Šogad aprit simts gadi, kopš Baumaņu Kārļa dziesma „Dievs, svētī Latviju” sāka skanēt Latvijas valsts himnas statusā. Rakstniecības un mūzikas muzeja izstāde “Himnai 100” ir veltījums šim notikumam. Izstādes pamatu veido laika līnija, kurā vēstures fakti, dokumenti, vizuālas, priekšmetiskas un skaniskas liecības mijiedarbojas ar personiskiem himnas stāstiem un sajūtām.

“Mūsu ģimenē tā ir dziesma, tie ir vārdi, kas vienkārši ir jāzina. /../ Esmu pats piedzīvojis pasākumus, kuros himnas izpildīšanas brīdī ir jūtams neliels apmulsums, varbūt tāds kūtrums, kas varētu būt skaidrojams ar dabiski latvisko kautrību vai arī prakses trūkumu. Es cenšos neļauties šīm šaubu emocijām, es dziedu droši un pārliecinoši, protams, paturot prātā vēstures kontekstu un varbūt tās personīgās asociācijas, kas man saistās ar šo dziesmu,” savā personīgajā himnas pieredzē dalās aktieris Raimonds Celms.

“Jo tā ir dziesmu dziesma. Es kategoriski noraidu izskanējušās diskusijas par himnas mainīšanu vai citas himnas izvēli,” apgalvo komponists Jānis Strazds.

“Varbūt tādēļ arī himnai ir tik garš mūžs, jo tik daudz šī zeme bija pārdzīvojusi, ka tā lūgšana joprojām ir aktuāla arī pēc savas būtības, pēc saviem vārdiem,” domā Hermaņa Brauna fonda direktore Inna Davidova.

“1970. gados, manuprāt, bija pilnībā notikusi Latvijas vai latviešu tautas ieaugšana padomju sistēmā. Ja gribam, varam to saukt par nodevību vai kolaborāciju. Bet mēs, tā laika skolēni, neko par to nezinājām. Un man rodas iespaids tāds, ka vismaz manā un manu draugu ģimenēs, cik mēs komunicējām, mūsu vecāki un vecvecāki bija samierinājušies ar to, ka Latvijas vairs nav un nebūs varbūt pat,” savu personīgo himnas pieredzes stāstu atklāj vēsturnieks un pedagogs Valdis Klišāns.

Šodien aprit simts gadi, kopš dziesma – lūgšana „Dievs, svētī Latviju” ieguva Latvijas valsts himnas statusu. Rakstniecības un mūzikas muzeja veidoto video stāstu sēriju "Himnai 100" noslēdz rakstnieces Janas Egles personīgais himnas stāsts

“1988. gada 18. novembrī, kas ir mana vectēva vārdadiena un Latvijas valsts dzimšanas diena, devāmies uz kapsētu vēlā vakara stundā ar sarkanbaltsarkano karogu. Bija tikko uzsnidzis pirmais sniegs, - tāda burvīga, balta, čagana sniega kārtiņa. Mēs sadedzam svecītes un visi, stāvot ap viņa kapiņu, ar karogu rokās dziedājām “Dievs, svētī Latviju””, savu personīgo himnas pieredzes stāstu atklāj komponiste Gundega Šmite.

Man visspilgtāk palikusi prātā tieši 1988. gada vasara Valmierā, baznīcā. /../ Laikam kāds oficiāls pasākums, jo bija arī visa izpildkomiteja, visas partijas vadība un tauta - pilna zāle. /../ Pēc “Saule, Pērkons, Daugava” - maza pauze, koris stāv pie altāra, es stāvu ar muguru, un mēs sākām “Dievs, svētī Latviju”.

“Man pirmo reizi Latvijas himnu nācās dzirdēt tikai 1988. gadā. /../ Vairākus gadus bija tā, ka es nevarēju pati dziedāt līdzi, jo man bija asaras acīs. Es nevarēju padziedāt”, savu personīgo himnas pieredzes stāstu atklāj tulkotāja un diplomāte Anna Žīgure. “1991. gada 3. decembrī, es nedrīkstēju raudāt un arī neraudāju.

Latviešu disidentes Lidijas Doroņinas-Lasmanes personīgais himnas stāsts turpina Rakstniecības un mūzikas muzeja rubriku "Himnai 100": “To es nevaru iedomāties, ka mums varētu būt cita himna. /../ Mēs esam himnu dziedājuši visos apcietinājuma laikos, pieminējuši savus valsts svētkus, tur, kur latvieši ir kopā. /../ Reti kurai tautai ir tāda laime. Pats Dievs devis himnu”.