Komentāri

Arno: Nu tā, drusku sanāca greizi, nejauši palaidu atbildi, pirms izlaboj...
Arno: Šis ir tiešām nopietns jautājums. Godīga atbilde nav vienkārša....
Arno: Paldies par jautājumu! Palika daudz ārā. Tas ir dabiski. Dzīve ir ...
Olafs Rozītis: Vai, strādājot pie šī romāna, autoram bija svarīgi dekonstruēt ...
Riekstiņš: Gribēju pateikt paldies autoram par lasāmvielu un pajautāt, vai bij...
daina: Labdien! Konferences apmeklējumam nav jāpiesakās, taču nokļū...
Maija: Labdien! Kur var pieteikties konfrences apmeklējumam un vai nokļūš...
samanta: Man ir 15 gadi. šogad, ārpus klases lasīšanā, mums uzdeva izlaīt...
Olafs Rozītis: Ja "Apziņu" pieliktu muzejā pie sienas, vai tā būtu māksla?...
Anna Auziņa: Paldies par jautājumu! Es neteicu, ka darbošanās literatūrzinātn...
Jānis: Anna, sirsnīgs paldies par grāmatu! Intervijā Jūs, šķiet, runā...
Rihards Bargais: Pienāca viens brīdis, kad dzejā man neiepatikās abstrakcijas un tr...
Olafs Rozītis: Kas prozā bija tas būtiskākais, kas Jūs tai pievērsa? Vai arī J...
Rihards Bargais: Paldies par jautājumu, Labiekārtotāj. Jā, daļa teksta pirmoreiz p...
Labiekārtotājs: Paldies par labi pavadītu laiku! Vēlos pajautāt, cik lielā mērā...
Ivars Logins: Atkal eksperte kļūdās - latgalieši 1917.gada kongresā neprasīja ...
Rihards Bargais: Oh, Saulceri, paldies par jautājumu, bet reliģisko tēmu esmu nolēm...
Saulceris Vītiņš: Paldies autoram par saistošo lasāmvielu! Mani interesē - kas tie...
Žubīte: Ieinteresējāt par topošo 2. grāmatu! Vai tajā varētu tēlaini at...
Jānis Tomašs: Marija grāmatas galvenais varonis cieš no mīlestības radītajām s...

Rakstu arhīvs





Partneri













Maijs. Latvju dainu izdevums franču valodā

Jonval, Michel, "Les chansons mythologiques lettonnes: publiees avec une traduction francaise/Latviešu mītoloģiskās daiņas: latviski un franciski", Paris: Librairie Pickart, 1929,240 lpp., broš.- Paral. teksts latv. un franču, RTMM 313246

Saule chante līgo le soir,
Les pâtres, līgo dans l’enclos.
La chère Māŗa elle
-même chante līgo
En ouvrant la porte aux génisses.

Tā skan franču filologa Mišela  Žonvāla tulkotā latviešu tautasdziesma, kas pārvērsta daiļskanīgajā franču mēlē. Maija Mēneša priekšmets – Mišela Žonvāla Latviešu tautas dziesmu tulkojums franču valodā „Les chansons mythologiques lettonnes: publiees avec une traduction francaise. Latviešu mītoloģiskās daiņas: latviski un franciskiar veltījuma ierakstu aktrisei Antai Klintij.

Mišels Žonvāls (1902 -1935)

