Komentāri

Arno: Nu tā, drusku sanāca greizi, nejauši palaidu atbildi, pirms izlaboj...
Arno: Šis ir tiešām nopietns jautājums. Godīga atbilde nav vienkārša....
Arno: Paldies par jautājumu! Palika daudz ārā. Tas ir dabiski. Dzīve ir ...
Olafs Rozītis: Vai, strādājot pie šī romāna, autoram bija svarīgi dekonstruēt ...
Riekstiņš: Gribēju pateikt paldies autoram par lasāmvielu un pajautāt, vai bij...
daina: Labdien! Konferences apmeklējumam nav jāpiesakās, taču nokļū...
Maija: Labdien! Kur var pieteikties konfrences apmeklējumam un vai nokļūš...
samanta: Man ir 15 gadi. šogad, ārpus klases lasīšanā, mums uzdeva izlaīt...
Olafs Rozītis: Ja "Apziņu" pieliktu muzejā pie sienas, vai tā būtu māksla?...
Anna Auziņa: Paldies par jautājumu! Es neteicu, ka darbošanās literatūrzinātn...
Jānis: Anna, sirsnīgs paldies par grāmatu! Intervijā Jūs, šķiet, runā...
Rihards Bargais: Pienāca viens brīdis, kad dzejā man neiepatikās abstrakcijas un tr...
Olafs Rozītis: Kas prozā bija tas būtiskākais, kas Jūs tai pievērsa? Vai arī J...
Rihards Bargais: Paldies par jautājumu, Labiekārtotāj. Jā, daļa teksta pirmoreiz p...
Labiekārtotājs: Paldies par labi pavadītu laiku! Vēlos pajautāt, cik lielā mērā...
Ivars Logins: Atkal eksperte kļūdās - latgalieši 1917.gada kongresā neprasīja ...
Rihards Bargais: Oh, Saulceri, paldies par jautājumu, bet reliģisko tēmu esmu nolēm...
Saulceris Vītiņš: Paldies autoram par saistošo lasāmvielu! Mani interesē - kas tie...
Žubīte: Ieinteresējāt par topošo 2. grāmatu! Vai tajā varētu tēlaini at...
Jānis Tomašs: Marija grāmatas galvenais varonis cieš no mīlestības radītajām s...

Rakstu arhīvs





Partneri













Vilnis Vējš „Melnais caurums, kas iesūc”

„Latvju Teksti” Nr. 4 (14)/ 2013

Ar vēsturisku mākslas darbu aktualizēšanu, pārfrazēšanu, interpretēšanu jaunos darbos vienmēr ir lielas problēmas. Pirmkārt, šāda pieeja parasti saistās ar nu jau pārmēru „bārdaino” postmoderno pieeju, kura, cik aktuāla un svaiga likās pagājušā gadsimta 70. gados, kad to latviešu literatūrā ieviesa Marģers Zariņš, tik neglābjami garlaicīga kļuva, tiražēta nākamajās desmitgadēs. Laikam ir nozīme – kā saka krievi, kurš nokavēja, tas nepaspēja. Paradoksāli, bet vizināšanās uz dažādu pagātnes dižgaru astes ikreiz izceļ arī nelūgtā pasažiera talanta lielumu – par to varēja pārliecināties, kaut vai salīdzinot Dereka Džārmena hrestomātisko filmu „Karavadžo” ar nesen Rīgas Biržā skatīto Leha Majevska izstādi. It kā jau tikpat pretenciozi, dziļdomīgi un virtuozi, tikai redzams, ka otrajā gadījumā pats būtiskākais, kādēļ būtu attaisnojama stutēšanās pret klasiķu autoritāti, ir kaut kur postmoderni pazaudēts.

Rakstniecības muzeja ekspozīcijā „Pēdējā izstāde”, par laimi, nav redzamas nekādas „dzīvās bildes”,  gleznu pārcēlumi pliekanās video projekcijās, literāro varoņu mūsdienīgošana, „asprātīgi citāti” un citas jēlības. Tiesa, lieks zīmīgums iezadzies izstādes nosaukumā, bet tas noticis jau pēc fakta – ugunsgrēka Rīgas pilī, kas tagad daudziem ļauj kulstīt mēli, ka izstāde patiešām varētu būt bijusi pēdējā, ja ne laimīgas sagadīšanās, kultūras ministres gatavība mesties liesmās utt. It kā kāds nebūtu zinājis, ka pils, kurā izvietots Rakstniecības muzeja krājums, jau sen varēja sabrukt pati no sevis, bez kādām liesmām.

Varbūt es kļūdos, bet man liekas, ka izstādes eksponāti nemaz nepretendē būt patstāvīgi mākslas darbi. Drīzāk tie ir kā pilotprojekti, kas meklē optimālo modeli, kādai vispār jābūt mūsdienīgai ekspozīcijai muzejā, īpaši tik antivizuālā kā rakstniecības. Gadījumā, ja tāds reiz taps savu laiku nokalpojušo Pēterburgas viesnīcas palieku vietā vai kur citur (nav jēgas atkārtot, cik daudz izglītojošu un aizraujošu muzeju tauta būtu pelnījusi un cik tiem pietiktu vielas, un ka vismaz Rakstniecības muzeja radošā komanda būtu tam gatava). Izstāde piedāvā vairākas versijas, kā rakstnieku tekstus un biogrāfijas parādīt ar interesi skatāmā veidā – tiesa gan, talkā ņemot muzeja krājumā atrodamos vizuālās mākslas darbus.

