2010-09-01
Knutu Skujenieku sveicinot
Nupat atkal visi formālajai izglītības sistēmai pakļautie dodas savā deviņu mēnešu garajā izaugsmes ceļā un visiem pārējiem atkal iespēja kādu brīdi saasināt savu atmiņu agrāk zāle bija zaļāka virzienā. Arī pārdomās par to, ka retais skolnieks vairs daudz un regulāri raksta ar roku, par glītu, izkoptu rokrakstu nemaz nerunājot. Ka skolu beigušie sirgst ar to pašu, jo rakstīšanas vajadzības gadījumos raksta teju tikai datorā, ka vēstules ar roku sen nonākušas biedējošā mazākumā, pakļaudamās e-pasta dotajām iespējām. Un vēl trakāk – dzejnieku un rakstnieki savus daiļdarbus arī pārāk bieži tapina, klikšķinot taustiņus, nevis rakstot ar roku uz papīra. Un kas tad no viņiem paliks muzejā? Noglaudīta datora pele vai kvīts par interneta pieslēguma parāda nomaksāšanu dzejnieka dzīvoklī; kāda zibatmiņa ar sponsora firmas logotipu, kas ļaus uzsākt pētījumu par attiecīgā uzņēmēja ieguldījumu kultūras procesā? Vai ārsta zīme par plaukstu locītavu deformācijām, ar kādām tiek biedēti nepareizu ieradumu vergi? Kur ripo tā pasaule, kas ilgstoši pieradināta pie domas, ka viss par vērtīgu uzskatāms nevis iet savu dabisko ceļu, bet nonāk muzejos?
Nedaudz līdzīgu traumu muzejs pārdzīvoja, kad daudz senākā tehnoloģiju attīstības lēcienā rakstnieki pārgāja no rakstīšanas ar roku pie mašīnraksta. Un pieņēma lēmumu, ka literāra darba mašīnraksts pielīdzināms manuskriptam (lai cik paradoksāla nebūtu šī vienādojuma leksiskā puse), tādējādi nezaudējot iespēju gandrīz nemainīgā veidā turpināt literārā procesa dokumentēšanu. Tiesa, kaut kādā nerakstītā klasifikācijā mašīnraksti ar autoru/redaktoru/ O! cenzoru piezīmēm rokrakstā stāv vienu pakāpi augstāk nekā tīrie kā no mašīnas miesām nākušie. Kur nu vēl tie, kas caur koppapīru sisti. Kur šādā hierarhijā nonāks datorizdrukas (ar un bez labojumiem pēc izdrukāšanas)?
Vēl jau paliek šādas tādas vārgas cerības. Ja autors to visu tapina datorā, viņam/viņai var būt vairāki tekstu labošanas, variantu izskatīšanas paņēmieni. Varianti var krāties kā atsevišķi dokumenti, vai arī teksts var iemantot labojumus savā viendzimtajā miesā, līdz nonākts līdz beidzamajam uz nāves līnijas brīdi. Vēl arī ēpasti ar izdevēja norādēm vai glaimiem. Te jau paveras lielas muzejiskošanas iespējas, jo elektronisko dokumentu glabāšana jau tā kā būtu vismaz lieliem lēcieniem apgūta teritorija. Protams, autors var būt no tiem, kas visus variantus iznīcina, lai pats tajos neapmaldītos un citiem neparādītu. Tad materiālas pēdas atstāt gribošajiem paliks labākajā gadījumā pats dators ar dokumentu izvietošanas gaumes liecībām, ar ekrāntapetes atklāto raksturotspēju, ar visām tām savu īpašnieku atmaskojošajām eupatnībām, ko slēpj katrs pelēkais draugs. Taču – vai tiešām rakstnieka pēdas no materiālā mantojuma globusa virsmas pazudīs tikai tāpēc, ka vairs nebūs iespēju apskatīt tādā vai citādā veidā fiksētu literāro tekstu pirms tā iekļaušanas drukātā vai elektroniskā izdevumā? Lai Homērs nogrābstās, bet vai tad, ja visi rokraksti tomēr sadegtu, līdz ar to būtu zudušas jebkādas iespējas literāru tekstu interpretācijai telpiskā vidē?
Muzejs taču tāpat vienmēr ir nodarbojies ar centieniem rakstītos tekstus atvērt un padarīt telpiski un fiziski sajūtamus, uzskatāmus, pārdzīvojamus. Apskatāms rokraksta oriģināls (bet cik bieži gan tas ir oriģināls?) nenoliedzami piešķir ekspozīcijām tādu kā saknes, izcelsmes sajūtu, bet tiklīdz apskatāmo tekstu ir vairāk par pāris vai arī tajā vienīgajā autoram padevies ne tas lasāmākais rokraksts, vairumam tas tik un tā nav lasīšanas objekts. Interpretācija tāpat paliks muzeju galvenā izklaide. Tāpēc pat pie ļaunākajiem rokrakstīšanai iespējamajiem scenārijiem lielāks drauds pastāv vēl līdz galam neizveidotajām bērnu roku locītavām, nevis muzejiem.
knoka
2010-08-24
Slepkavība Projektu ielā
Mēdz teikt, ka ikvienā projektā reiz pienāk brīdis, kad mārketinga cilvēks labprāt nogalinātu satura cilvēku, tas ir, tie, kas atbildīgi par rezultāta aizbīdīšanu līdz pircējam, gribētu paslēpt tumšākajā skapī tos, kas sākotnēji veidojuši projekta saturu. Pāris detektīvfilmās, kur gadījies šo tēzi tiešā tekstā citētu dzirdēt, stāsts tiešām turpinās ar slepkavību, jo satura un pārdošanas ģēniju konflikta pamatā ir daudzām nullēm rakstīta patiesības cena. Ja atmiņa neviļ, vienā gadījumā bij runa par jauniem medikamentiem, otrā par aviodrošības sistēmu, bet abos stāstos produkta trūkumus un par tiem zinošos autorus nācās dabūt prom no publikas acīm, lai produkta tālāk bīdītāji varētu brīvi slavēt savu īpašnieku radītos brīnumus.
Atkāpjoties no tik augstām likmēm un šaušalīgiem iznākumiem, nevar teikt, ka muzeja veidoto pasākumu organizācija šo likumu daudz maz apgāztu. Gluži otrādi, rudens sezona nākot un iknedēļas pasākumu ciklam atsākoties, ir skaidrs, ka slepkavības mēģinājumi atkārtosies ar neglābjamu regularitāti. Katram pasākumam ir kāds galvenais satura pārzinātājs/-i, kam gandrīz burtiski fiziskas ciešanas sagādā citu pasākuma veidošanā iesaistīto personu mēģinājumi vēstures dzīlēs atrodamo zināšanu apjomu pārtulkot mazāk iesvaidītiem prātiem pievilcīgos lielumos. Jo saprotams, jebkāds tulkojums šīs zināšanas tikai banalizē, vulgarizē, profanizē (pēdējo -izē datora gramatiķis gan nepieņem, bet apaļai figūrai vajag treju), un priekšnoteikumi zobu griešanai gatavi. Aizvainotības verbālās izpausmes var būt dažādas: no aizvainojuma par atbildības novirzīšanu laju rokās līdz regulāriem prātojumiem par cenzūras/poļitruka/glavļita mehānismiem, bet vienojošais motīvs par iespējamā guvuma varmācīgu noplicināšanu saglabājas. Ir cerības, ka jaunais Komunikācijas nodaļas vadītājs kopā ar Mārketinga nodaļu veidos dubultu aizsargdambju sistēmu, lai šī straume apsīktu pirms nokļūšanas pie patērētāja.
Kad 1997.gadā toreizējā RTMM notika izstāde „„Fausts” latviski 100”, ar izstādes autores Margaritas Miglānes svētību dzima drusku citāda, bet ne mazāk makabra tēze: autoram jānomirst māksliniekā. Par ļoti izdevušos novērtēdama savu sadarbību ar izstādes mākslinieci, M. Miglāne vienmēr, stāstīdama par šo pieredzi, uzsvēra savu paiešanu malā un pilnīgo ļaušanos mākslinieces ierosām telpas iekārtošanai. Šo tēzi pēc tam mēdza atkārtot arī citi muzeja darbinieki, uzskatīdami to par teju gatavu veiksmes formulu. Tomēr grūti šai formulai piekrist, paturot prātā, ka mākslinieki vairumā gadījumu ir uz atsevišķu projektu pieaicinātas personas, kas neatkarīgi no jebkādiem talanta, pieredzes un lojalitātes raksturlielumiem, zaudē sasaisti ar muzeju drīz pēc attiecīgā produkta palaišanas tautās. Tāpēc atdot visus grožus šai pozīcijai būtu pārliecīga ļaušanās, jo stāvēt un krist par iznākumu nāksies tiem pašiem pastāvīgajiem apmeklētāju apkalpošanā iesaistītajiem darbiniekiem. Vulgāri matemātiskā veidā satura autors kopā ar mākslinieku veido to sākotnējās koncepcijas daļu, ko mārketinga ļaudīm nāksies nomušīt ([saturs] = saturs+dizains; [saturs] < adresētība).
Protams, optimistiskā vīzē varu pieņemt, ka īstens satura veidotājs zina, ka pliks saturs vispirms jāpataisa par adresētu saturu, tādējādi pirms laika izsitot agresoriem viņu mīļākos ieročus no rokām. Ideālais satura veidotājs pat nemēģina bīdīt tālāk sev un saviem tuvākajiem kolēģiem adresētu saturu, bet gan kopā ar tiem, kas par adresāciju tieši atbildīgi, mēģinātu atrast arī kādu saņēmēju ārpus profesionālās draudzes. Tādā ceļā būtu iespējams izvairīties no daudziem slepkavības mēģinājumiem, lai gan tēzes citētība populārajā kultūrā liek domāt par ideāla neiespējamību.
knoka
2010-08-10
Vai muzejam jāskumst pēc ēkas?
Loģiski, ka muzejs nav ēka. Nav ciešas un neizbēgamas saistības starp muzeju kā valsts sniegtu pakalpojumu un ēku, kurā tāds pakalpojums tiek sniegts. Ja pakalpojums kā tāds pastāv, tas ir, tiek nodrošināta uzkrātā mantojuma interpretācija un tai tiek laisti klāt cilvēki, kas grib to apskatīt, tad nav tik svarīgi, kur tieši tas notiek un vai tas notiek visu laiku vienā un tai pašā vietā. Respektīvi, nav tik ļoti no svara, vai muzejam ir sava ēka, kur tikties ar patērētāju. Saprotot, ka vēl pēc kāda gada mūsu patlabanējā ēkā labprātīgo patērētāju pieņemšana būs apgrūtināta, jo tai traucēs ne vien darbinieku vainas apziņa par telpu izskatu, bet elementāras drošības apsvērumi, aizvien vairāk priecājos, ka muzejs tiešām nav tas pats, kas ēka.
No otras puses, sabiedrībā, kas pieradusi domāt par muzeju salām, muzeju kvartāliem, muzejs tomēr joprojām lielā mērā ir ēka ar pastāvīgu adresi. Vai tad nu mūsu nacionālā māksla/mūzika/rakstniecība/vēsture utt. nav pelnījusi ko vairāk par šlenderēšanos pa īrētām zālēm – kaut kā tā varētu ieteikties kultūras cienītājs, apjautis, ka kāds no muzejiem palicis bez noteiktas dzīvesvietas. Sava kaktiņa, sava stūrīša sindromu pierādītu Māra Eņģele visos mēģinājumos izvairīties no muzeja ekspozīcijas ietilpināšanas bibliotēkā vai koncertzālē vai vēl kaut kur, kā arī pilnīgi un noteikti nošķirtu telpu nepieciešamības katra muzeja krātuvēm. Jo kopus cūka nebarojoties.
Ja meklētu trešo pusi, būtu jārunā par izdevumiem, kādus prasa muzeja dzīvošanās pa apkurināmām, apgaismojamām, apdrošināmām un apsargājamām telpām, salīdzinājumā ar viesizrāžu formātu vai vēl jo vairāk – pavisam virtuālu muzeju, kas aizņem drīzāk kaut kādus kvadrātveidīgu bitus, nevis metrus. Mēdz teikt, pat speciālajā literatūrā rakstīt, ka tāds muzejs esot lētāks, par ko gan gribas šaubīties, jo izmaksas drīzāk pārgrupējas un maina nosaukumu, nevis samazinās.
Ceturtā puse jautājumam būtu saistāma ar mūsdienu cilvēka dabisko slinkumu. Šis dziedzeris varētu izdalīt cilvēkā pārliecību, ka faktiski ir gluži viena alga, kur muzeja pakalpojums tiek sniegts, ja vien par to var laicīgi dabūt zināt un jāiet nav pārāk tālu. Līdz ar to lietošanas ērtums varētu diezgan veiksmīgi izdzēst tradicionālos priekšstatus par kārtīgu un cienījamu muzeju kā milzīgu ēku ar daudzām kolonnām.
Piekto pusi varētu meklēt viesizrāžu formāta sniegtajās priekšrocībās piemeklēt optimālo telpu/maršrutu, atvainojiet, loģistiku katram jaunajam piedāvājumam. Lai nevajadzētu katrreiz no jauna rēķināties ar „to tur nišu mazajā zālē”, piedzenot tai izmērus un materiālus.
Pilnīgi noteikti ir arī sestā un septītā puse, jo grozi kā gribi, šis daudzskaldnis tik un tā nav nekāda kristāla lode. Drīzāk tā ir tāda gatavošanās vajadzībai apziņu no ēkas atbrīvot.
knoka
2010-08-02
Kad solidaritāte pārvērtusies šantāžā jeb bezalgas atvaļinājums muzejā
Reiz dzīvoja trīs brāļi. Viens no tiem izvēlējās kļūt par kultūras patērētāju, pārējie divi nolēma ar kultūru arī operēt un nonāca muzejā. Ar cēlu mērķi par vecākā brāļa nodokļu naudu vākt, saglabāt un popularizēt. Tiesa, muzejā viņi nonāca dažādos laikos, viens vairākus gadus ņēmās pa augstskolām, lai sapelnītu grādus un diplomus, pēc miega un regulāru ēdienreižu trūkuma rotātiem semestriem iemantoja smuku nosaukumu un gastrītu. Otrs iespruka pie valsts finansētas darba vietas pa ķēķa durvīm un iztika bez nosaukumiem, taču siltumā.
Visi trīs laiku pa laikam sazinājās, bet ne pārāk bieži, jo intereses tomēr bija gauži atšķirīgas. Vecākais brīvdienas pavadīja kulturēlos ceļojumos, vidējais joprojām izmisīgi centās savienot darbu ar mācībām, laiku pa laikam aizņemdamies no vecākā līdzekļus dalībai izslavētos nozares semināros. Dīvainu iemeslu pēc viņš bij pārliecināts, ka darbam ir kas kopīgs ar augstlēkšanu – latiņu vienmēr kāds velk uz augšu un nepārlēkušie vispirms paliek malā, pēc tam vairs vispār netiek aicināti. Trešais gāja uz darbu. Labajos laikos viņiem visiem pielika pie algas.
Kad norībēja diždimba, brāļi spītīgi turpināja iet iesākto gaitu. Vecākais saīsināja kulturēlo ceļojumu maršrutus, vidējais pārgāja uz profesionālās literatūras lasīšanu elektroniskajās bezmaksas versijās, jau retāk atļaudamies pasūtināt tīmeklī neatrodamos nozares tekstus no ārzemēm. Trešais gāja uz darbu. Slikto laiku dēļ viņiem visiem algu samazināja.
Kad bija jau drusku pierimis rībēt, abi vecākie brāļi turpināja laiku pa laikam kasīties par to, vai vecākā maksātos nodokļus izmantot miesas vai gara veselības uzturēšanas vajadzībām izveidotajām valsts institūcijām, jo viņš negribēja maksāt dubultā, lai pietiktu visiem. Vidējais stāvēja vai uz ausīm, lai pierādītu, ka veselai miesai vajag vismaz kaut kādu publiski pieejamu garu, kas bez pazīšanās dabūnams par pāris latiem stundā. Un iedzīvojās vēl vienā kuņģa caurumā, mēģinādams izcierēt, ko tieši vecākajam līdzīgie būtu gatavi par tiem latiem pirkt. Trešais gāja uz darbu, centās cik spēka nenonākt brāļu redzes laukā un lamāja valdību.