1929. gadā klajā nāk vēl nebijis tulkojums -  Parīzes izdevniecībā Librarie Picard izdotais, Rīgā iespiestais mitoloģisko dainu krājums divās valodās – „Les chansons mythologiques lettonnes: publiees avec une traduction francaise. Latviešu mītoloģiskās daiņas: latviski un franciski”, kas sakārtots piecās tematiskās sadaļās: I Dievs, II Debesu dievības, III Zemes dievības, IV Laima un V Mirušo dievības. Izdevums savā laikā bija unikāls – neviens līdz šim Latvju dainas nebija pārtulkojis franču valodā, vēl pie tam tik lielā apjomā. Krājums vairākkārt atzīts par vienu no nozīmīgākajiem dainu tulkojumiem (vēl bez franču valodas, tapuši  tulkojumi vācu, krievu un angļu valodās). Piemēram, 20. gadsimta vidū, pētot baltu tautas, šo izdevumu kā izziņas avotu savam darbam “Balti un ārieši”  izmantojis arī indiešu valodnieks profesors Suniti Kumārs Čaterdži,  kā arī, esot pieejams Francijas bibliotēku krājumos, tas arvien tiek izmantots kā vērtīgs izziņas avots citiem pētījumiem.
Tulkojuma autors ir francūzis Mihaels Žonvāls (Michel Jonval, 1902-1935), kurš Rīgā ieradās 1927. gadā, lai studētu un pētītu latviešu valodu profesora Jāņa Endzelīna vadībā. Iepazinies ar latviešu folkloru, Žonvāls tā sajūsminājies, ka nodevies  latviešu valodas studijām ar cēlu mērķi -  apgūt to līdz tādam līmenim, lai varētu pārtulkot latviešu tautasdziesmas franciski. Viņa pūles attaisnojās un pēc aptuveni gadu ilgām studijām tapa 240 lappušu biezs latviešu tautasdziesmu krājums franču valodā. Francūža ieguldīto darbu atzinīgi novērtējusi arī Latvijas valdība,  1930. gadā piešķirot  viņam IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
Tiesa, krājumam veltīta arī kritika, norādot uz dažām neprecizitātēm,  meklējot atsevišķu latviešu vārdu brāļus un māsas franču valodā, kas nebūt nav viegls uzdevums. Zenta Mauriņa norāda: “Lasot Žonvāla antoloģiju, kas vairāk nekā trafaretie propagandas raksti spēj ieinteresēt par Latviju, atkal reiz saduros ar mūsu nepārtulkojamiem vārdiem, kas mūsu valodai piešķir mirdzoši sulīgo konkrētību. Žonvāls pūru tulkojis: le coffre de la dot, skaidri un nepārprotami, bet katram latvietim neviļus būs jāpasmaida, iedomājoties, ka; Saule ceļ zelta koferi sudraba kamanās! Veļi tulkoti: les esprils des moris (mirušo gari), šie un līdzīgi piemēri liecina par mūsu valodas savdabīgu bagātību un valoda ir tautas dvēsele.”* Valodnieks Ernests Blese to skaidro, sakot: “Tie nav darināti mākslinieciskos nolūkos, un tādēļ tiem nav vajadzīgā pantmēra. To uzdevums svešu zemju pētniekiem padarīt saprotamu latviešu tautas dziesmu saturu un to Žonvāls panācis jo labi.” ** Paralēli kritikai Mauriņa uzslavē francūža paveikto: ” Kā tuksneša ceļotājs priecājas par dzidru avotu, tā es par docenta Žonvāla Latviešu mitoloģiskām dainām. (Paris 1929.) Cik profesors Šmits (viņa galvenie raksti pieejami trimdā) ir nepoētisks (kas, protams, nemazina viņa zinātnisku konstatējumu nozīmi), tik apgarots ir Žonvāls, kas sevī vieno dzejnieka iedvesmi ar zinātnieka precizitāti un tādēļ arī viņš īsos vārdos pasacījis daudz. Atzīstami ir viņa daiņu tulkojumi gleznainā prozas valodā. Tā visa simbolika paliek neskarta, tautas gars neieskrambāts, nav nedz tā stīvuma, nedz tās aušīgās naīvitātes, kas rodas, mūsu tautasdziesmas tulkojot oriģinālā pantmērā.” Jāuzsver, ka Žonvāls ne tikai iztulkojis tautasdziesmas, bet tām veltījis ievadu un priekšvārdu, kurā dod ieskatu Latviešu mitoloģijā, skaidrojot, kas ir Māra, Saule, Mēness, Austra un citas dievības. Zīmīgi, ka autors respektējis dievību vārdus -  ievadā tos izskaidrojis, taču pašās tautasdziesmās lietojis latviskās izcelsmes apzīmētājus.
Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā ir vairāki šīs grāmatas eksemplāri, viens no tiem – ar sastādītāja un tulkotāja autogrāfu, piederējis izcilajai aktrisei Antai Klintij. Muzeja krājumā esošās Žonvāla vēstules un portrets ar veltījumu Antiai Klintij norāda uz abu ciešo draudzību. Šis apstāklis liek domāt, ka, iespējams, latviešu valodas apguvē par motivāciju kalpojušas ne tikai dainas vien.

