Komentāri

samanta: Man ir 15 gadi. šogad, ārpus klases lasīšanā, mums uzdeva izlaīt...
Olafs Rozītis: Ja "Apziņu" pieliktu muzejā pie sienas, vai tā būtu māksla?...
Anna Auziņa: Paldies par jautājumu! Es neteicu, ka darbošanās literatūrzinātn...
Jānis: Anna, sirsnīgs paldies par grāmatu! Intervijā Jūs, šķiet, runā...
Rihards Bargais: Pienāca viens brīdis, kad dzejā man neiepatikās abstrakcijas un tr...
Olafs Rozītis: Kas prozā bija tas būtiskākais, kas Jūs tai pievērsa? Vai arī J...
Rihards Bargais: Paldies par jautājumu, Labiekārtotāj. Jā, daļa teksta pirmoreiz p...
Labiekārtotājs: Paldies par labi pavadītu laiku! Vēlos pajautāt, cik lielā mērā...
Ivars Logins: Atkal eksperte kļūdās - latgalieši 1917.gada kongresā neprasīja ...
Rihards Bargais: Oh, Saulceri, paldies par jautājumu, bet reliģisko tēmu esmu nolēm...
Saulceris Vītiņš: Paldies autoram par saistošo lasāmvielu! Mani interesē - kas tie...
Žubīte: Ieinteresējāt par topošo 2. grāmatu! Vai tajā varētu tēlaini at...
Jānis Tomašs: Marija grāmatas galvenais varonis cieš no mīlestības radītajām s...
Ance: Ir iespēja skatīties "Degpunktu" vai lasīt Tomaša dzeju. Es izvēl...
Marija: Paldies autoram par interesanto krājumu! Man aizķērās Kārļa Vēr...
Jānis Tomašs: Bērnu literatūrai ir vieglāk, jo viņi skaidri apzinās ka mērķau...
Jānis Tomašs: Ja runājam par otro grāmatu, tad viņa noteikti būs! Kā jau šajā...
Indra: Un kā pašam autoram šķiet - kas ir viņa dzejas mērķauditorija?...
Valters: Valoda, ko es (mēs) pazīstu (pazīstam)"Apsargs šķiro cilvēkus/ s...
Dace Vīgante: Terre, paldies par labajiem vārdiem un novērtējumu. Piekrītu, nosa...

Rakstu arhīvs





Partneri













Par mums runā

Ja Rakstniecības un mūzikas muzeja izstādes vai pasākumi iedvesmojuši Jūs uz rakstu darbiem, sūtiet savas pārdomas uz e-pastu komunikacija@rmm.lv

Jūsu viedoklis ir svarīgs muzeja darbiniekiem un var būt noderīgs tā apmeklētājiem!

10.02.2016. Atsāk sarunas ar iespējamiem Rakstniecības un mūzikas muzeja pārbūves pretendentiem, LSM.lv

17.12.2015. Rakstniecības un mūzikas muzejs iepazīstina ar topošo ekspozīciju Dziesma, “Diena”

10.12.2015. Iepazīstinās ar topošo Rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīciju, LSM.lv

09.10.2015. Mazie dundadznieki iepazīst skaņu un pasaku pasauli, “Talsu Vēstis”

17.05.2015  OTV atskats uz Dzejas un repa sacīkstēm 2015

9.09.2014. Inetas Zelčas Sīmansones intervija ar Līvu Pugoviču „Ikdienas labākai izprašanai”, “Creative Museum”

28.08.2014. Agate vērtē RMM mājas lapas bērnu sadaļu “Spēles ar Zinzinīti”, “Creative Museum”

13.08.2014. „Ekspozīcija „Dziesma” 2016. gada pavasarī iecerēta kā Rakstniecības un mūzikas dāvana LR 100 gadu jubilejā”, “Zemgales Ziņas”

15.05.2014. Recenzija par Dzejas un repa sacīkstēm Tinteszobs.lv

„Latvju Teksti” Nr. 4 (14)/ 2013. Vilnis Vējš „Melnais caurums, kas iesūc”. Par izstādi “Pēdējā izstāde” RMM.

20.06.13. Anna Iltnere “Laikmetīgi izcilāts krājums”. Par izstādi “Pēdējā izstāde” RMM.

19.02.13. Arnis Koroševskis „Sapnim jābūt lielākam par dzīvi. Ārijas Elksnes lietas”. Par diskusiju „Ārijas Elksnes lietas” (07. 02. 13.)

01.02.2013. Arnis Koroševskis „Laikmetiem pāri. Rūdolfam Blaumanim – 18

31.01.13. TV 3 Raidījums „Bez Tabu”. Sižets par pasākumu „Zvaigznītes zvaigznājs” (30. 01. 2013.) no 26. minūtes

20.12.12. Ligita Levinska „Skats uz pasākumu “Diskodzeja 1970…2012” Rakstniecības un mūzikas muzejā”. Par RMM pasākumu „Diskodzeja 1970… 2012” 12. 12. 12.

10.12.12. Arnis Koroševskis „Diskusija: kas ir laba dzeja?”. Par RMM diskusiju „Kas ir laba dzeja?” 26. 09. 2012.

04.12.12. Arnis Koroševskis „Klāva lietas. Par dzejniekam K. Elsbergam veltīto pasākumu Rakstniecības un mūzikas muzejā

27.11.12. Laikraksts „Diena”, Antra Feldmane „Teksts ir jutīgs un skan. Audiopiedzīvojums – Vērdiņa, Gailes, Auziņas, Vigula garo dzejoļu koncerts”. Intervija ar Jāni Ozoliņu par dzejas un mūzikas kompozīciju „Mūsu dienu skaņu celiņš” (29. 11. 2012.)

Rakstniecības un mūzikas muzeja Dzejas sacīkšu žūrijas simpātijas balvas ieguvēja Elīza Lasmane

22. septembrī es piedalījos Rakstniecības un mūzikas muzeja rīkotajās Dzejas sacīkstēs. Biju ārkārtīgi iepriecināta, ka tiek rīkots šāds pasākums, tomēr, nepameta sajūta, ka par nabaga dzejniekiem sabiedrība atceras vien Dzejas mēnesī – septembrī. Tomēr domas, ka cilvēki manī beidzot klausīsies, aizrauta, es ar nedalītu entuziasmu izvēlējos tos dzejoļus, kuri man šķita visneadekvātākie.
Pirmkārt, patīkami pārsteidza žūrijas pārstāvju izvēle – ne jau tāpēc, ka man patīk vīrieši, bet gan tāpēc, ka žūrijas pārstāvji bija profesionāli atbilstošajā nozarē, nevis, piemēram, kā Ļaudonas vidusskolas rīkotajā A. Eglīša jaunrades konkursā, kur esejas vērtē tautā iemīļotais G.Račs. Biju gan gaidījusi mazliet konstruktīvākus komentārus no žūrijas, tomēr publikai nācās samierināties ar kritiku caur puķēm. Iespējams, ka tas tomēr bija nepieciešams, lai topošie dzejnieki nedotos mājās un nemestu kamīnā visu līdz šim uzrakstīto, un latviešu jaunā dzejas scēna turpinātu savu darbošanos.
Nezinu, vai tā bija paredzēts, bet viss pasākums norisinājās ar krietnu humora devu, sākot jau ar pirmās kārtas skatuviskajiem priekšnesumiem, kur radās sajūta, ka pusi dzejnieku ar skubu vajadzētu nosūtīt uz skolas aktiermākslas pulciņu. Pēc pirmās daļas telpu pameta visi, kas nepiedalījās pasākuma radīšanā, vai nebija jauno dzejnieku radinieki. Tomēr tas tikai liecināja par to, ka stiprās ģimenes saites vēl aizvien spēlē lielu lomu sabiedrības ikdienā. Biju sajūsmā.
Otrajā kārtā, kur aktiermākslas spējas varēja izpausties vien intonācijā, tika pievērsta lielāka uzmanība pašai dzejai, kas, godīgi sakot, bija negaidīti klasiska, ņemot vērā, ka pasākumā piedalījās tikai jaunieši. Kamēr vienā ausī mans līdzjutējs čukstēja ‘’Bet kāpēc viss ir par Latviju, klusumu, sāpēm un putniem?’’, es tomēr pamanījos sadzirdēt pāris rindiņas tīri laba materiāla, kas manu skatu uz dzejas nākotni Latvijā vērsa mazliet gaišāku.
Kad pienāca trešā kārta, sapratu, ka tiks pārbaudītas dzejnieku absolūtās improvizēšanas spējas. Zinot dzejnieku nepašpārliecinātību par sevis radīto, šis bija emocionāli sarežģīts uzdevums. Viens pēc otra, jaunie dzejnieki kapitulēja pēc četrām līdz astoņām rindiņām, un tā arī netīrais dzejas tapšanas process nezinātājiem palika miglā tīts. Bet tā jau ir daļa no aroda noslēpuma, vai ne?
Pasākums noslēdzās ar apbalvošanu, cerībām par līdzīgiem pasākumiem nākotnē un aizkustinošu darbošanos ar Microsoft Office Excel. Mazliet komiski zīmīga šķita balva – Velgas Kriles lugu krājums, sak, ziniet, dārgie, varbūt tomēr koncentrējaties uz lugām, varbūt tās kādam vajadzēs. Dalībnieki izskatījās apmierināti, es biju apmierināta, un jau pašā dienas sākumā biju sev neraksturīgi uzjautrināta.
Nobeigumā izsaku cerību, ka šādu jaunajiem dzejniekiem veltītu pasākumu kļūs arvien vairāk,  dalībnieku skaits augs, dzeja spēlēs lielāku lomu Latvijas kultūras dzīvē… Bet šo vēlmi jau pirms manis ir izteikuši neskaitāmi dzejnieki desmitiem gadu garumā, tādēļ šo lakonisko retrospekciju noslēgšu ar uzmundrinošu Nīčes atziņu, ko veltu pasākuma dalībniekiem: ‘’ Ja savā daiļradē neredzi trūkumus – tātad atrodies lejupslīdes stāvoklī.’’

 

Rakstniecības un mūzikas muzeja Dzejas sacīkšu uzvarētāja Anna Grabovska

Jā, tas notika 22. septembrī, Rakstniecības un Mūzikas muzejā, Pils laukumā 2.

Es šeit tiku, šeit pieteicos pateicoties tam, ka mana klases audzinātāja – Ķimsīte – zin, ka es rakstu dzeju (laspasdzeja ). Tā nu viņa man pārsūtīja e-pastu no RMM un es tikai steidzos atbildēt, kad vien bija iespēja. Sākumā man bija bail, jo nekādu atbildi nesaņēmu. Tad atcerējos pārsūtīt e-pastu ar piebildi par atbildes nesaņemšanu.. Tā nu viss noskaidrojās un šodien ar stresaini pārrakstītiem dzejoļiem kladē es devos uz RMM, lai stādītu priekšā citiem jaunajiem dzejniekiem un Šlāpinam, Ozoloņam un Treibergam. Šie trīs tipi bija žūrija, kuriem man izdevās simpatizēt un beigu beigās es biju jaunākās grupas – 12-15 gadu- uzvarētāja un ieguvu publikācijas iespēju iekš satori.lv un meistarklases pie dzejnieces un literatūras skolotājas Ivetas Ratinīkas.

Sākumā man bija bail, jo tuvāk pirmajā kārtā nāca mana uzstāšanas, jo trakāk, taču aizejot priekšā uztraukums pazuda un pat dzejoļus sanāca lasīt ar izteiksmi, kas man pašai bija pārsteigums. Allaž esmu devusi interesentiem lasīt savu dzeju, nevis lasījusi priekšā, jo man allaž ir šķitis, ka no manis jau nekāda izteiksme nesanāk. (Es lasīju ‘Drudzi’, ‘Šovakar’ un ‘Mazo caru’, taču pēc tam man likās, ka man vajadzēja lasīt arī ‘Puišeļu spēli’.)

Un no mūsu vecuma grupas- jau minētā 12-15 – mēs bijām tikai trīs. Visi pārējie no velna duča bija iekš 16-19 vecuma grupas.  Tā nu mēs visi trīs tikām arī uz otro kārtu, kurā pārdroši atļāvos lasīt ‘Gaļu‘, kas beigu beigās Treibergam patika, savukārt Šlāpins izteicās, ka man patīkot spēlēties ar vārdiem, kas vairāk laikam bija tēmēts uz ‘Šokolādes dvešu‘. Vai varbūt ‘Siluetu‘, kā lai es zinu. Šie visi trīs startēja manā otrās kārtas lasījumā.

