Ja Rakstniecības un mūzikas muzeja izstādes vai pasākumi iedvesmojuši Jūs uz rakstu darbiem, sūtiet savas pārdomas uz e-pastu maija.treile@rmm.lv.
Jūsu viedoklis ir svarīgs muzeja darbiniekiem un var būt noderīgs tā apmeklētājiem!
2010-05-07
Ļoti cienījamā Treiles kundze,
rakstu Jums, lai izteiktu savu pateicību par lielisko rakstniekam Knutam Lesiņam veltīto sarīkojumu 2010. gada 21. aprīlī Rakstniecības un mūzikas muzejā. Paldies literātūrzinātniecei Benitai Smilktiņas kundzei par kodolīgajiem ievadvārdiem sarīkojumam, kuŗos viņa precīzi raksturoja Knuta Lesiņa lomu latviešu rakstniecībā, bet jo īpašs paldies Jūsu kolēģei un šī sarīkojuma rīkotājai, trimdas literātūras speciālistei Maijai Kalniņas kundzei par to, ka viņa, izmantojot agrāk neredzētus, unikālus Jūsu muzeja fondu fotomateriālus, sniedza trāpīgu un saistošu Knuta Lesiņa dzīves un viņa piedzīvotā laikmeta raksturojumu.
Bija patiess prieks un pārsteigums pirmoreiz klātienē redzēt Jāņa Tidemaņa 1938. gadā gleznoto Knuta Lesiņa portretu, ko Rakstniecības un mūzikas muzejs nekad agrāk nebija eksponējis (tas nav arī pieminēts vai reproducēts prof. Oļģerta Grāvīša 2008. gadā sarakstītajā monogrāfijā par Knutu Lesiņu). Īpašs pārsteigums bija no Maijas Kalniņas stāstītā uzzināt par muzeja fondos esošajām vairāk nekā 60 Knuta Lesiņa vēstulēm Anšlavam Eglītim. Pārrunāju šo faktu ar saviem konfilistriem un organizācijas vadību latviešu studentu korporācijā Talavija (kuŗai piederēja Kn. Lesiņš), un Talavija būtu patiesi ieinteresēta sadarbībā ar Rakstniecības un mūzikas muzeju financēt šo vēstuļu izdošanu atsevišķā grāmatā.
Šo pateicību rakstīt patiesībā pamudināja 26. aprīlī Rakstniecības un mūzikas muzeja mājas lapas sadaļā „Muzejs runā” ievietotais Jūsu muzeja direktores Ilzes Knokas kundzes raksts „Par indulgences cenu”. Man bija kauns lasīt, ka, mēs, šī sarīkojuma apmeklētāji (un sarīkojums bija ļoti labi apmeklēts), esot saņēmuši „hrestomātisku pārskatu par vairākumam nosacīti aktuālas personas biogrāfiju”. Kauns, ka Latvijas Rakstniecības un mūzikas muzeja direktores kundze šādi „klasificē” mūsu rakstniekus, šķirojot tos „aktuālos” un „nosacīti aktuālos”. Manuprāt, XX gadsimta 30.gadu otrās puses rakstnieku debitantu paaudzes – Anšlava Eglīša, Veronikas Strēlertes, Ērika Ādamsona, Andreja Eglīša, Knuta Lesiņa, Zinaīdas Lazdas, Viļa Cedriņa un citu viņu laikabiedru – sarakstītais šobrīd pieder labākajam, kas mūsu rakstniecībā jel kad tapis. Knuta Lesiņa sarīkojumā Rakstniecības un mūzikas muzeja zālē sastapu daudzus pazīstamus cilvēkus – Pasaules Brīvo Latviešu Apvienības (PBLA) 2009. gada Tautas balvas laureāti Lalitu Muižnieces kundzi, literatūrzinātnieci Līviju Volkovas kundzi, Knuta Lesiņa piemiņas saglabātāju Rūtu Antona kundzi u.c., un zinu, ka mēs visi šo sarīkojumu apmeklējām tikai Knuta Lesiņa un viņa aizraujošo prozas darbu dēļ. Šo gaišo un sirsnīgā atmiņā palikušo sarīkojumu nodēvēt par „noslēgtai šauras nozares pārstāvju kopienai veltītu, sev vien izprotamu rituālu” un par „personīgu atmiņu pēcpusdienas šifrēto zīmju mutuļiem” var tikai īsteni diletanti latviešu rakstniecības jautājumos.
