Komentāri

daina: Labdien! Konferences apmeklējumam nav jāpiesakās, taču nokļū...
Maija: Labdien! Kur var pieteikties konfrences apmeklējumam un vai nokļūš...
samanta: Man ir 15 gadi. šogad, ārpus klases lasīšanā, mums uzdeva izlaīt...
Olafs Rozītis: Ja "Apziņu" pieliktu muzejā pie sienas, vai tā būtu māksla?...
Anna Auziņa: Paldies par jautājumu! Es neteicu, ka darbošanās literatūrzinātn...
Jānis: Anna, sirsnīgs paldies par grāmatu! Intervijā Jūs, šķiet, runā...
Rihards Bargais: Pienāca viens brīdis, kad dzejā man neiepatikās abstrakcijas un tr...
Olafs Rozītis: Kas prozā bija tas būtiskākais, kas Jūs tai pievērsa? Vai arī J...
Rihards Bargais: Paldies par jautājumu, Labiekārtotāj. Jā, daļa teksta pirmoreiz p...
Labiekārtotājs: Paldies par labi pavadītu laiku! Vēlos pajautāt, cik lielā mērā...
Ivars Logins: Atkal eksperte kļūdās - latgalieši 1917.gada kongresā neprasīja ...
Rihards Bargais: Oh, Saulceri, paldies par jautājumu, bet reliģisko tēmu esmu nolēm...
Saulceris Vītiņš: Paldies autoram par saistošo lasāmvielu! Mani interesē - kas tie...
Žubīte: Ieinteresējāt par topošo 2. grāmatu! Vai tajā varētu tēlaini at...
Jānis Tomašs: Marija grāmatas galvenais varonis cieš no mīlestības radītajām s...
Ance: Ir iespēja skatīties "Degpunktu" vai lasīt Tomaša dzeju. Es izvēl...
Marija: Paldies autoram par interesanto krājumu! Man aizķērās Kārļa Vēr...
Jānis Tomašs: Bērnu literatūrai ir vieglāk, jo viņi skaidri apzinās ka mērķau...
Jānis Tomašs: Ja runājam par otro grāmatu, tad viņa noteikti būs! Kā jau šajā...
Indra: Un kā pašam autoram šķiet - kas ir viņa dzejas mērķauditorija?...

Rakstu arhīvs





Partneri













Jūlijs. Pāvila Šenhofa skiču kolekcija LPSR Valsts Leļļu teātra izrādei „Šveiks”

Domājot par Latvijas un Čehijas kultūras saitēm, nereti pirmais, kas nāk prātā, ir Jaroslava Hašeka romāns „Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā” un tā iestudējumi Latvijas teātros. Brašā kareivja lomā iejutušies gan Liepājas teātra aktieri, kuri Šveika dēkas izrādījuši arī vairākās brīvdabas izrādēs Latvijas reģionos, gan Dailes teātra aktieri. Taču, šķiet, neparastākais un leģendārākais Hašeka romāna iestudējums Latvijā radīts LPSR Valsts Leļļu teātrī. Savu raksturu izrādei devusi Pāvila Šenhofa scenogrāfija, Arvīda Cepurīša režija un Ivara Vīgnera komponētās dziesmas ar Jāņa Petera vārdiem. Mēneša priekšmeta godā ceļam Pāvila Šenhofa (1924 – 2011) skiču kolekciju 1974. gada LPSR Valsts Leļļu teātra iestudējumam „Šveiks”.