Trešā kārta, uz kuru, protams, arī tikām mēs visi trīs. Jāsacer turpinājums kādai dzejas rindai. Man tika Brieža ‘Dreb logu rūtīs vitrāžas un altārgleznas trīc’. Savukārt, man tapa turpinājums.

Dreb logu rūtīs vitrāžas un altārgleznas trīc (P. Briedis)
Tur ārā gaudo vilkači un lauks ir kluss un tīrs.
Pie durvīm klauvē mežonis,
Tam sirds un dvēsle svešas.
Un dārd atbalsis tik tālu,
Tik tālu līdz izdziest un nav.
Mežoņa nav un es trūkstos no miega.

Tā nu man sanāca, taču, kad devos runāt, es saputroju savu domu un vārdi neraisījās tā, kā cerēts. Un tomēr es dabūju visvairāk punktus no savas grupas. (:

Par visu pasākumu kopumā- jau minētais stress, pirmā reize publikas priekšā ar saviem darbiem, citu dzejoļi. Interesanti, interesanti, interesanti! Labprāt gribētu ko šādu atkārtot. Varbūt pēc iespējas drīzāk, varbūt arī ne, jo jāpaspēj taču dzejoļi sarakstīt vēl. Es esmu priecīga, ka man bija šāda iespēja un vēl priecīgāka, protams, par savu iegūto vietu. Pārējie dalībnieki un viņu raža  bija interesanta, bet zināmā mērā stress par to, ko nu visi padomās par maniem dzejoļiem, to visu apslāpēja. Jāteic daudziem bija visai depresīvi dzejoļi, bet arī tādus dzīvē vajag, arī tādi vienmēr būs.

Un te nu es laimīgi sēžu.

 

Marta Valeskalne, 18. 05. 12.

Esmu priecīga, ka pusmūžā esmu atklājusi Rakstniecības un mūzikas muzeja pasākumus. Pirmo pamudinošo informāciju atradu Rīgas filiālbibliotēkā ”Kurzeme”- meklēju lasītāju kompāniju. Tagad muzeja  programmai  sekoju internetā.  RMM pasākumi ļauj būt klāt mākslas, mākslinieku rašanās brīdī; ļauj ieskatīties pagātnē, ļauj vērot muzeja darba jauninājumus.

Tā arī valsts valodas dienai un Jura Alunāna jubilejai veltītā konkursa noteikumus centos izprast caur datoru. Gribējās pasākumu atbalstīt, kaut pārliecības trūka. Fragmentāri palasīju iesūtītos bērnu darbus. Uzdevums viņiem nebija vienkāršs, un, aizsteidzoties notikumiem priekšā, gribu teikt, ka pasākumu  Alunāna muzejā Jelgavā pēc gadu desmitiem droši vien atcerēsies kāds valodnieks (-niece) vai rakstnieks kā pamudinājumu, kā savu spēju apliecinājumu, kā  iedvesmas avotu, lai nodarbotos ar valodas un teātra lietām.  Tātad pašreizējie abu muzeju “rūķīši” – esmu pārliecināta, ka jūsu sētā sēkla  dīgs …

Ā. Alunāna muzeja pagalms ar savām  “stacijām”, konkursa  darbiem, fotogrāfi sagaidīja valodas dienas svinētājus. Programmas plašums mani samulsināja – kā paspēt uz visu? Tā nu es “orientējos” – minēju krustvārdu mīklu ar J. Alunāna  radītajiem vārdiem, iepazinos ar latviešu teātra tēva muzeju un priecājos par improvizācijas teātri. ”Sviesta kino” noskatījos mājās datorā. Bērni bija iesaistīti dažādos vēl citos pasākumos, kaut daudzi laureāti no dažādām Latvijas malām nebija ieradušies, ar apbrīnu varēja klausīties pašu mazo autoru lasījumus – raita valoda, jau jūtams vecāku un skolotāju ieguldītais darbs.

Gribu novēlēt RMM ātrāk tikt galā ar remontdarbiem, lai patīkamāka būtu muzeja darbinieku ikdiena un lai muzejs būtu pieejamāks cilvēkiem ar kustību traucējumiem.

 

Konkursa Valodas svinēšana uzvarētāja Ieva Isoda par Valsts valodas dienas svinībām Ādolfa Alunāna muzejā 13. 05. 12.

13. maijā Jelgavā Alunāna muzejā notika valodas svētki un konkursa „Valodas svinēšana”noslēgums. Visi konkursanti personīgi tika uzaicināti piedalīties šajos svētkos.

Muzeja dārzā viesus sagaidīja laipni muzeja darbinieki. Notika svētku atklāšana un visi dalībnieki tika rosināti piedalīties dažādās aktivitātēs – zīmēt, spēlēt orientēšanās spēles, doties ekskursijā pa muzeju, skatīties improvizācijas teātri.

Man ļoti patika, ka pie žoga uz krāsainām lapām bija piestiprināti visi konkursā iesūtītie darbi. Tas bija iespaidīgs skats – redzēt visus darbus vienkopus. Ja es būtu žūrija, es nespētu izlemt, kādu vietu kuram darbam piešķirt, jo visi darbi ir interesanti un ar kaut ko īpaši.

Ļoti jauki bija tas, ka Mākslas darbnīcā tapušie bērnu zīmējumi tika piesprausti pie darbiem. Izveidojās tāda kā grāmata ar ilustrācijām.

Mani pārsteidza improvizācijas teātris. Es nemaz nezināju, kas tas ir. Tagad zinu un man patīk. Cik interesanti, ka ar valodu vien var noorganizēt tik aizraujošas spēles! Es tās noteikti izmantošu – noorganizēšu klasesbiedriem kādā klases pasākumā.

Alunāna muzejs ir skaists, mājīgs un interesants. No ārpuses tas atgādina mazu pasaku namiņu. Man ļoti patika apskatīt Alunāna dzīvojamās istabas un klausīties muzeja darbinieces stāstījumu par tā laika dzīvesveidu. Telpās valda miers un sakārtotība. Es domāju: „Vai kādreiz laiks tik ātri nesteidzās?”

Paldies muzeja darbiniekiem, konkursa rīkotājiem un visiem, kas centās, lai šī svētdiena Alunāna muzejā būtu interesanta un prātā paliekoša. Paldies konkursa sponsoriem par dāvanām. Priecājos par „Skaisto skatu aģentūras” balvu – ģimenes ceļojumu „Piebalga un ūdensrozes”. Mēs noteikti dosimies šajā izbraucienā.

Pasākuma 3 stundas pagāja ļoti ātri, un es nenožēloju, ka veicu tik garu un nogurdinošu ceļu no Ilūkstes, lai piedalītos šajos svētkos. Es taču esmu latviete un lepojos ar savu dzimto latviešu valodu!

Māra Mende, 16. 05. 12.

Māra Mende, iedvesmojoties no informācijas par Mediņu dzimtai veltīto pasākumu Nevaru ciest neaprakstītu nošpapīru  atsūtīja mums vēstuli un atmiņu eseju:

Pagalam grūti apzināties, ka pasākums (tik cerīgs – vienkārši unikāls!) notiks, bet manis tur nebūs…

Savu sāpošo sirdi remdējot, rakstu zīmēs ieliku nelielu atmiņu eseju. To atļaujos Jums nosūtīt.

Lai šovakar viss iecerētais izdodas! Lai valda iedvesma un gara pacēlums!

Ar cieņu –

Māra Mende

Eseju varat lasīt šeit.

Par Jāņa Indāna fotoizstādi Laikabiedri. Septiņpadsmit literātu fotomirkļi

Vilnis Vējš Kā izskatās dzeja?. Foto Kvartāls, 19. 03. 12.

Par pasākumu bērniem un vecākiem Kas tu esi? Rūķītis Nilss Karlsons un tulkotāja Mudīte Treimane 25. 02. 12.

Bebrīši dodas uz muzeju!

Jēkabpils pilsētas bibliotēkas apmeklētāju atsauksmes par ceļojošo izstādi Dzīves pabērni latviešu literatūrā

Apmeklējot izstādi ”Dzīves pabērni latviešu literatūrā” biju pārsteigta par oriģinālo ideju. Paldies tās veidotājiem, kas ļāva vēlreiz atsvaidzināt savas literatūras tēlu spilgtumus un vilkt zināmas paralēles ar šodienas dzīves likteņiem. Tās tēmas, kuras izstādē uzsvērtas, ir aktuālas arī šobrīd. Veiksmi turpmāk!

A. Laiviniece, kultūras darba veterāne

 

Jēkabpils Valsts ģimnāzijas 12.c klasei tas bija vērtīgs literatūras un pieredzes materiāls. Problēma – vai sociālie apstākļi,kuros dzīvojuši šie “dzīves pabērni”, vai raksturs ir noteicošais? Vairāk šādu izstāžu, kas izglīto un liek domāt!

Kristīne Modnika, JVĢ skolotāja

 

Mēs visi esam šīs pasaules dzīves bērni. Jēdziens “pabērns” automātiski liek kādu subjektu nožēlot. Taču uz visas cilvēces fona pabērns varētu būt bagātais mantiski, bet garīgā ziņā parasti šie turīgie mēdz būt pabērni. Nebūsim skaudīgi, bet līdzi jūtoši, tad šķietamais pabērns var iegūt mieru un kļūt pa savam laimīgs.

Andrejs Mihalovskis

 

Par Nostalģijas maratona pasākumu Dzejas autobuss

2011-09-13

Ceļš uz Dzejas dienu „notikumu” propagandas autobusā

9. septembrī Rakstniecības un mūzikas muzeja kinozālē noritēja pēdējais no četriem cikla „Nostalģijas maratons” pasākumiem: „Dzejas autobuss”. Tēmas pieteikums: „Vairāk nekā 30 gadus Rakstnieku savienības Literatūras propagandas birojs nodarbojās ar dzejnieku un prozaiķu publiskā tēla veidošanu.” (citāts no muzeja izplatītās preses relīzes) intriģēja tīri savulaik aktuālu personīgo pētniecisko interešu, proti – rakstnieka tēla veidošana, dēļ.

Steidzoties notikumiem pa priekšu, uzreiz atzīmēšu, ka šis jautājums tā arī palika īsti „neaprunāts”, taču tas nemazina citas pasākuma kvalitātes, jo kur gan teikts, ka pareizi un vislabāk ir tieši tā, kā esam iedomājušies…

Doties nelielā atmiņu izbraukumā ar Literatūras propagandas biroja mikroautobusu Latvija saulainā piektdienas novakarē (starp sēņu un dzērveņu laiku) bija piekritušas dzejnieces Lija Brīdaka un Olga Lisovska.

Lai neieslīgtu grafomāniskā pasākuma satura un plāna aprakstā, pakavēšos tikai pie jautājumiem, kuri lika par šo to padomāt.

Pirmā no pārdomas izraisošajām tēmām – vai lietas tiek sauktas tik drūmos un biedējošos vārdos, lai piešķirtu tām lielāku nozīmīgumu vai arī – slēptos šo vārdu aizsegā? Jo – pēc nosaukuma draudīguma ziņā tālu neatpaliekot no citiem tā laika „birojiem”, uz kuriem no laba prāta neviens negāja, Literatūras propagandas birojs patiesībā izrādījās viena normāla, mūsdienās diviem lieliem burtiem izsakāma nodaļa – PR. Pat vairāk – gandrīz vai uz arodbiedrības statusu pretendējoša labdabīga iestāde, kas papildus tematisko un reprezentācijas pasākumu organizēšanai rūpējās arī par tik prozaiskām lietām kā rakstnieku nodrošināšanu ar mājokļiem un pabalstu piešķiršanu grūtā brīdī. (Lai cik tipisks demokrātijas vērtības pārstāvošs indivīds būdama, tomēr šajā brīdī gribu piekrist dzejnieces Māras Zālītes iepriekšējā vakarā tajā pašā zālē un sakarā teiktajam – likās, ka līdz ar neatkarības atgūšanu kā uz burvju mājienu pazudīs viss sliktais un paliks tikai labais, bet diemžēl ir pazudis arī šis tas noderīgs (tagad atceramies vecos rakstniekus, aktierus u.c. kultūras darbiniekus, par kuru bieži vien neapskaužamajām vecumdienām ik pa laikam nākas lasīt ziņu lapās).