Ar patiesu cieņu –
Jānis Andersons,
PBLA pārstāvniecības vadītājs Latvijā
2010-05-03
Labdien!
21. aprīlī man bija izdevība būt Rakstniecības un mūzikas muzejā, kad norita saruna par Knutu Lesiņu gan vispārīgā, gan humoristiskā kontekstā. Tā bija ļoti rosinoša. Līdzīgi skatījumi kā trimdas tā Latvijas rakstnieku dzīvē būtu ļoti vēlami, īpaši, izmantojot unikālos vēstuļu materiālus. Neizprotu muzeja vadītājas atvainošanos par it kā neizdevušos pasākumu. Man tas likās ļoti interesants!
Ar cieņu,
Velga Kince,
Misiņa bibliotēkas galvenā bibliotekāre
2010-04-29
Neizprotu, par ko 21. aprīļa sarīkojuma sakarā apmeklētājiem atvainojas muzeja direktore Knoka.
Esmu vairākkārt apmeklējusi šī cikla sarīkojumus un ne reizi neesmu vīlusies. Tieši tas, ka šie pasākumi ir tik dažādi (gan diskusijas par sabiedrībā aktuālām tēmām, gan muzeja krājuma materiālu izpētē, meklējumos un atradumos sakņota iepazīšanās ar publiski mazāk zināmu mūziķu un literātu dzīvesstāstiem un radošo darbību) dara šo ciklu interesantu apmeklētājiem.
Savukārt es biju pārsteigta, 21. aprīļa rītā izdzirdot pa radio sarīkojuma pieteikumu. Biju iepriekš informēta, ka pasākums būs veltīts Knutam Lesiņam. Tā kā par viņu zināju maz (pateicoties padomju iekārtai), gribējās iegūt vairāk informācijas par šo ’’vairākumam nosacīti aktuālo” personību. Man gribas pateikties Maijai Kalniņai par pārdomātu, krājuma materiālu izpētē un demonstrējumos balstītu sarīkojumu, kurā tika dots vārds arī ar muzeju nesaistītiem cilvēkiem. Vienmēr esmu apbrīnojusi Maijas Kalniņas prasmi kontaktēties ar trimdas literātiem, iegūt muzeja krājumam viņu arhīvus, apstrādāt tos un pētīt, tā veidojot vienotu latviešu literatūras vēsturi. Jā, izklausās vecmodīgi, taču tā ir katra muzeja pamatmisija. Tas, kā mēs nesam šīs vērtības tautā, var būt ļoti atšķirīgi. Maija Kalniņa nekad nebūs šovmene, bet kur teikts, ka visi ilgojas pēc šova?
Jā, varētu būt arī atraktīvs sarīkojums par humoru latviešu literatūrā un sadzīvē, taču to varētu sekmīgi vadīt kāds cits muzeja darbinieks. Kas attiecas uz literatūru, nezinu, kā viņš iztiktu bez ’’reiz kādreiz uzrakstītu vārdu vēlreizējas publiskas atkārtošanas’’?
Ar cieņu – Zinta Pencele
Līvija Volkova
28. 04. 2010.
Muzeja direktore Knoka velti mokās pašpārmetumos par 21. aprīļa sarīkojumu. Padomju varas noklusētā rakstnieka – latviešu modernās noveles savdabīgā veidotāja un plaša diapazona kultūras darbinieka Knuta Lesiņa „gaismā vilkšana” ir tikai un vienīgi apsveicama iniciatīva.
Kaut arī visapkārt tiešām triumfē diletantisms un šovu ideoloģija, nedomāju,ka mūsu tautas garīgais potenciāls būtu tik absolūti bezcerīgs, lai tos, kurus vēl tomēr saista latviešu literatūras vērtības, kuri grib tuvāk iepazīt rakstnieku personības un dziļāk izprast viņu daiļrades būtību un nianses, uzskatītu par „noslēgtas šauras nozares pārstāvju kopienu”.
