darbībai ir izvēlēti tieši deviņ...
Arno: Nu tā, drusku sanāca greizi, nejauši palaidu atbildi, pirms izlaboj...
Arno: Šis ir tiešām nopietns jautājums. Godīga atbilde nav vienkārša....
Arno: Paldies par jautājumu! Palika daudz ārā. Tas ir dabiski. Dzīve ir ...
Olafs Rozītis: Vai, strādājot pie šī romāna, autoram bija svarīgi dekonstruēt ...
Riekstiņš: Gribēju pateikt paldies autoram par lasāmvielu un pajautāt, vai bij...
Vilnis Heinrihsons: Lielisks, aizraujošs projekts. Šķiet, ka varētu sarīkot pilnskan...
daina: Labdien! Konferences apmeklējumam nav jāpiesakās, taču nokļū...

Rakstu arhīvs





Partneri













“Pie viņas dzejas noteikti atgriezīsies.” Gleznotājs Miķelis Fišers par mammu Āriju Elksni viņas 90. jubilejā

Rakstniecības un mūzikas muzejs, iezīmējot 2018. gadu pārmiju tēmā, interneta žurnāla “Stāstnesis” gada pirmo numuru velta paaudžu pārmijām. Pieminot Āriju Elksni 90. jubilejā, publicējam viņas dēla mākslinieka Miķela Fišera bērnības atmiņas par dzejnieces personību, darba metodi, kā arī viņa pārdomas par talanta pārmantojamību.

Ārija Elksne ar dēlu Miķeli Baltezerā. 1971.-1972.gads. Fotogrāfs nezināms. RTMM 247139

Dzejniece Ārija Elksne (1928-1984) ir viena no visbiežāk citētajām latviešu dzejniecēm, 14 dzejas krājumu autore, augstu vērtēta par atklātību dzejā, gan skaudri un tieši, gan sirsnīgi un jutekliski aprakstot sievietes – radošas personības pasauli, kas ieslēgta pretrunās starp darbu, rūpēm par ģimeni un romantiskām jūtām. Viņas dzeja aizkustinājusi lasītājus padomju laikā un turpina raisīt interesi mūsdienu pētniekos – tostarp ar drosmi dzejas vārdiem runāt par sievietes – mātes dzīvē svarīgiem jautājumiem. Intervijā ar dēlu Miķeli Fišeru runājām par Elksnes “ziedu laiku” – septiņdesmitajiem gadiem un astoņdesmito gadu sākumu, kad Miķelis bija pavisam mazs, bet mamma jau tautā iemīļota dzejniece.

 

Kādu ietekmi uz tevi atstājusi vecāku radošā darbība? Vai izjūti talanta pārmantojamību?

Protams, domāju, ka ģenētika un mantojums mani kā mākslinieku vislabākajā nozīmē ir tikai bagātinājis. Piemēram, es mākslas darbu sāku ar nosaukumu. Reizēm ir tikai nosaukums, un pats darbs nemaz nerodas. Piemēram, dažiem kokgriezumiem (daļa no Latvijas paviljona ekspozīcijas “Kas slikts var notikt” 57. Venēcijas mākslas biennālē – red. piez.) biju izdomājis tik sarežģītu nosaukumu, ka nebija iespējams tos uztaisīt. Ar gleznām šajā ziņā ir vieglāk. Arī teksti, kurus pievienoju mākslas darbiem, man nāk pavisam viegli. Man šķiet, informācija, kuru varu pasniegt, ietverot nosaukumā, ir vismaz puse no mākslas darba vērtības.

 

Bērnībā daudz lasīji grāmatas?

Jā, ļoti daudz. Dostojevska kopotos rakstus izlasīju, iespējams, stipri par agru. Kņazs Miškins no “Idiota” man vienmēr šķitis tik pievilcīgs tēls, ka droši vien manu personības attīstību ir ietekmējis drīzāk destruktīvi. (Smejas.) Bet ar to es negribu teikt, ka nevajag lasīt – vienkārši visam savs laiks.

 

Vai atceries, kādas grāmatas ieteica mamma vai tētis?

Patiesībā ne, jo, kad mamma aizgāja, man bija trīspadsmit gadu, un līdz tam laikam es lasīju vairāk vai mazāk vecumam atbilstošu bērnu literatūru. Dostojevski es pats izlasīju pāris gadus vēlāk. Protams, mājās bija augstvērtīga bērnu literatūra. Es nenoliegšu, ka mani ļoti aizrāva Zentas Ērgles pusaudžiem domātie romāni un tā tālāk.

Ārija Elksne ar dēlu Miķeli pie mājas Baltezerā. 1973.gada vasara. Foto: A.Iļjina. RTMM 249008

Vai atminies no bērnības radošās dzīves atmosfēru jūsu mājās – viesības, tikšanās ar rakstniekiem. Vai atmiņā ir palikušas kādas epizodes no tā laika?

