Komentāri

Arno: Nu tā, drusku sanāca greizi, nejauši palaidu atbildi, pirms izlaboj...
Arno: Šis ir tiešām nopietns jautājums. Godīga atbilde nav vienkārša....
Arno: Paldies par jautājumu! Palika daudz ārā. Tas ir dabiski. Dzīve ir ...
Olafs Rozītis: Vai, strādājot pie šī romāna, autoram bija svarīgi dekonstruēt ...
Riekstiņš: Gribēju pateikt paldies autoram par lasāmvielu un pajautāt, vai bij...
daina: Labdien! Konferences apmeklējumam nav jāpiesakās, taču nokļū...
Maija: Labdien! Kur var pieteikties konfrences apmeklējumam un vai nokļūš...
samanta: Man ir 15 gadi. šogad, ārpus klases lasīšanā, mums uzdeva izlaīt...
Olafs Rozītis: Ja "Apziņu" pieliktu muzejā pie sienas, vai tā būtu māksla?...
Anna Auziņa: Paldies par jautājumu! Es neteicu, ka darbošanās literatūrzinātn...
Jānis: Anna, sirsnīgs paldies par grāmatu! Intervijā Jūs, šķiet, runā...
Rihards Bargais: Pienāca viens brīdis, kad dzejā man neiepatikās abstrakcijas un tr...
Olafs Rozītis: Kas prozā bija tas būtiskākais, kas Jūs tai pievērsa? Vai arī J...
Rihards Bargais: Paldies par jautājumu, Labiekārtotāj. Jā, daļa teksta pirmoreiz p...
Labiekārtotājs: Paldies par labi pavadītu laiku! Vēlos pajautāt, cik lielā mērā...
Ivars Logins: Atkal eksperte kļūdās - latgalieši 1917.gada kongresā neprasīja ...
Rihards Bargais: Oh, Saulceri, paldies par jautājumu, bet reliģisko tēmu esmu nolēm...
Saulceris Vītiņš: Paldies autoram par saistošo lasāmvielu! Mani interesē - kas tie...
Žubīte: Ieinteresējāt par topošo 2. grāmatu! Vai tajā varētu tēlaini at...
Jānis Tomašs: Marija grāmatas galvenais varonis cieš no mīlestības radītajām s...

Rakstu arhīvs





Partneri













Muzeja vēsture

Atskatoties vēsturē, Rakstniecības un mūzikas muzejam pārmaiņu netrūkst – nosaukuma maiņas un reorganizācijas piedzīvotas ne reizi vien jau kopš 1925. gada. RMM piedāvā ieskatu muzeja pirmsākumos.

No kauliem līdz Rakstniecības muzejam

Jānis Greste 20. gs. sākumā Valmierā. RTMM 119545
Jānis Greste 20. gs. sākumā Valmierā. RTMM 119545

“Es esmu pamatīgi ķerts – bez cerībām uz labošanos. Mani sauc – tā indīgi – par lupatlasi. Drusku kulturālāk būtu – kolekcionārs. Es sāku ar papirosu kastītēm, tad pārgāju uz kauliem, vienalga kādiem, ka tik kauls.[...] Pa starpai vācu kopā visu, kas attiecas uz rakstniecību, sevišķi rokrakstus. Tā tapa Rakstniecības muzejs,” raksta Jānis Greste, kas, zīmējot RMM ciltskoku, uzskatāms par muzeja tēvu. Rakstniecības muzejs radies uz dabas zinātņu muzeja bāzes, un tā pamatlicējs Jānis Greste (1876 – 1951) ir dabas zinātnieks, ģeologs, ķīmiķis un aizrautīgs pedagogs un organizators. Grestem padodas arī raiti lasāmas apceres humoristiskā intonācijā par personīgajiem piedzīvojumiem un attiecībām ar sava laika kultūras personībām – Līvijas Volkovas sakārtojumā lasāmas grāmatās Kā dzeņa vēders (1977) un Krist un celties (1990) kā arī nepublicētajos materiāli RMM kolekciju krātuvē.

Greste atzīst, ka visu mūžu nav spējis atteikties no vākšanas indeves – ar ko saskāries, no tā arī vācis pa gabaliņam vien un izmantojis pedagoģiskos nolūkos. Pat strādājot morgā. Smēķētāja plaušas, dzērāja aknas – skolēniem par biedinājumu. Rakstnieku rokraksti, darba procesa piederumi un piemiņas lietas – lai caur priekšmetisko reālāk uztvertu viņu rakstīto.