Institūcija, kas spēj un kuras pienākumos ietilpst interesentiem piedāvāt šādas iespējas, ir tieši muzejs ar savu ārkārtīgi plašo materiālu krājumu, ar pieredzes bagātajiem, erudītajiem darbiniekiem, kuri prot muzejiskos materiālus pasniegt tā, lai it kā mēmie rokraksti, fotoattēli, mākslas darbi, memoriālie priekšmeti sāktu runāt. Iespējams, ka tiem darbiniekiem, kas vēl nav spējuši līdz dziļumiem izjust muzeja specifiku, tas rada kādas barjeras. Bet konkrētajā sarīkojumā Maijai Kalniņai ar atlasīto materiālu un saviem komentāriem lieliski izdevās atdzīvināt Tīdemaņa gleznoto Lesiņa ģīmetni, kā arī krājumā glabātos, līdz šim klusējošos fotoattēlus. Un muzeja apmeklētājs nav tik muļķis, viņš šādus „rituālus” un „zīmes” (kā Knoka tos nosauc) tik tiešām ir spējīgs saprast. Tieši tā jau ir muzeja savdabīgā pievilcība!
Jāuzsver, ka ne tikai šis, bet visi Maijas Kalniņas veidotie trimdas rakstnieku sarīkojumi balstīti uz nopietnu attiecīgās personības izpēti. To nodrošina gan viņas literatūrteorētiskās zināšanas, gan – un tas šāda muzejiska sarīkojuma veiksmei ir īpaši svarīgi – krājumā esošā trimdas rakstniecības materiāla pilnīga pārzināšana. Viņa taču pati to ir vākusi, kārtojusi un vienlaikus veidojusi ciešus kontaktus ar attiecīgajiem cilvēkiem.
21. aprīļa sarīkojums bija labi strukturēts (es nerunāju par dīvaino piekabinājumu, es gāju satikt Knutu Lesiņu). Līdzās tīri muzejiskajai daļai Dr. Benita Smilktiņa deva koncentrētu, kontekstos balstītu ieskatu Lesiņa literārajā darbībā, bet Haralda Ulmaņa priekšnesumā guvām priekšstatu par rakstnieka humorista āderi. Ņemot vērā ierobežoto iespēju piekļūt K. Lesiņa grāmatām, pietrūka kaut neliels kādas noveles fragments, kas liecinātu par viņa stilu.
Tāpat manuprāt netika izmantota iespēja pievērst publikas lielāku uzmanību unikālajam materiālu kopojumam „Knuts Lesiņš – mūziķis un literāts” (2008). Papildus interesi varēja rosināt tas, ka klāt bija šajā grāmatā ar īpašu pateicību pieminētā Lesiņa literārā materiāla mantiniece Ruta Antons, un tas viņas stāstījumam būtu piešķīris dziļāku saturu.
Nobeigumā piebilde par savu neizpratni. Rakstniecības muzeja vadītājas formulētie „rakstnieku.. kādreiz uzrakstītie vārdi” taču nav nekas cits kā viņu stāsti, noveles, romāni, lugas, dzeja. Bet uz šo daiļdarbu popularizēšanu („vēlreizēja publiska atkārtošana”) Knoka norāda kā uz pētnieku ierobežotības pazīmi.
Grūti iedomāties, kāda izskatītos sabiedrība, kura savā vairumā aiz bailēm justies intelektuāli apgrūtināta, bēgtu no šādas „uzrakstītu vārdu atkārtošanas” grāmatās, teātru uzvedumos, literāros sarīkojumos un visādās citādās kultūras dzīves izpausmēs.
Kristīne Golubeva
I
17. martā piedalījos Rakstniecības un mūzikas muzejā (Rīga, Pils laukums 2) rīkotajā diskusijā Gājputni vai žurkas? Pasākums bija iecerēts kā saruna par izceļošanas trakumu, kas pārņēmis lielu daļu Latvijas sabiedrības un man bija ļoti patīkams pārsteigums, ka šī diskusija bija ļoti konstruktīva, ar daudz jaunu informāciju un rosināja domāt un paskatīties uz lietām no dažādiem viedokļiem.