Tad vecākais brālis pateica vidējam skaidri, cik naudas viņš dos. Maz, protams. Un vairāk nemaz. Atļaudams brāļiem pašiem izvēlēties, kā viņi turpmāk dzīvos. Jaunākais brālis mežonīgi apvainojās, kad uzzināja, ka neviens no brāļiem nav ar mieru atteikties no saviem ienākumiem, lai nodrošinātu viņam nemainīgu iespēju iet uz darbu. Viņi, redz, iedomājušies, ka darbā atstājami tikai visvairāk mācījušies, it kā tas būtu svarīgāk par gatavību būt mūžam uzticīgam darbā gājējam. Un pārējie jāsūta skolā. It kā hroniska apvāršņa staipīšana būtu labāks apliecinājums nodarbināmībai nekā pārliecināta turēšanās pie labām patiesībām. It kā vispār būtu kaut kas nopietnāks par cilvēka tiesībām bezgalīgi darīt to darbu, kuru tas vienreiz dabūjis. Nav jau puķe, lai augtu; nav žurka, lai piedalītos skriešanās sacīkstēs. It kā būtu kas augstāks par brāļa pienākumu parūpēties par savu tuvāko neatkarīgi ne no kā. It kā pastāvētu tiesības atteikties no tiem, ko pieradinājis tikt uzturētam.
knoka
2010-07-26
Ir 209X. gads. Tiek svinīgi atvērta visu valsts finansēto muzeju kopīgi veidota ekspozīcija „Ceturtais gadalaiks”. Ir piepildījies nu jau tālajā 2010. gadā meteorologu teiktais, un ziemas vairs nav. Ziema kā gadalaiks, kuram par godu tika vilkti no skapjiem ārā smagi mēteļi, silti zābaki un attaisnota dabīgo kažokādu izmantošana, palikusi personīgajās atmiņās pašiem vecākajiem valsts iedzīvotājiem, kas jaunajai ekspozīcijai par godu tikuši arī intervēti. Dāsnākie dalījušies ne tikai atmiņās, bet arī materiālos no personiskā foto/video arhīva un drēbju skapja.
Ekspozīciju veidojuši visi valsts pārziņā esošie muzeji neatkarīgi no ministrijas pakļautības, apvienojot savos krājumos esošās spilgtākās liecības par ziemas kādreiz būtisko nozīmi vispusīgas un neatkarīgas personības attīstībā. Jau vairākus gadus veiksmīgi funkcionē Nacionālais muzeju kopkatalogs, un šis ir pirmais lielprojekts, kurā pa īstam var novērtēt šīs datubāzes sniegtās priekšrocības. Kā apgalvo ekspozīcijas veidotāji – potenciālo eksponātu atrašana bez šī instrumenta vispār nebūtu bijusi iedomājama, katrā ziņā būtu prasījusi nesalīdzināmi daudz vairāk laika un enerģijas no visiem pasākumā iesaistītajiem.
Ekspozīcija nav pirmais valsts muzeju kopprojekts, tādi ir notikuši ik pa trim gadiem – lai atceramies kaut vai milzu popularitāti guvušo mēbeļu ekspozīciju vai arī interaktīvo projektu ar visu muzeju krājumos atrodamajiem laikrakstu izgriezumiem. Tomēr tas ir pirmais projekts, kas saistīts ar tik nostalģisku vēstījumu – ziemas vairs nav. Simboliski, ka ekspozīcija būs atvērta visas kādreizējās ziemas sezonas garumā: līdz pat marta beigām.
Ekspozīcijas telpā izvietoti milzīgi attēli ar Latvijas ainavām ziemā – gan lauku, gan pilsētu skatiem. Veidotāji cer, ka īpašu interesi izpelnīsies tie attēli, kur iedzīvotāji var mēģināt atpazīt savas mājvietas kādreiz tik regulārajā sniega kupenu, lāsteku un aukstuma ietērpā. Vēl ekspozīcijā nozīmīga vieta atvēlēta dažādajām ar ziemu saistītajām norisēm, kuru loma tagad jau skaidrojama diezgan izvērstā formā. Piemēram, jau minētais ziemas apģērbs un tā iegādei nepieciešamie resursi vidējā valsts iedzīvotāja ienākumu kontekstā. Turpat blakus apkures cenas un atalgojuma dinamika, kā arī rādītāji par bojāgājušo skaita izmaiņām, ņemot vērā aizvien retāk notiekošos tādus ceļu satiksmes negadījumos, ko izraisījis slidens ceļš vai nodilušas riepas. Protams, liela daļa apmeklētāju visvairāk priecāsies par izvērsto ieskatu tieši apģērba dizaina vēsturē. Cita nodaļa veltīta antropologu apkopotajām leģendām par nepieciešamību piemēroties pārejai uz ziemas laiku, kas savulaik bijis saistīts ar pastiprinātu miegainību nedēļas garumā. Vēl daudz eksponātu, kas liecina par izmaiņām apkārtējā dabā, dzīvnieku un augu pasaulē, tai skaitā pirmo Latvijas teritorijā brīvā dabā atrasto bruņurupuču izbāžņi. Protams, neiztikt no vitrīnas, kas veltīta likumsakarīgajām izmaiņām latviešu ēdienkartē. Īpaši skolu auditorijai veltīta tā ekspozīcijas daļa, kas saistīta ar ziemas motīviem bagātajai Latvijas rakstniecībai. Jau vairākus gadus pedagogi saskaras ar lielām grūtībām, mācot klasē tādus izcilus darbus kā „Kauja pie Knipskas”, „Nāves ēnā”, „Zelta zirgs”, „Sūnu ciema zēni” un daudzus citus, bez kuriem nav iedomājama skolu mācību programma, bet kuru saturs mūsdienu jaunatnei grūti saprotams. Īpašās kabīnēs, kur izvietoti dažādi unikāli priekšmeti (piem., rakstnieku kažoki, ilustrācijas no minēto literāro darbu izdevumiem, ziemas motīvu pārpilno dzejas tekstu rokraksti), apmeklētāji tiek aicināti izmantot tur izvietotos trenažierus, kamēr slēgtajā kabīnē tiek nodrošināta gaisa temperatūra -5 līdz -10 grādu robežās – atkarā no attiecīgajā brīdī vingrojošo personu skaita.
Ieeja ekspozīcijā ir bez maksas, jo, beidzoties nepieciešamībai maksāt par siltumenerģiju un jumtu tīrīšanu, muzejiem ir pietiekami daudz brīvu līdzekļu, lai nodrošinātu visai Latvijas sabiedrībai neierobežotas iespējas apmierināt savas kultūras patēriņa vajadzības.
knoka
2010-07-20
Lietot vai glabāt?
„Jums jābūt pašam Perrier Jouet un jāiemanto savā īpašumā visizsmalcinātākie vīna dārzi Kramānas nogāzēs, lai šādu baudu varētu atļauties pats un varētu to piedāvāt arī citiem – šampanieti, kas gatavots no visdārgākajām vīnogām pasaulē. Ne jau tie 780 grami šķidruma, kas ielieti 18. gadsimta pudelē, ir tas, ko īstens vīna pazinējs vērtē tik augstu. Īpaši tad, ja tas ir bijis labs gads.” Aptuveni tādu tekstu sociologs Pjērs Burdjē citē no 1973. gada žurnāla „Connaissances des Arts”, lai pierādītu, ka pārspīlēti, nepamatoti naudas tēriņi, lai nopirktu „nenovērtējamu” priekšmetu, ir uzkrītošākais veids, kā parādīt, kādu tieši cenu pircējs ir gatavs noteikt lietām, kam „nav cenas”; kā izrādīt nemirstīgu mīlestību naudai, ko tikai nauda pati spēj nopirkt.
Saskaņā ar Burdjē izpratni par dažāda līmeņa kultūras gaumēm mākslas vai citi publiskā ekspozīcijā apskatāmi priekšmeti, ko ir iespējams nopirkt, tas ir, iegūt par naudu, piesaista plašākas sabiedrības uzmanību. Tāpēc mākslas muzeju apmeklētāji un mākslas galeriju apmeklētāji neesot gluži vieni un tie paši cilvēki – pirmajā gadījumā ir darīšana ar apskates objektu, kas paredzēts tikai kontemplācijai, pārdomām, turpretī otrajā – ir iespējas apvienot mākslas „tīro” baudījumu ar priekšmeta iegūšanas īpašumā sniegto apmierinājumu, to personas pagarinājumu, ko sniedz tikai luksus preces. Tādējādi būtu sperts pirmais solis – objekts ir iegūts. Piemēram, viena no tām nupat pie Ālandu salām nogrimušajā kuģī atrastajām 18. gadsimta šampanieša pudelēm, iespējams, drīz būs nopērkama par kādiem 37 tūkstošiem latu sliktākajā gadījumā, par vismaz divreiz lielāku summu labākajā (t.i., ja pie šampanieša individuālajām pazīmēm „vecākais”, „Veuve Clicquot” varēs pievienot „sūtījis Luijs XIV” vai vēl kāda persona ar tikpat nozīmīgu cenas ietekmi).
Kad tapis nopirkts, ko ar to iesākt tālāk? Var izdzert, tādējādi apliecinot savam statusam piemītošo varu pār vēsturi, vētrām jūrā un tiem, kas par to lasīs avīzēs. Un vīns būs gājis savu visdabiskāko un skaistāko ceļu. Stipri iespējams, ka garšas baudījums statusa baudījumu var arī nepapildināt. Izdzeršanas gadījumā tālākā esība paredzama pudelei, etiķetei. Bet var nedzert, var izlemt par labu glabāšanai un pagarināt pirkuma (un tā publiskošanas) sniegtā iespaida darbības ilgumu. Pudele var pievienoties kādai privātai vai publiskai kolekcijai, sākt tēlot pavisam citas lomas.
Kā dzēriens šis šampanietis pievienotos visām tām „zemā gala” kolekcijām, kur muzeoloģe Sjūzana Pīrsa grupē visas apēdamas, izdzeramas vai citādi izlietojamas kolekcionāriem pieejamas parādības (pašu vīna kolekcionāru vidē šis vērtējums, protams, nesakrīt ar Pīrsas izpratni par augsto/zemo, bet katrai kopienai savs). Arī pēc šampanieša izdzeršanas palikusī tukšā pudele vai etiķete nonāktu tajā pašā grupā līdz ar citiem ephemera tipa priekšmetiem, kas kolekcionāru vidū izplatīti, tomēr nekad neiegūs to nenovērtējamā (bet reizēm nopērkamā) priekšmeta svaru, kāds piemīt mākslas darbiem, dabas zinātnes kolekcijām, unikāliem manuskriptiem. Tiklīdz kāds pierādīs, ka viena monarha otram monarham sūtītais alkohola vezums patiesībā simbolizē attiecības tādas vai centienus šitādus, pudeles iegūs citu simbolisko svaru; pieņemsim, par tām cīnīsies Francijas un Krievijas muzeji, un tas pats šķidrums pretendēs uz pacelšanos kolekciju rindas „augstajā” galā. Nonākušas muzejā, pudeles vairs nebūs nopērkamas un jau daudz mazāk interesēs potenciālo savu pirktspēju=kultūrspēju apliecinošo auditoriju. Laiku pa laikam tās eksponēs, kaut kādu daļu izmantos ekspertīzēm, bet tas nekad vairs nebūs šķidrums ar pašvērtību. Iespējams, kāds glabātājs vai uzraugs tās tik un tā iztukšos, jo simbolisko vērtību var turpināt glabāt arī tai vietā ieliets ūdens.
knoka
2010-07-13
Vai muzejs var slimot ar hepatītu A?
Lai nebūtu jāraksta par to, kā Latvijas pieaugušie ar Jaunsudrabiņa „Baltās grāmatas” motīviem attaisno bērnu spīdzināšanu nupat notikušajos deju svētkos un, karstumā reibdami, turpina stiprināt nacionālā mazohisma vērtības, daži vārdi par medībām.
Francūžiem ir teiciens qui va à la chasse, perd sa place (kas uz medībām dodas, savu vietu zaudē) jeb, kas no acīm prom, no sirds ārā. Bieži piesaukts vispārinājums saistībā ar stāstu par pirmdzimtā tiesību zaudēšanu Bībelē (Ēsavs pārguris atgriežas no medībām un par ēdienu pārdod brālim Jēkabam savas pirmdzimtā tiesības) un tā atvasinājumiem. Taču etimologi apgalvo, ka oriģinālajā versijā teiciens savulaik skanējis nedaudz atšķirīgi qui va à la châsse, perd sa place, ar châsse saprotot svēto relikviju glabāšanai domātos šķirstus. Citiem vārdiem – kas dodas aplūkot relikviju lādes, zaudē savu vietu draudzē. Spāņiem līdzīgs teiciens par došanos uz Seviļu, itāļiem, loģiski, par Romu. Vēsturiskā sasaiste ar svētceļojumiem uz dažādām viduslaiku kristiešiem nozīmīgām svēto atlieku glabātuvēm, protams, satur laicīgajai jeb medību versijai stipri līdzīgu pamācību; kad mazinājās svētceļojumu tradīcija, arī frazeoloģija tikusi piemērota īstenībai.
Lai izturība francūžiem un viņu ceļotājiem, bet, tā kā relikviju lādes lielā mērā veido arī muzejniecības institucionālo vēsturi, tad pamācošais teiciens liekas gluži kā radīts arī muzeju komunikācijas darba vadlīnijām – kas pārāk daudz laika velta savu dārgumu pielūgšanai, zaudē vietu pasaulē ārpus krātuvēm dzīvojošajā sabiedrībā (neizvairoties no aizrādījuma, ka relikvāriji bija savdabīgs eksponēšanas veids, tāpēc to pārmērīga aplūkošana attiecināma gan uz ekspozīciju uzraugiem un apmeklētājiem, gan krājumu glabātājiem).
Noliekot malā neizbēgamo ņemšanos par to, vai priekšmetu skaits krājumā vispār kaut kādā mērā raksturo attiecīgā krājuma kvalitāti; tāpat arī ironizēšanu par visām tām muzeju mājas lapām, kur muzeja apraksts teju rituālā kārtā sākas ar krājuma apjoma un struktūras aprādīšanu; izstumjot no apziņas arī pienākumu palielināt noteiktā laika vienībā eksponēto krājuma vienību skaitu, nevaru izvairīties no domas, ka tā rakstniecības vēsturei veltītā krājuma neatņemama iezīme, kas lielā mērā uztur un virza bieži vien pārspīlēti bijīgu ņemšanos ap to vai citu priekšmetu, ir šī krājuma memoriālā iedaba. Jebšu muzejs kopumā nepieder pie memoriālajiem muzejiem, tomēr tā krājums vēsturiski veidojies un turpina attīstīties ap personu kolekcijām, un lielais vairums krājumā esošo priekšmetu vairākums ir kaut kādā veidā sasaistīti ar konkrētu personu rakstniecības vēsturē. Tādu komplektēšanas veidu aizsāka Jānis Greste, balstīdams kolekcijas sava laika literārajās izcilībās; tādu principu veicināja laika gaitā veidotās un muzejam pievienotās memoriālās mājas. Stāsts par to, kā vispār veidojies priekšstats par to, ka viens priekšmets ir vērtīgāks par citiem līdzīgiem, jo glabā tās vai citas nozīmīgas personas pirkstu nospiedumus, ir atsevišķas lappuses vērts, bet kontekstā ar muzeja krājuma komplektēšanu šī tradīcija ne tikai tuvina rakstniecības muzeju (mūzikas vēstures kolekcijām tas vēl ir mazāk raksturīgi, galvenokārt to salīdzinoši īsās vēstures dēļ) svēto relikvārijiem, bet arī rada papildus jautājumus komplektēšanas politikas izstrādē.
