Komentāri

Arno: Nu tā, drusku sanāca greizi, nejauši palaidu atbildi, pirms izlaboj...
Arno: Šis ir tiešām nopietns jautājums. Godīga atbilde nav vienkārša....
Arno: Paldies par jautājumu! Palika daudz ārā. Tas ir dabiski. Dzīve ir ...
Olafs Rozītis: Vai, strādājot pie šī romāna, autoram bija svarīgi dekonstruēt ...
Riekstiņš: Gribēju pateikt paldies autoram par lasāmvielu un pajautāt, vai bij...
daina: Labdien! Konferences apmeklējumam nav jāpiesakās, taču nokļū...
Maija: Labdien! Kur var pieteikties konfrences apmeklējumam un vai nokļūš...
samanta: Man ir 15 gadi. šogad, ārpus klases lasīšanā, mums uzdeva izlaīt...
Olafs Rozītis: Ja "Apziņu" pieliktu muzejā pie sienas, vai tā būtu māksla?...
Anna Auziņa: Paldies par jautājumu! Es neteicu, ka darbošanās literatūrzinātn...
Jānis: Anna, sirsnīgs paldies par grāmatu! Intervijā Jūs, šķiet, runā...
Rihards Bargais: Pienāca viens brīdis, kad dzejā man neiepatikās abstrakcijas un tr...
Olafs Rozītis: Kas prozā bija tas būtiskākais, kas Jūs tai pievērsa? Vai arī J...
Rihards Bargais: Paldies par jautājumu, Labiekārtotāj. Jā, daļa teksta pirmoreiz p...
Labiekārtotājs: Paldies par labi pavadītu laiku! Vēlos pajautāt, cik lielā mērā...
Ivars Logins: Atkal eksperte kļūdās - latgalieši 1917.gada kongresā neprasīja ...
Rihards Bargais: Oh, Saulceri, paldies par jautājumu, bet reliģisko tēmu esmu nolēm...
Saulceris Vītiņš: Paldies autoram par saistošo lasāmvielu! Mani interesē - kas tie...
Žubīte: Ieinteresējāt par topošo 2. grāmatu! Vai tajā varētu tēlaini at...
Jānis Tomašs: Marija grāmatas galvenais varonis cieš no mīlestības radītajām s...

Rakstu arhīvs





Partneri













Suiti meklē suitus

Rakstniecības un mūzikas muzejs iesaistās aktivitātē Suiti meklē suitus, ko UNESCO Latvijas Nacionālās komisija organizē UNESCO nedēļas (2013. gada 14. – 18. oktobris) ietvaros.

Par suitiem Latvijā vēsturiski sauc Alsungas, Gudenieku, Basu un Jūrkalnes pagastu iedzīvotājus. 2008. gadā Suitu kultūrtelpa iekļauta Latvijas kultūras kanonā, 2009. gadā – UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Suitu, jo īpaši Suitu sievu, vārds lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju komentārus neprasa. Kopš 1920. gadiem suiti par savu eksistenci un kultūru pārējai Latvijai atgādinājuši ne reizi vien: regulāras suitu dziedātāju un muzikantu vizītes Rīgā; par Alsungas dzīves lielfilmu nodēvētā filma Kāzas Alsungā (pazīstama arī ar nosaukumu Dzimtene sauc, rež. Aleksandrs Rusteiķis, 1935); suiti Latviju arī pārstāvējuši pasaulē, piemēram, 3. Starptautiskajā Tautas deju kongresā, kas 1939. gada augustā norisinājās Stokholmā. RMM krājumā, dejas vēsturnieces Elzas Siliņas kolekcijā, glabājas divi foto albumi, kuros atspoguļota Latvijas delegācijas dalība šajā kongresā. Izglītības ministrija Latvijas pārstāvniecībai bija izraudzījusi astoņus Rucavas un astoņus Alsungas suitu dejotājus (četrus pārus no katra novada), kā arī trīs tautas muzikantus. Dalībniekus no Latvijas uz kongresu pavadīja Latvijas folkloras krātuves pārzinis prof. Kārlis Straubergs un folklorists, vijolnieks un komponists Jūlijs Sproģis. Latvijas dejotāji un mūziķi kongresā izraisīja lielu interesi, un latvju kokles un monohordu atskaņojumus skaņu platēs ierakstīja Vācijas mūzikas pētniecības institūts.

Suiti meklē suitus

Par Latvijas pārstāvju gaitām Stokholmā lasāms tālaika  presē publicētajās reportāžās

Rīts, 1939. gada 8. augusts:

„Latviju [šajā kongresā] reprezentē dejotāju grupas no Rucavas un Alsungas. Tie ir vienkārši lauku ļaudis, kas dejo savas senatnīgās rucavnieku un alsundznieku dejas. Dažs dejotājs jau skaita turpat septīto gadu desmitu. Dejotājiem līdzi atbraukuši ari muzikanti: monokordists, koklētājs, dūdenieks un vijolnieks.