No 1907. līdz 1910. gadam strādājot Martas ielas Tirdzniecības skolā, Greste liek pamatus vēlākajam Skolu muzejam, nodibina Muzejnieku biedrību un kļūst par tās pirmo priekšnieku. No 1922. gada strādājot par skolotāju Jelgavas 2. ģimnāzijā un Valsts Centrālajā pedagoģiskajā institūtā Jelgavā, izveido ar mācību līdzekļiem bagātus ķīmijas un dabaszinātņu kabinetus, kas kļūst par skolas muzejiem; pie Latvijas Skolotāju savienības nodibina Pedagoģijas muzeju, no kura 1925. gadā tiek atdalīts Rakstniecības muzejs (Dzirnavu ielā 12/14) – tagadējā Rakstniecības un mūzikas muzeja pirmsākums. Rakstniecības muzeju Greste iesāk ar Rūdolfam Blaumanim veltītu ekspozīciju, kurā ir piecsimt četrdesmit vienības. Muzeja dēļ Greste vismaz divas reizes nedēļā brauc no Jelgavas uz Rīgu un, ja var ticēt viņa aprēķiniem, ceļā veicis tik lielu attālumu kā divreiz apkārt zemeslodei.

Greste aktīvi uzrunā dzīvos latviešu literatūras klasiķus un mūžībā aizgājušo tuviniekus, lūdzot Rakstnieku stūrītim atvēlēt dažādas lietas, kas bijušas to lietošanā un pat sola pagādāt jaunus spalvaskātus, zīmuļus, neaprakstītu papīru. Grestes taktika izrādās auglīga – 1925. gada beigās jau savākts muzeja materiāls vairākos tūkstošos inventāra vienību.

No 1927. līdz 1935. gadam Rakstniecības muzejs atrodas Mednieku ielā 7, un tiek izvērsts plašumā – tajā reprezentēti Rūdolfs Blaumanis, Rainis, Aspazija, Matīss Kaudzīte, Anna Brigadere, komponists Emīls Dārziņš, Kārlis Skalbe, Jēkabs Janševskis un citi.

 

Rūdolfa Blaumaņa portrets ar veltījumu: "J. Grestem kā ļoti mīļam darba biedram - Purva malā bijušais grāvracis – R.Bl. Ptbgā 15. febr. 1903." Foto: Zonvalds (Sohnwald), Rīga. RTMM 3451
Rūdolfa Blaumaņa portrets ar veltījumu: “J. Grestem kā ļoti mīļam darba biedram – Purva malā bijušais grāvracis – R.Bl. Ptbgā 15. febr. 1903.” Foto: Zonvalds (Sohnwald), Rīga. RTMM 3451

Greste  - kustīgākais Blaumaņa glābšanas komitejas biedrs

Grestes un Rūdolfa Blaumaņa attiecību vēsture iesākas 1902. gadā Pēterburgā, kur Blaumanis vada laikraksta Pēterbugas Avīzes literāro pielikumu Purva malā. Toreiz viņš Grestem liekas briesmīgi gudrs, augsts un nepieejams kungs, taču pēc dažām nedēļām, ieraudzījis to „citā kontekstā” – sēžam mazā, piekrautā istabiņā uz galda ar sviesta spainīti līdzās – Greste pārdomā: Blaumanis viņam jau liekas saskarsmē brīnum vienkāršs un sirsnīgs. 1908. gadā Blaumanis smagi saslimst, un Greste kļūst par viņa aprūpnieku, ko atceroties neiztiek arī bez rūgtumiņa: „Mēs bijām Blaumaņa paša izvēlētā „glābšanas komiteja”, trīs: Janis Rozentāls, Anna Brigadere un es. Pirmie divi ne reizi nedabūja Blaumani slimības laikā redzēt. Bij aizņemti. Un ko gan Brigadere arī varētu darīt? Skriet, braukt, meklēt, organizēt? Tā nav meitieša darīšana! Un vēl tāda savārguša, šķidra. Es biju jaunākais un stiprākais, un kustīgākais. Kur toreiz bija Blaumaņa krustdēli? Visi 4 Kārļi? Neredzēju nevienu reizi.”