Orientācija uz personību, biogrāfiju, personīgās dzīves pārstāstiem – relikvārija nozīmības pamatā ir gana apjomīgs „dzeltenuma” elements. Tādā veidā komplektēta kolekcija, centieni dokumentēt attiecīgā rakstnieka/rakstnieces dzīvi, vidi, attiecības, ikdienas un svētku svinēšanas pieredzi un metodi savā ceļā uz eksponēšanu, interpretēšanu publiskām vajadzībām prasa tieši tāpat orientētu auditoriju. Kas ir vismaz tikpat lielā mērā ieinteresēta pierādīt sakarību starp gaumi apģērbā un garšu poētikā; mīlestību reālajā dzīvē un romantiskiem pavērsieniem sižetā; naudas trūkumu jaunībā un bada ainām brieduma gadu daiļradē. Tā dēvētais kultūras botkins ir tikpat vecs kā kultūra un tās patērētāji, un, visticamākais, neizzudīs nekad. Varētu veidot piemiņas lietu klasifikāciju, kur vienā skalas galā būtu, piemēram, kāds rakstāmrīks, kam vēl ir viegli iedomājama kaut kāda metonīmiska saistība ar daiļrades procesu un tā iznākumu; otrā galā kāds rakstnieka apģērba gabals, kurš – 1. variants – bijis mugurā dzejoli x rakstot; 2. variants – vienkārši reiz ir bijis mugurā, tādējādi pārstāvot tikai lasītāju pielūgtā radošā gara miesisko mītnes vietu un skalas dzeltenāko ekstrēmu. Pa vidu vēl lērums iespējamību visdažādāko sadzīves, laikmetīgo rituālu, ceļojumu suvenīru utt. priekšmetu formā. Vairums apskatāmi bez aizdomām un aiztures tikai „pirkstu pieskārienu draudzes” piederīgajiem. Tiem, kas tic, ka iespēja savām acīm apskatīt krēslu, uz kura sēdējis rakstnieks y, neatgriezeniski piešķirs viņa esībai palielinātu jēgu. Tiem, kas gribētu muzeja suvenīru veikalā nopirkt to tinti, ar kuru tas tur sarakstīja to tur.
Kad izveidojas kāda cita draudze, kas vai nu nebalsta savu vērtību sistēmu personificētās autoritātēs, vai arī netic relikvārijā atrodamo kaulu īstumam, uzkrātā kolekcija riskē nonākt apspriežamo sarakstā. Skatīšanās uz sadzīves priekšmetiem ar deklarētu memoriālu, bet bez jaušamas estētiskas vērtības labākajā gadījumā neizsauc nekādas izjūtas, savukārt aicinājumi ieguldīt naudu aktīvā šādu priekšmetu skaita palielināšanā ar grūtībām pretendē uz masveidīgu izpratni. Ne jau velti visādi reliģiskie protestanti reizēm piedzīvojuši dziļu vilšanos, uzlauzdami senos relikvārijus patiesu dārgmetālu vai dārgakmeņu meklējumos.
knoka
2010-07-06
Vai cenzūra muzeju lomu stiprina vai noliedz?
Protams, pārdomas par cenzūru, kas vērsta muzeju darbības tiešas uzraudzības un ietekmēšanas virzienā, radās tiešā saistībā ar ziņu par vārda „okupācija” izņemšanu no Rēzeknes muzeja rīkotā pasākuma nosaukuma „Rēzekne padomju varas okupācijas gados”. It kā izņemšanu, it kā tehniskām problēmām, it kā sabiedriskā transporta braucēju viedokļa ietekmē, it kā pilsētas pašvaldības telefona zvana aicināti. Par konkrēto notikumu gaitu, droši vien, muzejs varēs tapināt vēl kādu pasākumu pēc gadiem dažiem.
Interesanti, kā vienā nelielā ziņā var satilpt tik daudz vienai nozarei svarīgu apsvērumu. No vienas puses, vai paraugmateriāls debatēm par tā dēvēto muzeja pakalpojuma kultūras un/vai emocionālo pieejamību. Ja muzejs un tā īpašnieks dome saliedēti skaidro, ka okupācijas jēdziens, pirmkārt, par smagu Ģimenes dienu pasākuma tematikai un, otrkārt, traumējot lielāko daļu pilsētas iedzīvotāju, tas ir, muzeja potenciālo apmeklētāju, automātiski nodēvējot tos par okupantiem, tad – taisni kā pēc priekšrakstiem – tas būtu aicinājums muzeja veidoto vēstījumu pasargāt no tendences, no riska atstāt nozīmīgu daļu patērētāju ārpus uzrunājamās auditorijas. Sajutuši sevi par negatīvā un par zaudētāja pārstāvjiem, pilsētas domes minētā „lielākā daļa iedzīvotāju” uz muzeja pasākumu vienkārši neietu, paredzot, ka tur pārstāstītajā vēstures versijā viņi tik un tā būtu svešie un sliktie. Vismaz viņiem tā aiz ieraduma liktos.
No tāda viedokļa raugoties, okupācijas nojēguma izņemšana no pasākuma reklāmas varētu arī nekādu zaudējumu muzejam nenest, jo pasākuma scenārijs neesot mainīts nemaz. Tādējādi varam pieņemt, ka maigāks nosaukums būtu varējis kalpot par lielāku pievilkšanas spēku vietējai publikai, un pasākuma laikā, pat no nelabā vārda izvairoties, muzejam paliek tik daudz iespēju ar savā rīcībā esošo materiālu pateikt savu sakāmo. Pat no tekstuāliem komentāriem atsakoties pilnībā, tā dēvētie muzejiskie līdzekļi, parasti visai uzskatāmas dabas, mērķtiecīgi virknēti, aprādītu attiecīgā laikposma īpatnības visā to daudzveidībā. No tās pašas jau minētās emocionālās pieejamības viedokļa auditorija teorētiski varētu veidoties plašāka un pasākuma iznākums neaprobežotos ar vēl vieniem Ziemassvētkiem uzvarētāju pusei, bet gan par kādu procentu samazinātos domes acīs par okupantiem uzskatāmā pilsētas iedzīvotāju daļa. Protams, darba visiem daudz, daudz vairāk, jo vieniem jāgrib, otriem jāvar, trešiem jābeidz baidīties pašiem no savas ēnas. Parasti šādu vieglumu piešķir tikai attālums no konflikta vietas, jo vairākkārt uzklausītais kāda Zimbabves mākslas kuratora gan profesionālais, gan nacionālais niknums par it kā pēc labākās sirdsapziņas iekārtoto Verdzības muzeju Liverpūlē man joprojām ir ar pūlēm saprotams – gandrīz tikai teorētiski. Un tur kopš konflikta juridiskās atrisināšanas ir aiztecējis daudz vairāk laika.
No otras puses, šis gadījums varētu modināt jaudīgu optimismu muzejnieku cunftes vidū, jo muzeja rīkota pasākuma nosaukums – pat ne saturs, tikai nosaukums – uzskatīts par pietiekami ietekmīgu faktoru kopienas ikdienā, lai mēģinātu to mainīt (protams, pieņemot, ka tāds mēģinājums tiešām ir noticis, jo abas iesaistītās puses to apliecināt izvairās). Ne jau velti muzejus dēvē par sociālās kontroles instrumentu, turklāt vienu no ietekmīgākajiem, jo iemantodams savā klausītāju lokā vispirms jau kopienas jaunatni, otrkārt, savā brīvajā laikā modrību nedaudz zaudējušos pieaugušos, šis atmiņas institūts iedveš savai publikai noteiktu mehānismu labā un ļaunā nošķiršanai. Ne jau velti arī aprunājamais pasākums bij plānots Ģimenes dienās, un nav taisnīgi pret muzeju pieņemt, ka tādās dienās vērts runāt tikai par patīkamām un pacilājošām lietām. Gluži otrādi – ir diezgan skaidrs, ka oficiālajās piemiņas dienās publika pa pretējām nometnēm nobēg vēl lielākā mērā, un taisni šķietami nekaitīgās muzeju pasākumu reizes ir auglīgākais saradošanās laiks. Tiesa, tikai tajos gadījumos, kad uzrunājamā publika ir gana daudzskaitlīga un līdz ar to spējīga iedoto tālāk izplatīt. Pat tad, ja atmetu domu par pašvaldības centieniem iznīdēt okupācijas jēdzienu neatkarīgi no tā pieminēšanas konteksta, paliek iespaids, ka pašvaldība apzinās pašas dibinātā ideoloģijas instrumenta esību un ietekmi. Iespējams, arī to, ka no labām attiecībām ar esošo muzeju, atkarīgs arī šī domes sasaukuma atspoguļojums krājumā, tas ir, pilsētas kodificētajā vēsturē – vai pasākuma afiša, kas it kā tehnisku iemeslu dēļ pazudusi no mājas lapas, ir saglabāta abās redakcijās vismaz kādā no pieejamajiem formātiem; vai kāds nākotnes muzejnieks, atkal jau bez nevajadzīgiem verbāliem komentāriem, saliks to blakus ar muzeja finansējuma dokumentiem, piemēram.
Interesanti, kā vienā nelielā ziņā var satilpt tik daudz pretrunu. No vienas puses, pašvaldība ir rīkojusies nesmuki divdomīgi; no otras, kā dibinātājs un finansētājs, loģiski. Vadīdama savu instrumentu iedzīvotāju vairākuma vārdā, – pat pareizi. No vienas puses, lai muzeju stāsti būtu stāstāmi visiem iedzīvotājiem, ir diezgan neizbēgami, ka vēstījuma reģistriem, teiksim, Rēzeknē un Talsos ir lielā mērā jāatšķiras, citādi muzeju auditorijas apjoms vienmēr būs kvantitatīvi tuvs pamatiedzīvotāju skaitam. No otras puses, ir diezgan pārspīlēti sagaidīt, ka tas varētu notikt aculiecinieku dzīves laikā – tā ir tā joma, kur emocionālā pieejamība ir katram pavisam sava.
knoka
2010-06-28
Kā padarīt muzeja atstāto traumu neizdzēšamu? Vismaz līdz otram rītam?
Katru gadu pēc mācību gada beigām atsākas diskusijas par nepieciešamajiem uzlabojumiem mācību programmās, prasībās, organizācijā un visur citur. Šis gads nav izņēmums, un nekas jauns nav arī kārtējo reizi vienlaicīgi izteiktie piedāvājumi saīsināt mācību gadu, no vienas puses, vai arī saīsināt brīvdienas, no otras. Pēdējā viedokļa izteicējiem ir nopietna motivācija – sak, pa trim mēnešiem lielākā daļa skolēnu aizmirst arī to, ko maija beigās zinājuši, un septembrī jāsāk atkal ar soli atpakaļ. Te iegavilējās mans savtīgais prāts. Jebšu neatceros tik visaptverošu atmiņas zudumu savā augustu pieredzē, tomēr nojaušu, ka runa varētu būt par kādām formulām, faktiem, definīcijām un likumiem, ko trīs mēnešu garās suņu dienas izvēdinājušas no atvaļināto atmiņas. Vai tad ir vērts censties tik neizturīgā materiālā iespiest vēl kādus faktus arī muzeja līdzekļiem? Tas ir, apzināti pievienoties vēlmei iemācīt trīs ar pus gadaskaitļus viena apmeklējuma laikā vai iemācīt četru spilgtāko viena vai otra –isma pārstāvju uzvārdus. Ne es tos spēju atcerēties, ne man tiesības prasīt, lai to spētu kāds cits. Tik daudz iespēju jandalēt un figurēt ap visu to, kas slēpjas aiz uzzīmētā faktu pavarda. Muzejs ar visām savām neformālās izglītības iespējam, starp „infotainment” un „edutainment” nenospraužamajām robežām dzīvodamies, visnotaļ varētu justies kā karalis, izaicinādams visu vecumu skolēnus uz konfliktiem ar iemācītajām patiesībām, salaizdams dārziņā vairākas paralēlās patiesības, izraisot jauneklēm un jaunekļiem domāšanas muskuļu saraušanos un attiecīgi pienskābes izdalīšanos vismaz līdz nākamajam rītam.
Tikām nupat veiktā skolotāju pusaptauja liecina, ko skolotāju skaitliskais vairākums joprojām labprāt dotu priekšroku tādam muzeja apmeklējumam, kura noslēgumā notiek iegūto zināšanu pārbaude. Aizliekot aiz abām ausīm piezīmi, ka aptauju rezultātus vienmēr ietekmē neklātienes nesaprašanās starp jautātāja iedomām un atbildētāja interpretāciju, var jau pieņemt, ka ar zināšanu pārbaudi ļoti plašā nozīmē var apzīmēt jebkādu sarunu tikšanās noslēgumā. Tomēr apstiprinošo atbilžu īpatsvars rada nelabas aizdomas, ka apmeklējums, kura atlikums nebūs nosverams ar jautājumu-atbilžu instrumentiem, varētu likties nepietiekams un maksātajai cenai neatbilstošs. Varētu notikt pats ļaunākais un konkrētais skolotājs citus savus aizbilstamos aizvedīs pie konkurenta. Un pirmais muzejs noslīks savā izklaidglītes vai izglītklaides teorijā, ar lieliem burbuļiem rotādamies.
Grūtības saskaņot ar skolas administrāciju, ceļa izdevumi, ieguldāmais laiks – kas tik viss netraucē (nudien, ne mirkli nešaubos, ka traucē; no negarās skolotājas karjeras labi atceros, ka mazākās izmaiņas grafikā iespējamas gandrīz tikai, ignorējot citu skolotāju esību kā tādu); varam pielikt klāt skolotāja un skolēnu skaita attiecības pasliktināšanos uz iedvesmai pieejamo resursu rēķina, nepieciešamību pārvērst apmeklējumu skaidrā atskaitē, kur diezgan grūti ietulkot ne gluži attiecīgās stundas tematikai pieformulētos nosaukumus. Un vēl no vecākiem par to nauda jāprasa. Un daļa nedos, un tad būs jārunājas ar muzeja kasieri, kas bez maksas iekšā laist negribēs vis. Kam tāda lieka apkrava?
Pretī šim drūmīgajam virzienam runā vien tas, ka līdzīgs skaits atbilžu izvēlētos darbnīcas tipa apmeklējumu („kur bērni paši kaut ko gatavo”). Pagaidām vēl nav tapis īsti skaidrs, kā iespējams vienā anketas atbildētāja(-as) prātā apvienot darbnīcu, kur tā kā savrupu informācijas vienumu apgūšana nav centrālā ass, ar zināšanu pārbaudi noslēgumā, bet vēl ir pāris dienu laika par to padomāt. Pirms sākusies gatavošanās nākamajam semestrim.
knoka
2010-06-22
Interesanti, vai/kā vēstures muzeji plāno dokumentēt brūkošās kultūras iestāžu ēkas kā mūsu dzīves dienu raksturojošāko pazīmi?
Atzīstos, vakar aicināju RMM darbiniekus doties uz Latvijas Nacionālo bibliotēku un atsaukties kolēģu aicinājumam palīdzēt pārvietot grīdas iebrukšanas rezultātā cietušās grāmatas. Aicinājuma pamatā nebij tik daudz iedoma, ka taisni bez manas līdzdalības glābšanas akcija nebūtu pilnīga, cik Interneta komentāru iespaidā radušās solidaritātes jūtas. Pie ziņām par notikumu gaitu bibliotēkā lasāmajos komentāros daudz viedokļu par nolaidību, izšķērdību, vienaldzību, bezdarbību un citām ībām, kas bibliotēkas vadības izpildījumā esot novedušas grāmatu krājumu līdz krišanai pagrabā un nodokļu maksātāju lasīšanas tiesību tiešam apdraudējumam.
Runā, ka rituāli ļaujot noticēt laika tecējuma jēgai. Mans ikdienas rituāls gan ir radies no galējas neticības. Laika prognozēm mūsu dienās diez ko nevar ticēt, līdz ar to nekad nevaru būt pavisam droša, ka no vienas darba dienas beigām līdz nākamās sākumam neuznāks stiprs lietus un manā kabinetā netecēs griesti. Ko tie mēdz darīt, turklāt neatstājot iespējas, piem., pārvietot galdu uz kādu drošāku/sausāku vietu pa telpas perimetru. Katras darbdienas beigās atvienojot savu darba datoru no tīkla un pārnesot to uz skapi, jūtos mulsinoši svinīgi, un šo sajūtu līdzsvaro tikai un vienīgi nojausma par datora vājo izturību pret tiešiem kontaktiem ar tekošu ūdeni. Protams, labāk lai tek darba telpā, nevis ekspozīcijās, bet ēkas pārseguma konstrukcijas ir neitrālākās no man pazīstamajām personām un nepieļauj šādu selektīvu notekūdeņu novadīšanu neparedzētās vietās. Uz maiņām tek visur. Ar to atšķirību, ka ekspozīcijas nav iespējams uz nakti atvienot no strāvas padeves un ieslēgt skapī.