Kā pirmā uzstājās Janīna Kursīte. Viņa stāstīja par to, ka kopā ar studentiem apmeklēja latviešu ciemus Krievijā. Vienā no ciemiem joprojām ir saglabājusies latgaliešu valodas 19. ss. nogales izloksne. Janīna izstāstīja vienu jocīgu atgadījumu, ka, esot tajā ciemā un ejot pa ceļu satiekot vietējos iedzīvotājus, viņi latgaliešu valodā viņus sveicināja: “Loba dīna!”, bet neviens viņiem atbildēja un jocīgi skatījās, lija lietus. Izrādījās, ka šādu uzrunu viņi nezina, ka visi vietējie sveicinās, sakot: “Vasals!” Secinājums, ka 19. gs. beigās latgaliešu sarunvalodā uzruna “Loba dīna” nemaz neeksistēja, tādēļ vietējie lietainajā dienā tik jocīgi uz viņiem skatījās. Pētījumi parādīja, ka visātrāk identitāti pazaudēja tie latvieši, kas apmetās lielceļu tuvumā, kur bija vislielākā kustība. Otrs ļoti interesants stāsts bija par to, ka Krievijā, kur latvieši un igauņi apmetās vienā vietā uz dzīvi, latvieši ir asimilējuši igauņus, visi runā tikai latviešu valodā, kas, manuprāt, latviešiem, ir ļoti neraksturīgi. Var prognozēt un secināt, ka izbraucot no Latvijas un dzīvojot svešā vidē, latviešu valoda iekonservējas. Diemžēl jāsecina par Krievijas latviešu ciemiem, ka tie izmirst.
Savu stāstu par Latviju stāstīja arī Austrālijā dzimusī Marianna Auliciema. Viņas vecvecāki no Latvijas izbrauca 2. pasaules kara laikā un devās uz Austrāliju. Viņu patriotiskā audzināšana ļoti ietekmēja arī bērnus un mazbērnus. Marianna apmeklēja latviešu skolu, piedalījās pasākumos. Latvijai atgūstot neatkarību, lēmums par atgriešanos netika pieņemts uzreiz un tā pēkšņi. Tas notika pamazām, vairākas reizes apciemojot Latviju, iesaistoties projektos un tad jau arī sekoja pārcelšanās uz Latviju. Pašreiz Marianna vāc materiālus, risina sarunas ar Liepājas domi, lai tur izveidotu muzeju Latvieši pasaulē, kur tiktu saglabātas liecības par aizbraucējiem no Latvijas. Latvieši savu valsti kādreiz ir ļoti godājuši, jo 1947. gadā augstākā padome pat izdeva īpašu rakstu par to, kā jāizturas latviešu trimdiniekiem. Mums bija iespēja ieskatīties šī raksta kopijā, kur sarkaniem burtiem bija izcelts, ka “latvieši savu valsti tur lielā godā un vienmēr un visur izrāda savu atbalstu. var mīlēt arī citas tautas, bet latvieši ir jāgodā pāri visam utt.” Arī mums vajadzētu ņemt piemēru un audzināt sevī šo latviskumu.
Par to, kā latvieši jūtas aizbraucot pasaulē un jo sevišķi Īrijā, dalījās kino producente Laima Freimane (korp! Gundega filistre). Viņa runāja par cilvēkiem, kuri ir apņēmīgi, kuri mēģina risināt savas ekonomiskās problēmas. Laima uzskata, ka labāk, lai latvietis brauc strādāt un pelna naudu, nevis viss ciems kopīgi nodzeras. Īrija arī ir piedzīvojusi lielo izbraukšanu, tādēļ, iespējams, Īrijā tik iecietīgi izturas pret iebraucējiem. Īrījā, iespējams, tagad rodas arī atgriezeniskā saite, jo īri, kuri visā pasaulē ir uzsākuši savu uzņēmējdarbību, pašreiz materiāli spēj iesaistīties Īrijas projektos un palīdzēt. Iespējams, arī Latvijā kādreiz tā varētu būt. Laima stāstīja, ka Īrijā darbojas latviešu centri, kur tiek saglabātas latviešu tradīcijas, cilvēki sāk spēcīgāk apzināties savu identitāti un piederību Latvijai, kuru Latvijā nemaz nekopa un nesekoja līdzi.
Nebiju domājusi, ka filmu cikls par Īriju SIB Īrija, nozīmē Savas Izvēles Brīvība – Īrija. tas liek aizdomāties.
Pēc Laimas viens no klausītājiem piecēlās un ļoti emocionāli runāja par Īriju, kur dzīvo viņa dēls, kuram tur jau ir ģimene. Viņš uzskatīja – ja viņa dēls savus bērnus jau palaidīs mācīties Īrijas skolās, tad viņi Latvijā vairs neatgriezīsies. Vīrietis bija ļoti emocionāls, bet viņa stāstījums parādīja emociju gammu, kāda ir tiem cilvēkiem, kuru tuvinieki ir aizbraukuši bez cerības atgriezties.