Pāvila Šenhofa skice izrādei "Šveiks" RTMM 719681

Izrādes sākumā Egona Maisaka atveidotais Šveiks – tērpies čehu uzvalciņā ar svītrotu vesti un katliņcepuri galvā – sēž skatītāju zālē, tad pieceļas un gluži mierīgi pavēsta: „Mīļie, nu būs sūdi!” Izrādes darbība noris istabā, kuras sienas klāj pusnoplēstas jūgendstila tapetes, caur kurām rēgojas vecu 1914. gada vācu avīžu fragmenti. Bet aktierim – Šveikam uz skatuves pievienojas lelle – Šveiks. No tiem pirmais komentē notiekošo, bet otrais to izdzīvo.
Abas izrādes – 1974. gadā iestudētais „Šveiks” un tā turpinājums „Šveiks frontē” 1975. gadā – vēsturē ierakstītas kā līdz šim spilgtākie čehu autora Jaroslava Hašeka romāna iestudējumi Latvijā.
Jāņa Petera trāpīgās un daudznozīmīgās dziesmas vēl ilgi palika cilvēku atmiņās un bija klātesošas arī ikdienā. Proti, vai katrs otrais pie sevis mēdza dungot „Fināla dziesmu”: „Mīļā, ķeizars mani karā sauc! / Spraud man puķi, spraud man puķi, / Spraud man puķi pogas caurumā!” Populāras bija arī rindas no dziesmas „Šveiks dodas karā”: „Ar mani tomēr nebūs cauri, / Un arī mani nepieveiks. / Ja, dēls, tu dzirdi kara tauri, / tad atceries – tavs tēvs ir Šveiks.” Savukārt Šveika lomas izpildītāju Egonu Maisaku arī vairākus gadus pēc izrādēm uz ielas uzrunāja krietnā kareivja vārdā.
Teātra mākslinieks Aldis Linē apgalvo, ka tieši Šveiks ļāvis atklāties režisora Arvīda Cepurīša un mākslinieka Pāvila Šehofa talantu spēcīgākajām šķautnēm: „Te tā īsti varēs uzdzirkstīt Arvīda Cepurīša gluži fantastiskā un smalkā humora izjūta, viņa spēja gluži nemanāmi un mērķtiecīgi atraisīt aktierus dažādiem skatuviskiem uzdevumiem. Pāvils Šenhofs varēs likt lietā prasmi strādāt ar lielas formas darbiem un izvilkt no tiem būtisko arī uz mazās leļļu skatuves.”1 Kā viens no būtiskākajiem mākslinieka uzdevumiem bija izteiksmīgu un spilgtu „aktieru” radīšana, kas viņam arī izdevās. Jau no sākta gala Šenhofam bija skaidrs, ka „nav jāgudro nekas jauns, bet par leļļu tapšanas atspēriena punktu jāizmanto Jozefa Ladas klasiskās ilustrācijas romānam. Vienkārši čehu mākslinieka zīmētais jāatdzīvina, jāpārtransformē leļļu skatuvei.”2
Teātra vēsturnieks izrādi vērtē atzinīgi: „Visi elementi – režija, scenogrāfija, muzikālais ietērps, aktierspēle, kas prasa no māksliniekiem lielu koncentrāciju, pleca sajūtu un vienlaikus arī spēju improvizēt, – saplūst vienotā veselumā un spēj uzrunāt skatītāju. Patiesi. Urdoši. Bez koķetēšanas ar leļļu mākslas iespējām, bet ļaujot par tām priecāties zālē sanākušajiem.”3 Viņš izrādes scenogrāfiju raksturo kā eklektisku un norāda uz režisoram raksturīgajiem gleznu rāmjiem. „Šveikā” tie spēlē būtisku lomu: tādējādi režisors spēlējas ar skatītāja uztveri un izrādei piešķir papildu simbolisko nozīmi. „Arī akcents skaidrs un nepārprotams – tie spožie rāmji šīs pasaules varenajiem un bagātajiem, tie otri – vienkāršajiem ļaudīm, grašu skaitītājiem. Rāmji karakungiem un tiem, kurus dzen karā,”4 secina Linē.

