RMM mājaslapā turpinām rubriku “Lasītāju klubs”. Tajā katru mēnesi publicējam video, kurā sabiedrībā zināmas kultūras personības stāsta par grāmatām, kuras šobrīd lasa un iesaka izlasīt arī citiem. “Lasītāju kluba” galvenais mērķis ir labas literatūras popularizēšana, īpaši pievēršoties latviešu literatūras pērlēm – zināmām un piemirstām.
Man ir sajūta, ka Elīnas Bākules-Veiras debijas grāmatu „Zilonis okeāns” vispateicīgāk būtu uztvert kā aicinājumu piedalīties savdabīgā spēlē ar lasīšanas un teksta uztveres pieredzi. Laiku pa laikam sevi piesaka kāds autors, kurš zināmā mērā tiecas pārbaudīt lasītāja izturības un iecietības robežas, ar saviem poētiskajiem eksperimentiem uzdodot jautājumu „vai tā ir dzeja?”, kam neizbēgami seko „kas vispār ir dzeja?”.
Gunta Bereļa romāna „Vārdiem nebija vietas” uzskatāmākās vērtības – un tās atklājas jau pirmajās pārdesmit lappusēs – neapšaubāmi ir rakstnieka kontrole pār vēsturiskajām detaļām (ne tikai faktoloģiskām, bet arī valodiskām) un drosmīgais solis par galveno varoni izvēlēties „gara kroplības un ļaunuma banalitāti” (Gundega Repše).
Dainas Tabūnas debijas stāstu krājums gan sava nosaukuma, gan struktūras un izteiksmes dēļ aicina lasītāju grāmatai piedēvēt tādas pazīmes kā „ticamība” un „atklātums”, no kurām pirmā cieši saistīta ar reālistisku prozas valodu, bet otrā – ar noteiktu, visnotaļ humānistisku pozīciju – rakstot paturēt prātā vajadzību pēc autentiska vēstījuma.
Ja uzlūkot „Nāve – tās nav beigas” kā tīru trillera vai detektīvromāna paraugu, gaidāma vilšanās, jo autori brīvi rotaļājas ar žanra principiem, bieži atstumjot kriminālintrigu otrajā plānā ar dažādām atkāpēm no personāžu privātās dzīves norisēm.
Kopš romāna iznākšanas un nozīmīgajiem datumiem pagājis zināms laika sprīdis, taču "18” tematiskais/idejiskais slānis un rakstnieka risinātās pārdomas nezaudēs aktualitāti, kamēr vien pasaules kartē būs pārstāvēta nelielā valsts pie dzintara jūras.
Rakstniecības un mūzikas muzejs