Otrā lieta, ko provocēja apmeklētāja uzdots jautājums, sasaucas ar kādu laiku atpakaļ izskanējušo domu par notikumu un to nozīmīguma saistību ar norises biežumu (toreiz – Dziesmu svētku kontekstā) – tā teikt – kamēr vien ir pieprasījums, vajag tik „laist gaisā”! Vai Dzejas dienas būtu lielāks un gaidītāks Notikums, ja tās netiktu organizētas katru gadu? Iespējams, katram par tādu pavērsienu būtu cits, vairāk vai mazāk pamatots, viedoklis, taču, manuprāt, Dzejas dienu „optimizācija” varētu tikt uzskatīta par mēģinājumu garākā laika periodā piepildīt ar saturu trauku, kas jau labu brīdi šķiet patukšs – ja vien šādas ieceres realizācija neradītu bažas, ka izlaisto gadu laikā jau tā panīkušais dzejas „propagandas” process neizsīks pavisam. Treškārt, „Nostalģijas maratons” (arī iepriekšējie šī cikla pasākumi) lika aizdomāties par it kā mūžam, bet atsevišķos laika posmos – īpaši, aktuālo paaudžu spēju saprasties. Cik gatavi ir viens otram paspert soli pretī „vecie un jaunie” dzejnieki, „vecie un jaunie” pasākumu rīkotāji, „vecie un jaunie” skatītāji… Un, ziniet, vismaz „Dzejas autobusa” vakarā radās sajūta, ka tomēr gudrākais (šajā gadījumā arī vecākais) piekāpjas. Ar cik neviltotu prieku un interesi Olga Lisovska stāstīja, kā pirms pāris dienām abas ar Astrīdi Ivasku uzaicinātas viesoties kādā jauno dzejnieku apvienības rīkotā pasākumā un cik jauki tikušas uzņemtas! Dzejnieces ar acīmredzamām skumjām teiktais, ka jebkurš jaunietis, kurš nāk viņai pretī pa ielu, tikpat labi varētu būt kāds jaunais autors, kuru viņa nepazīst (un diez vai kādreiz apmeklēs kādu no jauniešu „burziņiem”, lai iepazītu), lika vēlreiz pārliekties pāri plaisai paaudžu starpā un mēģināt saskatīt, kāpēc reti kurš mēģina to aizlāpīt.

Atzīšos – arī es, atverot šīgada Dzejas dienu programmu, acīm pieķēros tieši notikumam ar apakšvirsrakstu „Klasisks dzejas vakars” – jo bija sajūta, ka tieši pēc šāda formāta esmu sailgojusies.

Zinu un paredzu jau, ka būtu populārāk rakstot pavilkt uz zoba „pēc naftalīna smaržojošos pasākumus” un, nenoliedzami, reizēm jau tam ir arī iemesli, bet tomēr nereti, lasot par tiem kritikas, rodas iespaids, ka vieni ir tie, kas kritizē pašmērķīgi, citi – lai rosinātu diskusiju un tikai nedaudzi – lai kaut ko darītu lietas labā. Jo, ja pareizi saprotam daudzu muzejos, bibliotēkās un citās līdzīgās iestādēs organizētu pasākumu mērķi un sāpi par biežu tā neīstenošanos, šodien aktuālākais jautājums ir – kā piesaistīt apmeklētājus? Ne tikai nozares interesentus un skolēnus obligāto mācību stundu ekskursiju ietvaros, bet varbūt arī kādu nejaušu garāmgājēju, hipsterīgu jauniešu bariņu, ģimeni ar bērniem… Protams, formai nevajadzētu dominēt pār saturu, bet varbūt tomēr ir vērts kaut kā mest tos kauliņus kopā un apvienot vecākās paaudzes nenoliedzamās zināšanas un pieredzi ar mūsdienu idejām un iespējām. Un beigt vienreiz citam uz citu apvainoties (un apvainot)… Kaut kā jau jāpārdzīvo visiem kopā tas laiks, kad literatūra, sevišķi dzeja, lielai daļai sabiedrības vairs nav pirmās nepieciešamības prece – cerot, ka reiz tā atkal būs.

Un visbeidzot – ilgi domāju – kāpēc gandrīz visas dzejnieces tik cienījamos gados ir un paliek īstas dāmas?

Skaidrīte Zarāne, pasākuma viešņa

Par Nostalģijas maratona pasākumu Atrasts presē

2011-09-09

„Jau otro reizi muzejā notiks „Nostalģijas maratons” – vēsta Rakstniecības un mūzikas muzeja interneta vietne. Es neesmu piedalījies pirmajā maratonā, turklāt, zinot šīs skrējiena distances pamatīgo kilometrāžu, neesmu drošs, vai maz spētu to pievarēt. Tāpēc atviegloti nopūšos, kad uzzinu, ka tā sadalīta sīkākos nogriežņos. Izvēlos apmeklēt pasākumu ar nosaukumu „Atrasts presē”. No aicināto viesu saraksta klātesošas ir divas trešdaļas – dzejniece, dramaturģe un sabiedriskā darbiniece Māra Zālīte, kā arī „preses cilvēks” Egīls Zirnis, kurš daļai pazīstams kā laikraksta „Diena” ēstuvju apskatnieks, citiem – kā žurnāla „Playboy” latviskās versijas pašreizējais galvenais redaktors, bet kādam – arī kā dzejnieks (80. gadu vidū iznāca viņa pirmais un vienīgais dzejas krājums). Iztrūkst ielūgtā Rimanta Ziedoņa, taču pasākums tāpēc netiek atcelts. Šo maratona posmu uzsāk muzeja kolekciju kurators un šī pasākuma vadītājs Andrejs, pasākuma ievadā ar projektoru demonstrējot fotogrāfijās fiksētus piemērus no pagātnes – liecības par to, ka laikā, kad vārds „datorizdruka” vēl bija nepazīstams saliktenis, cilvēki no dienišķās preses izgrieza dzejoļus un ielīmēja kladē. Lūk, te arī solītā nostalģija, un pagātnes putekļi tiek sakustināti. Daļai zālē sēdošo tās ir atmiņas, citiem (arī man) – galvenokārt uzziņu materiāls.

Un tad vārds tiek dots viesiem, no kuriem runātīgāka izrādās Māra Zālīte. Viņa savulaik ir beigusi Murjāņu sporta vidusskolu, tāpēc, būdama fiziski rūdīta, stāstījuma laikā pārsvarā atrodas stāvus (atšķirībā no Egīla Zirņa, kurš uz jautājumiem atbild sēdus, jo ir mācījies citā skolā). Māras Zālītes atmiņas šoreiz galvenokārt ir saistītas ar laiku, ko viņa pavadīja mēnešraksta „Karogs” galvenās redaktores amatā. Un viņas stāstījums ieinteresē, jo sniedzas pāri formālam faktu uzskaitījumam – tas ieved arī „Karoga” redakcijas aizkulisēs, īpaši pievēršoties nestabilajiem juku laikiem 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā, kad „Glavļita” cenzūras žņaugu atslābumam sekoja OMON ieņemtais „Preses nams”, tādējādi uz laiku „Karoga” tipogrāfisko dzemdināšanu pārceļot uz Tallinu. Šīs (un ne tikai šīs) bija saistošas detaļas. Varbūt pasākumā līdz galam īsti neatvērās Egīls Zirnis, kurš, būdams Māras Zālītes vienaudzis, noteikti arī glabā samērā līdzīgas atmiņas (un tas bija nojaušams brīžos, kad tika pieminēta kāda, kā noprotams, Padomju Latvijas literātu kopienai zināma nianse, abu skatieni uz mirkli nonāca bezvārdu sapratnē). Iespējams, Zirnis runāja mazāk un klusāk, jo jutās neērti par to, ka pārstāv komerciālo presi (lai gan žurnāls „Playboy” piedāvā arī literatūras sadaļu), sen jau aktīvi dzeju vairs neraksta un publiski nelasa poēmas par ķeizaru, kurš ir maita.

Ja pasākuma iecere bija diskusijas raisīšana, tad tā varbūt gluži netika īstenota, taču kārtējo reizi varēja gūt apliecinājumu tam, ka personību spēks ir vērā ņemama pašvērtība, un es nejutos vīlies vai garlaikots. Varētu sacīt, ka Māra Zālīte bija šī pasākuma centrālā ass; viņa labi apzinās savu ieguldījumu latviešu literatūras balstīšanā un zina savu vietu Latvijas kultūras dzīvē vispār – galvenokārt jau, protams, atmodas laikā.

Nereti šādi (kolektīvajās) atmiņās nirstoši sarīkojumi kādā brīdī nonāk pie salīdzinājuma „agrāk un tagad”, un, nenoliegšu, arī šoreiz tas bija jūtams, tomēr neizpaudās senili kaitinošā manierē.

Gan Zālīte, gan Zirnis, manuprāt, apjauš mūsdienu preses un mediju potenciālu un, jā, arī trūkumus. Abi it kā vienojās (dažu skatītāju saprotošajiem galvas mājieniem piepalīdzot), ka dzejai (un literatūrai vispār) periodikā ir jābūt, taču liels optimisms par to, ka atkal varētu atgriezties zelta laiki, telpā nevirmoja. Vien vāra cerība par kultūrā ieinteresētu Mecenātu, kurš kādā jaukā dienā nāks un dāsni sponsorēs izdevniecības un literāro redaktoru pulciņus.

 

Māris Melderis, skolnieks

 

Par Nostalģijas maratona pasākumu Literatūras lasījumi trimdā

2011-09-08

Dzīva dzeja atvaira nostalģiju

Gandrīz vai paradoksāli, ka sarīkojums, kurš tapis „Nostalģijas maratona” ietvaros, un iepazīstināja klausītāju ar latviešu rakstniekiem un literārajām rosmēm trimdā – ar to, kas notika pirms nedaudz un pirms daudz desmit gadiem – nebija nedz saldsērīgs, nedz nostalģisks, bet drīzāk dzīvi un labas dzejas pārlaicīgumu apliecinošs.

Sarīkojuma vadītājs Andrejs Grāpis, atbildot uz jautājumu, kā rakstnieks nonāca pie lasītāja divdesmitā gadsimta 60. – 90. gados, atgādināja, ka bija trīs veidi: ar grāmatu, laikrakstu un literatūras lasījumiem un literāriem sarīkojumiem. Visi trīs veidi bija tikpat aktuāli Latvijā, kā trimdā. Skaidrs, ka salīdzinot ar to, ko tagad piedāvā internets un elektronika, saziņas iespējas tad bija krietni ierobežotākas. Pēc Grāpja domām, saskarsme starp dzeju un lasītāju tomēr šķita intīmāka un tiešāka nekā šodien. Šī sarīkojuma viesiem Grāpis piedāvāja iespēju savu vērojumu pārbaudīt ļoti īpašā kontekstā, t.i., iepazīstoties ar trimdas latviešu rakstniecības procesiem un to dalībniekiem.

Par latviešu rakstnieku rosmēm Austrālijā, stāstīja rakstnieks un bijušais Minsteres Latviešu ģimnāzijas direktors Eduards Silkalns. Viņš piedalījās gandrīz ikgadējo Rakstnieku dienu rīkošanā Austrālijā. No 1960. līdz 1991. gadam notika 30 Rakstnieku dienas. Tas ir visai ievērojams sasniegums, vēl jo vairāk tāpēc, ka pirms septiņdesmit gadiem no Vācijas uz Austrāliju devās apmēram 26,000 latviešu bēgļu. Viņu vidū bija tikai trīs rakstnieki, kuru darbi bija izdoti neatkarīgajā Latvijā – Jānis Sarma, Kārlis Ābele un Andrejs Ikstens. Pārējie Rakstnieku dienu dalībnieki bija uzsākuši savas rakstnieka gaitas vai nu bēgļu nometnēs Vācijā vai arī Austrālijā. Trimdas latvieši ļoti vēlējās veidot sev un saviem bērniem latvisku vidi un tāpēc uz saviem dažāda līmeņa literātiem raudzījās visai toleranti. Nebija jābūt ģēnijam lai piedalītos Rakstnieku dienās un lai publicētos laikrakstā Austrālijas latvietis. Silkalns trāpīgi raksturoja spilgtākās personības, kuras piedalījās rakstnieku dienās. Tādas bija Valdis Čuga, kurš rakstīja heksametros; dzīves priecīgais Zigurds Bārda, alias Mets Metums, kurš savu talantu, bet ne temperamentu, bija mantojis no tēva, dzejnieka Friča Bārdas; Teodors Tomsons, kurš sarīkojumos ieradās ar sievu, melnām brillēm un suni; talantīgie un labi izglītotie Ivars Lindbergs un Kārlis Ābele, juniors, kuri savas dzejas sāka publicēt Austrālijā. Lai gan pēdējais latviešu rakstnieku sarīkojums Austrālijā notika pirms dažiem gadiem, pēc Silkalna domām, tai laikā, kad šādi sarīkojumi notika regulāri, „gāja labi!”