Greste rūpējas, lai dzejnieka ceļojumam uz sanatoriju tiktu sagādāts viss nepieciešamais un pats pavada viņu līdz Takaharju Somijā. Veselības glābšanas pasākumi ir bez panākumiem. Kad Blaumanis jāizvada pēdējā gaitā, Greste rūpējas gandrīz par visiem darbiem: ģērbšanu, fotografēšanu, apbedīšanu. Greste rūpīgi glabā lietas, kas palikušas no Blaumaņa, un dalās ar skolēniem savās atmiņās, bet 1926. gadā izveido Rakstnieku stūrīti, kur goda vieta ir ierādīta tieši Blaumanim.

Blaumaņa piemiņas stūrīši un dažādi piemiņas pasākumi ir populāri dažādos Latvijas nostūros. Skolās top Blaumaņa lugu iestudējumi, kurus apmeklē arī Greste. RMM kolekciju krātuvē atrodami arī Grestes vākti skolēnu veidotie piemiņas albumi, viens no tiem tapis Madonas pamatskolā 1928. gadā – ar pašu zīmētiem Blaumaņa lugu varoņiem, dekorāciju metiem un skolēnu rakstītām atziņām.

 

Rainis ar oriģinālo rakstāmdēlīti, RTMM 17645
Rainis ar oriģinālo rakstāmdēlīti, RTMM 17645

Greste un Raiņa dēlītis

Rainis ar Aspaziju ir Skolotāju savienības goda biedri, piedalās dažādās tās sanākšanās, saiknes stiprina arī Raiņa ieņemtais izglītības ministra postenis, tādēļ nav brīnums, ka abi dzejnieki labprāt nodod savienības aktīvistiem savus manuskriptus, vēstules un citus materiālus. Rakstniecības muzejā tiek atklāts Raiņa stūrītis, un Durbes pilī, ko Rainis novēlējis Skolotāju savienībai, 1929. gada 28. septembrī – tikai 16 dienas pēc Raiņa nāves – tiek atklāts Raiņa muzejs. Darbs pie tā iekārtošanas aizsācies jau gada sākumā, vēl pašam dzejniekam aktīvi līdzdarbojoties.

1926. gada 13. maijā Rainis dienasgrāmatā raksta par Grestes apciemojumu: “Atnāk P. Kūla [Latvijas Skolotāju savienības valdes priekšsēdētājs] un Greste, jauns, kluss, sajūsmināts. Pierāda, ka vajag skolniekiem rādīt arī ārējo sacerēšanas procesu, tas interesējot un radot pietāti un cienību pret rakstniekiem…”

Lai skolēnus pietuvinātu Raiņa ģēnijam, Greste cita starpā noskatījis rakstnieka rakstāmdēlīti – kādas nodilušas pasta sūtījumu kastes finiera vāciņu, kas Rainim kā paliktnis ir neaizstājams radošajā procesā: “Jūs nevarat iedomāties, ko nozīmē bērniem tāda uzskatāma, konkrēta lieta. Raiņa nodilušais rakstamdēlītis tiem ir garīga laipa uz Uguns un nakts autoru.” Rainis nevēlas šķirties no sava ierastā un ērtā dēlīša, tomēr piekāpjas, kad Greste apsola to aizstāt ar citu – gludāku, ērtāku, speciāli Rainim gatavotu. Raiņa īstais dēlītis nonāk Skolotāju muzeja īpašumā, vēlāk Raiņa muzejā Durbē, tagad – Majoros. Bet surogātdēlītis, ko darinājis Greste vai kāds viņa skolēns, glabājas RMM kolekciju krātuvē.

Jaunatklātā Raiņa piemiņas istaba Durbes muzejā 1929. gada rudenī. Neilgi pēc dzejnieka nāves lozungs jau vēstī: „Rainis vēl dzīvo.” RTMM 139177
Jaunatklātā Raiņa piemiņas istaba Durbes muzejā 1929. gada rudenī. Neilgi pēc dzejnieka nāves lozungs jau vēstī: „Rainis vēl dzīvo.” RTMM 139177

 

Emīls Dārziņš ap 1906. gadu. RTMM 160944
Emīls Dārziņš ap 1906. gadu. RTMM 160944

