Konkursa „Valodas svinēšana” uzvarētāji

2012. gada 21. februārī, UNESCO organizētajā Starptautiskajā dzimtās valodas dienā, Rakstniecības un mūzikas muzejs sadarbībā ar Ādolfa Alunāna memoriālo muzeju, Rīgas latviešu biedrību un Valsts valodas centru izsludināja konkursu Valodas svinēšana, kurā ar dažādiem radošiem līdzekļiem ikvienam bija iespēja paust savu izpratni par val­o­das pro­ce­siem un skanējumu cauri vēs­turei līdz pat šodi­enai.

Konkursam kopumā tika iesūtīti 237 darbi, aktīvākie bija tieši skolēni 1. – 6. klašu grupā, kas piedāvāja visdažādākos variantus, ka varētu būt radusies latviešu valoda. Skolēni rakstīja, zīmēja, filmēja un meklēja vēl citus radošus izpausmes veidus, kā rādīt latviešu valodas dzīvesgājumu vai valodas rašanos attēlot teikā.

TOP 10 mājas lapā

Ieva Isoda, Ilūkstes 1. vidusskola 5. b klase – 1158 balsis

Agnese Bleidere, Balvu pamatskola, 6. a klase – 646 balsis

Kristiāna Kristberga, Stendes pamatskola, 2. klase – 585 balsis

Roberts Celmiņš, Rīgas Centra Humanitārā vidusskola, 1. b klase – 573 balsis

Katrīna Anna Tuņa, Rīgas Centra Humanitārā vidusskola, 1. b klase – 482 balsis

Maija Laizāne, Rēzeknes valsts poļu ģimnāzija, 3. c klase – 305 balsis

Anna Maslovska, Rīgas 33. vidusskola, 10. klase – 299 balsis

Sanija Bulaha, Jaunpils vidusskola, 3. a klase –254 balsis

Elizabete Vasiļevska, Brocēnu vidusskola, 5. klase –251 balss

Ņikita Kovaļovs, Rīgas Herdera vidusskola, Rīgas bērnu televīzijas un radio akadēmija, 15 gadi – 234 balsis

Žūrijas izraudzītie laureāti

Evelīna Biseniece, Rīgas centra Humanitārā vidusskola, 1. b klase

Jana Blaua, Rīgas Hanzas vidusskola, 6. a klase

Žūrijas komisija: Valdis Rūmnieks, Valsts valodas komisijas pārstāvis, Gaida Jablovska, Rīgas latviešu biedrības Krājuma glabātāja, Literatūras komisijas pārstāve, Agris Timuška, Valsts valodas centra direktora vietnieks, Rūta Kārkliņa, Krišjāņa Barona muzeja vadītāja, Maija Treile, Rakstniecības un mūzikas muzeja mājas lapas  redaktore.

Rakstniecības un mūzikas muzeja specbalva

Marta Valeskalne

Top 10 iekļuvušie, kas nepiedalījās Valsts valodas dienas svinībās 13. maijā, pateicības rakstus var saņemt Rakstniecības un mūzikas muzejā (Rīgā, Pils laukumā 2).

Top 10 2. vietas ieguvēja Agnese Bleidere, žūrijas izraudzītās laureātes Evelīna Biseniece un Jana Blaua, RMM specbalvas ieguvēja Marta Valeskalne, muzejā var saņemt balvu un pateicības rakstu.

Lūgums par pateicības raksta un balvas saņemšanu iepriekš sazināties pa tālruni 67227782 vai e-pastu aija.luse@rmm.lv

Balvas konkursa uzvarētājiem dāvā apgāds Annele, ceļojumu aģentūra Skaistie skati, SIA Kokmaizītes, SIA AG.GI mondo, apgāds Jāņa sēta, Rakstniecības un mūzikas muzejs, Ādolfa Alunāna memoriālais muzejs.

Konkursa noslēgums svētdien

Paldies visiem konkursa dalībniekiem un aktīvajiem atbalstītājiem! Balsojums ir noslēdzies.

13. maijā Ādolfa Alunāna muzejā (Jelgavā, Filozofu ielā 3) visi, kas vēlas kopā svinēt valodu, aicināti uz Valsts valodas dienu. No plkst. 12:00 līdz 15:00 notiks dažādas aktivitātes, atzīmējot Jura Alunāna dzimšanas dienu un pārliecinoties, cik daudzveidīga, mūsdienīga un interesanta ir latviešu valoda. Svētku laikā tiks apbalvoti konkursa Valodas svinēšana laureāti.