Jau krastā izkāpjot, latviešu dejotāju krāšņie tērpi saista zviedru un tāpat visu, uz sanāksmi iebraukušo ārzemnieku uzmanību. Visur, kur vien mūsu grupas parādās, tās ielenc fotogrāfi un preses ļaudis. [..] Visīpatnējākie tomēr ir latviešu un rumāņu tērpi. Savdabīgi izskatās rumāņu melūksnējie zemnieki šaurstilbainajās audekla biksēs, jērādas vestēs un melnajās cepurēs. Viņu sejas pantos, dejā un izsaucienos izpaužas dabas bērnu pirmatnība. Latvieši, turpretim, savās lēnajās, apvaldītajās kustībās slēpj lielu iekšējo daiļumu un gara svinīgumu. Nevienas citas nācijas dejotājiem neredz krāšņās vilnaines, saktas un rucavnieču notītos lielus. [..]

Kongresa dalībnieki ļoti ieinteresējās par latviešu tautas dejotājiem. Zviedru mūzikas vēstures muzeja pārstāvis izteica vēlēšanos iegūt muzejam mūsu dejotāju grupas senos mūzikas instrumentus. [..] Sanāksmes otrajā dienā latviešiem pirmā uzstāšanās priekšpusdienā „Humlegarden” parkā. Aiz okeāna zemju delegāti bija lūguši atļauju īpatnējās Rucavas un Alsungas dejotāju grupas filmēt, jo viņi gribot Ņujorkā propagandēt mūsu tautas dejas un tērpus. Tā pat par mūsu dejotājiem dzīvi interesējas arī angļu, vācu u. c. delegāti. [..]

Vēl dejoja dāņi un franči. Tad uz skatuves nāca latviešu dejotāji. Ar savu nopietnību un dziļi patieso dejojumu viņi uzreiz ieguva publikas simpātijas. Mazliet atturīgi, bez liekām ārišķībām, alsundznieki, dūdu un kokles skaņās, dejoja gatves danci. Rucavniekus pavadīja vijole un monokords. Ļoti īpatnie rumāņu dejotāji publikai jau paspējuši apnikt, jo viņi vienmēr dejo vienu un to pašu deju.
Vakara novērtējumā zviedru prese par mūsu dejotājiem izsakās sevišķi atzinīgi. Laikraksts „Dagens Nvheter” raksta: „Latviešu grupa ir noteikti vispirmatnējāki un visīstāki tautiskā no visām pārējām grupām, kas šeit sabraukušas.” Stokholmā, augustā. V. SL”

Rīts, 1939. gada 12. augusts:

„Atsevišķo nāciju dejotāji jaucas cits caur citu, iepazīstas, sarunājas kā nu prot un viens otrs apmainās arī adresēm. Liels šķērslis ir valodu nezināšana, bet draudzības un savstarpējās uzticības pilnās sirdis arī tam tiek pāri. Jau nakts mītnē mūsējie iepazinušies ar franču dejotājiem. Sasmaidijušies un sapratušies tāpat zīmēm, jo izrādījies, ka franči neprot nevienu svešvalodu. Viņi, būdami lieli patrioti, runā tikai mātes valodā, ir bezgala lepni ar savu tēvzemi un nekādi nevar saprast, ka kaut kur pasaulē var būt cilvēki, kas neprot franciski.

Latviešu tautas dejotājiem sevišķi iepatikušies skoti. Īsajos bruncīšos viņi tiešām izskatās oriģināli. Pirms pāris dienām tepat Stokholmas pilsētas namā bija dejotāju iepazīšanās sanāksme. Tajā spīkers mikrofonā izsauca no katras tautas dejotāju pāri. Pāri stājās cits aiz cita, bet kad pienāca skotu kārta, zāles vidū iznāca viens pats vīrs. Uzšalca smiekli, bet atjautīgie latvieši tūlīt piezīmēja: —Skots citādi nevar. Viņiem ar sievu par abiem tikai vieni svārki!

Tā vispār ir liela kļūda, ka daudzas valstis nav atvedušas īstus lauku tautas dejotājus, bet dejām apmācījuši pilsētniekus. Atveduši pat profesionālus dejotājus un par pavadītājiem viens otrs līdzi ņēmuši mūziķus ar konservatorijas izglītību. Vienīgi latviešu un rumāņu dejotāji ir īsti laucinieki, par ko mūsu un rumāņu grupu vadītāji izpelnījušies daudz atzinīgu vārdu arī presē.

Stokholmā, augustā. V. S.”

Komentārs

  

  

  


*

Draugiem.lv pase