Literatūrzinātnieks un rakstnieks Valters Nollendorfs stāstīja par latviešu rakstnieku rosmēm Ziemeļamerikā. Plašākie rakstnieku sarīkojumi notika Dziesmu svētku un Dziesmu dienu ietvaros. Tos parasti rīkoja Latvijas Preses biedrība (LPB), kura uzskatīja sevi kā neatkarīgajā Latvijā pastāvošās Latvijas Preses biedrības turpinājumu. Septiņdesmitajos gados trimdas sabiedrībā un it īpaši LBP bija radušās nesaskaņas par kultūras sakaru nepieciešamību ar okupēto Latviju. Atšķirīgie viedokļi mudināja tos rakstniekus, kuri nenosodīja kultūras sakarus ar dzimteni un nepiekrita LBP konservatīvajam spārnam arī citos jautājumos, nodibināt 1972. gada 31. decembrī Latviešu Rakstnieku apvienību (LaRA).  Tās pirmais priekšsēdis bija Valters Nollendorfs. Šī organizācija vēl joprojām darbojas un veicina rakstnieku jaunradi un savstarpēju draudzību. Kopš 1975. gada regulāri notiek rakstnieku nedēļas un kopš 1973. gada trimdas dziesmu svētku laikā LaRAi ir sava „ustaba” kur tās biedri var satikties. Par šo tradīciju dzejniece Astrīde Ivaska teica, „Tas bija dzīvības eliksīrs, kad mēs bijām kopā!”

No tiem daudzajiem rakstniekiem, kuri gadu gaitā savus darbus lasīja trimdas latviešu rakstnieku dienās un cēlienos, šai sarīkojumā klātienē piedalījās Selga Silkalne (agrāk dzīvoja Austrālijā) un Astrīde Ivaska (agrāk dzīvoja ASV). Neklātienē, ar 2004. gada videoieraksta no Kanadas starpniecību,  piedalījās Lalita Muižniece, Indra Gubiņa, Rita Gāle, Sarma Muižniece un Ingrīda Vīksna. Īpašu sveicienu videoierakstā tieši šim sarīkojumam bija sagatavojis gleznotājs un dzejnieks Voldemārs Avens no Ņujorkas. Visi šeit pieminētie autori, atskaitot Sarmu Muižnieci, ir dzimuši Latvijā. Sarma ir tā jaunākā, viņa piedzima un uzauga ASV. Katrs no viņiem ir izteikts indivīds ar savu rokrakstu. Kopīga viņiem ir latviešu valoda un dzeja, kā dzīvības un dzīves jēgas apliecinājums. To viņi spilgti un vitāli parāda ar savu niansēto izteiksmi un savu neuzspēlētās esības izpratni šai pasaulē. Tāpēc šo rindiņu rakstītāja sevišķi priecājās klausoties nepastarpināti Selgu Silkalnu un Astrīdi Ivasku, skandējot savas dzejas.  Tāpēc jāpiemin Silkalnas „Es esmu savā valodā” un „Svētuma seja”, kas veltīta Mātei Terēzei. Tāpēc jāpiemin Ivaskas „vārdi mani mīļie veļi” un dzejolis par Burgosas dārzu, kur dzejniece vienlaikus sastapās ar sevi, savu ēnu un savu mūzu.

 

Dzintra Bungs, Rīgā, 2011. gada 8. septembrī

 

Par Nostalģijas maratona pasākumu Dzejnieks dzejniekam redaktors

2011-09-07

Organizētāji paši neaprēķināja, ko īsti ar pasākumu grib panākt. Pasākums ir jāsagatavo – jāizdomā, par ko runāsim, jānosprauž robežas – sarunas loku, kuru mērķtiecīgi īsteno. Nejutu darbu, lai to sagatavotu un īstenotu. Pasākums bija pilnīgā pašplūsmā, nevarēja saprast, par ko īsti šī sanākšana bija, bet varēja būt ļoti konkrēta tēma – dzeja, ko izdevniecība Liesma daudzu gadu gaitā izdevusi. Bija uzaicināti četri dalībnieki, vēl viens tika rādīts video ierakstā (tas ir daudz, iespējams, dalībnieku varēja būt mazāk), bet nebija vienošanās, par ko katrs runās. Visi bija kādreizējie darbinieki, kas tagad no aktīvās aprites izgājuši, daudz domājuši par savu darba dzīvi, un viņiem ir  ļoti daudz ko teikt, bet tieši tāpēc viņus nedrīkstēja atstāt pašplūsmā ar nekonkrēto jautājumu: „Pastāstiet, kā tas bija?” Pati esmu pensionāre un zinu, cik daudz varu runāt, ja man to ļauj. Varēja iepriekš vienoties, ka pirmais runās, piemēram, par cenzūru, otrais – par sadarbību ar autoriem, trešais – par tikšanos ar lasītājiem, dzīvo saikni. Ja arī šīs tēmas tiks aplūkotas citos Nostalģijas maratona pasākumos, tomēr vēlētos, lai arī šajā vienā, uz kuru esmu atnākusi, kaut ko uzzinātu par redakcijas darbu laikā, kad dzejai bija tik liela nozīme. Pašā sākumā vadītājam vai kādam citam vajadzēja pastāstīt par dzejas fenomenu, jo tolaik tā patiešām tautai bija ļoti vajadzīga. Imants Auziņš bija konkrētāks, bet visumā katra uzstāšanās izskanēja pilnīgi nejauši, bez konteksta ar visu pārējo. Līdz ar to pasākums bija ļoti vienveidīgs.

Neesmu bijusi saistīta ar dzejas redakciju Liesmā, tāpēc tik labi nepārzinu darbinieku loku, bet varbūt pirms pašas izdevniecības likvidācijas tur par redaktoru strādāja kāds ļoti jauns cilvēks, ko varēja uzaicināt uz pasākumu, lai nebūtu pārstāvēta tikai viena paaudze.

Iecere par video izmantojumu pasākumā bija ļoti laba, bet realizācija pārvērtās par pilnīgu farsu. Jānis Sirmbārdis ir tādos gados, kad grūti formulēt to, ko gribas pateikt, varbūt, ka viņu nevajadzēja traucēt. Turklāt video demonstrēja tehnisko nemākulību – tādā vējā, kas pūš mikrofonā, vajadzēja filmēt iekštelpās.

Diezgan reti esmu bijusi pasākumos, kas norit tādā tukšgaitā. Ieguvuma nebija nekāda. Par redakcijas Liesma darbību man skaidrāks nekļuva nekas. Es varu izdomāt, kāds pasākums būtu varējis būt, bet – kāpēc man tas būtu jādara? Pasākums nav jāveido, kā es to iedomājos, bet organizētāji man neko nepiedāvāja.

Gunta Strautmane, arī pensionāre un redaktore

Raksts žurnāla Klubs 2011. gada maija numurā, veltīts Rakstniecības un mūzikas muzeja pasākumam Tā precas latvieši, 40. lpp.

Paula Bankovska blogs portālā 1/4 Satori par Nostalģijas maratonam veltīto blogu Naktineica.lv un tā sekām

2011-03-03

Guļošos nesit

Voldemāra Hermaņa raksts par RMM diskusiju Vadonība un demokrātija

2011-02-15

Līderi gaidot (www.nra.lv)

Anastasijas Ļadenko (TVNET) raksts par RMM diskusiju Neērtais mūzikas mantojums

2011-02-11

Dziedāt par Staļinu – iekšējās ētikas jautājums

 

No vēsturnieces Brigitas Tamužas vēstules par muzeja trešdienu pasākumiem

Man ļoti patīk šie muzeja sarīkojumi, jo sevišķi Ilonas Miezītes sagatavotā informācija no muzeja krājumiem. Vienīgi žēl, ka to bauda vienīgi tie, kuri piedalās vakara sarīkojumā. Vai nevar kaut kādā veidā to ievietot muzeja mājas lapā vai citur internetā?

Personīgi man, pusotru mēnesi strādājot muzeja lasītavā, bija daudz pārsteidzošu atklājumu vēstures jomā. Pieļauju, ka citi vēsturnieki bijuši zinošāki par mani un sen jau to visu atklājuši. Tomēr biežāk ir tā, ka filologi vārās savā sulā, vēsturnieki – savā, daudz neinteresējoties par blakus lauciņiem. Muzeja trešdienu cikls ir brīnišķīga iespēja iebāzt degunu cita dārziņā. Paldies!

Brigita

Aija Uzulēna interneta vietnē Teritorija par diskusiju “Vadonība un demokrātija”

Par nerimstošo vadonības diskursu

Turpinot ideoloģijas tēmu, 2. februārī Rakstniecības un mūzikas muzejā notikušo sarunu par vadonību gribētos kontekstualizēt kā nelielu raundu augšminētajā sacīkstē. Lai arī – kas iepriecinoši – muzeja kuratore Ilona Miezīte tajā krietni paplašināja klausītāju priekšstatu par inteliģences aktīvu opozīciju Ulmaņa apvērsumam un personības kultam, šīs sarunas galvenais notikums izrādījās deputātes (Vienotība, PS), akadēmiķes Janīnas Kursītes un politiskā komentētāja Voldemāra Hermaņa dialogs par vadonības versijām. Tā eminento dalībnieku uzskatu diametralitāte iezīmējās Kursītes kundzes apgalvojumu konfliktā ar Hermaņa kunga argumentiem konkrētos (pat dramatiskos) piemēros. Proti, ja Janīna Kursīte savā pārskatā par Ulmaņa kulta laika pozitīvismu sauca vadoni par ģēniju, Voldemārs Hermanis vadoņa apdziedātāju Virzu dēvēja, saudzīgi sakot, par nelgu, kurš bijis akls pret „tautas vienotāja” fatālo neredzīgumu ārpolitikā. Ja Kursītes kundze, savā vadonisma apcerē mezdama vienkāršotu tiltu no pagājušā gadsimta 40.gadiem uz mūsdienām, izjusti minēja Lukašenko Baltkrievijā valdošo nabadzību kā „saglabāta garīguma” piemēru, Hermaņa kungs šādai Lukašenko stingrās rokas priekšrocību ilustrācijai pretnostatīja konkrētus fiziskus faktus par gana brutālu, aziātisku izrēķināšanos ar iekšējo opozīciju Baltkrievijas prezidentam. Mazākais, ko var teikt, tā bija spriega saruna vismaz vienā tās „laukuma” pusē.

 

 

Latvijas Universitātes vēstures muzeja vadītāja Aija Fedorova par Amandas Aizpurietes un Annas Rancānes dzejas vakaru Nostalģijas maratonā

2010-09-13

Iesākumā gribētu uzreiz pateikt to, kas paredzēts nobeigumam: Rakstniecības un mūzikas muzeja organizētais pasākumu cikls “Nostalģijas maratons” pāris pēdējo gadu Dzejas dienu kontekstā ir kvalitatīva dzejas pasākuma paraugs. Tālāk par visu pēc kārtas.

“Nostalģijas maratona” noslēguma pasākumā, kurā uzstājās Amanda Aizpuriete un Anna Rancāne, vairākkārt tika minēts vārds “paaudze”, kurš tik bieži tiek izmantots sarunās, pētījumos un pārdomās par literatūru. Robežlīnijas, kas šķir vienu paaudzi no otras, visdrīzāk iespējams saprast, katram paraugoties arī uz savu pieredzi. Es piederu paaudzei, kuras skolas gadu laikā 90. gadu vidū dzejnieku tikšanās ar klausītājiem skolas aktu zālē vairs nebija pašsaprotama un pierasta parādība, paaudzei, kura Amandas Aizpurietes un Annas Rancānes dzeju jau mācījās latviešu literatūras stundās un kurai īsti vairs nebija vajadzības pēc zemtekstiem, jo visu it kā jau labu laiku varēja paust tieši. Nedaudz vēlāk izrādījās, ka manas paaudzes jaunie dzejnieki Dzejas dienās un filoloģijas studentu organizētos pasākumos arvien biežāk uzstājās neparastās (arī dīvainās) vietās skaņu un attēlu kaleidoskopa pavadībā, pirmos publicējumus nodeva vērtēšanai internetā un arvien biežāk savos darbos ļāva ienākt vārdiem, kurus pieklājīgā sabiedrībā skaļi neizrunāt. Tomēr, apmeklējot “Nostalģijas maratona” pasākumu, mani nepameta sajūta, ka visi centieni “modernizēt”, “pārveidot” vai “uzlabot” veidus, kādos dzejnieks kontaktējas ar saviem lasītājiem, nekad nepārspēs šo attiecību lakoniskāko formu – dzejniekam esot vienīgajam, kas uzrunā visas klausītāja maņas.

