Dzejniece Monika Zariņa (1931-2008) savu dvēseles piepildījumu radusi, atgriežoties Latvijā un nododoties zirgu audzēšanai, kā arī aktīvi līdzdarbojoties dzīvnieku aizsardzībā.

Ir grūti atrast līdzīgu mūsdienu piemēru Monikas Zariņas dzīvesstāstam – gan 20.gs. trimdas kontekstā, gan mūsdienās tas ir diezgan unikāls un, nešauboties varu teikt, ka par to būtu iespējams uzrakstīt romānu vai monogrāfiju, jo pāris lappusēs šī sāpīgā, neveiksmīgā, bet arī tik krāsainā likteņa pavērsienus nav iespējams ietilpināt. Muzeāli gan Gunta, gan Monikas Zariņu kolekciju galvenā vērtība ir plaši un atklāti atsegtais dzīvesstāsts, kam vislabāk var izsekot rokrakstos un apjomīgajā korespondencē, no kuras daļa drīz tiks pievienota muzeja krājumam.