Hrestomātiskas mātes sēras – mūzikas kolekcijas pirmsākums

Komponista Emīla Dārziņa (1875 – 1910) nāves apstākļi zem vilciena riteņiem netālu no Zasulauka stacijas līdz mūsu dienām nav līdz galam skaidri – pašnāvība vai nelaimes gadījums? Par šo jautājumu diskutējuši komponista laika biedri, pašnāvības teorijas pretiniekiem norādot, ka pret to liecina Dārziņa reliģiozitāte un, neraugoties uz nervu kaitēm, vienmēr ārēji mierīgā izturēšanās. Arī Jānis Greste, kaut komponistu saticis vairakkārt, Dārziņu atceras tikai no distances – teju kā parādību pieminekļa monolītumā: „Es gribētu atcerēties kādu Dārziņa vārdu. Nevaru nevienu atcerēties, kaut gan Dārziņu esmu saticis reizes 10. Nekustīgu, kā sasalušu, mēmu – tādu es redzu vai nu stāvam, vai sēžam. Liela, gara figūra, platām krūtīm, drusku atgāzies, kad sēdēja krēslā, stāvot taisns kā svece – tas nebij dzīvs cilvēks, bet akmenī kalts tēls vai arī vaska figūra, sārta, veselīga izskata. Figūra tāda kārtīga miesnieka zeļļa.”

Komponista Emīla Dārziņa mātes Marijas dziļās sēras par dēla traģisko nāvi padarījušas viņu par mātes – cietējas arhetipu Latvijas kultūras vēsturē. Viļa Rīdzenieka Dārziņa mātes portrets, pazīstams ar nosaukumu Māte (1920), 1928. gadā starptautiskā fotoizstādē Vimbldonā ieguvis Grand Prix un ir latviešu fotomākslas zelta fonda materiāls.

Marija Dārziņa ar Emīla dēlu Volfgangu 1927. gadā. K. Iltnera foto. RTMM 20557
Marija Dārziņa ar Emīla dēlu Volfgangu 1927. gadā. K. Iltnera foto. RTMM 20557

Marija Dārziņa divdesmit gadus pēc dēla nāves Latvijas Skolotāju savienības muzejam nodod saglabātās dēla piemiņas lietas. Viņas rakstīto aktu ar nododamo priekšmetu sarakstu, kas datēts ar 1930. gada 22. oktobri, var uzskatīt par RMM mūzikas kolekciju sākumu. Sarakstā atrodamie priekšmeti ir Emīla Dārziņa dzīves un nāves liecinieki, taču to atlase un veids, kā par tiem rakstīts, iezīmē Dārziņa mātes pēc dēla nāves pieņemto lomu un dzīves saturu. Māte, kas pēc Emīla brāļa Hermaņa pēkšņās nāves 1903. gadā  neliek manīt savas sāpes, līdz mūža galam dzīvo tikai Emīla Dārziņa piemiņas zīmē.

Marija Dārziņa ne tikai glabā visas drēbes, kas komponistam bijušas mugurā nāves brīdī un stipri cietušas, un citus viņa personīgos priekšmetus, bet tos arī lieto. Tādēļ nodoto mantu sarakstā figurē, Marijas vārdiem, „ziemas mantels, kuru gan es esmu par daudz nobrūķējusi.” Arī Dārziņa matu birstīte ir  ļoti „nobrūķēta”. Māte aktā piemin arī lietas, kas muzejam netiek nodotas, piemēram, no komponista nāves brīdī valkātās veļas viņa pašuvusi spilventiņu, ko ņemt līdzi zārkā. Jānis Greste atceras: „Muzejā bija Dārziņa stūrītis. Še katru gadu zināmā dienā atnāca Dārziņa māte un vienatnē pavadīja savu stundu pie dēla mantiņām. Dīvaina māte. Vecuma dienās – varbūt starp piecdesmito un sešdesmito gadu viņa sāka mācīties klavieres spēlēt, lai varētu spēlēt dēla dziesmas. Nezinu otras tādas mātes, kas tik klusi – bez vārdiem būtu tā dievinājusi savu dēlu.”

Marijas Dārziņas sastādīts akts Latvijas Skolotāju savienības muzejam par Emīla Dārziņa piemiņas lietu nodošanu, 1930. gada 22. oktobris. RTMM 15123

Marijas Dārziņas sastādīts akts Latvijas Skolotāju savienības muzejam par Emīla Dārziņa piemiņas lietu nodošanu, 1930. gada 22. oktobris. RTMM 15123Emīla Dārziņa piemiņas lietu saraksts 2. lpp.Emīla Dārziņa piemiņas lietu saraksts 3. lpp.

Komentāri slēgti.