Latviešu mītoloģisko dainu priekšlapa ar Žonvāla veltījumu Antai Klintij

Savā atmiņu grāmatā „Tā nebija lietaina diena” Anta Klints  viņam veltījusi atsevišķu nodaļu. “Pēc izrādes pie manis ģērbtuvē ienāca svešs cilvēks. Latviski viņš zināja tikai dažus vārdus, runāja vāciski, bet tad pateica kaut ko franciski un, saņēmis no manis atbildi tajā pašā valodā, tālāk runāja tikai franciski. Pirmajā brīdī es nodomāju, ka francūzi atsūtījuši pie manis [Aisedora un Raimonds] Dunkani, un izturējos, cik laipni vien pratu. Nē, viņš Parīzē dzīvojot tikai vasaru, bet ziemā Rīgā – Latvijas Universitātes romāņu filoloģijas docents Mišels Žanvāls.
-Kāpēc jūs esat ieradies? – es izbrīnījusies prasīju.
-Jūs man patīkat, un es ienācu jums to pateikt, – docents paziņoja.”***
Sākusies tuva draudzība, Anta Klints pēcāk vairākkārt apciemojusi Žonvālu Parīzē. Vēlāk savās atmiņās viņa atstāsta kādu dialogu:
„Jūlija novakarē sēdējām ar Mišelu vienā no mazajām latīņu kvartāla kafejnīcām.
-Vai tev patīk Parīze?
-Ļoti.
-Un tu būtu ar mieru te palikt pavisam?
-Nesaprotu.
-Iespējams, ka jau šoruden profesors Meijē mani vairs nelaiž prom no Parīzes.
-Bet man citur strādāt nav iespējams.
-Un nestrādāt tu nevari?
-Bez teātra manai dzīvei vairs nebūtu jēgas.
-Vai tiešām teātris tev tik svēts?
-Un kas tev ir svēts?
-Es pazīstu tikai vienu svētumu – mīlestības svētumu.
Vēl divas ziemas Mišels Žonvāls strādāja Rīgā un tad, pavasarim tuvojoties, atgādināja, ka Mona Liza Luvrā sākot skumt. Un tomēr es uz Parīzi vairs nebraucu. Pēc kāda laika saņēmu ziņu, ka Mišels Žanvāls miris.

No Žonvāla portreta: "Anta, je vous aime!" ( latv. "Anta, es jūs mīlu!" )

Tajā bija pastāstīts, ka Mišela Žonvāla pēdējā publikācija esot bijusi itāļu valodā par tematu “Nāve latviešu tautas dziesmās”.” Minētais pētījums bija žurnālā “Studi Baltici 1933. gada 15. novembrī publicētais raksts “La pense de la mort dans les chansons populaires Lettones ” (“Dziesmas par nāvi latviešu tautas dziesmās”).*** Šis fakts apstiprina, ka interese par latviešu valodu un folkloru Žonvālā tomēr nav mazinājusies, par spīti retākām vizītēm Rīgā un sarautajām  draudzības saitēm ar aktrisi. Interesanti, ka savas nāves priekšvakarā – nebūt ne to nojaušot  un esot pašos spēka gados (Žonvals mirst 33 gadu vecumā), viņš jo īpaši interesējies par  Mirušo dievībām Latvju dainās.”Autors dziļi izjūt mūsu tautas dziesmu sēro smeldzi un salīdzina tās noskaņu ziņā ar dažu franču dzejnieku darbiem,”**  piemiņas rakstā komentē profesors Ernests Blese.
Kārlim Pamšem, strādājot pie Antas Klints atmiņu grāmatas “Tā nebija lietaina diena”,  aktrise uzticējusi viņam šo grāmatu ar Žonvāla  veltījumu. Sešus gadus pēc aktrises nāves, 1976. gadā, Pamše to nodeva Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā.

 

* Zenta Mauriņa, laikraksts ”Laiks”, 1952. gada 2.februāris
** Ernests Blese, “Mūžīgā aizsaulē”, laikraksts “Brīvā Zeme” , 1935. gada 15. novembris
*** Anta Klints, „Tā nebija lietaina diena”, „Liesma”, 1974

 

 

Komentāri slēgti.