Turpināt Konkursa noslēgums svētdien lasīšanu

Roberts Celmiņš, Rīgas Centra Humanitārā vidusskola, 1. b klase

Senāk cilvēki dzīvojuši mežos, biezokņos. Mežā cēluši mājas un ciemus. Reiz viņiem uzbruka ļauni mošķi un izpostīja ciemus.

Cilvēki noskuma un devās uz dzīvi pilsētā. Taču arī te tie ieraudzījuši mošķus un viņu palīgus ļaunos spēkus nobijās. Cilvēki nekā cita nav zinājuši ko darīt un devās pie debesu tēva sūdzēties. Cilvēki Dievam pateica par ļaunajiem mošķiem, kas viņiem traucē dzīvot saticībā un mierā. Dievs viņiem ieteica runāt citā valodā ko nesaprot mošķi. Tā arī cilvēki darījuši. Viņi sāka veidot grāmatu, kurā pierakstīja vārdus. Pirmie vārdi ko ierakstīja grāmatā bija līme, atslēga, tēvs, varde, izkapts, ezis, šalle, upe. Katru dienu viņi papildināja grāmatu ar jauniem vārdiem un to skaidrojumiem.

Bet kamēr šai jaunajai valodai nebija nosaukuma mošķi turpināja pa naktīm apmeklēt pilsētu, bet tā kā viņi nesaprata ko cilvēki runā viņi neko ļaunu nevarēja izdarīt. Cilvēki sāka domāt, kas tā būs par valodu kurā viņi sākuši runāt, jo mošķi pilsētu nepamet, kamēr valodai nav nosaukuma un cilvēki ar to nelepojās. Cilvēki sāka apgūt jaunos vārdus, bet neviens nezināja kā nosaukt šo valodu, kurā viņi sākuši runāt.

Devušies pie Dieva pēc padoma, lai noskaidrotu, kā sauc šo valodu, kuru viņi sākuši runāt. Dievs atbildējis, ka valodas nosaukumu viņi atradīšot viņu izveidotajā grāmatā.

Pētot grāmatu viņi no grāmatā pirmajiem vārdu burtiem izlasīja vārdu latviešu. Cilvēkiem šis jaunais vārds iepatikās un jauno valodu nosauca par latviešu valodu.

Bet mošķi neatkāpās un mēģināja nozagt grāmatu un apgūt latviešu valodu, lai saprastu ko cilvēki runā. Bet tā kā cilvēki grāmatu sargāja un ar latviešu valodu lepojās mošķi pameta šo pilsētu un devās uz citām zemēm, kur nerunā latviešu valodā.

Paula Vīksne, Rīgas Centra Humanitārā vidusskola, 1. b klase

Reiz sensenos laikos, pirms piectūkstoš gadiem, kāda meitene vārdā Paula bija aizceļojusi uz tāltālām zemēm –  kaut kur pie Indijas. Tā viņa iedama, gandrīz vai pasaules malā, ieraudzīja ļoti lielu, neparastu un kuplu koku. Meitene pie tā piegāja un noplūca vienu zariņu, jo vēlējās to paņemt līdzi par piemiņu no svešās zemes. Vēlāk izrādījās, ka šis brīnumu koks ir pirmvalodu koks un meitene bija noplūkusi baltu zariņu.

Atgriežoties mājās, meitene iestādīja šo zaru pie savas mājas. Viņa aizgāja gulēt un nākošā dienā viņa ieraudzīja, ka kociņš jau bija izaudzis. Pēkšņi viņa pamanīja, ka no koka ir nobiruši daži burti. Saliekot tos kopā, viņai iznāca vārds LATVIEŠI. Un tad meitenīte pasauca ļaudis un pastāstīja visiem, ko ir atklājusi – šis koks bija valodas koks, kurš ar katru dienu kļuva arvien lielāks un lapu vietā tam bija burti. Ļaudis nāca arvien vairāk un biežāk pulcējās pie šī koka, kļūstot priecīgāki par to, ka spēj runāt vienā valodā – latviešu valodā un sevi sāka dēvēt par latviešiem.

Lūk tā radās latviešu valoda.