Nojaušu, ka priekš mūžības vaiga datora pārnēsāšana un ūdens spaiņu tukšošana tāds nieks vien ir. Viņas augstību daudz vairāk varētu uztraukt dažādie koka priekšmeti ekspozīcijā, kuru atrašanās pārmērīgi mitrās telpās var sagādāt prieku vienīgi šādu klimatu mīlošajam ķirmim. Ja kāds jau sāktu vākt eksponātus retrospektīvai ekspozīcijai par 21. gadsimta otrās desmitgades kultūrainavu, patlaban varētu piedāvāt tikai koka solu, kurā minētā, mudīgā mitrumu mīloša radība jau manīta. Baumaņu Kārļa klavieres vēl nav ēdienkartē. Bet Jāņi un dziesmu svētki, kuros saskaņā ar latviešu tradīcijām pieklājas līt spēcīgam un vienotību spēcinošam lietum, vēl ir priekšā.
Lai sausi Jāņi un bibliotēkas grāmatām patīkama salšana restaurācijas nolūkos!
knoka
2010-06-14
Par vuvuzelām un muzeja politiku
Nupat jau droši vien visi, arī tie, kas futbola trakumam Dienvidāfrikā neseko, ir kaut ko DZIRDĒJUŠI par brīnuminstrumentu vuvuzelu. „Dzirdēt” šai kontekstā ir godam rakstāms lieliem burtiem, jo nedzirdēt šo mežonīgo un dažiem iedvesmojošo troksni diez vai ir iespējams. Lai gan pazīstu cilvēku, kas ir atradis risinājumu – skatīties spēli, televizora tiešā tuvumā novietojot ieslēgtu radio: arī dziedāšana traucē, bet vismaz pārmāc apdullinošo pūšaminstrumentu orķestra tiešraidi no stadiona. Zīmīgi, ka oficiālajās lapās šo skaņu salīdzina ar skrienošu ziloņu bara radīto troksni, bet rietumnieki runā par milzīgas lapsenes biedējošo iespaidu. Antropologi varēs izņemties par šādu salīdzinājumu atkarību no personas izcelsmes, mediķi par nodarītajiem bojājumiem līdzjutēju dzirdei, drošības dienesti par to, vai viena metra garuma ierobežojums ir pietiekams tik publiskām vietām, un arī muzeji te nevar palikt malā.
Nezinu, vai Dienvidāfrikā ir īpašs mūzikas muzejs, bet droši, ka ir muzeji, kur Āfrikas cilšu mūzikas instrumenti ir pārstāvēti kā etniskās vēstures un kultūras liecinieki. Zinātnieki vēl gan strīdas, kurai ciltij piederas vuvuzelas pirmlietotāju gods, bet tā jau seniem instrumentiem pienākas. Paturot prātā, ka 2008. gadā šis saimes mājās saukšanai (un/vai brīdināšanai par ugunsnelaimi) domātais trokšņa instruments kļuva par nacionālās pašapziņas simbolu („Nevajag eiropeizēt Āfrikas Pasaules kausu,” teica FIFA prezidents, kad viņa kolēģi grasījās aizliegt taures lietošanu čempionātā, bet DĀR oficiālā delegācija sniedza izvērstu taures spēles prezentāciju, un tas jau ir ļoti nopietns arguments jelkādā diskusijā), vismaz savā Vecās pasaules muzeju tradīcijā balstoties, varam pieņemt, ka vuvuzelas pozīcijas krājumos un ekspozīcijās mazumā neies. Un tagad došos teoretizēšanas vilinošajos džungļos (Latvijas pēdējā laika publisko diskusiju biedēta, norādu, ka džungļi te nav domāti kā afrikāņu izcelsmes cilvēku aizvainojums, bet gan kā dabas tēlainības klišeja).
Ja pieņemu, ka iedomātais DĀR vai citas valsts muzejs iekļauj šo ausu bendi savā komplektēšanas politikā, attiecīgajā krājumā vajadzētu uzkrāties kādiem autentiskiem tā paraugiem, jau modernos laikos izplatītajai metāla versijai, drošības (un gan jau arī izmaksu) dēļ ieviestajai plastmasas versijai; droši vien kādiem izcili gariem un turpat arī masveidā ražotajiem metrīgajiem eksemplāriem. Tas ir, ja muzejs grib noklāt instrumenta vēsturisko attīstību. Var uz to skatīties stingrāk un nekādus „vis, vis, vis” principus neizmantot. Tādā gadījumā šis muzejs diez vai interesēsies arī par milzonīgo eksemplāru, kas atrodas uz nepabeigta tilta būves Keiptaunā – gan izmēru, gan konteksta neatbilstības dēļ. Toties kāds DĀR Ceļu muzejs to vai vismaz tās izvērstu dokumentācija varētu uzkārot. Vai iedomātais mūzikas muzejs varētu ieinteresēties par kādam sabiedrības pīlāram reiz piederējušu vuvuzelu? Varētu – un tikpat lielā mērā arīdzan nevarētu. Ja jau tas ir tikai šī konkrētā muzeja īpašnieku (mūsu gadījumā parasti – nodokļu maksātāju) lēmums – kā veidot savu krājuma politiku un kādu iztēloties savu ideālo krājumu. Vai vuvuzelu kolekcija kļūst pilnīga tajā brīdī, kad ir savākti visi vēsturiski pastāvējušie tās paveidi, no katra izvēloties pa tipiskākajam paraugam, vai arī tad, kad iemantots katram dabiskās izplatības reģionam raksturīgākais paveids. Vai arī par pabeigtu varēs uzskatīt tikai visā pasaulē atrodamo vuvu taures paveidu, atdarinājumu, komercializēto formātu un mākslas darbos atainoto tēlu pilnīgu apkopojumu. Vai varbūt, pretendējot uz īstās vuvu dzimtenes godu, savā starpā par kuplāko kolekciju sāks cīnīties vairāku valstu muzeji un paralēli attīstīsies vairāki līdzīgi sakopojumi un pasaules tirgos augs dažu tauru cenas. Vai kāds no tiem vāks arī to visai kaislīgo debašu dokumentējumus, kas kopš sestdienas uzņem jaunus apgriezienus fanu, komentētāju un sportistu izteikumos? Un ausu ārstu pētījumus par tik tiešām pieaugošo dzirdes traucējumu izplatību kādās futbola lielvalstīs? Un datus par taures pūšanas tehnikas atšķirībām Āfrikā un Vecajā pasaulē, tai skaitā autentiskās pūšanas degradēšanos dažādu faktoru ietekmē? Un vuvuzelas epistēmas dženderaspekti? Un saistītā mutvārdu daiļrade? Un daiļradei veltīto materiālu apkopojumi? Un kur nu vēl izlemt, kas no tā visa piekrīt muzejam, kas bibliotēkai un kas tomēr aizmirstībai? Visvieglāk būtu salikt visas pieejamās vuvuzelas vitrīnītēs pēc lieluma, vecuma vai vēl kādā loģiskā secībā, pielikt katrai pa lapiņai ar nosaukumu „lielākā”, ”vecākā”, „nopietnākā” un par visu pārējo aizmirst. Jo katrs mēģinājums atbildēt uz kādu no jautājumiem rada nepatīkamus priekšnoteikumus domāšanai. Un domāšana savukārt neglābjami ved pie atbildības par savas darbošanās ietekmi uz citu paaudžu priekšstatu par vuvināšanu. Vēl vairāk – tā esot arī atbildība par savas paaudzes, tās, kas jau piedzimušas un traucas uz Āfriku pēc savām šodienas tiesībām šo krājumu ne tikai saglabāt, bet arī gūt no tā vismaz emocionālu labumu. Tikpat lielā mērā tā esot arī atbildība par iespējām attiecīgo krājumu cienīgi uzturēt, tā vārdā neupurējot potenciālo jauno vuvinātāju attīstībai un izglītībai nepieciešamos līdzekļus. Ja reiz visam noteikti nepietiek, tad jātaupa uz tikai esošo vai arīdzan nākamo paaudžu dzīves kvalitātes rēķina? Respektīvi, vai drīkst vākt vairāk, daudz vairāk vuvuzelu nekā ar visoptimistiskākajām prognozēm varētu būt iespējams atbilstošā līmenī uzturēt?
knoka
2010-06-08
Par P. un par O.
Runājot uz publiku, jebkurš pakalpojuma sniedzējs, tai skaitā muzejs, cenšas rēķināties ar kaut kādu vispārēju pieņēmumu par publikas lietošanā esošu pieredzi, tradīciju, kolektīvo uztveri. Kaut vai ar to, ka vairums zina, ko nozīmē zaļi cilvēciņi ar bultiņām publiskās telpās vai dažādos virzienos vērsti trīsstūri uz tualešu durvīm. Ir diezgan droši, ka, ieraugot (visbiežāk vertikāli grupētus) vienkopus burtus P., O., T., C., vairākums zinās, ka runa ir nedēļas dienām. Pat divu nedēļas dienu apzīmēšana ar P. nevienu īpaši nemulsina. Ņemot vērā diezgan līdzīgo nedēļas uzbūvi vairumā rietumvalstu, necik daudz laika neprasa arī dažādu Mo, Tu, We un tā tālāk atšifrēšana. Pirmkārt, tāpēc, ka izvietojums uz durvīm vai tamlīdzīgām vietām ir atpazīstams, otrkārt, arī uzrakstu satura un noformējuma kombinācija parasti ir visai banāla – vai nu pulksteņa laiki, vai arī dažādi pietiekami viegli šifrējami mēģinājumi zīmju valodā rādīt, piem., slēgšanas norisi. Pat tad, ja vāciski nerunājošs tūrists kaut kur Vāczemē, uz muzeja durvīm, redz Mo, Di, Mi, Do, Fr, Sa, So kombināciju, ir diezgan liela cerība, ka, salicis kopā sev zināmo par kalendāra un pulksteņa datu tiešo saistību ar iespēju iekļūt muzejā, viņš iegūs nepieciešamo priekšstatu par atvēršanas un slēgšanas laikiem. Jomaz pašsaglabāšanās instinkts daudziem liek pirms došanās uz citā valodā runājošu valsti noskaidrot, cik apmēram tur maksā tase kafijas un vai tur atļauts publiskās vietās sēdēt zālē. Tādiem, visticamākais, ir grūti izvairīties no leģendām par dažu tūristu iecienītu valstu lingvistisko pašcieņu un neviens gauži nebrīnās par LUN un MAR uz dažām labām ieejas duravām. Dabiski, tikpat daudziem ir gadījies aumaš piktoties par šādu valstu, kā mēdzam tādos brīžos formulēt, iedomīgo šovinismu un frankofonisko lecīgumu. „Vai tad nu grūti uzrakstīt cilvēkam saprotamā valodā?”
Tikpat skaidrs ir tas, ka tūristi ar vienlīdz lielu iedvesmu rausta slēgtas durvis neatkarīgi no tā, vai uz tām rakstīts par brīvdienu P., O. vai Mo., Tu sistēmā – empīriski iegūtie dati viņus tik un tā pārliecina vairāk par simbolu šifrēšanas ceļā gūtu informāciju. Izvairoties no šādu ainu veidotā secinājuma, ka „viņi jau tāpat neko nelasa” un „katrā tūristā ir maziņš japānis”, man liekas interesantāk saprast, kāpēc negribas likt uz muzeja durvīm P.O. tulkojumu kādā no konvertējamajām valodām. Galu galā, turpat blakus ir muzeja nosaukums vienā no tādām; muzejs visādi citādi neizturas naidīgi vai klaji noraidoši pret ārvalstu tūristu, kam statistika ļauj Rīgā pavadīt 1,5 dienas, tāpēc konkurence par katru tādu varētu būt itin sīva. Vaina tikai daļēji ir arī negribēšanā apklāt durvis ar dažādām versijām par darba laiku, kurš turklāt var mainīties straujāk nekā gatavība pasūtināt jaunu uzrakstu komplektu. Patiesībā man ir grūti apspiest vēlēšanos panākt, lai durvju virināt gribētājs izdara vienu no trim: 1) seko savam dabiskajam saprātam un atšifrē nepazīstamos saīsinājumus, tādējādi apliecinādams vismaz vienas globālās puslodes kopīgo domāšanu; 2) kļūst par muzeja mājas lapas apmeklētāju vai tūristu pulcēšanas vietās izplatīto informācijas nesēju izmantotāju, tādējādi stiprinot ticību informācijas pieejamības ietekmei uz patērētāju skaitu; 3) uzzina par manu valsti vismaz tik daudz, ka nedēļas dienas te apzīmē nevis debesu spīdekļu vai dievu vārdos, bet vienkārši secīgi skaita, tādējādi mācīdamies saprast ne tikai P.O., bet mūsu eupatnības kopumā. Kā redzams, visas tūristam piedāvātās iespējas mani iepriecināt ir saistītas ar garīgu piepūli no viņa puses, ar pretenziju uz kaut kādu domas organizāciju brīvā laika pavadīšanas ietvaros. Kas, protams, atkal ir tiešā pretrunā ar kultūras un intelektuālo pieejamību, kas nodrošināma katrā par nodokļiem uzturētā kultūras pakalpojumā. Nez vai uz tūristiem var attiecināt pozitīvās diskriminācijas instrumentu?
knoka
2010-05-31
Stāsts par kādu nenotikušu ekspozīciju
Leģenda stāsta (lai atsaucas katrs, kurš zina precīzāku versiju), ka Vilis Samsons, būdams LPSR izglītības ministrs, īstenojis vienu no saviem sapņiem, veicinādams Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku aizsākšanos. Jau pats fakts, ka atkal un atkal pierādās patiesība par to, ka atsevišķa cilvēka tādas vai citādas tīšas vai netīšas darbības var ļoti manāmi ietekmēt milzīgu ļaužu masu realitāti, ir pieminēšanas vērts. Arī leģenda par to, kā V. Samsons savai gados daudz jaunākajai kolēģei no komjaunatnes resora skaidro vēlmi paspēt šo darbu izdarīt, kamēr vēl ir tāda iespēja un kamēr amatu turētāji nav samainīti vietām vai aizmainīti pavisam prom, kā tas jebkuras pakāpes demokrātijās pieņemts un parasts, varētu būt sava laika īstenību koši raksturojoša. Īpaši salikumā ar visu to, ko katrs varētu domas automātiskajā režīmā pateikt par sarkanajiem partizāniem, padomju vēsturniekiem un Raiņa pētniecības virzīšanu kā komentāru Viļa Samsona personai. Ideālā gadījumā muzejam būtu pieejams dokuments, kurā izglītības ministrs izdod rīkojumu par dziesmu un deju svētku organizēšanu ar visām attiecīgā laika reālijām un ornamentālijām, tai skaitā veltījumiem visām iespējamajām partijas, komjaunatnes un iļjiča gadadienām.
Protams, rītdien atklājamajā izstādē, kas tieši skolēnu dziesmu un deju svētkiem vēsturei veltīta, šim lieliskajam faktam nav pievērsta liela uzmanība, jo izstāde kopumā virzīta pa citu gultni un vairāk pievēršas taisni padsmitgadīgo dalībnieku jušanām, kā mēdz sacīt, in situ un tad atkal ex situ; aprakstiem no notikuma vietas un atmiņām ar vairāku gadu desmitu nobīdi. Lai kā gribētos, stāstam par to, kā viens no vēstures reālajiem samsoniem dziesmu svētkus saorganizēja, būtu vajadzīga cita ekspozīcija.
Televizors stāsta (lai atkal atsaucas katrs, kas tur ko citu redzējis), ka latviešu dziedātājs, jau pavisam neatkarīgos laikos, vakar piedalījies Krievijas Pirmā televīzijas kanāla muzikālās programmas „Достояние республики” finālā un kopā ar vēl trim māksliniekiem oriģinālvalodā dziedājis dziesmu „Varen plaša mana zeme dzimtā” par to pašu brīvo elpošanu bez jebkādām robežām. Vēl viens stāsts par to, kā atsevišķs cilvēks, izvēlēdamies/ neizvēlēdamies, var radīt gabalu pavisam nemateriālās vēstures. Saliekot kopā kaut vai to pašu koru dziedātāju attieksmi pret minēto dziesmu un līdzīgajām, par dažādajām dziesmas teksta citēšanas reizēm un kontekstiem, kas diez vai pēdējo divdesmit gadu laikā izgājuši tālu ārpus dažādās pakāpes ironiskiem risinājumiem, droši vien uzkrātos saturs atkal jau kādai elitārai ekspozīcijai par mājienu un alūziju smalkajiem tīkliem. Ideālā gadījumā muzejam būtu pieejams dokuments, kurā televīzijas kanāls noslēdz līgumu ar dziedātāju no vienas reiz okupētas valsts par tādas un tādas dziesmas publisku izpildījumu noteiktā kontekstā.
