Galu galā, atlikts ir nevis kāds konkrēts notikums (kā tas ir, teiksim, šausmu filmās), bet gan kaut kas daudz plašāks – garumgara pārpratumu ķēde, kurā nav nekā cildena, mistiska vai svēta, bet kas izmaina ikdienu, sazvērnieciski darbodamās tās iekšienē.
Dzejniekiem nepatīk, ka kāds mēģina noteikt viņu darbu „vidējo lasītāju”, tomēr Jānis Tomašs savā debijas krājumā „Melnie darba cimdi” tik uzskatāmi un poētiskās izteiksmes ziņā vienkārši pievēršas ikdienas skaudrajai realitātei, vienlaikus uzlūkojot to no augšas un pētot no iekšpuses, ka par viņa dzejas galveno auditoriju varētu uzskatīt tieši strādnieku šķiru.
“Narkozes” var lasīt gandrīz kā dienasgrāmatu, ko veido steigā uzšņāptas piezīmes ar nolūku nesaudzīgi vērsties pret “kārtīgās sievietes” tēlu. Gruntmanes ikdienišķais tonis un atturīgā (lai neteiktu – apzināti skopā) tēlu sistēma rosina viņas darbiem piemērot apzīmējumu “ticami”.
Gunta Bereļa romāna „Vārdiem nebija vietas” uzskatāmākās vērtības – un tās atklājas jau pirmajās pārdesmit lappusēs – neapšaubāmi ir rakstnieka kontrole pār vēsturiskajām detaļām (ne tikai faktoloģiskām, bet arī valodiskām) un drosmīgais solis par galveno varoni izvēlēties „gara kroplības un ļaunuma banalitāti” (Gundega Repše).
Dainas Tabūnas debijas stāstu krājums gan sava nosaukuma, gan struktūras un izteiksmes dēļ aicina lasītāju grāmatai piedēvēt tādas pazīmes kā „ticamība” un „atklātums”, no kurām pirmā cieši saistīta ar reālistisku prozas valodu, bet otrā – ar noteiktu, visnotaļ humānistisku pozīciju – rakstot paturēt prātā vajadzību pēc autentiska vēstījuma.
Rakstniecības un mūzikas muzejs