Rakstniecības un mūzikas muzejs ar “Nostalģijas maratonu” piedāvāja kādu būtisku lietu, kuras pēdējā laikā tik bieži pietrūkst – cieņu, turklāt runāju gan par cieņu pret dzejniecēm, gan par cieņu pret klausītājiem. Par laimi vai diemžēl pasākuma dienā man bija iespēja apmeklēt citu Dzejas dienu pasākumu, kurā, pateicoties brīvdabas formātam ar visām no tā izrietošajām sekām, vēlmei pievērsties dzejai autoru izpildījumā, pretī stājās viens šķērslis pēc otra. Tādēļ brīdī, kad nokļuvu Rakstniecības un mūzikas muzeja zālē, kuru varbūt kāds dēvēs par vecmodīgu, kur nebija nekādu eksperimentu ar gaismām, mūziku un video, kur dzejniecēm bija iespēja saņemt koncentrētu klausītāju uzmanību, savukārt klausītājs pretī saņēma koncentrētu un līdz niansēm sadzirdamu dzejas lasījumu, radās, nebīšos šī vārda, svētku sajūta un svētku sajūtai, kā izrādās, vajag pavisam nedaudz. “Nav jau nemaz tik sāpīgs vecuma pātagas cirtiens/ Laiks sagumza mums sejas, bet vārdi tam izslīd caur pirkstiem,” lasīja Amanda Aizpuriete un mani nepameta sajūta, ka tikai viņas balsī šie vārdi skan vispatiesāk. Nostalģiskākais pasākuma brīdis nenoliedzami bija abu dzejnieču sievišķīgās un pārdomu pilnās atbildes uz lūgumu pēc dzejas lasījumiem komentēt pāris fotogrāfijas no muzeja krājuma, kas atklāja, ka Amanda Aizpuriete kādā attēlā redzama pašadītā džemperī, ar ko savulaik ļoti lepojusies, savukārt Anna Rancāne mammas šūtā kleitā ar pašas darinātu apkaklīti devusies uz dzejas raidījumu televīzijā.

Pasaules literatūras kontekstā (un šeit es runāju par dzejnieku publisku uzstāšanos), kad 20. gadsimts ir piedāvājis neskaitāmus eksperimentus, latviešu literatūras kontekstā, kad 20. gadsimta nogale un 21. gadsimta sākums dzejas pasākumos piedāvājuši centienus pārmainīt dzejas lasījumu tradīcijas, Rakstniecības un mūzikas muzejs ar “Nostalģijas maratonu” ir parādījis savu prasmi un drosmi būt moderniem, jo ir sasniegta robeža, kad izvēle neeksperimentēt jau ir eksperiments.

Dejas kritiķe Inta Balode par Lijas Brīdakas un Olgas Lisovskas dzejas vakaru Nostalģijas maratonā

2010-09-11

Kādai manai draudzenei drīz būs astoņdesmit, un viņa tur roku uz pulsa kā reti kurš mans vienaudzis trīsdesmitgadnieks. Viņa internetā lasa un komentē jauno un visjaunāko autoru dzeju un aizskrien gana lielo gabalu līdz mazpilsētas valdības mājai, lai pajautātu Šleseram, kura ir viņa mīļākā Poliščukas izrāde. Ne jau kašķīguma un nostalģijas par kādiem seniem laikiem dēļ, bet pilsoniskās apziņas, laikmeta nerva jušanas un mūžam jaunas dvēseles vadīta. Par spīti nopietna gada gājuma draugiem, es laiku pa laikam iedomāju, ka man pietrūkst komunikācijas ar veciem cilvēkiem. Jāsāk domāt, ka varbūt vecu cilvēku nemaz nav? Nostalģijas maratona piektās dienas dalībnieces Lija Brīdaka un Olga Lisovska patiesi liek tā domāt. Ir tikai šādas tādas koķetērijas ap brillēm un domām par drūmām lietām, bet tas tikai piedod jauneklīgo enerģiju, kas virmo ap nevis biedrenēm vai kundzēm, bet meitenēm.

Taču atzīšos, ka pirms došanās uz Rakstniecības un mūzikas muzeju mans prāts nebija tik mierīgs un pacilāts, jo par abām dzejniecēm zināju tik vien, cik prātā kādi zibšņi no sen iznākušiem krājumiem, kas ir katra kārtīga padomju pilsoņa grāmatu plauktā. Vaicāju viedokli arī mammai, kas augusi ar šīs paaudzes dzejnieku dzeju, – esot labi, neesot ne pārlieku saldi, ne par daudz rīmjaini, bet nu noteikti jau vairāk patīkot vecākiem cilvēkiem. Nav melots, ka klausītāju vidū vairāk redzamas sirmas galvas, bet domāju, ka tas vairāk ir nevis jauno/veco dalījums, bet gan pieejamības un demistifikācijas jautājums.

Kad man bija gadi septiņi astoņi, kolhoza „Komunārs” kultūras nama mazajā zālē teju vai katru nedēļu bija tikšanās vakari ar māksliniekiem – aktieriem, dzejniekiem, mūziķiem. Mākslinieki ieguva dzīvu cilvēku vaibstus, un viņu māksla vairs nešķita tik tāla ne traktoristam, ne kadru daļas vadītājai. Tieši šādas gana tuvas un intīmas sarunas liek parastam cilvēkam saprast, ka ne tikai maize un piens ir pelnījuši samazināto PVN. Īpaši tāda dzeja, kādu raksta Lija Brīdaka un Olga Lisovska, ieguva manā prātā trīsreiz lielāku vērtību tikai tādēļ, ka man bija iespēja pusotru stundu pabūt viņu tuvumā.

Abas dzejnieces lieliski papildina viena otru -  gan komentējot pagātnes notikumus fotogrāfijās, gan smalkākā līmenī liekot sajust tos cerību un mūžīgu skumju pavedienus, kas savijas ikviena cilvēka prātā. Dzirdu Lijas Brīdakas pavisam saprotamu un pieejamu rūpi un sāpi par to, kas notiek Latvijā – no Eiropas direktīvām, līdz sēnēm, kas kļūst par metaforu patērētāja dabai. Blakus Olga Lisovska ar mazliet distancētāku, ainaviskāku un vienlaikus asprātības pilnu redzējumu, kas iet roku rokā ar viņas teikto kolēģei: „Tev jau vienmēr viss tā programmatiskāk un pareizāk.” Saspēle turpinās, lūkojot pēc lietām, ko katra var un vēlas nodot muzejam. Te atkal uzvar Lija Brīdaka, kas dod iespēju muzeja numuru piešķirt Mirdzas Ķempes reiz dāvinātai zilai rokassprādzei, kas piestāvējusi gan tikai pie vienas kleitas. Savukārt, Olga Lisovska žēlojas, ka viņai gan neviens neko nav dāvinājis, un pārcilā fotogrāfiju krājumus, no kurām muzejam tiek viņas skaistākais portrets. Tomēr izrādās, ka nevis skaistākais, bet gan skaistākais no tiem, ko viņa atdod muzejam.

Vēlreiz atzīšos – ar retiem izņēmumiem esmu uzskatījusi muzejus par apputējušām eksponātu krātuvēm, kur nekam nevar pieskarties un laiks ir apstājies tik ļoti, ka nonācis ārpus paša laika. Priecājos par katru iespēju pārliecināties, ka man nav taisnība. Olgas Žitluhinas dejas kompānijas izrādes „Velosipēds” iedvesma bija Raiņa pirmā luga „Pusideālists” un viņa biogrāfijas līkloči lugas tapšanas laikā. Gan Olgai Žitluhinai, gan man, pirmo reizi esot dejas izrādes dramaturga lomā, bija gana nedroši gaidīt, ko teiks Raiņa dzīves un daiļrades pētniece. Tādēļ Tadenavas sargātājas Māras Valteres vārdi par to, ka viņa nebija domājusi, ka ir iespējams redzēt dvēseles dejojam un ka izrāde ir par paša Raiņa dvēseli, bija gan emocionāli neaizmirstams mirklis, gan skaidra atbilde uz to, ka muzeji ir vajadzīgi, lai paglabātu to dvēseļu informāciju, kurām mums ir un būs, ko teikt.

Tomēr, lai cik izcili būtu glabātāji, nekas nevar aizstāt iespēju redzēt un dzirdēt dzīvu cilvēku ar miesu un asinīm – dvēsele ir tepat acu priekšā. Flobērs esot teicis: „Elkiem, nedrīkst pieskarties, tad zeltījums paliek pie pirkstiem.” Nezinu gan, vai kāda deja man būs sliktāka, ja uzzināšu, ka dejotājam nav diezin ko labs raksturs. Gluži kā dejā ķermenis nevar samelot un tas dara šo mākslu tik skaistu, tā arī dzejā meklēju to, kas par spīti vārdu spējai mainīt sejas, netiecas melot. Un tad ir vienalga, vai man tēma liekas aktuāla, vai man ritms liekas rezonējošs vai nē. Zinu, ka dzejolis ir izsprucis cauri, jo citādi nevarēja.

Filoloģe Ilze Sperga par Andas Līces un Imanta Auziņa dzejas vakaru Nostalģijas maratonā

2010-09-11

Blogu lasiet šeit.

Valdis Z., ne tas, kas prezidents, bet tas, kas fizmats, par Andas Līces un Imanta Auziņa dzejas vakaru Nostalģijas maratonā

2010-09-10

 

Ja mēs pasauli dalītu divās daļas – eksaktajā un humanitārajā  – tad es viennozīmīgi būtu eksaktās puses pārstāvis, kurš ir ļoti minimāli saistīts ar humanitāro pusi, tai skaitā dzeju, dzejoļiem, dzejas rakstītājiem un to piekritējiem. Tādēļ tas savā ziņā bija man liels izaicinājums piedalīties kā klausītājam savā pirmajā dzejas lasīšanas pasākuma – Dzejas maratona 4. vakarā!

Jāatzīst gan, ka ne Anda Līce, ne Imants Auziņš kā dzejas rakstītāji vai vienkārši spilgtas personības, nebija nonākuši man zināmo cilvēku lokā, tāpēc viss, kas tika par viņiem pasniegts šajā vakarā un ko viņi paši pastāstīja, man bija pilnīgs jaunums.

Sabiedrībā šobrīd valda stereotips, ka dzejas vakari ir pilni garlaicības, bez jebkādām jautrības un humora piedevām. Jau no pirmajām minūtēm es sapratu, ka tā gluži nav, jo vakara vadītājs, uzsākot savu sākamo, jau paspēja publiku sasmīdināt, vai nu tēlojot, vai nu tiešām nevarēdams atcerēties kurš pasākums šis šonedēļ ir pēc kārtas.

Dzirdētie dzejoļi bija dažādi: bija gan gari, gan īsi, gan jautri, gan bēdīgi, gan uzmanību piesaistoši, gan iemidzinoši, bet galvenais, ko es sapratu klausoties šos dzejoļus ir tas, ka dzejniekiem īstenībā ir ļoti unikāli izkopta valoda, no kuras vajadzētu mācīties pēc iespējas vairāk Latvijas iedzīvotājiem. Un tas noteikti ir skaidrojams ar to, ka atrast vārdus dzejai nav viegli. Šad un tad ir vajadzīgas atskaņas, citreiz atkal nepieciešam kādu domu pateikt citiem vārdiem nekā pirmajā brīdī ienāk prātā, un tas noved pie tā, ka dzejnieki ļoti bagātīgi izkopj savu valodu.

To varēja dzirdēt gan lasītājos dzejoļos, gan arī tad, kad dzejnieki vienkārši brīvi kaut ko stāstīja. Bija dzirdami vārdi un vārdu salikumi, ko ierasti cilvēki ikdienā nelieto, un tas padarīja šo dzejnieku klausīšanos ļoti interesantu.

Nonācu arī pie atziņas, ka dzejnieka rakstīto dzejoļu saturu un formu stipri ietekmē tas, ko dzejnieks savā dzīvē ir piedzīvojis. Dzejoļiem tā kā caurvijas notikumi un stāsti no dzejnieku dzīves, līdz ar to dzejas rakstītājiem ir jābūt ar ļoti bagātu dzīves pieredzi un savā dzīvē jāpiedzīvo dažādi priecīgi un skumji notikumi, lai pēc tam tos varētu ielikt slēptā formā savos dzejoļos un piedāvāt tos lasītājiem.