Pavisam ideālā gadījumā ekspozīcija varētu sastāvēt no šiem diviem dokumentiem vien: abi stāsta par izvēli un lēmumu; abi iesaista stipri raibu sajūtu jūkli ar atsaucēm uz kopīgo un atsevišķo vēsturi, ar gatavību pārmest visiem, kas kaut kur klāt bijuši, turklāt piepinot klāt latviešiem aumaš jutīgo dziesmu lietas dabu; abi – pateicoties savai dokumenta aprakstošajai iedabai – būtu burtiskā nozīmē nolasāmi. Neviens no tiem šādā ekspozīcijā, visticamākais, nekad nenonāktu, jo dokumentu satura vispusīga aprakstīšana prasītu daudzus kvadrātmetrus komentāru par personām un laikmetiem, nepieciešamība orientēties uz dažāda vecuma un pieredzes auditorijām paskaidrojumu lēveni padarītu vēl apjomīgāku, līdz minētie ar milzu pūlēm no vēstures spama pie vērtībām pārvirzītie dokumenti jau atkal vairs tā īsti eksponāta statusā neiederētos kā ne pārāk skatāmi un tikai izmeklētai ekspozīciju publikai domāti.
knoka
2010-05-24
Prast pajautāt tā, lai jautājums par divām trešdaļām noteiktu atbildi
Pirms dažiem gadiem kādā anglosakšu teritorijā notika aptauja, kurā ļaudis tika aicināti atbildēt uz diezgan tradicionāliem jautājumiem par saviem kultūras patēriņa ieradumiem. Lai cik pierasti bija jautājumi, aptaujas rīkotājiem tomēr izdevās nonākt pie pārsteidzošiem, jebšu ne patīkamiem rezultātiem. Izrādījās, ka vieni un tie paši cilvēki uz jautājumu par to, kādai gaisotnei, viņuprāt, jāvalda muzejā atbildēja kaut ko par mieru, klusumu, apcerīgumu un vedināšanu uz pārdomām. Tai pašā laikā, lūgti nosaukt sev patīkamas atpūtas vietas raksturīgākās pazīmes, tie paši ļaudis izvēlējās vietu, kur valda prieks, smiekli, jautru ļaužu kopas radīta nenogurdinoša izklaide. Turklāt aptaujātie visnotaļ atbalstīja muzeja apmeklējumu kā cienījama cilvēka laika pavadīšanas veidu. Tādējādi vecās pasaules iedzīvotājiem iemācītās kultūras prasmes nostājās pret viņu cilvēciskajām vēlmēm un vajadzībām. Un nekas netraucē šīs aptaujas rezultātus tulkot tā, kā katram pašam vajag, jo par muzeja apmeklējumu teikti tikai tie labākie vārdi, par gaisotni muzejā tieši tāpat. Tas viss, paturot prātā, ka uzdotais jautājums tika formulēts stipri vienkāršā teikumā un pieļaujamās atbildes arī nepārsniedza vārdkopas robežas. Tik un tā ļaudis nav bijuši spējīgi pasargāt sevi no pretrunīgām atbildēm vienas sarunas ietvaros un sapinušies savu viedokļu mantotajos un personīgi sajustajos formātos.
Mūsu valsts iedzīvotājus arīdzan aptaujā daudz un dažādos nolūkos. Vismaz reizi gadā arī ar mērķi noskaidrot sabiedrības viedokli par valsts pārziņā esošo un ar ministriju starpniecību īstenoto funkciju nepieciešamību. Tāda notika pērn un notiek arī patlaban. Nākamajās rindkopās citēti fragmenti no pērnās aptaujas, kas radīja lērumu savstarpēju apvainojumu dažādos grēkos, tai skaitā totāla kultūras trūkuma raudzētā absolūtā izpratnes trūkumā. Visi vārdi šais trīs citāta rindkopās ir absolūti pareizi, un tur viss ir savās vietās: saglabāt un pilnvērtīgs, kultūrvēsture un daudzveidīgs. Uz ar savu pareizību tie ir arī pagalam kurlinoši kulturāli, maigi un mēreni. Vai, paturot prātā, ka uz citētajiem jautājumiem diezgan aptuveni skaidrotā atbilžu sistēmā mēģināja atbildēt cilvēki no visdažādākajām nozarēm – ir grūti iedomāties, ko aiz katra no vārdiem ierauga/neierauga lasītājs? Vai ir iedomājams saudzīgāk formulēts risks kā vairakkārt piesauktais „tiek zaudēti pieredzējuši muzeju darbinieki” un tajos ieguldītie valsts līdzekļi? Vēl jo vairāk – „samazinās muzeju ieņēmumi”. Nu un? Kāpēc lai tas uztrauktu kādu, kas ar muzeju nav saistīts nekādām radniecības vai profesionālajām saitēm? Turklāt kontekstā ar turpat pieminētajiem līdzekļiem, ko funkcijas īstenošana izmaksā nodokļu maksātājiem, un visai jūtamo mājienu, ka tas viss nepieciešams tikai skolēniem un ārvalstu tūristiem. Nevis katram pašam, jo dīvainā kārtā sinekdohu „Latvijas iedzīvotāji” retais tulko kā „savējie, tas ir, es”, bet „ārvalstu tūristi” ar garantiju kā „svešie, tas ir, čurājošie briti”. Vai uz šādi uzdotiem jautājumiem uz taupīšanu SVF priekšā parakstījies cilvēks pie labākās gribas var atbildēt par labu muzejam? Ko te var pārmest atbildētājam? Toties var spēcīgi apbrīnot atbilžu sacerētāju.
330. Muzeja vērtību uzkrāšana, dokumentēšana un saglabāšana (t.sk., krājumu papildināšana, fiziskās drošības nodrošināšana); Nacionālo krājumu uzturēšana, saglabāšana, restaurēšana (12 muzeji) FUNKCIJAS BŪTĪBA: Papildināt Nacionālo muzeju krājumu, dokumentēt un saglabāt kultūrvēsturiskās vērtības. Darbs ar krājuma priekšmetiem ir pamats visiem muzejiskajiem pakalpojumiem – ekspozīcijām, izstādēm, izglītojošām programmām, publikācijām, pasākumiem u.c. Ik gadu KM muzeju krājumi tiek papildināti ar 2,5 miljoniem vienību. Krājuma darbs tiek veikts pastāvīgi, bez pārtraukuma. FUNKCIJAS KLIENTI: Latvijas iedzīvotāji, pētnieki, skolotāji un skolēni, kā arī ārvalstu tūristi, kuri muzejos gūst priekšstatu par Latviju, tās kultūrvēsturi un valsts tēlu kopumā. FUNKCIJAS RISKI: Nacionālā muzeju krājumā rodas pārāvumi, resp., tas netiek papildināts ar mūsdienu vēsturi raksturojošām liecībām; nav iespējams veidot pilnvērtīgas izstādes par sabiedrībai aktuālām tēmām; krājuma fiziskā stāvokļa pasliktināšanās un paātrinātie bojāšanās procesi (restaurācijas iespēju samazināšanās) apdraud tā saglabāšanu nākamajām paaudzēm. Tiek zaudēti pieredzējuši muzeju darbinieki. Līdz ar to tiek zaudēti līdzekļi, ko valsts ilgtermiņā ir ieguldījusi muzeju darbinieku izglītībā. Samazinās muzeju ieņēmumi par sniegtajiem pakalpojumiem. SUMMA: 3,668,626 NODARBINĀTIE: 454
331. Muzeja krājumu un ar to saistītās informācijas pētniecība (12 muzeji) * FUNKCIJAS BŪTĪBA: Pētīt Nacionālo muzeju krājumu, lai nodrošinātu sabiedrībai nepieciešamo muzejisko pakalpojumu veidošanu ( jaunas ekspozīcijas, izstādes, monogrāfijas un katalogus u.c.) . Pētnieciskā darba rezultātā 2008.gadā KM muzeji piedāvāja apmeklētājiem 3 jaunas ekspozīcijas, 250 izstādes, kā arī publicēja 15 monogrāfijas un 17 katalogus. Muzeja produktu radīšanai ir nepieciešama pastāvīga pētnieciskā darba veikšana. FUNKCIJAS KLIENTI: Pakalpojumu saņēmēji ir Latvijas iedzīvotāji, pētnieki, skolotāji un skolēni, kā arī ārvalstu tūristi, kuri muzejos gūst priekšstatu par Latviju, tās kultūrvēsturi un valsts tēlu kopumā. FUNKCIJAS RISKI: Nav iespējams radīt jaunus muzeja pakalpojumus. Tiek zaudēti pieredzējuši muzeju darbinieki, Līdz ar to tiek zaudēti līdzekļi, ko valsts ilgtermiņā ir ieguldījusi muzeju darbinieku izglītībā. Samazinās muzeju ieņēmumi par sniegtajiem pakalpojumiem. SUMMA: 2,148,527 NODARBINĀTIE: 182
332. Sabiedrības izglītošana, muzeja vērtību popularizēšana, starptautiskā sadarbība (12 muzeji) * FUNKCIJAS BŪTĪBA: Veikt izglītojošo darbu dažādās mērķauditorijās un nodrošināt muzeju krājumu pieejamību sabiedrībai – ekskursijas, izglītojošās programmas, pasākumi u.c. Līdzdalība starptautiskās organizācijās un starpvalstu sadarbība izstāžu organizēšanā. 2008.gadā KM muzeji novadīja apmeklētājiem 5791 ekskursijas, 1395 izglītojošās programmas, 911 pasākumus u.c. FUNKCIJAS KLIENTI: Pakalpojumu saņēmēji ir Latvijas iedzīvotāji, pētnieki, skolotāji un skolēni, kā arī ārvalstu tūristi, starptautiskie sadarbības partneri, kuri muzejos gūst priekšstatu par Latviju, tās kultūrvēsturi un valsts tēlu kopumā. FUNKCIJAS RISKI: Sabiedrība zaudē iespēju saņemt daudzveidīgu kultūras piedāvājumu. Tiek zaudēti pieredzējuši muzeju darbinieki, Līdz ar to tiek zaudēti līdzekļi, ko valsts ilgtermiņā ir ieguldījusi muzeju darbinieku izglītībā. Samazinās muzeju ieņēmumi par sniegtajiem pakalpojumiem. Netiek nodrošināta Latvijas iekļaušanās starptautiskajā apritē un tiek apdraudēta starptautiskā sadarbība, apmaiņa un Latvijas kultūras mantojuma popularizēšana ārvalstīs. SUMMA: 2,678,795 NODARBINĀTIE: 268
knoka
2010-05-18
Jēriņu nakts
Sākām sešos vakarā, beidzām ap pusdiviem naktī. Pirmie iereibušie parādījās ap deviņiem. Pēc tam tādu saules sasmēlušos bija aizvien vairāk un arī reibuma pakāpe pieauga. Lai drosmes būtu vēl vairāk, gan ierašanās, gan, acīmredzot, dzeršana tika īstenota grupā. Starp visiem reibušajiem taisni jaunākais gals pārstāvēts viskuplāk – tā ap vidusskolas beigu galu. Kad drosmes pārpildīto rumpju klātbūtnes koncentrācija tapa grūti pārvarama ar tajā vakarā neko stiprāku par kafiju nelietojušu organismu iemiesoto ticību labajam un skaistajam cilvēkā, vienu, visnomaļāko apskates objektu nācās slēgt publikai. Tādējādi absolūtos ciparos skaitliskā pārākumā esošā nedzērusī sabiedrības daļa tika ierobežota savu garā vājāko sugas brāļu/māsu dēļ. Tā kā viss iepriekš minētais notika nevis zaļumballē pēc kapusvētkiem, kad zināms nokrišņu daudzums pēc definīcijas pieļaujam ne tikai dabai, bet arī tveices nogurdinātajiem, bet gan Muzeju naktī, prasīt uzprasās jautājums: vai trīs stundas ir maksimālais laika periods, ko Latvijas iedzīvotājs spēj skaidrā izturēt gadījumos, kad viņa fiziskā būte spiesta uzturēties vidē ar paaugstinātu kultūras koncentrāciju? Salīdzinājumam Valpurģu naktī, kas notika 30. aprīlī un ilga tieši trīs stundas, pirmie dzērušie bija arī pēdējie pasākuma apmeklētāji.
Kad vikingu karotāji devās kautiņā, saskaņā ar leģendām tie tika dzirdināti ar apreibinošām tējām, lai apziņa par savas personas fizisko pārejamību nemazinātu cīņas sparu. No kā arī esot radušies nostāsti par ziemeļu mežoņu pārdabisko spēku un niknumu. Kaut ko līdzīgu ar ierindniekiem pirms kaujas strādājušas arī daudz mūsdienīgākas armijas. Latviešiem ir pat tipiska pirmsjāņu anekdote: „Ielejiet šoferītim. Drosmei. Viņam cilvēki jāved.” Ja gan muzeja apmeklēšana, gan dzeršana pieder visu to iemaņu, tradīciju un rituālu kopumam, ko sauc par tās vai citas ļaužu grupas kultūru, tad kurš tīto teļu bārmenis varētu uztapināt pareizo formulu dzērienam, kad abas minētās sastāvdaļas ļautu baudīt nesteidzoties?
knoka
2010-05-06
Muzeja priekšmetu uzskaite
Krātuves darbinieks savā ziņā var justies ļoti īpašs, jo caur viņa rokām gada laikā iziet vairāki tūkstoši unikālu muzeja priekšmetu – dokumenti, korespondence, rokraksti, notis, fotogrāfijas, piemiņas lietas utt. Katrai no šīm lietām ir savs stāsts – saistība ar kādas radošas personības dzīvi un daiļradi, dažkārt priekšmetu vēl ir arī pamatīgi skāris “laika zobs”. Pirms priekšmets tiek ievietots mapē vai kastē, lai tiktu pasargāts no saules gaismas un putekļiem, un nonāk krātuves plauktos, tam ir jāpiešķir inventāra numurs un topogrāfija jeb atrašanās vietas apzīmējums. Tad krātuves glabātājs bez grūtībām var priekšmetu atrast un izsniegt lasītavā.
Agrāk šos darbus muzejā veica – dokumentālists. Pieņemot krājumā jaunu darbinieku būtisku lomu spēlēja viņa rokraksts, jo galvenais darba instruments tai laikā bija pildspalva. Darbiniekam iedeva kasti ar apstrādātiem muzeja priekšmetiem, nosēdināja pie inventāra grāmatas un tā rakstot pagāja visa diena… Vai rakstīšana ir smags darbs? Diez vai atbilde būs viennozīmīga, taču vislielākās enerģijas rezerves tolaik prasīja koncentrēšanās, lai ieraksti grāmatā būtu glīti un skaidri salasāmi, lai inventāra numurs katram priekšmetam būtu unikāls, lai nebūtu nejaušu pārrakstīšanās kļūdu, jo dokumentā, kāda ir arī muzeja inventāra grāmata, pats veikt labojumus nedrīkstēja – bija jāiet pie Galvenās krājuma glabātājas. Es atceros savu mokpilno sajūtu – sēžu savā darba vietā, skatos pēdējo ierakstu inventāra grāmatā, pārdzīvoju un domāju, kā tas varēja gadīties, ka cipara 3 vietā esmu uzrakstījusi 2? Lai informācija par priekšmetu nonāktu arī muzeja lasītavā, pie tādiem “mīļiem” darbiņiem skaitījās arī vairāku tūkstošu uzskaites kartīšu šķirošana pēc alfabēta.
