Eduarda Sidraba ieslodzījumā Intas nometnē (1950 – 1956) zīmēta Lieldienu kartīte, kuru viņš sūtījis sievai Latvijā. Latvijas Okupācijas muzeja krājums.
Trešdien, 24.februārī, Rakstniecības un mūzikas muzejā notika saruna Mūsu karogs nav meiteņu brunči, kas izvērtās aizraujošā pieredzes apmaiņā, dalībniekiem daloties savos karoga stāstos un meklējot sarkanbaltsarkanā karoga vietu mūsdienās.
Aizkustinošs bija Okupācijas muzeja krājuma glabātājas Taigas Koknevičas demonstrētais materiāls – pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados rokām gatavoti suvenīri un apsveikuma kartītes, kurās, neraugoties uz padomju cenzoru stingri kontrolējošo aci, dažādos veidos iekļauta sarkanbaltsarkanā simbolika. Ar šujamadatām adīti miniatūri cimdiņi sarkanbaltsarkanās krāsās, Lieldienu kartītes, kurās tradicionālā dzīvības simbolika savienojas ar nacionālo – ap olu apvītā sarkanbaltsarkanā lentītē, pašas olas vai bļodiņas krāsojumā. Izmantot karoga un citu Latvijas valsts simboliku skarbākajos okupācijas gados atļāvušies cilvēki, kas bija relatīvi pasargāti no iespējamām sekām, jo jau atradās „drošībā” – ieslodzījuma vietās, labošanas darbu nometnēs.
Atmodas gadus atcerējās Jānis Blūms, kurš stāstīja par piedzīvojumiem Baltijas Studentu dziesmu un deju svētkos Gaudeamus Viļņā 1988. gadā. Mūsu tradicionāli par lēniem apsmaidītie igauņi, kā parasti bija apsteiguši gan latviešus, gan lietuviešus – brīvās Igaunijas karogi tiem bija līdzi jau lielos daudzumos. Arī apņēmīgie latviešu studenti nolēma rīkoties – apbraukājot Viļņas audumu veikalus, tika iegūti vajadzīgie auduma baķi (gan oderu audums, turklāt vairāk violetā nokrāsā – galvenais, lai nekādā veidā neatgādinātu padomju karogu sarkanumu) un kādā ateljē ieskaidrots, kāds šūšanas pakalpojums vajadzīgs un kāpēc tā dēļ atliekami citi darbi. Bez pārspīlēta patosa, neslēpjot arī brauciena jauneklīgi delverīgo dabu, Jānis Blūms atcerējās dažādās viltības, kā karogs, neraugoties uz miliču uzraugošajiem skatieniem, tika nests gājienā, plīvoja svētku estrādē un beigās arī tika iznests caur Rīgas drošībnieku, kas jau bija brīdināti par Viļņas notikumiem, aplenkto dzelzceļa staciju. Domājot par sarkanbaltsarkanā karoga vietu šodien, Jānis Blūms pauda viedokli, ka cieņai un lepnumam par savu karogu nevajadzētu būt šķērslim tā plašai izmantošanai, kaut vai liekot pie automašīnām. Tik atturīgi izmantojot savu karogu, mēs to gluži vienkārši aizmirstam.
Šim viedoklim piekrita arī Amerikas Savienotajās Valstīs dzimusī un augusī Ilze Jurkāne, kura kopš bērnības iemācījusies godāt gan ASV, gan Latvijas karogu. Amerikāņi ne tikai ļoti lepojas ar savu karogu, bet ir arī iecietīgi pret citiem karogiem. Nekad nav bijušas problēmas ASV latviešu nometnēs uzvilkt sarkanbaltsarkano karogu (kā pirmais aiz cieņas pret mītnes valsti gan vienmēr ticis uzvilkts ASV karogs). Amerikāņiem, kas īpašo karoga locīšanas veidu (beigās tam jābūt salocītam trijstūra formā) apgūst jau bērnībā un ļoti lepojas ar savas valsts simbolu, nav aizspriedumu attieksmē pret plašu karoga izmantojumu svētkos un ikdienā. Tā zvaigznes un strīpas rotā sveces un salvetes 4. jūlija svinībās, organiski iekļaujoties kopējā Neatkarības dienas noskaņā. Neviens neiebilst pret apģērbiem ar karoga simboliku, protams, saglabājot veselā saprāta robežu. Kad zālē tiek demonstrēta slīdrāde, kurā redzams šunelis ar apģērbu ASV karoga simbolikā, Ilze Jurkāne secina: „Maziem sunīšiem ir atļauts viss.”
Priekšvēsturi sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanai Svētā gara tornī 1988. gada 11. novembrī atcerējās karoga izgatavotājs Artūrs Egle. Lai veiktu šo simbolisko un patriotisko soli, pirms tam nācies pievērsties daudz prozaiskākām lietām. Artūrs Egle detalizēti dalījās pareiza Latvijas karoga izgatavošanas noslēpumos: „Kad saņēmu pasūtījumu no Tautas frontes, pirmais jautājums, kas mani nodarbināja, bija karoga krāsa. Izdevās savākt četrus Latvijas laika karogus, taču tonis bija atšķirīgs – viens bija gluži jauns, cits – lietots un saulē izbalējis. Mēdz teikt, ka Latvijas karogs ir karmīnsarkans. Esmu pētījis, meklējis vēsturiskos materiālus un nonācis pie secinājuma, ka precīzs apzīmējums būtu – buļļa asiņu krāsa. Savukārt, runājot par karoga drēbi, tam jābūt vilnas audumam un tieši tas nosaka, ka baltā daļa nav vis sniegbalta, bet gan mazliet dzeltenīga – aitas vilnas krāsā.”
Karogam ir gan miesa gan dvēsele, gan sava īpaša dzīve. Sarunas dalībnieku atmiņas un pārdomas liecina – īpaša attieksme pret savas valsts karogu rodas tieši personīgā pieredzē, konkrētos karoga dzīvesstāstos, kas nereti nav ne gludi, ne izskaistināti un patosa pārbagāti. Un patiesā drosme nest, uzvilkt vai pagatavot aizliegtu karogu rodas no cilvēka iekšējās nepieciešamības – citādāk šajā brīdī viņš nevar rīkoties. Visticamāk arī Latvijas karoga vietu šodienas dzīvē nosaka katra cilvēka iekšēja nepieciešamība, ko vakara stāsti ļāva pārdomāt.