Par tuvinieku aizbraukšanu vēstīja arī Austris Celms. Viņa dēls, mācoties vidusskolā, jau bija izlēmis, ka dosies pasauli apskatīties un pēc 12. klases to arī izdarīja. Kopā ar draugu viņi devās uz Austrāliju. Pirmais šoks abiem jauniešiem bija par to, ka ne viss ir tā, kā rakstīts internetā. Papildus izrādījās, ka arī pašiem ir jāpieņem lēmumi un jādomā par izdzīvošanu. Austrālijā viņi pavadīja mēnesi un tad devās uz Jaunzēlandi, kur ir jauniešu programmas, lai varētu dzīvot un strādāt. Tur viņš strādā vīnogu laukā. Kā stāstīja Austris, tad viņa dēls tur brauc gan ar traktoru, gan arī dara citus lauku darbus, kurus Latvijā viņš nekad nedarītu. Dēls domā arī par atgriešanos Latvijā, bet šeit būs grūtības ar iejušanos vidē, kur cilvēki ir daudz drūmāki un traktoristu darbs ir pats zemākais. Tādēļ pagaidām tas tikai ir jautājums par atgriešanos.
Kā pēdējais runāja ārsts Sabri Abdul Massih, kurš pirms vairāk nekā 15 gadiem ir ieradies Latvijā. Viņš savu redzējumu par Latviju sāka ar to, ka arī viņš pagājušajā gadā gribēja doties projām, bet tad pie viņa ieradās brālis, kurš par Latviju bija tik lielā sajūsmā, ka tas lika Sabri aizdomāties, saprast, cik daudz viņam ir un cik skaistā zemē viņš dzīvo, un palikt Latvijā. Arī Sabrī sāp tas, kas pašreiz notiek un viņš negribētu arī otro reizi pazaudēt savu dzimteni.
Ar Sabrī stāstījumu ir jāliek punkts, bet šī diskusija un šis pasākums man lika domāt par to, vai tiešām Latvieši ir mājās sēdētāji vai arī ceļotāji? Cik daudzi no aizbraucējiem atgriezīsies un kas man liktu atstāt Latviju. Vai es aizbraucot saglabātu savu latviskumu, piedalītos latviešu organizētajās aktivitātēs. Jautājums par to, kuri no viņiem ir gājputni, kuri pēc ziemas atgriezīsies, un kuri no viņiem ir žurkas, kuras bēg no grimstošā kuģa, ir ļoti atklāts jautājums. Atbilde jāmeklē katram pašam un nav pareizās vai nepareizās atbildes, ir tikai iekšējā pārliecība.
Katrā ziņā gribu ieteikt visiem padomāt un turpmāk aktīvāk piedalīties šāda veida pasākumos, jo šajā pasākumā no 30 cilvēkiem tikai kādi 6 bija jaunāki par 30 gadiem. Diskusijas nemaina situāciju, bet tās rosina domāt, meklēt risinājumus, uzzināt jaunu informāciju un tad jau arī sameklēt risinājumus un rīkoties.
II
Un atkal jau es biju uz Rakstniecības un mūzikas muzeja organizēto sarunu par latviskām vērtībām Es zinu, ka kādreiz man dārziņš būs. Sarunas centrā bija zeme kā vērtība, ko tā nozīmē latviešiem.
Pasākumā piedalījās Aija Priedīte, deputāte Anna Seile, rakstnieki – Māra Svīre (Limuzīns Jāņu nakts krāsā autore) un Vladimirs Kaijaks (romāna Likteņa līdumnieki autors).
Saruna sākās ar Filozofijas un socioloģijas institūta speciālistes Dagmāras Beitneres pārdomām par to, kā ir vērtējama paaudžu paaudzēs vērojamā latviešu pieķeršanās zemei. Dagmāra uzskata, ka latviešiem ir hiberbolizēta attieksme pret zemi, kas izriet no literatūras darbiem un valsts un iedzīvotāju attieksmes un darbiem.
Turpinājumā deputāte Anna Seile atcerējās kā Augstākajā padomē un tad jau arī Saeimā tika izlemts jautājums par zemes atdošanu zemes īpašniekiem. Viņa norādīja, ka arī tad domas dalījās, vai latviešiem ir jāatdod zeme, kādā veidā tas ir jādara un cik daudz tas ir jādara. A. Seile izteica lielu nožēlu, ka tagad latviešu zemi izpērk ārzemnieki un diemžēl arī zemes dienests nespēj sniegt precīzu informāciju par zemes piederību latviešiem un ārzemniekiem. A. Seile pauda viedokli, ka viņi tomēr izdarīja pareizi, zemi atdodami īpašniekiem un tad jau tā ir īpašnieku atbildība par to, kas notiek tālāk ar viņu zemi.