Šodien muzeja darbinieku dzīvi atvieglo dators – mēs strādājam ar īpašu mūsu muzeja krājuma darba specifikai radītu elektronisku uzskaites sistēmu MUPUS (muzeja priekšmetu uzskaites sistēma).Jaunajai sistēmai ir daudz priekšrocību. Muzeja speciālists var paļauties uz datorprogrammu, kas ģenerē inventāra numurus, arī priekšmeta apraksts nav jāpārraksta vairākas reizes, atliek tik vien kā salīdzināt, vai tas atbilst konkrētajam priekšmetam. Katram ierakstam var pievienot arī attēlu. Šos aprakstus un attēlus var redzēt visi muzeja kolēģi, sēžot pie sava datora un atlasīt vajadzīgos ierakstus, izmantojot elektroniskās meklēšanas iespējas. No MUPUSA var iegūt arī visas nepieciešamās izdrukas, tai skaitā inventāra grāmatu, ko pēc tam vēl nepieciešams arī iesiet un cauršūt. Bet taupot laiku un muzeja resursus, esam atteikušies no muzeja priekšmetu uzskaites kartīšu izdrukas. Darbs ar MUPUSU patiešām ir ļoti ērts un, manuprāt, atbilst šodienas dzīves tempam.
Mūsu muzeja krātuve var lepoties ar vairāk ne kā 800 000 vienībām, kas iekļautas gan vecajā, gan jaunajā muzeja priekšmetu uzskaites sistēmā. Darba vēl ir ļoti daudz, jo pakāpeniski MUPUSĀ tiek vadīti arī iepriekšējos gados ienākušie muzeja priekšmeti, piemēram, informācija par Jāņa Sudrabkalna zīda kaklasaitēm vai Raiņa vāktajiem herbārijiem jau ir atrodama elektroniskajā uzskaites sistēmā. Šāda informatīva datu bāze taupa laiku, atvieglo pētniecisko darbu un es ceru, ka veicinās arī muzeja priekšmetu lielāku izmantošanu. Galvenais, lai visiem interesentiem bez grūtībām ir pieejama informācija par to nacionālo mantojumu, kas atrodams mūsu muzeja krātuvē.
Eva,
muzeja uzskaites sektora vadītāja
2010-05-05
Iz muzejiskās astronomijas
Nupat valsts neatkarībai un savai gadadienai par godu svētkus rīkoja Saules muzejs Rīgas Rātslaukumā. Izcilus vieta, izcilus laiks, lai sarīkojums nepaliktu pavisam nepamanīts.
Savrupi un strupi ņemot, Saules muzeja projektā ir kaut kas no tradicionālā muzeju tapšanas modeļa aumaš atšķirīgs. Ar klasisko lietu kārtību Saules muzejam saskan tiktāl, ka tas radies no privātas kolekcijas, no vienas ļoti ieinteresētas personas iniciatīvas un vēlmēm. Taču, ja īpašniece turpinātu sekot ierastajai notikumu gaitai, tad – meklējot ceļu no suvenīru kolekcijas pie muzejiskās pētniecības (par tādas nepieciešamību nopietni ņemamam muzejam viņa pati savulaik intervijās stāstījusi) – viņai nāktos pievērsties suvenīru, masu kultūras, atmiņu mārketinga vai tamlīdzīgām nozarēm. Kas būtu bijis ne mazāk vērtīgi un interesanti. Tomēr tieši šajā vietā Saules muzejs atkāpjas no pierastā modeļa „ko krāju, to pētu”/ „ko pētu, to krāju” kopšanas un pievēršas saulei, saules simbolikai, saules pētniecībai un tā tālāk, jebšu kolekcijā nekādu astronomijas elementu nav un tādi droši vien nav arī paredzami. Ja vairums muzeju noņemas ar kolekcijā esošo priekšmetu pārstāvētās parādības izpēti dažādos griezumos (saktas tādas un tādas izplatība un daudzveidība; putna tāda un tāda izzušanas laiks un vieta – tas ir, mēģinot noskaidrot, kā notikumi attiecīgajā disciplīnā cits no cita ietekmējušies), tādu atvasināto līmeni kā attieksme pret apskatāmo parādību, tai veltītas dziesmas vai suvenīri ar tās motīviem atstājot neobligātai dekorācijai, tad Saules muzejs izlaiž Saules kā debesu spīdekļa izpēti jelkādā aspektā un pāriet uzreiz pie šī atvasinātā, interesējošajai parādībai tikai metonīmiski piesaistītā līmeņa. Līdzīgi rīkotos Kara muzejs, ja tā kolekcijā būtu tikai militārās kartes un muzejs pievērstos tautasdziesmām, kurās izmantots ežiņas un citi zemes īpašumu robežas iezīmēšanas veidi. Vai arī – iedomājieties, ka F. Candera Kosmosa izpētes muzejs vienā jaukā dienā apvienotos ar Saules muzeju.
No otras puses, ja mēģinām Saules muzejam piedēvēt nemateriālā mantojuma kopšanu muzejiskā ceļā, tas pilnībā pamato tās pašas dziesmas, ticējumus, simboliku, bet apgrūtina taisni saules formā veidotu suvenīru kolekcijas atrašanos muzeja centrā, padarot to par nepietiekamu. Jāpieņem, arī muzejs to taisni saprot un tāpēc cenšas savu pamatkolekciju dažādi atbalstīt – ar pasākumiem, kur saules motīvs izmantots arī citas izcelsmes priekšmetos: etnogrāfiskos priekšmetos, arhitektūrā, atmiņu stāstījumos.
Vai nu pateicoties orientācijai uz nemateriālo mantojumu, kas pretendē būt personiskāks par materiālo, vai arī sekojot nemaldīgai intuīcijai, šis muzejs tomēr teicami riņķo ap savu galveno zvaigzni – patērētāju. Katram rīdziniekam un viesim pierastu „tautisko” suvenīru tirdzniecība + katram, kas kaut reizi kādu suvenīru nopircis, saprotamā ceļā tapusi kolekcija + katram, kurš kādreiz vēl neuzsildītā mašīnā salis, saprotama interese par sauli, + katram (nu labi, gandrīz) pazīstama vēlēšanās pašam nokrāsot savu nākamo suvenīru + katram pieejamā laika nogrieznī, ņemot vērā apgūstamās ekspozīcijas apjomu un dziļumu. Un tas viss bez tieksmes visu šo padarīšanu pakļaut disciplīnai – nedz kā zinātnei, nedz kā uzvedības normu kopumam, nedz arī kaut kādām saspringtām mokām muzeju vēsturei pielāgoties (skat. pirmo rindkopu). Savas vēsturiskās izcelšanās un labās audzināšanas dēļ citiem muzejiem šāds vēsturiskās nevainības svētīts vieglums var objektīvi nebūt pa spēkam un var arī nebūt attiecināms (galu galā, arī disciplīnas ir kaut kādā veidā jāsaglabā un arī dažādiem vieglajiem muzejiem izdevīgs fons kaut kā jānodrošina), bet dažas viegluma pazīmes būtu tīri vai ņemamas. Piemēram, spēja ierobežot sevi laikā, spēja atturēt sevi no vēlēšanās vienā paņēmienā uzkraut nesagatavotajam apmeklētāja prātam visu kolekcijas turētājam pieejamo zināšanu kopumu, spēja organizēt informāciju ap kaut kādu minētajam „katram” saprotamu asi, lai viņš arī saprot, kāpēc par to vispār tiek runāts. Turklāt tādai spējai nemaz nevajag daudz; pietiktu atcerēties, kurš ap kuru griežas: patērētājs ap muzeju vai otrādi.
knoka
2010-04-26
Par indulgences cenu
Es atvainojos visiem, kas 21. aprīlī bij ieradušies uz muzeja rīkoto pasākumu „Vai latviešiem ir humora izjūta”;
Es atvainojos tiem, kas bij nākuši uz pasākumu ar noteiktu iepriekš izsludinātu tematiku, jo klāstītais un rādītais solītajai tematikai pietuvinājās tikai vienā piektdaļā no apmeklētāju aktīvajai gara dzīvei nolaupītā laika;
Es atvainojos tiem, kas bij nākuši uz sarunu par mums pašiem un mūsu attiecībām ar pasauli kā stipri smieklīgu padarīšanu, bet tai vietā saņēma hrestomātisku pārskatu par vairākumam nosacīti aktuālas personas biogrāfiju;
Es atvainojos tiem, kas gribēja kaut ko uzzināt par latviešu rakstniecības spēju pārvērst īstenību aizraujošā tekstā, neizvairoties no komiskā kā vēl vienas iespējas īstenību pārdzīvot bez liekām ciešanām, bet tai vietā guva nojausmu par rakstnieku un viņu pētnieku ierobežoto spēju izkāpt no reiz kādreiz uzrakstīto vārdu vēlreizējas publiskas atkārtošanas;
Es atvainojos tiem, kas bij saņēmuši drosmi un atnākuši uz muzeju nolūkā lauzt aizspriedumus par muzeju kā noslēgtai šauras nozares pārstāvju kopienai veltītu, sev vien saprotamu rituālu norises vietu, bet bija spiesti iziet no zāles aiz bailēm tikt ievilkti vāji organizētas personīgu atmiņu pēcpusdienas šifrēto zīmju mutuļos;
Es atvainojos par to, ka pasākuma organizētāji šādu atvainošanos apkrāptajiem muzeja apmeklētājiem neuzskata par nepieciešamu. Par pēdējo es atvainojos visvairāk.
knoka
2010-04-16
Mantojuma postītājas grēksūdze
Atkal jau neparakstīju vairākus priekšmetu pieņemšanas-nodošanas aktus. Tiem, kas nezina – lai priekšmets, dokuments, jebkāda materiālā kultūras mantojuma pārstāvniecība, nonāktu muzeja krājumā, to vispirms uz divpusēja līguma pamata pieņem muzeja izvērtēšanā; tad īpaša Krājuma komisija, kas veidota akurāt ar mērķi noteikt, vai attiecīgais priekšmets ir saglabāšanas vērts un pietiekami saistīts ar konkrētā muzeja tematisko atbildību, lai to glabātu taisni šajā muzejā, lemj par aprakstītā priekšmeta pārņemšanu muzeja krājumā, tas ir, valsts īpašumā, glabāšanā uz mūžīgiem laikiem. Faktiski lēmums vēl saistošāks nekā dažs labs laulību zvērests, jo tik tiešām – līdz nāve mūs šķirs, tas ir, līdz priekšmeta fiziskam sairumam. Krājuma komisijas lēmumu apstiprina attiecīgā muzeja vadītājs, šai gadījumā mana necilā persona.
Ticiet man, neparakstīt nav viegli. Vieglāk būtu parakstīt un ļaut, lai priekšmeti iet ceļu, ko tiem nolēmuši krājēji. Tas ir, fiziskā piepūle, ko prasa paraksts un zīmogs, nav tik liela, lai tās taupīšanas dēļ sagatavoto dokumentu atstātu bez attiecīgā zilas krāsas svītru kopojuma. Parakstīšana arī lielā mērā atvieglotu sekojošajā nedēļā neizbēgamās sarunas ar tiem, kas strīdus ābola lomā nonākušo priekšmetu iecerējuši krājumā uzņemt. Patiesībā visiem būtu vieglāk. Tikai tas ķēms spogulis traucē – pašai vismaz divreiz dienā jāskatās uz personu, kas notērējusi vēl vienu savu parakstu aiz ērtības, nevis pārliecības. Visādiem prezidentiem tādā ziņā vieglāk – kādu viedokli vairākums tautas nobalsošanā piedalījušos aizzīmogotā kastītē iemetuši, tādu atbildīgā persona paraksta. Ja vien varētu sarīkot nopietna mēroga balsošanu par to, vai krājumā jāuzņem, piemēram, rakstnieka vākti laikrakstu izgriezumi vai zāļu receptes, vai arī visas kādam rakstniekam piederējušas grāmatas, vai grāmata, kurā viens rakstnieks ierakstījis veltījumu otram rakstniekam.
Visai plaši pazīstama atbilde uz šiem jautājumiem ir vienkārša kā viss ģeniālais: lai nepieļautu atsevišķu cilvēku subjektivitātes iejaukšanos mantojuma saglabāšanā, muzeja krājumā ir jāuzņem viss. Tieši tāpēc, ka viennozīmīgas atbildes uz „ņemt vai neņemt” nav, ir jāņem viss, jo nāks laiks vai atkal nākamās paaudzes, viņi tad lai arī lemj. Bet ja nu mēs arī esam kādam iepriekš šaubu mokās nomirušam muzeja darbiniekam sapņotā nākamā paaudze? Vai mums tāpēc tagad vieglāk izlemt? Ko niekus – mums vispār vairs nav nekādu citu atskaites punktu kā vien pieņēmums, ka, ja priekštecim pa profesionālo līniju priekšmets licies vērtīgs, kas mēs esam, lai to apšaubītu? Kas mēs esam, lai izlemtu priekšmetu neņemt, ja priekšmets līdz mūsu laikam saglabājies? Katrā no šīm vēstures lauskām taču vesela pasaule prasmīgam lūkotājam saskatāma, bez kuras lielā spoguļbumba nekad netaps gatava.
Protams, ar nelielu piepūli no katras informācijas vienības ir iespējams atvasināt pamatu monumentālam pētījumam. No teātra biļetes var noskaidrot, kurā datumā rakstnieks vakaru, visticamākais, ir pavadījis teātrī un tāpēc noteikti nav skatījies televīzijas pārraidi, kur kāds cits rakstnieks ir izteicis taisni tādu pašu domu kā pirmais savā pēc mēneša izdotajā stāstā, un tāpēc tas nav plaģiāts, bet gara radniecība (ar noteikumu, ka ir saglabāta televīzijas programma, kur kāds šo raidījumu apvilcis ar sarkanu zīmuli, vai ieraksts, kur liktenīgā tēze skandēta, vai trešās personas atmiņas par abu minēto rakstnieku strīdu kādā jaunrades namā par nelaimīgā teikuma autorību, utt.). Ja saliek rindā visus kāda spalvas mākslinieka ierakstus kolēģiem dāvinātās grāmatās, pat tad, ja viņš visiem ir dāvinājis vienu un to pašu grāmatu, tad var daudz ko par attiecīgo personu uzzināt – viss viens, vai ieraksti izceļas ar oriģinalitāti vai atkārto vienu un to pašu frāzi: abos gadījumos ļoti daudz ko par attiecīgo personu uzzināt var (ar noteikumu, ka savāktas tiešām visas ģēnija parakstītās grāmatas, nevis tikai tās, kas līdz muzejam atkļuvušas; ka fiksēti visi parakstīšanās apstākļi – atkal jau atmiņas, dokumenti, fotogrāfijas). Nemaz nerunājot par rakstnieka vai mūziķa vāktiem laikrakstu izgriezumiem – izgriezto materiālu izvēle, izgriešanas veids, izmantotais datēšanas un glabāšanas princips – tas viss var par attiecīgo darbības personu pastāstīt daudz vairāk nekā kaimiņi vai grafologi (ja vien ir dokumentētas garantijas, ka izgriezumi tapuši no brīvas gribas un bez dibinātiem nolūkiem; vai atkal dokumentāri apliecinājumi šiem nolūkiem un atkal jau apliecinājumi pirmo apliecinātāju godaprātam). Bet kurā vietā muzeja darbiniekiem vajadzētu apstāties un novilkt svītru starp visu to, ko par personu un viņa dzīvi vispār ir iespējams uzzināt, un to, kas tik tiešām skar literatūru kā spēju no diviem parastiem vārdiem uztapināt trešo – neparasto?
knoka
2010-04-11
Kas atļauts rakstniekam, nav atļauts Rakstniecības muzejam
jeb
Kāpēc afekta stāvoklī bīstami rakstīt
Rakstnieka vietā var likt mūziķi un muzeja vietā Mūzikas muzeju vai arī jebkuru citu profesiju un attiecīgā profila muzeju; galvenais ir saglabāt pretstatījumu starp cilvēku kā atsevišķu indivīdu ar visām tādam piemītošām un rezervētām tiesībām no vienas puses un par nodokļu maksātāju naudu uzturētu mantojuma institūciju no otras.