Kad mamma ar tēti izšķīrās, man bija seši gadi. Tētis palika dzīvot Baltezerā, bet mamma dabūja dzīvokli Vesetas ielā, Rakstnieku mājā. Blakus dzīvoklī dzīvoja (Andris) Jakubāns, augšā (Alberts) Bels, pretī – (Jānis) Peters. Tur notika intensīva dzīve un čupošanās, citreiz arī no Maskavas brauca augsti viesi. Sporta ielā bija slepena partijas māja, kur viņi dzīvoja, un dažreiz arī nāca ciemos pie rakstniekiem. Atceros, ka kāds no rakstniekiem – iespējams, Bels – viesībās stāstīja, ka pa lidmašīnas logu esot redzējis lidojošo šķīvīti. Tā kā tas bija diezgan nelegāls temats, par to skaļi nerunāja, bet vienās viesībās tomēr tika apspriests. Varbūt no tā man nāk līdzi šī visa tēma… (Smejas.)

Atceros arī dzejas lasījumu uzstāšanās kolhozos. Es braucu mammai līdzi. Bet bērnības atmiņas ir tādas… mikroautobuss “Latvija”, kam priekšējā logā lido sniega pārslas kā zvaigznes, kārtīgi izkurināta sarīkojumu zāle, mamma skaistā kleitā uz skatuves, publikas sajūsma, ziedu kalni… Atceros, kā viņas dzeju lasīja arī Elza Radziņa, Lija Brīdaka, Olga Lisovska – ļoti bieži tieši viņas tuvākās draudzenes.

 

Kā tolaik attiecies pret viņas atpazīstamību?

Tas, ka skolas literatūras grāmatā sadaļā par mūsdienu dzejniekiem bija lappuse par Āriju Elksni, protams, bija spēcīgi. Bet, augot ar to, īpaši par to nepiedomā. Varbūt, ka tas mani motivēja nekļūt par bezpajumtnieku.

 

Kad sāki interesēties par vizuālo mākslu?

Man skolā bija trijnieks zīmēšanā, bet tad vecās paaudzes skolotāju nomainīja Valda Vītola no “Skandiniekiem” – viņa nupat bija pabeigusi Mākslas akadēmiju. Tā kā ar klasesbiedriem kladēs zīmējām visādas šausmas, viņa uztvēra šo līniju un piezīmēja dažas savas versijas. Tad tas sākās.

 

Interesanti, ka pārpublicētā intervijā izdevumā “Jaunā Gaita” 1974. gadā Ārija Elksne uz jautājumu, kura no mākslām visvairāk dod viņas daiļradei, atbildējusi, ka tēlotāja māksla.

Mums mājās vienmēr bija gleznas un ļoti daudz mammas portretu, tas gan.

 

Vai tev ir svarīgi izprast viņas dzejas nozīmi pagātnes un mūsdienu kontekstā? Esi domājis par tās vērtību?

Protams, esmu domājis. Bet šajā ziņā negribas atkārtoties. Es domāju, ka pie šiem tekstiem lasītāji noteikti vēl atgriezīsies. Viņas dzejoļi ir tik personiski un patiesi… Bet man negribas runāt par to, kas tāpat ir skaidrs katram, kurš lasa viņas dzeju. Bet tolaik literatūrai bija cits statuss nekā šobrīd, to nav iespējams salīdzināt. Iespējams, pateicoties modernajiem komunikācijas līdzekļiem, ir zaudēta arī liela daļa no jūtu pasaules.

 

Ārija Elksne savus dzejoļus bieži veltījusi konkrētiem cilvēkiem. Kā tu šobrīd uztver dzejoļus, kas rakstīti tev?

Es laikam nevaru par to runāt, jo vēl neesmu formulējis šo attieksmi. Acīmredzot vēl kādam laikam jāpaiet, lai es varētu pie šiem dzejoļiem atgriezties. Un jāņem vērā, ka “es”, kam tie bija veltīti, bija mazs zēns. Mana personība, protams, pa šo laiku ir mainījusies…

 

Vai atceries brīžus, kad mamma rakstīja?

Jā, viņai bija apbrīnojama pašdisciplīna, ko es labprāt gribētu mācīties. Viņa cēlās sešos no rīta, pirmo rīta cēlienu pilnībā veltot rakstīšanai. Katru dienu. Tajā laikā es viņu netraucēju. Tolaik viņa arī daudz tulkoja. Tas man palīdzēja saprast, kā ir jāstrādā mākslā – ka nevar gaidīt iedvesmu. Kāda tur iedvesma! Ja tajā brīdī neesi pie rakstāmmašīnas vai audekla, iedvesma aiziet tukšumā.

 

Interviju sagatavoja RMM mājaslapas redaktore Laura Brokāne

Komentārs

  

  

  


*

Draugiem.lv pase