Komentāri

Arno: Nu tā, drusku sanāca greizi, nejauši palaidu atbildi, pirms izlaboj...
Arno: Šis ir tiešām nopietns jautājums. Godīga atbilde nav vienkārša....
Arno: Paldies par jautājumu! Palika daudz ārā. Tas ir dabiski. Dzīve ir ...
Olafs Rozītis: Vai, strādājot pie šī romāna, autoram bija svarīgi dekonstruēt ...
Riekstiņš: Gribēju pateikt paldies autoram par lasāmvielu un pajautāt, vai bij...
daina: Labdien! Konferences apmeklējumam nav jāpiesakās, taču nokļū...
Maija: Labdien! Kur var pieteikties konfrences apmeklējumam un vai nokļūš...
samanta: Man ir 15 gadi. šogad, ārpus klases lasīšanā, mums uzdeva izlaīt...
Olafs Rozītis: Ja "Apziņu" pieliktu muzejā pie sienas, vai tā būtu māksla?...
Anna Auziņa: Paldies par jautājumu! Es neteicu, ka darbošanās literatūrzinātn...
Jānis: Anna, sirsnīgs paldies par grāmatu! Intervijā Jūs, šķiet, runā...
Rihards Bargais: Pienāca viens brīdis, kad dzejā man neiepatikās abstrakcijas un tr...
Olafs Rozītis: Kas prozā bija tas būtiskākais, kas Jūs tai pievērsa? Vai arī J...
Rihards Bargais: Paldies par jautājumu, Labiekārtotāj. Jā, daļa teksta pirmoreiz p...
Labiekārtotājs: Paldies par labi pavadītu laiku! Vēlos pajautāt, cik lielā mērā...
Ivars Logins: Atkal eksperte kļūdās - latgalieši 1917.gada kongresā neprasīja ...
Rihards Bargais: Oh, Saulceri, paldies par jautājumu, bet reliģisko tēmu esmu nolēm...
Saulceris Vītiņš: Paldies autoram par saistošo lasāmvielu! Mani interesē - kas tie...
Žubīte: Ieinteresējāt par topošo 2. grāmatu! Vai tajā varētu tēlaini at...
Jānis Tomašs: Marija grāmatas galvenais varonis cieš no mīlestības radītajām s...

Rakstu arhīvs





Partneri













Uzbrukums apmeklētājam – grupā un ar iepriekšēju nolūku

Aptuveni pirms gada muzejs atklāja izstādi „Zeme un mīlestība”, kur daļa redzamā materiāla bij domāti vairāk asociāciju nekā faktoloģiskas informācijas nogādāšanai līdz apmeklētājam – un bij tādi, kas sašutuši bilda, ka „nekā nevar saprast, jo nav sākumā uzrakstīts, kas mums tur jāsaprot”.

Pirms nepilna gada muzejs uzsāka ikmēneša „Lasītāju klubu” – pasākumu, kura galvenā atšķirības pazīme citu pasākuma starpā ir muzeja atteikšanās uzurpēt viedokli un pat norises vadību. Lasītāju klubs ir tāds kusls mēģinājums iekustināt Latvijas nerunīgo un publiskai personīgā viedokļa izteikšanai netrenēto sabiedrību pulcēties neplašā lokā un savā nodabā, bez atrādīšanās jebkādai autoritātei aprunāt un izrunāt, un no sevis nost norunāt vienas noteiktas grāmatas lasīšanas laikā vai sakarā radušās domas vai iespaidus. Formāts jau no sākuma iecerēts tāds, kurš apgriezienus uzņems ļoti lēni un ļoti smagi, bet tikai tādā veidā šis neformālais pulciņš var savā dabiskā gaitā izvedoties. Vai neizveidoties, ja latviskā daba izrādās stiprāka par eiropeisko labo stilu. Vislielākās grūtības šī uzstādījuma pieņemšana joprojām sagādā pašiem muzejniekiem, kam visu laiku sāp, ka saruna nenotiek pietiekami aktīvi; ja tā vispār notiek, tā nav gana organizēta; kas vistrakākais – ko tad tie lasītāji paši tādu gudru viens otram var pastāstīt?! Tāpēc periodiski ienākas rosinājumi lasīt sapulcējušamies vismaz nelielu ievadlekciju, pieaicināt kādu ekspertu – respektīvi, darīt kaut ko, kas ļautu vismaz daļēji kontrolēt notiekošo: gaitu un iznākumu.

Abas minētās situācijas augušas no vienas un tās pašas saknes – pārliecības, ka muzejam ne tikai jānodrošina piekļuve laika gaitā sakrātajiem atmiņas fragmentārajiem nesējiem, bet – un tas jo īpaši svarīgi – jāsniedz vienīgā, pareizā un galīgā atbilde uz atmiņas lasīšanas gaitā iespējami radušamies jautājumiem. Ja ne vairāk, tad vienmēr priekša jāuzraksta, kas tieši ar rādīto jāsaprot. Pretējā gadījumā muzeja pastāvēšanas uzdevums nav veikts, zinātniski pētnieciskā funkcija nobeigusies priekšlaicīgā nāvē un muzejs uzņēmies grēku nenorādīt, „kā bja patiesībā”. No dotajiem lielajiem pats galvenais – par iepriekš minēto vienlīdz pārliecināti ir gan muzejnieki, gan apmeklētāji, turklāt neatkarīgi no vecuma, jo tas nav paaudžu jautājums. Tas drīzāk izriet no piederības vienai tradīcijai, vienām saknēm.

Muzeja jaunā izstāde „Latvijas detektīvs”, kas pieejama apmeklētājiem no 2. novembra, apzināti izaicina pieņēmumu par muzejam piekrītošo galīgās patiesības turētāja funkciju. Pirmkārt, nevienā no ļoooti daudzajiem paskaidrojošajiem tekstiem nav norādes uz pareizo viedokli – ir tikai vairāki vispār dabā sastopami viedokļi, no kuriem neviens nav sasaistāms ar muzeju kā institūciju. Otrkārt, tikai no katra apmeklētāja paša atkarīgs, cik lielu un kuru daļu no izstādes viņš/viņa apskatīs, jo pārvietošanās pa izstādes telpu vistiešākajā veidā atkarīga no apmeklētāja viedokļa un attieksmes (ne tik daudz no zināšanām). Treškārt, vissliktāk izstādē jutīsies tie, kam patīk pasauli uztvert pārlieku nopietni. No kā savukārt izriet ceturtkārt – ja apmeklētājs no muzeja iziet saniknots, tas ne vienmēr nozīmē, ka izstāde bij vāja, varbūt tieši tā tas arī bijis paredzēts.

knoka

Komentārs

  

  

  


*

Draugiem.lv pase