Edgars Eduards Viļums, Rīgas Centra humanitāra vidusskola, 1. b klase

Reiz sensenos laikos cilvēkiem Latvijā nebija valodas. Cilvēki sazinājās ar zīmēm. Viņi audzēja dārzeņus un lopiņus. Vīri mežā gāja medīt dzīvniekus. Sievas ar bērniem palika mājās un gaidīja.

Medību diena bija pilna ar dažādiem piedzīvojumiem. Vakarā sēžot ap ugunskuru un gatavojot maltīti viņi gribēja atstāstīt savus dienas piedzīvojumus, bet nezināja kā. Jo nebija valodas.

Nejauši kādā vakarā viņiem pāri lidoja putnu bars. Putni skaļām balsīm sazinājās savā starpā. Cilvēki klausījās. Tad izdzirdot putnu skaņas vēlreiz, jau tuvāk, mēģināja tās atdarināt. Viens teica: „Lāt, lāt!’’, bet otrs nosvilpoja: „Via, via, via!’’ Cilvēki nodomāja, cik gan skaista putniem valoda! Un lēnām sāka to ieviest arī savā dzīvē.

Tā radās latviešu valoda, kura ir izdzīvojusi kopš seniem laikiem un ir joprojām.

Katrīna Anna Tuņa, Rīgas Centra Humanitārā vidusskola, 1. b klase

Reiz, sensenos laikos kādā ciemā, jūras krastā dzīvoja brālis Jānis un māsa Līga. Kādu dienu viņi izdomāja sarunāties tā, lai viņus neviens nesaprastu. No sākuma viņiem īpaši nekas nesanāca, bet katru dienu viņi izdomāja dažus jaunus vārdus. Tad kādu dienu pie viņiem ciemos atnāca māsīca Anita. Viņa jautāja: „Kādā valodā jūs runājat?”

Jānis atbildēja: „Mēs izdomājām jaunu valodu! ”Arī bērnu tētis un mamma brīnījās – kas tā par jauku valodu, kurā jūs runājat?

„Pamēģināsim runāt mūsu valodā. Mēs to izdomājām saukt par latviešu valodu,” teica Līga.

Mamma Ilze un tētis Rūdolfs gribēja pamēģināt kopā ar bērniem parunāt viņu jaunajā valodā. Visiem tā iepatikās, ka viņi nolēma arī kaimiņiem iemācīt dažus vārdus latviešu valodā. Pēc kāda laika jau visi ciema iedzīvotāji zināja šo jauno valodu un sāka to lietot braucot iepirkties arī ārpus ciema. Tā radās latviešu valoda.

Laura Inonna Šteinberga, Rīgas Centra humanitārā vidusskola, 3. b klase

Reiz senos laikos, kādā skaistā vasaras dienā, mātei – Dievietei piedzima trīs bērni. Māte tos nosauca neparastos, nedzirdētos vārdos- La-va, Tvie-lo, Šu-da.

Mātes pirmā vēlēšanās pēc bērnu piedzimšanas bija, lai nākotnē  La-va un Šu-da būtu dievietes, bet Tvie-lo – Dievs. Tā arī notika, kad māte nomira, bērni palika vieni – La-va un Šu-da bija dievietes, bet Tvie-lo – Dievs.

Kādu dienu bērni izgāja pastaigā. Tie ļoti nogura un apsēdās uz kādas akas atvilkt elpu. Viņi nezināja, ka ir apsēdušies uz burvju akas. Pēc dažām minūtēm no akas izlīda pūķis, sagrāba bērnus, un ievilka tos akā. Akā bija ļoti labi dzirdams atbalss. Izrādās, ka kāds puisis bija sekojis viņiem, un saucis: „La-va! Tvie-lo! Šu-da!” Un atbalss izveidojās no bērnu vārdu pirmajām zilbēm: Latviešu valoda. Puisis bija uzrakstījis zīmīti, uz kuras bija rakstīts, kas un kā tajā dienā notika. Bet La-va, Šu-da un Tvie-lo vairs atpakaļ no akas neatgriezās. Viņi palika burvju akā.

Kad Latvijas teritorijā parādījās pirmie cilvēki, tie nezināja, kā īsti sarunāties.Bet kādu dienu viens zinātnieks atradis zīmīti, kuru  bija rakstījis tas pats puisis, kas sekoja La-vai, Tvie-lo un Šu-dai.

Tā cilvēki izdomāja, ka viņu valoda būs latviešu valoda.