Komentāri

daina: Labdien! Konferences apmeklējumam nav jāpiesakās, taču nokļū...
Maija: Labdien! Kur var pieteikties konfrences apmeklējumam un vai nokļūš...
samanta: Man ir 15 gadi. šogad, ārpus klases lasīšanā, mums uzdeva izlaīt...
Olafs Rozītis: Ja "Apziņu" pieliktu muzejā pie sienas, vai tā būtu māksla?...
Anna Auziņa: Paldies par jautājumu! Es neteicu, ka darbošanās literatūrzinātn...
Jānis: Anna, sirsnīgs paldies par grāmatu! Intervijā Jūs, šķiet, runā...
Rihards Bargais: Pienāca viens brīdis, kad dzejā man neiepatikās abstrakcijas un tr...
Olafs Rozītis: Kas prozā bija tas būtiskākais, kas Jūs tai pievērsa? Vai arī J...
Rihards Bargais: Paldies par jautājumu, Labiekārtotāj. Jā, daļa teksta pirmoreiz p...
Labiekārtotājs: Paldies par labi pavadītu laiku! Vēlos pajautāt, cik lielā mērā...
Ivars Logins: Atkal eksperte kļūdās - latgalieši 1917.gada kongresā neprasīja ...
Rihards Bargais: Oh, Saulceri, paldies par jautājumu, bet reliģisko tēmu esmu nolēm...
Saulceris Vītiņš: Paldies autoram par saistošo lasāmvielu! Mani interesē - kas tie...
Žubīte: Ieinteresējāt par topošo 2. grāmatu! Vai tajā varētu tēlaini at...
Jānis Tomašs: Marija grāmatas galvenais varonis cieš no mīlestības radītajām s...
Ance: Ir iespēja skatīties "Degpunktu" vai lasīt Tomaša dzeju. Es izvēl...
Marija: Paldies autoram par interesanto krājumu! Man aizķērās Kārļa Vēr...
Jānis Tomašs: Bērnu literatūrai ir vieglāk, jo viņi skaidri apzinās ka mērķau...
Jānis Tomašs: Ja runājam par otro grāmatu, tad viņa noteikti būs! Kā jau šajā...
Indra: Un kā pašam autoram šķiet - kas ir viņa dzejas mērķauditorija?...

Rakstu arhīvs





Partneri













Septembris. Karols Šimanovskis un Vitolds Ļutoslavskis Rīgā

Septembra mēneša priekšmets ir fotogrāfija, kas saistīta ar Latviju un Poliju, un vēsta par kādu vēsturisku notikumu poļu mūzikas vēsturē, kad pirmo un vienīgo reizi dzīvē satikās divi izcilākie 20. gadsimta poļu komponisti – slavas zenītā esošais Karols Šimanovskis un tobrīd vēl pavisam jaunais Vitolds Ļutoslavskis. Šī tikšanās notika Rīgā, 1935. gada 4. maijā.

Latvijas Konservatorijas zāle. Polijas valsts svētku dienai pieskaņotais Varšavas konservatorijas audzēkņu koncerts nesen kā izskanējis, mūziķi un viesi sapucējušies uz kopīgu foto piemiņai. Latvijas konservatorijas rektors profesors Jāzeps Vītols, prorektors Alfrēds Ozoliņš, audzēkņu padomes pārstāvji Velta Delle un Jānis Dreimanis, Polijas sūtnis Latvijā Sigmunds Bečkovičs, poļu komponists Karols Šimanovskis, viņa māsa Staņislava Šimanovska-Korvina, jaunie poļu mūziķi, kuru vidū arī Vitolds Ļutoslavskis.

Fotogrāfijā no kreisās: 2.Annija Vītola, 3.Velta Delle (LK audzēkņu padomes pārstāve), 4.Jānis Dreimanis (LK audzēkņu padomes pārstāvis), 5.Karols Šimanovskis, 6.Alfrēds Ozoliņš (LK prorektors) 7.Jāzeps Vītols, 13. (Polijas sūtnis Latvijā), 14.Staņislava Šimanovska-Korvina, pirmais no labās – Vitolds Ļutoslavskis. RTMM 796759, fotogrāfs Jānis Lerhs.

Poļu komponists, pianists un pedagogs, savulaik arī Varšavas Konservatorijas rektors Karols Šimanovskis (1882–1937) tolaik ir savā slavas zenītā. Viņa kompozīciju pūrā ir divas operas, simfoniskie darbi, instrumentālā un vokālā kamermūzika.

Latvijā Šimanovska mūzika nav sveša – tā skanējusi koncertos gan pašmāju mākslinieku, gan arī viesu izpildījumā, ir pieejamas izdotās notis. Un arī pašam Karolam Šimanovskim Latvija nebūt nav sveša. Gan komponista mātes senči (uzvārdā Taubes) savulaik no Kurzemes cēlušies, gan skaņradis pats uz šejieni devies koncertbraucienā 1927. gadā, lai muzicētu Rīgā un Daugavpilī. 1927. gadā Šimanovskim (tobrīd viņš ir arī Varšavas konservatorijas direktors) piešķirts Latvijas Konservatorijas goda profesora tituls. 1935. gadā viņu uzņems par goda biedru Latvijas Skaņražu kopā.

1935. gada maija sākumā Karols Šimanovskis viesojas Rīgā. 3. maijā Operā notiek viņa autorkoncerts, veltīts Polijas valsts svētkiem, muzicē arī pats komponists. „Uz Latviju braucu ar lielu patiku, un šoreiz ceru tuvāki iepazīties ar latviešu jaunākās paaudzes komponistiem, par kuriem daudz laba esmu dzirdējis. [..] Man ļoti patīk Latvijas krāšņā daba un laipnie cilvēki! Te es jūtos kā mājās. Šo prieku man vēl vairāk pavairo Rīgas muzikālā publika, par kuru glabājas labas atmiņas no iepriekšējiem koncertiem,” laikrakstā „Rīts” (1935. gada 1. maijs) izsakās pats komponists.