Iegansts šādam pretstatījumam meklējams ne pārāk senā vēsturē. Reiz/nupat kāds rakstnieks, sauksim viņu par rakstnieku N, pajautāja man un vēl virknei turpat blakus esošu ļaužu, vai mēs esam lasījuši cita rakstnieka, ērtības labad dēvēsim šo par rakstnieku JJ, darbus. Saņēmis apstiprinošu atbildi, rakstnieks N uzdeva precizējošu jautājumu – kurus tieši rakstnieka JJ darbus katrs no klātesošajiem ir lasījis. Mēs katrs atbilstoši savai personīgajai pašpārliecības un pašcieņas pakāpei atbildējām šo un to, līdz pajautājām pretī pēc šīs intervēšanas vēsturiskā iemesla. Izrādījās, rakstnieks N bija gribējis stāstīt par kaut ko pilnīgi citu – ko tādu, kam ar klātesošo iesvaidītību latviešu literatūrvēsturē tiešas saistības nebij. Bet tas nebija traucējis klātesošos bez brīdinājuma eksaminēt. Un izrādīt zināmu „es taču teicu, ka tā būs” prieku, atrodot dažus, kas pārbaudījumu izturēt nespēja. Kā jau teikts iepriekš, rakstniekam N kā atsevišķam indivīdam ir tiesības pašam lemt, uz kādiem pamatiem dibināt verbālas attiecības ar citiem tādu pašu tiesību subjektiem.
Muzejam, viss viens, rakstniecības, mūzikas vai pīļknābju vēstures kopējam, tādu tiesību vis nav. Proti, tās nav ņēmis neviens tiesību akts, bet gan publiska muzeja uzdevums kā tāds. Vēl varētu teikt – šādas tiesības saknē atceļ muzeja vēlme turpināt savu pastāvēšanu ilgāk nekā vienam muzeja apmeklējumam nepieciešamais laiks to atļauj. Atšķirībā no jebkura cilvēka, muzeja darbinieks – kā muzeja pastāvēšanas idejas iemiesojums ar runu apveltītā personā – arī nedrīkst vērsties pie apmeklētāja ar eksaminēšanai raksturīgiem instrumentiem (ar tādiem domājot jautājumus „vai jūs zināt?”, frāzes „kā katrs latvietis zina”, iestarpinājumus „mūsdienās jau to vairs neviens nezina” stilā un garā), jo tik klaji izrādīts snobisms, vāji slēpta iedoma par savas personas elitārismu var piemist atsevišķam cilvēkam, bet nedrīkst iemiesoties muzeja darbiniekā. Pat tad, ja attiecīgais darbinieks savā brīvajā laikā ir rakstnieka N līdzinieks, darba laikā viņa aicinājums ir nodrošināt apstākļus, kur arī neko nelasījušais, nedzirdējušais, nezinošais jūtas ne vien aicināts, bet arī izredzēts. Ne vien apmeklētājs, bet arī īpašnieks visai tai bagātību krātuvei, kas par viņa naudu tiek uzturēta. Protams, viņš maksā arī par to, lai minētās bagātības tiek dienu un nakti sargātas, lai tās necieš no aukstuma, mitruma, grauzējiem un garnadžiem, bet arī par to, lai sev vēlamā laikā saņemtu iespēju tās apskatīt, par tām papriecāties, pamatotu lepnumu atjaunot, iepriekš nekārtojot pārbaudījumu mākslas, zinātnes, politikas vēsturē.
Protams, muzejā ienākušajam ir tiesības būt pat ļoti erudītam tai vai citā jautājumā, kas konkrētajā ekspozīcijā aprādīts. Līdz ar to iespējams gadījums, kad muzeja puse, pārspīlēti iejuzdamās apmeklētāja puses vajadzībās, palikusi pie hrestomātiskās informācijas pārstāsta, korekta, bet garlaicīga faktu izklāsta un atkal aizšāvusi garām savam mērķim. Ne jau uz „katru muļķi” (izmantojot bieži muzejnieku vidē dzirdētu frāzi par atteikšanos piedomāt par pakalpojuma pircēja ērtībām) orientējams stāsts, bet uz dīko vērotāju, kas savā brīvajā laikā grib vēlreiz pārliecināties par savu piederību pie attiecīgā muzeja īpašnieku kopienas, atjaunot kādreiz ģimenē vai pagalmā iedibinātu saiti ar to vai citu vēstures mītu, kuru viņš/ viņa atceras fragmentāri vai arī – jautāts – faktu līmenī neatceras vispār. Ja muzeju mēdz dēvēt par „nabagu Bībeli”, tad ne jau tikai tāpēc, ka tam vajadzētu būt pieejamam neatkarīgi no ienākumu attiecības pret neizbēgamajiem izdevumiem attiecīgās personas individuālajā grāmatvedībā.
knoka
2010-03-30
Anoreksija un muzejs
Pirms nedaudz vairāk kā nedēļas muzejā atklājām jaunu izstādi – „Kas cilvēks cilvēkam spēj būt?” (M. Ķempes citāts). Izstādi gari un grūši kopā tapināja muzejs un skolēni – tā teikt, kas nu kuram nāk prātā, dzirdot frāzi „Eiropas gads cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību”. Mēs, no muzeja puses, sagatavojām plakātus par dzīves pabērniem latviešu literatūrā – tādu pabērnu tur, izrādās, raženi daudz. Un toreiz, tajos laikos, traģēdiju netrūka, kamēr mūsu dienās tās šķiet tādas ikdienas lietas. Ja toreiz jau darbotos tāds „Papardes zieds”, Ošu Annai nenāktos pārdzīvot ļaužu apsmieklu tādēļ vien, ka gadījies ārlaulības bērns, savukārt Čaka Johannesam no „Umurkumura” varbūt varētu palīdzēt Nodarbinātības valsts aģentūra un nabags dzīvotu laimīgs vēl šobaltdien, nepiedzīvojot nelaimīgo kritienu no atrakciju staba.
Izstādi atklājām ar teātra studijas „Savējie” izrādi „Skaista jūra” – paldies Pilsrundāles vidusskolas skolēniem un viņu skolotājai Lilitai Lauskiniecei (viņa arī izrādes režisore). Taču – par ko gan izrāde? Tā stāsta par meiteni, kura slimo ar anoreksiju. Reizēm man šķiet – arī muzeji Latvijā slimo ar anoreksiju. Es netaisos spriest par mūždien trūkstošo finansējumu, to taču zina visi – „vissirslikti” un labāk nebūs! Nē, es vairāk domāju par anoreksiju apmeklētāju ziņā. Jo muzeja barība taču ir ne tikai tā īpašumā vai pārvaldībā esošie materiāli (par to trūkumu vismaz mēs sūdzēties nevaram – krājumā glabājas simtiem un simtiem tūkstošu eksponātu, taču jāatzīst, ka apskatīt ikdienas apmeklētājam iespējams vien nelielu daļu, ja vien apmeklētājs neizrāda padziļinātu interesi un neapmeklē mūsu lasītavu, kur gan pieejams ir gandrīz viss, kas ir mūsu pārvaldībā). Nē, man šķiet, mūsdienīga muzeja „barība” ir tā apmeklētāji – apmeklētāji, kuri pienes ne vien daļu finansējuma, bet gan vairāk to apziņu, ka muzejs kādam ir nepieciešams. Apmeklētāji, kuri izrāda interesi un dod iedvesmu domāt arvien jaunas un jaunas idejas, kā izstādīt, ko izstāstīt, kāpēc parādīt.
Tieši tāpēc izstādes „Kas cilvēks cilvēkam spēj būt?” ietvaros notikušie divi pasākumi – jau minētā izrāde un tikšanās ar rakstniecēm Andru Manfeldi un Mairu Asari – beidzot vairs nelika just patiesu izsalkumu un metaforiskas kuņģa sulas rosīšanos muzeja zālēs. Gan nelielā izrāde, gan abas rakstnieces parādīja, ka tā nebūt nav, ka nevienu nekas neinteresē un nevienam nekas nav vajadzīgs. Pēc izrādes Rīdzes pamatskolas skolēni ar patiesu degsmi skrēja fotografēties ar meitenēm (protams, protams, vēl jau paliek jautājums – cik gan daudz no tā visa viņi ieguva tīri saturiski?), savukārt Manfeldi un Asari gandrīz profesionāli intervēja Rīgas Valsts 1.ģimnāzijas skolēni.
Man gribētos redzēt, kā beidzas piespiedu anoreksija muzejā – ne tikai vairāk šādu pasākumu, bet arī ikdienā, apskatot mūsu jaunās zāles un pastāvīgo ekspozīciju!
kāle
2010-03-30
Muzejam jābūt kā saldējumam – dabūjams visos gadalaikos un visos maršrutos
Nebūt nav tā, ka visiem cilvēkiem garšo saldējums. Ir gana daudz tādu, kas saldējumu neēd vai arī ēd ārkārtīgi reti un arī tad tikai labas kompānijas pēc. Bet vai kāds no neēdājiem vai mazēdājiem kādreiz iedomātos aicināt pārtraukt saldējuma ražošanu Latvijā? Taču nē; turpinātu neēst un izturētos pilnīgi vienaldzīgi pret tiem, kas ēd vai tirgo. Turklāt nu nekādi nekautrētos atzīt, ka paši diez ko neēd minēto kalorijām bagāto pārtikas produktu.
Pavisam citādi ar muzeju patērēšanu uzturā. Procentuālā attiecība ir, drīzākais, otrāda nekā saldējuma patēriņā. Kā rāda pētījums „Kultūras patēriņš / Latvijas iedzīvotāju aptauja 2009”, 16+23% aptaujāto pieder grupai, kas muzejus apmeklē 1-2-3 reizes gadā. Skaitliski tas nav maz salīdzinājumā ar tiem 57%, kas apgalvo, ka muzeju 2009. gadā nav iekļāvuši savās gaitās, tomēr gauži maz salīdzinājumā ar saldējuma cienītājiem. Aiz iedzimtas mazticības tomēr sveros domāt, ka šis skaitlis varētu būt vēl mazāks, tas ir, no tiem, kas atbildējuši par vienu muzeja vizīti gadā, jāatņem vēl kāds procents cilvēku, kas vienkārši kautrējas atzīt otram cilvēkam, intervētājam, ka viņi uz muzejiem neiet. (Tā kā aptaujas lapā nav bijis jāsniedz nekāda informācija par to, uz kuru muzeju, kādā sakarā un kad ir nācies iet, apgalvojums par iešanu ir vismaz tikpat nekāds, cik mans apvainojums par pretējo.) Man liekas pilnīgi iespējami, ka vidēji pieklājīgais latvietis (cittautiešu dalība muzeju patēriņā ir atsevišķs jautājums) intervētāju uztver, pirmkārt, kā svešinieku, tādēļ privātās patiesības laukā neiekļaujamu; otrkārt, pārstāvēdams pētījuma veicēju, lai kas tas arī būtu, intervētājs ir piederīgs tai pašai ļaužu kopai, kam pieder arī skolotājs, rakstnieks, žurnālists un visi citi, kas vairumam simbolizē kontrolējošo un vērtējošo sfēru un kā priekšā automātiski ieslēdzas vēlēšanās iztaisīties par drusku gudrāku vai vismaz neatzīties neizpildītās saistībās pret kaut ko tikpat obligātu kā mājasdarbs. Ja katram no mums tiešā tekstā pajautātu, vai mēs ejam uz muzeju = vai mēs mīlam nacionālo kultūru = vai mēs uzskatām tās kopšanu par nepieciešamu, cik būtu tādu, kas tajā brīdī nedzirdētu galvā noklikšķam paškontroles slēdzi, ka katrs kārtīgs cilvēks aktīvi dara visu iepriekš minēto, un arī apziņu par atbildību aptaujas rezultātu veidošanā neļautu sevi pieskaitīt pie tiem, kas neiet un nemīl un neuzskata? Neticu, ka tādu būtu īpaši daudz. Tāpat kā ar līdzīgiem jautājumiem: „vai jūs grāmatas lasāt”, „vai jūs kultūras raidījumus TV skatāties”? Tā vienas reizes atbilde ir kā ērts glābiņš – vai tad nu pa visu gadu es vienreiz nebūtu aizgājis uz muzeju, ja akurāt būtu vairāk vaļas un informācijas; nu ka būtu. Jo kaut kur dziļi iemācītās apziņas dzīlēs mīt doma, ka sevi cienošs pilsonis tā darītu un mēs neviens negribam lai mūs izslēdz no šī cienījamo ļaužu loka. Pat anonīmā aptaujā ne. Jo aptaujas lapas aizpildīšanas brīdis nav anonīms; jautātājs ir acu priekšā un pavisam konkrēts. Ir jāiegūst īpaši kultūrēlas un kultūrētas personas statuss, lai varētu atļauties ko tādu publiski teikt. Vai arī jāuzkrāj pietiekami noturīgs un atpazīstams skandālista tēls, kas ļauj ko tādu apgalvot.
Varbūt ir iemesls runāt par pasīvu un aktīvu muzeju patēriņu? Aktīvais, loģiski, ir tas, kas izpaužas reālā muzeja apmeklējumā, savukārt pasīvais – apziņa, ka kaut kur paralēli manai ikdienas realitātei pastāv cita, kur mitinās muzeji un tiem līdzīgie, tai skaitā ekoloģija, dzīvnieku aizsardzība, bērnu tiesības un citi zvēri. Lai tie pastāv, bet netraucē. Kolīdz tā sāk traucēt, to ir viegli pasludināt par ekstru, par kaut ko tādu, kas taupīgos apstākļos ir pieciešams un atliekams. No vienas Lielās talkas līdz otrai, no vienas Muzeju nakts līdz otrai.
Ko muzejs šai sakarā varētu mācīties no saldējuma? Pārtraukt būt par ekstru, tas ir, būt pieejamam nepārtraukti, lielos daudzumos un daudzveidībā, turklāt pieejamam visur, lai kur arī cilvēks dotos. Vai tas ir lielveikals vai maza bodīte, vai koncerts operā vai ciema kapusvētki – saldējums lielākā vai mazākā sortimentā ir visur priekšā. Un tas ir iederīgs un loģisks visur: ne par augstu, ne par zemu, ja nu vienīgi iesaiņojums mainās. Par ko muzejs nevarētu tāpat – būt acu priekšā nepārtraukti, pa mazai porcijai individuālai lietošanai un pa lielākam iesaiņojumam ģimenes vai izēdāja vajadzībai? Ja nu vienīgi priekšā nostātos nerakstītā vēsturiskā vienošanās starp muzeju pašu un patērētāju par to, ka muzejs ir kā augstā māksla: tikai retajam un tikai retumis.
knoka
2010-03-24
Gaismas sala
Rakstniecības un mūzikas muzejā rakstnieces Zentas Mauriņas drauga, Mūrmuižas Tautas universitātes vadītāja Paula Pētersona krājums papildinājies ar vērtīgu korespondenci, ko, pašaizliedzīgi slēpdama, padomju gados saglabājusi viņa brāļa meita Ilze. Tās galvenokārt ir vēstules, kas 20. gs. 40. gadu beigās un 50. gados ceļojušas no Latvijas uz Sibīriju un otrādi. P. Pētersonu izsūtījuma grūtībās nav aizmirsuši viņa audzēkņi. Bez miltiem, cukura, siltām zeķēm un papīra uz Sibīriju ceļojušas arī vēstules ar uzmundrinājuma vārdiem.
Ne velti turpat divdesmit piecus gadus Mūrmuižas Tautas universitātes nodarbības bija vērstas cilvēka garīgā apvāršņa veidošanai un padziļināšanai, bagātinot ikvienu no mūzikas, daiļliteratūras, ētikas, reliģijas, filozofijas, psiholoģijas un citu garīgo disciplīnu apcirkņiem. Mūrmuižnieki bija saglabājuši sirdīs atšķirību gan moku ceļus staigādami, gan citiem tos līdzinādami. Mūrmuižā pavadītie gaišie brīži laikam gan tādēļ visu mūžu palikuši piemiņā gan tās vadītājam, gan lektoriem, gan audzēkņiem, ka tur mazāk mācīja, kā iegūt materiālās vērtības, bet gan garīgās.
1951. gada pavasarī P. Pētersons raksta vienai no uzticīgākajām mūrmuižniecēm, skolotājai Sofijai Liepiņai, ka domās bieži ir savā klusajā mājā Gaujas krastā un iztēlē atkal redz sen kalpojošo galdu, pie kura tik daudzi mieloti, pie kura tik daudz spēka smelts.
„It kā šodien dzirdot Drauga S. (rīt ir viņa šūpuļa diena) gudrās, asprātīgās runas. Neskaitāmas dziļas rosmes bagātīgas pārrunas pie šī galda risinājusi ir mūsu mīļā K. Neskaitāmas reizes sveču liesmas plīvojušas ap šo galdu. Simttūkstošreizes mana mīļā Māmulīte to balti baltu klāja, simttūkstoškārt mēs un simtiem gaišu viesu pie tā mieloti. Nekad laipnībā un priekā viņa nepiekusa.”