Ja runā konkrēti par dzejniekiem, kas lasīja savu dzeju, tad mani ļoti pārsteidza tas, ka Imants Auziņš lielu daļu savu dzejoļu skaitīja no galvas bez jebkādas aizķeršanās. Dzejoļi ļoti dabīgi nāca no viņa mutes tā, it kā viņš vienkārši tur pat uz vietas kaut ko stāstītu, tikai ar dzejiskiem vārdiem. Ļoti augsti vērtēju viņa satīrisko pieskaņu dzejoļiem. Tā ir tieši tā daļa, kas man patīk dzejoļos visvairāk un, protams, ne tikai dzejoļos.

Andas Līces dzejoļi izcēlās ar savu valodu un, manuprāt, apslēpto dziļo domu, jo satīriskie dzejoļi ir jāraksta tā, lai galvenā doma būtu momentāli saprotama, bet tā kā Līces kundzes dzejoļos satīrisma bija mazāk nekā kolēģa Auziņa dzejā, tad šie dzejoļi atstāja iespaidu, ka daži labi no tiem būtu jāpārlasa vēl dažas reizes, lai tā pa īstam saprastu domu, kas tajos iepīta.

Ļoti jauki bija tas, ka vakara noslēgumā tika pastāstīta atgadījumi no dzejnieku dzīves un no tā varēja saprast, ka dzejnieki tāpat kā citi cilvēki, lai ar ko viņi nodarbotos, tāpat vien ir cilvēki ar saviem trūkumiem, vājībām, talantiem, netikumiem, veiksmes un neveiksmes stātiem, atšķirība tikai tā, ka dzejnieki par to raksta, un raksta tā, lai lasītājiem būtu interesanti lasīt un dzirdēt.

RMM direktore Ilze Knoka par Māras Zālītes un Leona Brieža dzejas vakaru Nostalģijas maratonā

2010-09-09

Reiz, bet ne ļoti sen, Leons Briedis esot apsēdies parkā uz soliņa uzsmēķēt. Kad blakus apsēdušās jaunuves arī lūgušas praktisku atbalstu  līdzīgam nolūkam, viņš to sniedzis, vēl nenojauzdams, ka tūlīt dzirdēs ko satricinošu. Abas svaiga gaisa mīļotājas izrādījušās filoloģijas studentes un apspriedušas sava kursa darba tematu. Kad viena apsvērusi domu par Leona Brieža aprakstīšanu, otra iesaukusies: ko tu, viņš taču jau miris. Kas, protams, novedis pašu Briedi reti skatītos sajūsmas augstumos. Arī vakara publiku, kas šai vietā ne vien aplaudē, bet gavilējoši smejas. Līdzīgas ievirzes stāsts ir arī Mārai Zālītei, kas, komentējot fotografētu dubultportretu „Māra Zālīte un Elza Ķezbere”, atceras līdzīgas sajūtas par iespēju sēdēt blakus vēl dzīvai dzejniecei, kura līdz tam Zālītes prātā iederējusies vairāk laikmetam pirms otrā pasaules kara, līdz ar to uzskatāma par vēsturisku vērtību.

Tā kā abi Nostalģijas maratona otrās dienas skrējēji, savus stāstus komentēdami, vairākkārt uzsver laimi būt joprojām dzīviem jebšu muzejā, pasākuma gaitā neglābjami kavējos pārdomās par autora nāves konceptu. Saprotot pašu dzejnieku prieku par savu esību, kā arī Dzejas dienu un vispār dzejas lasījumu tradīciju ietekmīgumu, kas prasa uzmanības centrēšanu uz autoru, tomēr piekritīsit, ka Barts tā vien lūkojas pa muzeja kinozāles logu, lai redzētu, kas no tā sanāks. Izskan aicinājums dzejniekiem komentēt viņus pašus tēlojošas fotogrāfijas no muzeja krājuma, kas vairāk nekā vienu reizi ved pie datējuma precizēšanas, tas ir, autora inspirētas patiesības ieviešanas bez iespējām tam iebilst, atstāja vēl mazāk iespēju atbrīvoties no uzmācīgā francūža, kas jau tā sabojājis dzīvi skolotājiem un pasniedzējiem.

Tomēr pasākuma pēcgarša liek pārmesties uz tā publiku, jo klātesošo vairākums nekādos apstākļos nebūtu ļāvuši autorus nogalināt, drīzāk piedāvādami sevi to vietā. Tādējādi par pasākuma varoni Barta vietā kļūst Alberto  Manguels ar savu izvērsto ideālā lasītāja (IL) aprakstu. Jebšu 7. septembra liecinieki vairāk bija klausītāji, nevis lasītāji, diez vai tas šai gadījumā ir būtiski. Viena no IL pazīmēm ir spēja pirms lasījuma apstiprinoši atbildēt uz jautājumu „vai esat ērti iekārtojušies?”, padarot IL arī par ideālu sēdētāju. Ne velti dzejnieki un publika vienojas par muzeja zāles (sēdus pozīcija + interjers) priekšrocībām kaut vai salīdzinājumā ar Centrāltirgu vai ielu gājiena apstākļiem dzejas pasākuma norises vajadzībām.

Manguels savieto autoru un tā IL, padarot tos par vienu veselu. IL neseko stāstam, viņš piedalās tajā. Pasākuma publika nav nākusi atklāt rakstniecības sesto kontinentu, gluži pretēji – nākšanas mērķis ir apstiprināt jau zināmo, iegūt kādu apliecinājumu citādi pārlieku svārstīgās un nepakļaujamās īstenības sakārtojamībai. M.Zālītes dzejolis „Mūsmāju vakara ziņas” savieno zālē sēdošo vairākumu nesaraujamām saitēm. Tieši tāpēc IL visi autora izmantotie paņēmieni ir pazīstami – vienlaicīgi ar to, ka IL visi joki ir jauni. Tāpēc arī nav svarīgi, vai runa ir par visā pilsētā redzamu pirmsvēlēšanu reklāmu tekstiem vai arī atsevišķiem klātesošo dzejnieku kolēģiem veltītu leģendu klasiku – tas vēl vairāk papildina to Ziemassvētku sajūtu, kas iespējama tikai, labi zināmo draudzīgi atkārtojot. Jo IL katru grāmatu lasa kā savu autobiogrāfiju.

IL ir neierobežotas spējas aizmirst un katru reizi katru tekstu lasīt kā pilnīgi no jauna. Tāpēc vecāku un jaunāku tekstu atlase skandēšanai tikai lieku reizi apliecina, ka dzejnieki prasmīgi prot pielietot to spēku, kas viņiem dots un piedots. Un IL jūtas jo nemirstīgāks, jo senāku grāmatu lasa. Klātesošie dzejnieki iesaista savos lasījumos un komentāros citus savus kolēģus, tostarp vairākus jau mirušus (pasākumā tādā ceļā klātir arī Čaks, Čaklais, Plaudis, Ķezbere, Toma, Eglītis un citi), tādējādi ļaudami savam IL šo nemirstības ilūziju izbaudīt līdz galam.

IL ir politeisks. Lai kā vakara vadītājs cenšas skaidrot, kāpēc tieši šie divi dzejnieki ir pati loģiskākā savienība; lai kā viņam palīdz paši autori, apgalvodami, ka jau pati iespēja tikties ar savu spalvas māsu/brāli vismaz reizi gadsimtā ir nesamaksājama, tomēr lasītie teksti ir pietiekami atšķirīgi savā veidolā, pārliecībā; rakstītā un dziedamā vārda, prāta un ļaušanās slavināšanā, lai apliecinātu, ka IL tiešām uztver visu literatūru kā vienu lielu vienotu tekstu. Vienlīdz atvērti un atsaucīgi pieņemot gan Apollona un Kristus pretnostatījumu, gan latviešu folkloras alūzijas.

Manguelam ir taisnība, ka ikviens IL ir gatavs pievērst savai pārliecībai ikvienu satikto. Vakara noslēguma pacilātība liecina par tādu kopīgas iedvesmes, gatavības, ticības jaudu, ka vismaz kādu laiku pēc iziešanas no telpas tā vēl darbosies. Manguels, iespējams, kļūdās tikai apgalvodams, ka IL neeksistē.

Žurnāliste Irbe Treile par Ludmilas Azarovas un Jāņa Petera dzejas vakaru Nostalģijas maratonā

2010-09-07

Rakstniecības un mūzikas muzeja „Nostalģijas maratons” ir dzejas vakari tai auditorijas daļai, kas kādu iemeslu dēļ nejūtas piederīgi oficiālo Dzejas dienu programmai. Tādu ir daudz – Ludmilu Azarovu un Jāni Peteru klausīties sanākusi pilna zāle.

Pasākuma ievadā tā vadītāji Anna Egliena un Andrejs Grāpis paralēles velk gan ar Rakstnieku savienības krāšņajā ēkā, gan Mazajā ģildē notikušajiem pārpildītajiem dzejas vakariem. Mazajā ģildē dzeju klausījusies neesmu, bet uz stāvgrūdām pilno Benjamiņu namu, kad Ojārs Vācietis atzīmēja savus 50 gadus, mammai pie rokas gan esmu bijusi. Ar tumša koka paneļiem apšūtā muzeja kino zāle gan atsauc atmiņā astoņdesmitos gadus, bet ne minētos pasākumus. Laiki ir citi. Kāpēc to rakstu?  Dzejas vakara dramaturģija aicina atcerēties, un gribot negribot es tai sekoju.

Tiesa, skumjas pēc laika, kad dzeja bija katra latvieša otrā maize, drīzāk gan pavīd vakara vadītājos un klausītājos, ne abos dzejniekos, kuri lasa jaunu, mūsu laika dzeju nevis vecos hitus. Publikai patīk, un, kad Peters vairākas lapas atliek malā, zāle skaļi protestē, lai taču lasa visu. Cita starpā Peters lasa par Olivereto – Jāni Sudrabkalnu. Petera un Raimonda Paula kopdarbs „Olivereto” pusiestudēts iestrēdzis Daugavpils teātrī, bet skaidrs, ka uz skatuves nonāks – nevar būt, ka teātri aizmirsīs gandrīz drošu kases grāvēju.

Starp abu dzejnieku lasījumiem uz ekrāna slīd 70. un 80. gadu fotogrāfijas, tālab Ludmilas Azarovas uznāciens sākas ar atmiņām nevis dzeju. Azarova ir personiska un patiesa gan vienās, gan otrā. Viņa stāsta par „buržuāziskās nacionālistes” cīņu ar padomju cenzūru, lai izdotu pirmo dzejas krājumu „Stiprs latviešu akcents”, par Ojāru Vācieti. Dzeju no „Vājprātīga tulka piezīmēm” Azarova pati sauc par acīm lasāmu, ne balsī skandējamu, tomēr tā uzrunā. (Te gribas lūgt vakara vadītājiem nākamajos pasākumos publikai atgādināt, lai izslēdz mobilos telefonus, jo zvans brīdī, kad dzejniece, jau tā klusajai balsij lūstot, lasa vienu no saviem emocionālākajiem dzejoļiem, ir vairāk nekā nevietā.)

Dzejas fotoskatē āķis iemests uz nākamās dienas pasākumu: kādā bildē kopā ar latviešiem redzami divi nezināmie. Vienu kā Māra Čaklā draugu, dzejnieku Pēteri Veginu atšifrē Jānis Peters, bet blakus Leonam Briedim sēž vēl kāds nezināmais. Ir cerības, ka 7. septembrī Briedis par viņu pastāstīs.

Dzejas vakara noslēgumā mesli tiek doti arī zināmā mērā nepateicīgajam muzejnieka darbam – rakstnieki ik dienas krājumā nodos kādu priekšmetu. Te nu Jānim Peteram izdodas samulsināt RMM galveno krājuma glabātāju Annu Eglienu, pasniedzot viņai sapluinītu aploksni, kurā atradušās Mirdzas Bendrupes atmiņas. Iekšā – divu pirmo lapu fotokopija. Pašām atmiņām Peters vismaz pagaidām muzejā nogult neļaus.

Mani māc ziņkārība, ko literatūras krājuma veidotāji pasāks ar rakstniekiem, kas savu garadarbu tapšanai un saziņai izmanto tikai datorus? Mūsu laikos, kad dienasgrāmatas raksta internetā, vienīgā cerība dabūt ko slepenu, ir lūgt rakstniekiem savu e-pastu kopijas uzreiz nosūtīt arī muzejam.

