Komentāri

Arno: Nu tā, drusku sanāca greizi, nejauši palaidu atbildi, pirms izlaboj...
Arno: Šis ir tiešām nopietns jautājums. Godīga atbilde nav vienkārša....
Arno: Paldies par jautājumu! Palika daudz ārā. Tas ir dabiski. Dzīve ir ...
Olafs Rozītis: Vai, strādājot pie šī romāna, autoram bija svarīgi dekonstruēt ...
Riekstiņš: Gribēju pateikt paldies autoram par lasāmvielu un pajautāt, vai bij...
daina: Labdien! Konferences apmeklējumam nav jāpiesakās, taču nokļū...
Maija: Labdien! Kur var pieteikties konfrences apmeklējumam un vai nokļūš...
samanta: Man ir 15 gadi. šogad, ārpus klases lasīšanā, mums uzdeva izlaīt...
Olafs Rozītis: Ja "Apziņu" pieliktu muzejā pie sienas, vai tā būtu māksla?...
Anna Auziņa: Paldies par jautājumu! Es neteicu, ka darbošanās literatūrzinātn...
Jānis: Anna, sirsnīgs paldies par grāmatu! Intervijā Jūs, šķiet, runā...
Rihards Bargais: Pienāca viens brīdis, kad dzejā man neiepatikās abstrakcijas un tr...
Olafs Rozītis: Kas prozā bija tas būtiskākais, kas Jūs tai pievērsa? Vai arī J...
Rihards Bargais: Paldies par jautājumu, Labiekārtotāj. Jā, daļa teksta pirmoreiz p...
Labiekārtotājs: Paldies par labi pavadītu laiku! Vēlos pajautāt, cik lielā mērā...
Ivars Logins: Atkal eksperte kļūdās - latgalieši 1917.gada kongresā neprasīja ...
Rihards Bargais: Oh, Saulceri, paldies par jautājumu, bet reliģisko tēmu esmu nolēm...
Saulceris Vītiņš: Paldies autoram par saistošo lasāmvielu! Mani interesē - kas tie...
Žubīte: Ieinteresējāt par topošo 2. grāmatu! Vai tajā varētu tēlaini at...
Jānis Tomašs: Marija grāmatas galvenais varonis cieš no mīlestības radītajām s...

Rakstu arhīvs





Partneri













Novembris. Leo Bleha skaņuplate ar autogrāfu

Skaņuplati, kas šomēnes celta mēneša priekšmeta godā, leģendārajam latviešu tenoram Marisam Vētram dāvinājis diriģents un komponists Leo Blehs 1941. gada 21. augustā. Firmas “Electrola” izdotajā platē iemūžinātas Džuzepes Verdi uvertīras operām “Traviata” un “Masku balle” Berlīnes Valsts operas orķestra un diriģenta Leo Bleha interpretācijā.

Audio: Uvertīra operai “Traviata” Berlīnes Valsts operas orķestra un diriģenta Leo Bleha interpretācijā

Kā vēsta uz plates etiķetes uzlīmētā zīmīte, šis skaņuplates eksemplārs paredzēts recenzentiem un nav bijis pārdošanā. Etiķeti papildina Bleha ieraksts Vētram.

Izcilā Vācijas diriģenta Leo Bleha vārds ar Rīgu ir saistīts četrus gadus – viņš šeit dzīvoja un strādāja Latvijas Nacionālajā operā kā Pirmais viesdiriģents no 1938. līdz 1941. gadam. Šis posms ir viena no spožākajām lappusēm mūsu opernama vēsturē – to raksturoja izcili iestudējumi un ļoti augsta mākslinieciskā un muzikālā kvalitāte.

Mariss Vētra raksta: “Leo Bleham toreiz [kad viņš sāka strādāt Rīgā] bij sešdesmit pieci gadi. Četrdesmit piecus viņš jau bija pavadījis pie diriģenta pults, pirmajos piecos no Āhenas uz Prāgu un Berlīni izlaužoties un pēdējos četrdesmit vislielāko un labāko operu zemes – Vācijas operu namu Berlīnē – Zem Liepām [Unter den Linden] izveidojot un vadot.” [1]

Savas ebreju izcelsmes dēļ (formāli viņš no darba tiek atbrīvots “vecuma dēļ”) Bleham nācās Vāciju atstāt un pārcelties uz drošāku zemi. “Pēc piecu gadu darbošanās nacionālsociālistiskās diktatūras atmosfērā lielvezīra Geringa protekcijā, viņš beidzot tomēr bija spiests atstāt savu mūža darbu, lai, arī aiz robežām pilnu Vācijas valsts pensiju saņemot, darbotos jaunā, mazāk izveidotā operas ansamblī,” raksta M. Vētra. Kad sākās Otrais pasaules karš, šī pati protekcija vēlreiz pasargāja Leo Blehu, dodot iespēju viņam ar ģimeni emigrēt uz Zviedriju, lai strādātu Stokholmas operā.

Kā savās atmiņās atzīst Mariss Vētra, Leo Bleha izrādes stāvējušas ļoti, ļoti tuvu izcilā itāļu diriģenta Arturo Toskanīni radītajam brīnumam. Tikai – “to, ko Toskanīni panāca ar nežēlīgu darbu un prasībām, Leo Blehs mēģināja izvilināt savam ansamblim ar psihisku ietekmējumu. Lielāki ansambļa mēģinājumi notika balsu izlīdzināšanai un saskaņošanai un ritēja mājīgi sirsnīgā noskaņā. Lai to vēl sevišķi atzīmētu, nereti vecajam meistaram kabatā bija mazas mazītiņas šokolādes tāfelītes, ko tas pēc labākajiem dziedājumiem izdalīja balvās.

– Herta [dziedātāja Herta Lūse], jūs bijāt lieliska, – viņš smaidot sniedza tai krāsainā papīrītī ietītu šokolādes kumosiņu kā dārgu briljanta gredzenu. – Jūs šo balvu godam nopelnījāt. Un Milda [Milda Brehmane-Štengele], arī jūs es nespēju atstāt bez šokolādes. Bet Vētra [Mariss Vētra] neko nedabūs, šoreiz – ne.

Reiz “Masku balles” ansamblī šokolādes viņam nebij līdz, bet Kaktiņš tik spoži agrā rītā nodziedāja Renē pirmās ārijas kadenci ar otrās oktāvas “sol” fermāti, ka Blehs izskatījās pavisam uztraucies.

– Nu ko lai darām? Man nav šokolādes. Ādolf, esiet tik labs un aizskrejiet pats pēc tās. Te būs desmit santīmu.”

 

RMM krājumā glabājas ne viens vien L. Bleha dāvinājums operas kolēģiem – gan fotogrāfijas, gan notis ar veltījumiem.


[1] Vētra, M. Mans Baltais nams. Rīga, Teātra anekdošu apgāds, 1991. 181-183.lpp.

Komentāri slēgti.