Zenta Mauriņa, saprotamu iemeslu dēļ nekad nesaukta vārdā, P. Pētersona vēstulēs figurē kā Kundrija, Ceļiniece, Viņa, Doktore, Dižā Domātāja. Savukārt Konstantins Raudive ir Viņš, Draugs S., Silvis.
Tā paša gada decembrī Pētersons atceras, kā reiz Kārli Skalbi redzējis valgām acīm klausoties „Mūžam zili ir Latvijas kalni”, kad šo dziesmu viņa ciemošanās reizē dziedājuši kādā lauku sētā. Toreiz viesu grāmatā viņš ierakstījis:
„Šinī klusā lauku malā
Jūtos es kā gaismas salā.”
Savukārt Olgai Sukurei vēl 1971. gadā rakstītā vēstules uzmetumā lasām: „..manā Baltā Mājā klausījāmies pie mana Tresselta dzimušo Volfganga Dārziņa pirmo klavierkoncertu autora izpildījumā. Un mīļā Dārziņa māte bij ilgas dienas pie mums, ik rītu sākdama ar Pazudušo laimīti. (..) Un mīļā Doktore bij līdz ar mums un mana mīļā Māmulīte. Lietum tonakt kā no spaiņiem gāžot, mūsu puiši brīnumaini iejūtīgi dziedāja „Mirdzi kā zvaigzne” (..) Un šādas liktenīgas tikšanās (..) ļauj ticēt, ka pasaulē vēl tomēr atrodas Radinieki. Draugi. Un tas dod spēku vēl turēties un nesalūst.”
No vēstulēm noprotams, ka Mūrmuižā bija ne tikai daudz skaisto dvēseļu kults, bet daudz vairāk – tāda cilvēka veidošana, kas varens kā ozols stiprām saknēm, vētru nesalaužams turas savā zemē.
Marta Balode, Rakstniecības un mūzikas muzeja kolekciju kuratore
2010-03-22
Pieaugušie, bērni un muzejs
Bauskā nupat slēgts bērnunams „Annele”. Ar diezgan pamanāmu troksni, jo vairākas iesaistītās personas mēģināja savu taisnību par vistaisnāko masu medijos pierādīt: pašvaldība par to, ka pieskatāmo bērnu skaits par mazu, bet izmaksas par lielu; bērnu nama vadība par to, ka bērniem tiks atņemtas mājas, ģimenes šķietamība, draugi; iedzīvotāji par to, ka bērnu nama audzēkņi neaudzināti, nepieskatīti, neiet uz skolu un apdraud apkārtējos, toties bērnu nama darbinieki saņem nepieklājīgi lielas algas par nesalīdzināmi vieglu darbu. Visi pārliecināti, ka zina, kas Bauskai, tās iedzīvotājiem un varbūt arī bērnu nama audzēkņiem vairāk nepieciešams.
Muzejā nupat atklāta izstāde „Kas cilvēks spēj cilvēkam būt?”, faktiski muzeja un skolu sadarbības projekts. Pilsrundāles skolēni savā ekspozīcijā raksta par ciemošanos tai pašā bērnunamā „Annele”, spriežot pēc rakstītā – neilgi pirms slēgšanas. Tiek stāstīti iespaidi no ciemošanās, pārstāstītas arī sarunas ar bērnunama audzēkņiem, viņu pārdzīvojumi pirms pārcelšanas uz citu bērnunamu.
Man nav ne jausmas, vai Pilsrundāles bērni uz „Anneli” vesti taisni muzeja projekta vajadzībām vai arī skolotāja neatkarīgi no dalības muzeja pasākumā tāpat būtu savus audzināmos turp aizvedusi. Tāpat nezinu, vai „Anneles” darbinieki vizītes laikā paspējuši ciemiņiem savu patiesību iestāstīt vai arī bērnunama iemītnieki paši tikai par gaidāmajām pārmaiņām spējuši runāt. Jebkurā no variantiem kādam var likties, ka ir iemesls satraukumam par to, ka gan viens, gan otrs bērnu pulciņš iesaistīts pieaugušo iniciētās spēlēs.
Tikpat labi kāds šajā vietā varētu apgalvot, ka arī muzejs iepinies jomā, kur tam īsti nav nekas meklējams: ja no konkrētā sociālās īstenības fakta nav tapis ne romāns, ne fūga, tas ir, ne literārs, ne muzikāls piemineklis notikumam Bauskā, attiecīgo jomu vēstures kopējam muzejam tur arī nav ko jaukties. Ir gana daudz gadiem, gadu desmitiem vai vispār nekad neeksponētu krājuma priekšmetu, lai neaizņemtu dārgos izstāžu zāļu kvadrātmetrus ar jel ko citu. No otras puses, nevar nepieminēt vīru (no Ikšķiles?), kurš muzeja rīkotajā 17. marta pasākumā gandrīz neiecietīgi pārtrauca muzeja darbinieci ar tekstu, ka par vēsturi arī citreiz varēšot parunāt, bet pašlaik situācija esot tik nopietna, ka jārunā par šodienu, nodokļiem un valsts attieksmi pret tās pilsoņiem. Cik varēja noprast, viņam dēls pārcēlies strādāt uz ārzemēm un vīram rūp, vai normatīvo aktu pinekļi ļaus atgriezties mājās. Arī ne gluži „muzejiskiem līdzekļiem” risināma situācija.
Abiem gadījumiem kopīga ir nepieciešamība pēc telpas, kur izteikties. Atļaušos no muzejniecības literatūras viedokļa banalitāti – vajadzīgs forums, tāds Haidparks, kur tikt pie vārda, izbaudīt un izlietāt tiesības uz uzklausītu viedokli. Vīrs no Ikšķiles zina, ka viņam tādas tiesības ir, un meklē, kur tās īstenot. Bērns no Pilsrundāles, visticamākais, vēl nezina, bet ir pelnījis tās baudīt vēl pirms nodarbībām attiecīgajā mācību priekšmetā. Pieaugušais savus nodokļus, no kuriem tiek uzturēts arī muzejs, cerēsim, ir nomaksājis; bērns arī par nodokļiem vēl nekā nezina, taču viņa uzturēšanai izmantotā nodokļu daļa varētu būt krietni lielāka, ja no tiem pašiem nodokļiem neuzturētu arī muzejos strādājošās tantes un onkuļus. Kad tas Pilsrundāles piektklasnieks izaugs un sāks skaitīt naudu, ko tērē bērnunami un muzeji – vai viņš vēl atcerēsies savu ciemošanos vienā un otrā?
knoka
2010-03-13
Vai muzejs var uzvarēt dibenu?
Nez kāpēc esmu pārliecināta, ka, ja visi tie pasākumi, kas līdz šim notikuši muzeja trešdienu programmā, būtu notikuši nevis muzeja zālē, bet gan rādīti televīzijā, tiem būtu bijis vairāk skatītāju nekā Pils laukumā. Un ne jau tikai tāpēc, ka ārā ir ziema un slidenas ietves, un neapgaismotas ielas, un draņķīgs sabiedriskais transports. Un ne tāpēc, ka muzejs sācis savos pasākumos prasīt ieejas maksu. Vienkārši tāpēc, ka uz muzeja pasākumu ir jāiet. Saprotiet, nevis jāiet pa slidenu ietvi, bet vispār jāiet – jāģērbjas, jādodas, jāiegulda laiks. Un te nevienam neko nevar pārmest – lai kaut kur dotos aiz brīva prāta, vajadzīga vismaz tikpat spēcīga motivācija, kādu rada spiesta vajadzība no rīta celties uz darbu. Te pa vidu var iepīt lērumu tradicionālo tekstu par neieinteresētību, kultūras dziņas trūkumu, ir pat gadījies dzirdēt par „racionālisma pārdaudzumu” mūsu bēdīgajā laikmetā. Tomēr, man domāt, galvenais nav kaut kāds kultūras kūtrums, globalizētā piedāvājuma nodreijātās uztveres zemās vajadzības, respektīvi, tādos vai citādos vārdos nosaucams pagrimums, no kā tiešā veidā cieš mantojuma iestāžu ieņēmumu rādītāji. Lai gan, protams, patīkamāk ir pieņemt, ka ir kaut kas vai kāds vainojams.
Muzeoloģijas literatūrā valda diezgan liela vienotība, runājot par dažādām vecuma grupām un to vajadzībām, tai skaitā tām vajadzībām, ko atšķirīgās grupas mēģina apmierināt ar muzeja pakalpojumu starpniecību. Ja bērni uzņem to informāciju, kuru tiem liek uzņemt skola vai ģimene, savai brīvai izvēlei ļaudamies tikai atlikušajā laika mazumiņā, tad pieaugušie, tā dēvētajā ekonomiski aktīvajā vecumā, paradoksālā kārtā var atļauties vēl mazāk iegribu. Strādājošs pieaugušais vairumā gadījumu var uztvert tikai tādu informāciju, kas nepieciešama vai vismaz pielietojama viņa/viņas darbam, karjerai. Atsevišķa sadaļa viņu interešu lokā uzrodas līdz ar bērnu piedzimšanu, augšanu un iešanu skolā – tad darbam, karjerai kā informācijas atlases principam pievienojas bērna vajadzību apzināšana un apmierināšana. Bet joprojām – galvenais kritērijs ir neatceļamā nepieciešamība pēc tā vai cita pakalpojuma, nevis paša pakalpojuma vērtība kā tāda.
Tiesa, ir vēsturē piemēri, kad valda zināms renesanses recidīvs un katrs sevi cienošs cilvēks uzskata par absolūti nepieciešamu, par goda lietu, zināt vairāk par savu tiešo pienākumu, par savu profesionālo tēmu loku. Tādu laiku koši apraksta, piemēram, Dzintars Sodums romānā „Savai valstij audzināts”, kur pirmajos gados pēc 1.pasaules kara beigām Latvijas Republikas teritorijā visi mācījās mācīšanās dēļ, lasīja pašas lasīšanas dēļ. Otrs tāds laiks bija neatkarības atjaunošanas periodā un tūlīt pēc tam – bija tik daudz nezināmā un uzzināmā, ka profesiju un amata aprakstu robežas nebija noteicošās, drīzāk otrādi – bij jāmeklē par ko kļūt jaunajā pasaules kārtībā. Tagad mēs jau labu laiku esam ārpus šāda renesanses sajukuma, turklāt mēs visi, kultūras meža dīvaiņus ieskaitot. Neviens sen vairs nebrīnās par to, ka prezidenti, ministri, patroni un tamlīdzīgas personas aiziet no pasākuma teju tūlīt pēc sava sakāmā norunāšanas – tāds darbs, jādodas strādāt citā vietā. Taču tieši tas pats notiek ar uzaicinātiem kultūras pasākumu dalībniekiem, rakstniekiem un pārējiem: norunājuši savu runājamo, atbildējuši uz sev uzdotajiem jautājumiem, viņi/viņas izslīd no pasākuma telpas, jo pārējo aicināto viesu, bieži vien viņu kolēģu vai vismaz radniecīgu nozaru pārstāvju, atbildes vai citas izpausmes viņiem nešķiet interesantas vai uzklausīšanas vērtas. Vēl vairāk stāsta pašu muzeja darbinieku izdarītās izvēles: apmeklēt nevis kultūras pasākumus kā tādus, bet tikai tos, kas tieši saistīti ar pašu pārstāvēto jomu; ja doties uz pasākumu, tad uzturēties tajā tikai līdz brīdim, kad uzstājies tuvākais kolēģis, un tad iet prom, jo tālākais, jebšu saistīts ar to pašu tēmu, vairs neietilpst iepriekš minētajā „darbam vajadzīgajā” kategorijā.
Vai muzeju darbinieki vairumā dodas uz skolotājiem, filozofiem, vēsturniekiem, inženieriem, fiziķiem, sportistiem domātiem publiskiem pasākumiem? Diez vai. Zinātnes naktī, kas nav mazāk atvērts pasākums par Muzeju nakti, muzejnieku pārstāvniecība ir niecīga. Toties pārliecība, ka visiem iepriekš minētajiem būtu jānāk uz muzeja pasākumiem, ir aumež liela. Tāpēc, atgriežoties pie vienādojuma ar diviem lielumiem: muzeja un dibena, varbūt atliek pieņemt, ka pirmais var pārvarēt otrā dabisko inerci tad, ja izmanto cilvēka vājību uz viņam nepieciešamām, derīgām lietām?
knoka
2010-03-07
Ar sveicieniem Guntim Kelpšam
Sveika, mana nabaga, atstumtā latviešu literatūra! – tādā uzrunā summējās iespaidi tūlīt pēc hrestomātiskos darbos meklētu piemēru apkopošanas muzeja un skolu sadarbības projekta Kas cilvēks cilvēkam spēj būt? vajadzībām. Projekta galvenā doma gan ir ļaut izpausties skolēniem, īpaši neregulējot ne saturu, ne formu, tomēr kādu ieguldījumu telpas interjerā arī gribējās: tāpēc tika atlasītas sešas tēmas no literatūras zelta fonda; lasi – no skolu mācību programmām. Arī nosaukums nāca no skolas programmas – citāts no Mirdzas Ķempes dzejoļa, ko vismaz savulaik mācījās no galvas. Dzejoļa rinda likās gauži piemērota projekta un ES gada tēmas ietvaram – cik ļoti nabadzība un atstumtība izriet viena no otras un abas kopā no cilvēku attiecībām.
Saliekot kopā literatūras mācīšanas programmas + tematisko atbilstību ES gadam Pret nabadzību un atstumtību + muzeja krājuma iespējas attiecīgo literāro darbu vizualizācijai, tapa sešas tēmas: vardarbība pret bērnu; jauna sieviete ar nevēlamu grūtniecību; mātes, kas gandrīz vienmēr arī atraitne; vecļaudis; vīrietis, tipiskais, latviešu; vientuļie vadoņi. Jebšu tēmas izkristalizējās jau pēc līdzīgo motīvu un pieejamo attēlu apkopošanas, tomēr viena bija skaidra jau sākumā kā nepieciešama tematiskajam līdzsvaram. Atceroties, zinot un sagaidot, ka latviešu rakstniecība mēdz glorificēt nabadzību, pretstatot to negatīvi iezīmētai bagātībai, turībai, labklājībai (kur citādi būtu radies teiciens „Ar godīgu darbu bagāts nekļūsi”?), bija aumež svarīgi pieminēt, ka neba nabadzība ir vienīgais un galvenais atstumtības iemesls. Tas, kam ir mazāk nekā pārējiem, un tas, kam ir vairāk, – abi ir vienlīdz ārpus normas un vienlīdz atstumtības riskam ļauti. Atstumtība, šis dīvainais bubulis, var izaugt no jebkādas atšķirības: mantiskas, garīgas, nacionālas vai seksuālas; arī no vēlēšanās atšķirties tai skaitā. Tāpēc Jāzepa un Žannas d’Arkas klātbūtne mūsu bilžu galerijā bija tik notīga – savas atšķirības = atstumtības virsotni viņi sasniedz vienlaicīgi ar ievērojamu sociālo statusu.
Šie seši cilvēki, socioloģiskie tipi, ja gribat, tradicionāli pilda simpātiju ņēmēja lomu mūsu lasīšanas tradīcijā; otra puse atliek tam bagātajam, tam, kurš stāsta vai romāna beigās tomēr paliek dzīvs un ar sevi kaut cik apmierināts. (Ošu Anna šai kompānijā teju vai autora deklarācijas radīts likuma izņēmums.) Diezgan pagrūti iedomāties, ka cilvēkam ar pašcieņu un ambīcijām, turklāt domāšanas vecumu sasniegušai personai, kas literāros darbos meklē ne tik daudz vēsturiskās poētikas piemērus vai sociālās vēstures liecības, cik paraugu un/vai izklaidi pats sev, ir viegli lielās devās lasīt, lai Direktors nogrābstās, baudīt jomaz sešus mūsu piesauktos stāstus un līdzīgos. Tik daudz pazemojuma un gatavības tikt pazemotam; tik daudz izkalpināšanas un gatavības tikt izkalpinātam – viens vienīgs klajš pierādījums tam, ka cilvēks cilvēkam nav pilnīgi un galīgi nekas. Atliek cerēt, ka projekta dalībnieki skolēni pierādīs pretējo par dzīvi ārpus literatūras.
knoka