2010-05-07

Ļoti cienījamā Treiles kundze,

rakstu Jums, lai izteiktu savu pateicību par lielisko rakstniekam Knutam Lesiņam veltīto sarīkojumu 2010. gada 21. aprīlī Rakstniecības un mūzikas muzejā. Paldies literātūrzinātniecei Benitai Smilktiņas kundzei par kodolīgajiem ievadvārdiem sarīkojumam, kuŗos viņa precīzi raksturoja Knuta Lesiņa lomu latviešu rakstniecībā, bet jo īpašs paldies Jūsu kolēģei un šī sarīkojuma rīkotājai, trimdas literātūras speciālistei Maijai Kalniņas kundzei par to, ka viņa, izmantojot agrāk neredzētus, unikālus Jūsu muzeja fondu fotomateriālus, sniedza trāpīgu un saistošu Knuta Lesiņa dzīves un viņa piedzīvotā laikmeta raksturojumu.

Bija patiess prieks un pārsteigums pirmoreiz klātienē redzēt Jāņa Tidemaņa 1938. gadā gleznoto Knuta Lesiņa portretu, ko Rakstniecības un mūzikas muzejs nekad agrāk nebija eksponējis (tas nav arī pieminēts vai reproducēts prof. Oļģerta Grāvīša 2008. gadā sarakstītajā monogrāfijā par Knutu Lesiņu). Īpašs pārsteigums bija no Maijas Kalniņas stāstītā uzzināt par muzeja fondos esošajām vairāk nekā 60 Knuta Lesiņa vēstulēm Anšlavam Eglītim. Pārrunāju šo faktu ar saviem konfilistriem un organizācijas vadību latviešu studentu korporācijā Talavija (kuŗai piederēja Kn. Lesiņš), un Talavija būtu patiesi ieinteresēta sadarbībā ar Rakstniecības un mūzikas muzeju financēt šo vēstuļu izdošanu atsevišķā grāmatā.

Šo pateicību rakstīt patiesībā pamudināja 26. aprīlī Rakstniecības un mūzikas muzeja mājas lapas sadaļā „Muzejs runā” ievietotais Jūsu muzeja direktores Ilzes Knokas kundzes raksts „Par indulgences cenu”. Man bija kauns lasīt, ka, mēs, šī sarīkojuma apmeklētāji (un sarīkojums bija ļoti labi apmeklēts), esot saņēmuši „hrestomātisku pārskatu par vairākumam nosacīti aktuālas personas biogrāfiju”. Kauns, ka Latvijas Rakstniecības un mūzikas muzeja direktores kundze šādi „klasificē” mūsu rakstniekus, šķirojot tos „aktuālos” un „nosacīti aktuālos”. Manuprāt, XX gadsimta 30.gadu otrās puses rakstnieku debitantu paaudzes – Anšlava Eglīša, Veronikas Strēlertes, Ērika Ādamsona, Andreja Eglīša, Knuta Lesiņa, Zinaīdas Lazdas, Viļa Cedriņa un citu viņu laikabiedru – sarakstītais šobrīd pieder labākajam, kas mūsu rakstniecībā jel kad tapis. Knuta Lesiņa sarīkojumā Rakstniecības un mūzikas muzeja zālē sastapu daudzus pazīstamus cilvēkus – Pasaules Brīvo Latviešu Apvienības (PBLA) 2009. gada Tautas balvas laureāti Lalitu Muižnieces kundzi, literatūrzinātnieci Līviju Volkovas kundzi, Knuta Lesiņa piemiņas saglabātāju Rūtu Antona kundzi u.c., un zinu, ka mēs visi šo sarīkojumu apmeklējām tikai Knuta Lesiņa un viņa aizraujošo prozas darbu dēļ. Šo gaišo un sirsnīgā atmiņā palikušo sarīkojumu nodēvēt par „noslēgtai šauras nozares pārstāvju kopienai veltītu, sev vien izprotamu rituālu” un par „personīgu atmiņu pēcpusdienas šifrēto zīmju mutuļiem” var tikai īsteni diletanti latviešu rakstniecības jautājumos.

Ar patiesu cieņu –

Jānis Andersons,

PBLA pārstāvniecības vadītājs Latvijā

2010-05-03

Labdien!

21. aprīlī man bija izdevība būt Rakstniecības un mūzikas  muzejā, kad norita saruna par Knutu Lesiņu gan vispārīgā, gan humoristiskā kontekstā. Tā bija ļoti rosinoša. Līdzīgi skatījumi kā trimdas tā Latvijas rakstnieku dzīvē būtu ļoti vēlami, īpaši, izmantojot unikālos vēstuļu materiālus. Neizprotu muzeja vadītājas atvainošanos par it kā neizdevušos pasākumu. Man tas likās ļoti interesants!

Ar cieņu,

Velga Kince,

Misiņa bibliotēkas galvenā bibliotekāre

2010-04-29

Neizprotu, par ko 21. aprīļa sarīkojuma sakarā apmeklētājiem atvainojas muzeja direktore Knoka.

Esmu vairākkārt apmeklējusi šī cikla sarīkojumus un ne reizi neesmu vīlusies. Tieši tas, ka šie pasākumi ir tik dažādi (gan diskusijas par sabiedrībā aktuālām tēmām, gan muzeja krājuma materiālu izpētē, meklējumos un atradumos sakņota iepazīšanās ar publiski mazāk zināmu mūziķu un literātu dzīvesstāstiem un radošo darbību) dara šo ciklu interesantu apmeklētājiem.

Savukārt es biju pārsteigta, 21. aprīļa rītā izdzirdot pa radio sarīkojuma pieteikumu. Biju iepriekš informēta, ka pasākums būs veltīts Knutam Lesiņam. Tā kā par viņu zināju maz          (pateicoties padomju iekārtai), gribējās iegūt vairāk informācijas par šo ’’vairākumam nosacīti aktuālo” personību. Man gribas pateikties Maijai Kalniņai par pārdomātu, krājuma materiālu izpētē un demonstrējumos balstītu sarīkojumu, kurā tika dots vārds arī ar muzeju nesaistītiem cilvēkiem. Vienmēr esmu apbrīnojusi Maijas Kalniņas prasmi kontaktēties ar trimdas literātiem, iegūt muzeja krājumam viņu arhīvus, apstrādāt tos un pētīt, tā veidojot vienotu latviešu literatūras vēsturi. Jā, izklausās vecmodīgi, taču tā ir katra muzeja pamatmisija. Tas, kā mēs nesam šīs vērtības tautā, var būt ļoti atšķirīgi.  Maija Kalniņa nekad nebūs šovmene, bet kur teikts, ka visi ilgojas pēc šova?

Jā, varētu būt arī atraktīvs sarīkojums par humoru latviešu literatūrā un sadzīvē, taču to varētu sekmīgi vadīt kāds cits muzeja darbinieks. Kas attiecas uz literatūru, nezinu, kā viņš iztiktu bez ’’reiz kādreiz uzrakstītu vārdu vēlreizējas publiskas atkārtošanas’’?

Ar cieņu – Zinta Pencele

 

Līvija Volkova

28. 04. 2010.

Muzeja direktore Knoka velti mokās pašpārmetumos par 21. aprīļa sarīkojumu. Padomju varas noklusētā rakstnieka – latviešu modernās noveles savdabīgā veidotāja un plaša diapazona kultūras darbinieka Knuta Lesiņa „gaismā vilkšana” ir tikai un vienīgi apsveicama iniciatīva.

Kaut arī visapkārt tiešām triumfē diletantisms un šovu ideoloģija, nedomāju,ka mūsu tautas garīgais potenciāls būtu tik absolūti bezcerīgs, lai tos, kurus vēl tomēr saista latviešu literatūras vērtības, kuri grib tuvāk iepazīt rakstnieku personības un dziļāk izprast viņu daiļrades būtību un nianses, uzskatītu par „noslēgtas šauras nozares pārstāvju kopienu”.

Institūcija, kas spēj un kuras pienākumos ietilpst interesentiem piedāvāt šādas iespējas, ir tieši muzejs ar savu ārkārtīgi plašo materiālu krājumu, ar pieredzes bagātajiem, erudītajiem darbiniekiem, kuri prot muzejiskos materiālus pasniegt tā, lai it kā mēmie rokraksti, fotoattēli, mākslas darbi, memoriālie priekšmeti sāktu runāt. Iespējams, ka tiem darbiniekiem, kas vēl nav spējuši līdz dziļumiem izjust muzeja specifiku, tas rada kādas barjeras. Bet konkrētajā sarīkojumā Maijai Kalniņai ar atlasīto materiālu un saviem komentāriem lieliski izdevās atdzīvināt Tīdemaņa gleznoto Lesiņa ģīmetni, kā arī krājumā glabātos, līdz šim klusējošos fotoattēlus. Un muzeja apmeklētājs nav tik muļķis, viņš šādus „rituālus” un „zīmes” (kā Knoka tos nosauc) tik tiešām ir spējīgs saprast. Tieši tā jau ir muzeja savdabīgā pievilcība!

Jāuzsver, ka ne tikai šis, bet visi Maijas Kalniņas veidotie trimdas rakstnieku sarīkojumi balstīti uz nopietnu attiecīgās personības izpēti. To nodrošina gan viņas literatūrteorētiskās zināšanas, gan – un tas šāda muzejiska sarīkojuma veiksmei ir īpaši svarīgi – krājumā esošā trimdas rakstniecības materiāla pilnīga pārzināšana. Viņa taču pati to ir vākusi, kārtojusi un vienlaikus veidojusi ciešus kontaktus ar attiecīgajiem cilvēkiem.

21. aprīļa sarīkojums bija labi strukturēts (es nerunāju par dīvaino piekabinājumu, es gāju satikt Knutu Lesiņu). Līdzās tīri muzejiskajai daļai Dr. Benita Smilktiņa deva koncentrētu, kontekstos balstītu ieskatu Lesiņa literārajā darbībā, bet Haralda Ulmaņa priekšnesumā guvām priekšstatu par rakstnieka humorista āderi. Ņemot vērā ierobežoto iespēju piekļūt K. Lesiņa grāmatām, pietrūka kaut neliels kādas noveles fragments, kas liecinātu par viņa stilu.

Tāpat manuprāt netika izmantota iespēja pievērst publikas lielāku uzmanību unikālajam materiālu kopojumam „Knuts Lesiņš – mūziķis un literāts” (2008). Papildus interesi varēja rosināt tas, ka klāt bija šajā grāmatā ar īpašu pateicību pieminētā Lesiņa literārā materiāla mantiniece Ruta Antons, un tas viņas stāstījumam būtu piešķīris dziļāku saturu.

Nobeigumā piebilde par savu neizpratni. Rakstniecības muzeja vadītājas formulētie „rakstnieku.. kādreiz uzrakstītie vārdi” taču nav nekas cits kā viņu stāsti, noveles, romāni, lugas, dzeja. Bet uz šo daiļdarbu popularizēšanu („vēlreizēja publiska atkārtošana”) Knoka norāda kā uz pētnieku ierobežotības pazīmi.

Grūti iedomāties, kāda izskatītos sabiedrība, kura savā vairumā aiz bailēm justies intelektuāli apgrūtināta, bēgtu no šādas „uzrakstītu vārdu atkārtošanas” grāmatās, teātru uzvedumos, literāros sarīkojumos un visādās citādās kultūras dzīves izpausmēs.