Tieši tanī laikā Latvijas konservatorijā pieredzes apmaiņā ir ieradusies studentu grupa no Varšavas Konservatorijas. Viņu vidū arī 22 gadus vecais kompozīcijas klases audzēknis Vitolds Ļutoslavskis, kura senči arī bijuši saistīti ar Latviju. Viņa tēvs mācījies ģimnāzijā Rīgā, savukārt divi viņa tēvoči studējuši Rīgas Politehnikumā.

Laikrakstā „Rīts” par šo koncertu vēsta mūzikas kritiķis ar pseidonīmu Oboja:

„Varšavas konservatoristu koncerts. [..] Ieradušās audzēkņu prominences; bet tie trīs solisti, kurus vakar dzirdējām, spēja būt ne vien konservatorijas lepnums, tie raksturojās jau kā estrādei pilnīgi sagatavoti mākslinieki, kuri, atstājuši audzinātājus, tūlīt metīsies sīvajā cīņā dēļ plašākas slavas un droši vien to arī iegūs. [..] V. Ļutoslavska klavieru sonāte, kuru izsmeļoši spēlēja autors, liecina par spēcīgu komponista talantu. Sonātē vēl daudz jauneklības (stila nenobriedums, koķetērija ar impresionismu, pārāk liela iemīlēšanās savās idejās, kas noved pie atkārtojumu vienmuļības), bet tā saista ar izdomu spilgtumu, komponista domu gaitu un viņas lidojumu. Prom no iemītām tekām Ļutoslavski, protams, vēl nelaiž skolotāja rokas.”(1935. gada 5. maijs.)

Savas atmiņas ar šo koncertu Rīgā un sastapšanos ar Karolu Šimanovski sarunā Polijas Radio žurnālistei Elžbetai Markovskai 1981. gadā izstāstīja pats Vitolds Ļutoslavskis:

„Es nepiederēju paaudzei, kurai bija iespēja veidot tuvus kontaktus ar Šimanovski. Biju pārāk jauns. Mana personiskā tikšanās, ļoti īsa un epizodiska, nenotika Varšavā. Reiz Varšavas konservatorijas studentu grupa, kuras sastāvā bija Vitolds Malčužiņskis, Staņislavs Jažembskis, Helēna Varpehovska un es, devās braucienā uz Latviju un Rīgā, konservatorijā uzstājās ar koncertu. Tas bija apmaiņas koncerts, un latviešu studenti pēc tam atbrauca uz Varšavu. Tā sagadījās, ka dienā, kad mūsu grupa ieradās Rīgā, turienes operteātrī notika Karola Šimanovska koncerta atskaņojums. Uz šo koncertu nevarējām doties, jo mums pēc gara un nogurdinoša ceļa pirms savas uzstāšanās vajadzēja šo koncertprogrammu izmēģināt. Tomēr mēs bijām ielūgti uz Polijas vēstnieka Rīgā pieņemšanu, kas bija sarīkota par godu Karolam Šimanovskim. Kad Arturs Taube, mūsu grupas aizbildnis, mani stādīja priekšā Šimanovskim, dzirdēju šādus vārdus: „Ak, Jūs esat tas jaunais cilvēks, kurš pēc atmiņas spēlē pavadījumu manai „Aretūzai”.”[Karola Šimanovska poēma vijolei un klavierēm „Aretūzas strūklaka” – Tulk. piez.] Tā bija patiesība, taču mani izbrīnīja, ka tikai tik vien viņam bija ko teikt jaunam komponistam. Visu viesošanās laiku Rīgā atminos kā neparasti jauku notikumu. Šimanovskis pret mūsu grupu izturējās ļoti sirsnīgi, atnāca uz mūsu koncertu, mēs kopā ar viņu pastaigājāmies pa pilsētu un aizgājām līdz Rīgas radio, kur viņš kopā ar Vaclavu Ņemčiku un māsu Staņislavu ieskaņoja savus skaņdarbus. [Tā bija koncerta tiešraide 5. maijā plkst. 18:40 – Tulk. piez.] Pēc mūsu koncerta Vaclavs Ņemčiks man teica: „Jūsu sonāte Karolam ļoti patika, cita lieta – viņš pats to Jums nepateiks.” Šī ziņa man sagādāja milzīgu prieku, taču līdz pat šai dienai nebeidzu brīnīties, kādēļ viņš pats man to negribēja pateikt.”[1]

Pamazām savu vietu mūzikas pasaulē ieguva Vitolds Ļutoslavskis – laikmetīgās mūzikas Olimpā viņa vārds tiek minēts līdzās tādiem dižiem 20. gadsimta skaņumākslas ietekmētājiem kā Olivjē Mesiāns, Bēla Bartoks un Igors Stravinskis. Par godu komponista simtgadei UNESCO un Polijas Republikas Seims 2013. gadu bija pasludinājis par Vitolda Ļutoslavska gadu.


[1] Fragments no Elžbetas Markovskas sarunas ar Vitoldu Ļutoslavski, 1981. g. (no poļu valodas tulkojis Marinas Rižijs). Pilns sarunas ieraksts pieejams tiešsaistē: http://www.polskieradio.pl/13/2607/Artykul/762077,Witold-Lutoslawski-o-Szymanowskim-jak-latwo-sie-domyslic-dla-kompozytorow-mojej-generacji-Szymanowski-byl-idolem

 

Komentāri slēgti.