Izrādes anotācijā gan mazliet samulsina apgalvojums, ka „kādreiz” (latviešu literatūras klasiķu dzīves laikā) esot ticis kultivēts mākslinieka-misionāra, pašnāvnieka tēls, kamēr mūsdienās tas transformējies intelektuālā profesionālī, kas dara savu darbu. Lai gan vispār tā tas varētu būt, konkrēti izstāde liecina pretējo: mēs ieraugām amatnieciski godprātīgi nostrādātus portretus un ainavas, kam pretstatīti patvaļīgo un attiecībā pret konservatīvas publikas vērtējumu pašnāvniecisko jauno mākslinieku atbildes gājieni, kuru fonā vīd misionāriska apziņa par laikmetīgās mākslas spēju uzrunāt pat neiesvaidītos.

Kopumā tas tiešām izdodas. Vistuvāk t. s. pētnieciskajai pieejai ir Lauras Prikules „Kaukāza pieturas punkti”, kas veltīti Jāņa Jaunsudrabiņa un Ernesta Birznieka-Upīša gaitām Kaukāzā. Lai gan atvērts paliek jautājums – vai izstāde ir piemērots formāts tekstu lasīšanai, pat ja tie uzrakstīti uz sienas? Tomēr to grafiskais izkārtojums, kas atgādina kalnu siluetu, kontrapunktā ar gleznotām ainavām veido trausli poētisku ceļojuma pieredzes metaforu.

Līdzsvars starp pētījumu, fikciju un metaforu vērojams arī virknē citu darbu: Krišs Salmanis izveidojis smaržas „Brazīlijas taureņi”, kas veltītas Anšlava Eglīša un Erika Ādamsona draudzībai. Kaut gan jāšaubās, vai amizantais aromāts ir īstais, ko izsmalcinātie dendiji būtu gatavi slacīt aiz ausu ļipiņām, tas piesaka parfimērijas pretenzijas uz vietu starp radošajām industrijām, kurās, piemēram, kreatīvā kulinārija jau iekārtojusies uz palikšanu. Nav ne vainas arī runājošajai Kārļa Skalbes glāzei (Aija Baumane un Brigita Zelča-Aispure), kas par pasaku stāstītāja iedvesmu izpauž varbūt pat vairāk nekā Sigismunda Vidberga zīmējums.

Vistuvāk muzeja ekspozīcijas dizaina pieteikumam ir Mārtiņa Kalsera telpiskais inscenējums par aktrises Tijas Bangas graujošo ietekmi uz gleznotāja Pētera Krastiņa jau tā nestabilo psihi. Telpiski inscenējumi ir vēl vismaz divi – abi saistīti ar Mirdzas Ķempes fascinējošo personu. Viņas un Mirdzas Bendrupes tumsā slīgstošie portreti (Kurta Fridrihsona darbi Kaspara Groševa instalācijā) dod mājienu par vēl mīklaināku attiecību stāstu nekā plaši zināmā un, diemžēl, anekdotēm apaugusī Ķempes aizraušanās ar krievu ģenerāļa Jermolova rēgu, kas apspēlēta Zanes Raudiņas instalācijā.

Bet izstādes nagla, protams, ir Kristiana Brektes milzīgais, zeltā ierāmētais akvarelis, kura žanrs ir pornogrāfiska fantāzija. Tas ir kā atbilde Teodora Ūdera kautri erotiskam zīmējumam. Pirmā reakcija, protams, ir:„Ak mūžs, ar ko mūs te cenšas šokēt, vai tad nu neesam redzējuši!” Tomēr jāatzīst, ka, pat ja skatītāji patērē  pornogrāfiju vienatnē ar internetu, muzeju zālēs vis tā gluži neuzglūn no katra stūra. Tādēļ pavērtā vagīna un dibena caurums, kas ir Brektes akvareļa kompozīcijas centrs, burtiski iesūc sevī izstāžu telpai veltāmo uzmanību, tās vietā atstājot nenosakāmu spriedzes lauku. Pie viena jāatzīst, ka Ūdera tumšajam simbolismam Brektes smalki akvarelētie galvaskausi, kas vainago modeļu ķermeņus, piestāv ideāli. Jo ko gan mēs zinām par misionāru-pašnāvnieku fantāzijām, kas, jādomā taču, mitušas arī klasiķu psihē? Tik vien, cik var nojaust no pieklājīgajiem darinājumiem muzejos un tajos iešifrētajiem kultūras kodiem, kuru iepazīšana, jādomā, bijusi aizraujoša nodarbošanās mākslinieku jaunākajai paaudzei.

Komentārs

  

  

  


*

Draugiem.lv pase