No Pāvila Šenhofa arhīva

Izrāde bija neparasta, varbūt tieši tādēļ tik populāra. Pirmkārt, tā bija leļļu izrāde pieaugušajiem, kas bija retums. Nodrošināt repertuārā izrādes arī pieaugušajiem bija viens no galvenajiem Pāvila Šenhofa mērķiem. Otrkārt, tā bija eksperimentāla izrāde: ierastajām aktrisēm – lellēm pievienojās dzīvs aktieris. Tas bija liels izaicinājums kā studijas tikko beigušajiem leļļu teātra aktieriem, kuriem šis bija pirmais iestudējums LPSR Valsts leļļu teātrī, tā arī jau pieredzējušajiem, jo šoreiz viņu vadītajām lellēm bija jāatrod kopīga valoda ar aktieri – cilvēku.
Intervijā laikrakstam „Padomju Jaunatne” režisors stāsta: „Dīvaini skan, vai ne — cilvēks kompromitē lelli? Bet tā notiek. Mēs redzam lelli, kura savās naturālajās formās ir jauka, un mēs viņai, protams, noticam. Tad — uz skatuves parādās cilvēks, un mēs ievērojam lelles nevarīgumu. Bet lelle ir un paliek lelle, to slēpt mēs negribam, taču viņai „jāsaskan” ar aktieri, lai šī nesaderība nedurtos acīs. Tas ir ļoti interesanti, bet arī ļoti grūti, ļoti atbildīgi. Laba izrāde ir tuva lietišķi dekoratīvajai mākslai, prasa ļoti precīzu kompozīciju, ļoti asu formas izjūtu.”5
„Šveiks” nepārprotami bija populāra un sabiedrībā iecienīta izrāde, biļetes acumirklī tika izpārdotas. Arī aizvedot izrādi uz teātra festivālu Baltkrievijā, tā ieguva plašu atzinību. Prasmīgais leļļu pasaules lielmeistars Jans Maliks, noskatoties izrādi, esot spontāni izsaucies: „Tas ir labākais Šveiks, kādu esmu redzējis! Pat mums čehiem nekad nav bijis labāka!”

No Pāvila Šenhofa arhīva

Taču tā laika prese pārsvarā klusē un par izrādi daudz nevēsta – piemin, taču daudz neiedziļinās. Skaidrojums, iespējams, meklējams Linē sacītajā: „Jaroslava Hašeka romāns par brašo kareivi Šveiku ir leģendārs darbs pasaules literatūrā, un tas sniedz iespēju VLT izrādes veidotājiem no skatuves palaist zālē brīvdomības aso bultu, kaut arī vēl ir tikai septiņdesmitie gadi un līdz padomju impērijas sabrukumam vēl labs laiciņš gaidāms. (..) Aizrautīgi, asi hašekiski smiekli par reizēm tik greizo pasauli, lieliski aktierdarbi un atļaušanās no skatuves pateikt mazliet vairāk nekā drīkst.” 6
Šveiks iestudēts gadā, kad Pāvils Šenhofs svin 25. darba jubileju un, šķiet, tieši šis iestudējums raksturo mākslinieka darbību teātrī kopumā. Ne tikai „Šveiks” bija drosmīga un eksperimentāla izrāde, bet tāds bija viss viņa darbības laiks – sešdesmit četri LPSR Valsts leļļu teātrī pavadīti gadi. Viņš bija pasaules līmeņa mākslinieks, Šenhofa vārdu minēja blakus Obrazcovam, Sudarušķinam, Viļkovskim, Burovam, Cvetkovam, Rozeram, Žantī un citiem, viņš sadarbojies ar sava laika Latvijas teātra izcilībām: E. Smiļģi, Ž. Katlapu, A. Jaunušanu, P. Homski, P. Pētersonu, A. Liniņu.

 

1„Leļļu pasaules goda pilsonis”, Aldis Linē, Neputns: 2014;135. lpp

2„Leļļu pasaules goda pilsonis”, Aldis Linē, Neputns: 2014;136. lpp

3„Īsa pamācība leļļu mīlēšanā”, Aldis Linē, Zinātne: 2004;185. lpp

4„Īsa pamācība leļļu mīlēšanā”, Aldis Linē, Zinātne: 2004;184. lpp

5 Inta Kārkliņa, „Celt to, ko var nest”, „Padomju Jaunatne”, 1976. gada 12. septembris

6„Leļļu pasaules goda pilsonis”, Aldis Linē, Neputns: 2014;136. lpp

 

Komentārs

  

  

  


*

Draugiem.lv pase