Māra Svīre savā uzrunā bija ļoti emocionāla. M. Svīre teica, ka latvieši ir divkosīga tauta. No vienas puses, latvieši grib zemi, cīnās par to, mēģina dažādos veidos iegūt savā īpašumā – apprecoties ar bagātāku, pērkot utt. – bet tad to pārdot un pēc pārdošanas dodas pie Saeimas un izsaka pretenzijas par to, ka nav zemes, nav līdzekļu utt. Ja agrāk ģimenē zeme palika vecākajam no dēliem, lai varētu turpināt zemes kopšanu un ģimenē bija gan tēvs, gan vectēvs, kuri ar savu pieredzi varēja dalīties un mācīt jaunos, tad mūsdienās diemžēl vecāka gadagājuma cilvēki var mācīt tikai sirdsgudrību, jo mūsdienās nepieciešamās datorprasmes un apsaimniekošanas mācību var iemācīties augstskolās un šauri specializētās skolās. M. Svīre noslēgumā teica, ka ikviens latvietis tomēr grib to savu zemes stūrīti un it sevišķi tas izpaužas, kad cilvēkam pienāk 50 gadu vecums, tad tā vien gribas ielikt rokas zemē.
Vladimirs Kaijaks izstāstīja, kā radās viņa romāna Likteņa līdumnieki varoņi un to likteņi. Bērnībā viņa vecāku mājas bija netālu no kapsētas, kur tēvs strādāja par sargu. Un visi romānā likteņi ir patiesi, tikai salikti kā mozaīka no daudziem gabaliņiem. Kaijaks teica, ka daudzos gadījumos diemžēl ir jārunā par to, ka tēvu mājas un zeme bērniem nav vajadzīga, viņiem jau ir cita dzīve un citas intereses. Kaijaks dalījās ar to, kā viņi savā īpašumā ieguva māju – viņi meklēja diezgan ilgi, līdz atrada māju, kur īpašnieki nevēlējās atgriezties, jo savas darba un dzīves gaitas bija uzsākuši citos pagastos un vecāku māja palika tukša.
Par projektu Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes stāstīja projektā iesaistītā Aija Priedīte. Projekta mērķis ir izpētīt latviešu attieksmi pret zemi, savstarpējo sadarbību. Aijas Priedītes uzdevums ir izpētīt latviešu literatūras darbus un atrast vēsturiskās liecības par to, kā tad latviešiem veidojās attieksme pret zemi un kā tika risināti zemes iegūšanas un apstrādes jautājumi.
Katram savs zemes stūrītis? Latviešiem ir vairāki romāni, kuros ļoti spilgti tiek aprakstīti zemes jautājumi brāļu Kaudzīšu Mērnieku laiki, Andreja Upīša Zaļā zeme, Edvarta Virzas Straumēni, Alfrēda Dziļuma Saplēstā krūze. Katrā no grāmatām mēs varam izsekot cilvēku un zemes attiecībām, cik dažādas tās ir, bet visam cauri iet mīlestība pret zemi, cieņa pret darbu un dabu.
Kādas ir manas attiecības pret zemi? Pašreiz man ir jāpateicas Rīgai par darbu un maizi, bet sirds tomēr tiecas uz laukiem, uz mājām, kur ieguldīts darbs un dvēsele, kur viss ir veidots pašu rokām. Un katru pavasari, ieliekot rokas zemē, pasaule mainās, pavasaris tajā brīdī tiešām ir atnācis.
Savu stāstījumu gribu pabeigt ar citātu no Edvarta Virzas Straumēniem – „Ja cilvēks apmetas kādā zemes stūrī uz dzīvi, viņš papildinādams zemes auglību, papildinās arī pats. Tāpat kā nazim ir vajadzīga galoda, pret kuru trinot tas paliek ass, tā arī cilvēku gars asinās pret zemes lietām trinoties… Ikviena māja nav mūra akmens vai koka mākslīgs kopojums, tā pārvēršas Dieva patversmē un tikai no tās viņš iet uz baznīcu.”
P.s. Kā ir ar Jūsu zemi un mājām?