 

Kristīne Golubeva

I

17. martā piedalījos Rakstniecības un mūzikas muzejā (Rīga, Pils laukums 2) rīkotajā diskusijā Gājputni vai žurkas? Pasākums bija iecerēts kā saruna par izceļošanas trakumu, kas pārņēmis lielu daļu Latvijas sabiedrības un man bija ļoti patīkams pārsteigums, ka šī diskusija bija ļoti konstruktīva, ar daudz jaunu informāciju un rosināja domāt un paskatīties uz lietām no dažādiem viedokļiem.
Kā pirmā uzstājās Janīna Kursīte. Viņa stāstīja par to, ka kopā ar studentiem apmeklēja latviešu ciemus Krievijā. Vienā no ciemiem joprojām ir saglabājusies latgaliešu valodas 19. ss. nogales izloksne. Janīna izstāstīja vienu jocīgu atgadījumu, ka, esot tajā ciemā un ejot pa ceļu satiekot vietējos iedzīvotājus, viņi latgaliešu valodā viņus sveicināja: “Loba dīna!”, bet neviens viņiem atbildēja un jocīgi skatījās, lija lietus. Izrādījās, ka šādu uzrunu viņi nezina, ka visi vietējie sveicinās, sakot: “Vasals!” Secinājums, ka 19. gs. beigās latgaliešu sarunvalodā uzruna “Loba dīna” nemaz neeksistēja, tādēļ vietējie lietainajā dienā tik jocīgi uz viņiem skatījās. Pētījumi parādīja, ka visātrāk identitāti pazaudēja tie latvieši, kas apmetās lielceļu tuvumā, kur bija vislielākā kustība. Otrs ļoti interesants stāsts bija par to, ka Krievijā, kur latvieši un igauņi apmetās vienā vietā uz dzīvi, latvieši ir asimilējuši igauņus, visi runā tikai latviešu valodā, kas, manuprāt, latviešiem, ir ļoti neraksturīgi. Var prognozēt un secināt, ka izbraucot no Latvijas un dzīvojot svešā vidē, latviešu valoda iekonservējas. Diemžēl jāsecina par Krievijas latviešu ciemiem, ka tie izmirst.
Savu stāstu par Latviju stāstīja arī Austrālijā dzimusī Marianna Auliciema. Viņas vecvecāki no Latvijas izbrauca 2. pasaules kara laikā un devās uz Austrāliju. Viņu patriotiskā audzināšana ļoti ietekmēja arī bērnus un mazbērnus. Marianna apmeklēja latviešu skolu, piedalījās pasākumos. Latvijai atgūstot neatkarību, lēmums par atgriešanos netika pieņemts uzreiz un tā pēkšņi. Tas notika pamazām, vairākas reizes apciemojot Latviju, iesaistoties projektos un tad jau arī sekoja pārcelšanās uz Latviju. Pašreiz Marianna vāc materiālus, risina sarunas ar Liepājas domi, lai tur izveidotu muzeju Latvieši pasaulē, kur tiktu saglabātas liecības par aizbraucējiem no Latvijas. Latvieši savu valsti kādreiz ir ļoti godājuši, jo 1947. gadā augstākā padome pat izdeva īpašu rakstu par to, kā jāizturas latviešu trimdiniekiem. Mums bija iespēja ieskatīties šī raksta kopijā, kur sarkaniem burtiem bija izcelts, ka “latvieši savu valsti tur lielā godā un vienmēr un visur izrāda savu atbalstu. var mīlēt arī citas tautas, bet latvieši ir jāgodā pāri visam utt.” Arī mums vajadzētu ņemt piemēru un audzināt sevī šo latviskumu.
Par to, kā latvieši jūtas aizbraucot pasaulē un jo sevišķi Īrijā, dalījās kino producente Laima Freimane (korp! Gundega filistre). Viņa runāja par cilvēkiem, kuri ir apņēmīgi, kuri mēģina risināt savas ekonomiskās problēmas. Laima uzskata, ka labāk, lai latvietis brauc strādāt un pelna naudu, nevis viss ciems kopīgi nodzeras. Īrija arī ir piedzīvojusi lielo izbraukšanu, tādēļ, iespējams, Īrijā tik iecietīgi izturas pret iebraucējiem. Īrījā, iespējams, tagad rodas arī atgriezeniskā saite, jo īri, kuri visā pasaulē ir uzsākuši savu uzņēmējdarbību, pašreiz materiāli spēj iesaistīties Īrijas projektos un palīdzēt. Iespējams, arī Latvijā kādreiz tā varētu būt. Laima stāstīja, ka Īrijā darbojas latviešu centri, kur tiek saglabātas latviešu tradīcijas, cilvēki sāk spēcīgāk apzināties savu identitāti un piederību Latvijai, kuru Latvijā nemaz nekopa un nesekoja līdzi.
Nebiju domājusi, ka filmu cikls par Īriju SIB Īrija, nozīmē  Savas Izvēles Brīvība – Īrija. tas liek aizdomāties.
Pēc Laimas viens no klausītājiem piecēlās un ļoti emocionāli runāja par Īriju, kur dzīvo viņa dēls, kuram tur jau ir ģimene. Viņš uzskatīja –  ja viņa dēls savus bērnus jau palaidīs mācīties Īrijas skolās, tad viņi Latvijā vairs neatgriezīsies. Vīrietis bija ļoti emocionāls, bet viņa stāstījums parādīja emociju gammu, kāda ir tiem cilvēkiem, kuru tuvinieki ir aizbraukuši bez cerības atgriezties.
Par tuvinieku aizbraukšanu vēstīja arī Austris Celms. Viņa dēls, mācoties vidusskolā, jau bija izlēmis, ka dosies pasauli apskatīties un pēc 12. klases to arī izdarīja. Kopā ar draugu viņi devās uz Austrāliju. Pirmais šoks abiem jauniešiem bija par to, ka ne viss ir tā, kā rakstīts internetā. Papildus izrādījās, ka arī pašiem ir jāpieņem lēmumi un jādomā par izdzīvošanu. Austrālijā viņi pavadīja mēnesi un tad devās uz Jaunzēlandi, kur ir jauniešu programmas, lai varētu dzīvot un strādāt. Tur viņš strādā vīnogu laukā. Kā stāstīja Austris, tad viņa dēls tur brauc gan ar traktoru, gan arī dara citus lauku darbus, kurus Latvijā viņš nekad nedarītu. Dēls domā arī par atgriešanos Latvijā, bet šeit būs grūtības ar iejušanos vidē, kur cilvēki ir daudz drūmāki un traktoristu darbs ir pats zemākais. Tādēļ pagaidām tas tikai ir jautājums par atgriešanos.
Kā pēdējais runāja ārsts Sabri Abdul Massih, kurš pirms vairāk nekā 15 gadiem ir ieradies Latvijā. Viņš savu redzējumu par Latviju sāka ar to, ka arī viņš pagājušajā gadā gribēja doties projām, bet tad pie viņa ieradās brālis, kurš par Latviju bija tik lielā sajūsmā, ka tas lika Sabri aizdomāties, saprast, cik daudz viņam ir un cik skaistā zemē viņš dzīvo, un palikt Latvijā. Arī Sabrī sāp tas, kas pašreiz notiek un viņš negribētu arī otro reizi pazaudēt savu dzimteni.

Ar Sabrī stāstījumu ir jāliek punkts, bet šī diskusija un šis pasākums man lika domāt par to, vai tiešām Latvieši ir mājās sēdētāji vai arī ceļotāji? Cik daudzi no aizbraucējiem atgriezīsies un kas man liktu atstāt Latviju. Vai es aizbraucot saglabātu savu latviskumu, piedalītos latviešu organizētajās aktivitātēs. Jautājums par to, kuri no viņiem ir gājputni, kuri pēc ziemas atgriezīsies, un kuri no viņiem ir žurkas, kuras bēg no grimstošā kuģa, ir ļoti atklāts jautājums. Atbilde jāmeklē katram pašam un nav pareizās vai nepareizās atbildes, ir tikai iekšējā pārliecība.
Katrā ziņā gribu ieteikt visiem padomāt un turpmāk aktīvāk piedalīties šāda veida pasākumos, jo šajā pasākumā no 30 cilvēkiem tikai kādi 6 bija jaunāki par 30 gadiem. Diskusijas nemaina situāciju, bet tās rosina domāt, meklēt risinājumus, uzzināt jaunu informāciju un tad jau arī sameklēt risinājumus un rīkoties.

II

Un atkal jau es biju uz Rakstniecības un mūzikas muzeja organizēto sarunu par latviskām vērtībām Es zinu, ka kādreiz man dārziņš būs. Sarunas centrā bija zeme kā vērtība, ko tā nozīmē latviešiem.

Pasākumā piedalījās Aija Priedīte, deputāte Anna Seile, rakstnieki – Māra Svīre (Limuzīns Jāņu nakts krāsā autore) un Vladimirs Kaijaks (romāna Likteņa līdumnieki autors).

Saruna sākās ar Filozofijas un socioloģijas institūta speciālistes Dagmāras Beitneres pārdomām par to,  kā ir vērtējama paaudžu paaudzēs vērojamā latviešu pieķeršanās zemei. Dagmāra uzskata, ka latviešiem ir hiberbolizēta attieksme pret zemi, kas izriet no literatūras darbiem un valsts un iedzīvotāju attieksmes un darbiem.

Turpinājumā deputāte Anna Seile atcerējās kā Augstākajā padomē un tad jau arī Saeimā tika izlemts jautājums par zemes atdošanu zemes īpašniekiem. Viņa norādīja, ka arī tad domas dalījās, vai latviešiem ir jāatdod zeme, kādā veidā tas ir jādara un cik daudz tas ir jādara. A. Seile izteica lielu nožēlu, ka tagad latviešu zemi izpērk ārzemnieki un diemžēl arī zemes dienests nespēj sniegt precīzu informāciju par zemes piederību latviešiem un ārzemniekiem. A. Seile pauda viedokli, ka viņi tomēr izdarīja pareizi, zemi atdodami īpašniekiem un tad jau tā ir īpašnieku atbildība par to, kas notiek tālāk ar viņu zemi.

Māra Svīre savā uzrunā bija ļoti emocionāla. M. Svīre teica, ka latvieši ir divkosīga tauta. No vienas puses, latvieši grib zemi, cīnās par to, mēģina dažādos veidos iegūt savā īpašumā – apprecoties ar bagātāku, pērkot utt. –  bet tad to pārdot un pēc pārdošanas dodas pie Saeimas un izsaka pretenzijas par to, ka nav zemes, nav līdzekļu utt. Ja agrāk ģimenē zeme palika vecākajam no dēliem, lai varētu turpināt zemes kopšanu un ģimenē bija gan tēvs, gan vectēvs, kuri ar savu pieredzi varēja dalīties un mācīt jaunos, tad mūsdienās diemžēl vecāka gadagājuma cilvēki var mācīt tikai sirdsgudrību, jo mūsdienās nepieciešamās datorprasmes un apsaimniekošanas mācību var iemācīties augstskolās un šauri specializētās skolās. M. Svīre noslēgumā teica, ka ikviens latvietis tomēr grib to savu zemes stūrīti un it sevišķi tas izpaužas, kad cilvēkam pienāk 50 gadu vecums, tad tā vien gribas ielikt rokas zemē.

Vladimirs Kaijaks izstāstīja, kā radās viņa romāna Likteņa līdumnieki varoņi un to likteņi. Bērnībā viņa vecāku mājas bija netālu no kapsētas, kur tēvs strādāja par sargu. Un visi romānā likteņi ir patiesi, tikai salikti kā mozaīka no daudziem gabaliņiem. Kaijaks teica, ka daudzos gadījumos diemžēl ir jārunā par to, ka tēvu mājas un zeme bērniem nav vajadzīga, viņiem jau ir cita dzīve un citas intereses. Kaijaks dalījās ar to, kā viņi savā īpašumā ieguva māju – viņi meklēja diezgan ilgi, līdz atrada māju, kur īpašnieki nevēlējās atgriezties, jo savas darba un dzīves gaitas bija uzsākuši citos pagastos un vecāku māja palika tukša.

Par projektu Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes stāstīja projektā iesaistītā Aija Priedīte. Projekta mērķis ir izpētīt latviešu attieksmi pret zemi, savstarpējo sadarbību. Aijas Priedītes uzdevums ir izpētīt latviešu literatūras darbus un atrast vēsturiskās liecības par to, kā tad latviešiem veidojās attieksme pret zemi un kā tika risināti zemes iegūšanas un apstrādes jautājumi.

Katram savs zemes stūrītis? Latviešiem ir vairāki romāni, kuros ļoti spilgti tiek aprakstīti zemes jautājumi brāļu Kaudzīšu Mērnieku laiki, Andreja Upīša Zaļā zeme, Edvarta Virzas Straumēni, Alfrēda Dziļuma Saplēstā krūze. Katrā no grāmatām mēs varam izsekot cilvēku un zemes attiecībām, cik dažādas tās ir, bet visam cauri iet mīlestība pret zemi, cieņa pret darbu un dabu.

Kādas ir manas attiecības pret zemi? Pašreiz man ir jāpateicas Rīgai par darbu un maizi, bet sirds tomēr tiecas uz laukiem, uz mājām, kur ieguldīts darbs un dvēsele, kur viss ir veidots pašu rokām. Un katru pavasari, ieliekot rokas zemē, pasaule mainās, pavasaris tajā brīdī tiešām ir atnācis.

Savu stāstījumu gribu pabeigt ar citātu no Edvarta Virzas Straumēniem – „Ja cilvēks apmetas kādā zemes stūrī uz dzīvi, viņš papildinādams zemes auglību, papildinās arī pats. Tāpat kā nazim ir vajadzīga galoda, pret kuru trinot tas paliek ass, tā arī cilvēku gars asinās pret zemes lietām trinoties… Ikviena māja nav mūra akmens vai koka mākslīgs kopojums, tā pārvēršas Dieva patversmē un tikai no tās viņš iet uz baznīcu.”

P.s. Kā ir ar Jūsu zemi un mājām?

Dziedāt par Staļinu – iekšējās ētikas jautājums

Komentāri slēgti.