Nikola Kalniņa, Talsu 2. vidusskola, 4. a klase

Reiz sensenos laikos dzīvoja kāds karalis. Karalim bija trīs meitas: Anabella, Kornēlija un Izabella. Anabella un Izabella bija dvīnes, tomēr abu intereses bija atšķirīgas. Kornēlija bija karaļa jaunākā un klusākā meita.

Karalim bija viena problēma – viņš ar meitām varēja sarunāties tikai ar tulka palīdzību, jo pats pārsvarā runāja angļu valodā, Anabella – franču, Izabella – vācu, bet Kornēlija – zviedru valodā. Karali tas bieži kaitināja. Meitenes arī savā starpā īsti nevarēja saprasties. Anabellai kā īstai francūzietei patika gleznot, Izabellai – gatavot ēst, bet Kornēlijai patika izklaidēties.

Karalis sapratis, ka vairs tā nevar dzīvot, izlika sludinājumus pa visu valsti: uz katra stūra, uz katra staba. Sludinājumos bija teikts:

Tas, kurš izteiks vai izdomās savu valodu, vieglu un labi saprotamu, kurā karalim sarunāties ar savām meitām, saņems lielu atalgojumu no karaliskās ģimenes. Atalgojumu saņem tikai viens, kura valoda būs visvienkāršākā un skanīgākā.

Tā nu katrs ar savu valodu devās uz pili. Kādas valodas tik nebija

dzirdamas! Beļģu, krievu, ķīniešu, dāņu, arābu un daudz citu valodu. Neviena no tām karalim nepatika.

Pašā vakarā, kad bija jau satumsis, pilī ieradās maza auguma vecs vīriņš. Viņš stāstīja par paša izdomātu valodu. Tā bija latviešu valoda. Karalim tā ļoti patika. Viņš savu izvēli bija izdarījis. Kad tulks par tēva izvēli paziņoja meitām, viņas piekrita. Veco vīriņu karalis padarīja slavenu un bagātu. Vīriņš bija lepns, ka tieši viņa valodu izvēlējās pats godājamais karaliskās ģimenes galva.

Lēnām pils mantinieces un visa karaliskā ģimene mācījās latviešu valodu. Drīz vien viņi visi priecīgi sazinājās šajā valodā bez tulka starpniecības un izplatīja arī tālāk šo jauno valodu.

Tāpēc arī mēs varam lepni runāt latviešu valodā!

Vineta Cukanova, Pļaviņu novada ģimnāzija 5. b klase

Tas notika tad, kad pār pasauli un valstīm valdīja dievi. Katrai valstij bija dievs, kurš valdīja pār šo valsti un pieņēma svarīgus lēmumus. Latvijas dievs bija Serms, turpretī  pasaules – Gouders.  Gouders katram dievam iedeva savu valsti. Dieviem bija īpašas spējas, tie varēja nedzīvo pārvērst dzīvajā un radīt dzīvas radības.

Nu dievi ķērās pie darba un savās valstīs radīja upes, kokus, krūmus, mežus un smiltis. Vēlāk radīja arī cilvēkus.Bet bija viena problēma – cilvēki neprata runāt. Dievs nosprieda, ka ir jāizdomā kāda valoda, kurā runās tikai un vienīgi Serma valstī – Latvijā. Dievs sāka staigāt pa visu valsts teritoriju. Viņš domāja un domāja.Te pēkšņi viņš ieraudzīja skudras, kuras no zariem bija izveidojušas jocīgu zīmi. Serms uz sava akmens papīra uzzīmēja šo zīmi kā pirmo. Tad viņš devās tālāk. Tad viņš debesīs ieraudzīja tādu pašu zīmi, tikai ar svītriņu augšā šo zīmi viņš arī ierakstīja savā lapā kā otro. Pēc tam viņš devās tālāk. Tad viņš ieraudzīja kļavas lapu, uz kuras bija jocīga zīme. Serms nolēma, ka arī šo zīmi viņš ierakstīs uz savas lapas jau kā trešo. Šādi  Serms atrada 33 zīmes. Serms  domāja, kā varētu izrunāt šīs zīmes. Viņš pētīja tās un domāja, varbūt to izrunu atradīs dabā. Viņš devās uz mežu, uz pļavu, uz purvu, uz upi, pie ūdenskrituma, un katru reizi, klausoties dabā, viņš izdzirdēja dažādas skaņas un lika tās pie katra burta. Nu cilvēki zināja, kā izrunā zīmes un kā tās raksta. Tad viņi, liekot kopā burtus, veidoja jaunus vārdus. Lai tos neaizmirstu, vienā alā Serms iegravēja vārdus, bet, lai zinātu, ko tie nozīmē, uzzīmēja attiecīgās lietas, priekšmetus un dzīvās  būtnes. Cilvēki iegaumēja šos vārdus.

Kopš tā laika Latvijā runā latviešu valodā.

Sintija Saleniece, Rīgas 19. vidusskola, 3. klase

Reiz, sensenos laikos, latviešu valodas vēl nebija. Neviens nemācēja runāt, vien Dieviņš tik mācēja. Ja cilvēki gribēja kaut ko pastāstīt, tad viņi zīmēja smiltīs. Tāpat bija arī ar dzīvniekiem.

Reiz pats velns bija kāpis debesīs, lūdzis, lai šim Dievs iemācot latviešu valodu. Bet Dievs negribēja velnu mācīt, aizdzina to prom – sāks vēl cilvēkiem rupjus vārdus mācīt! Un tad, kādā dienā, sapulcējās kopā visa dzīvā radība, visi sāka domāt – kā lai valodu izdomā? Visi izlēma  lapsu pie Dieva sūtīt. Uz smiltīm tā arī uzrakstīja. Nu lapsa bija gājusi, Dievam lūgusi, lai nu valodu iemāca. Labi. Nokāpj lapsa no debesīm, izliekas pārgudra, bet valodu nevienam nemāca. Vilks par to sadusmojās, gāja uz debesīm un sāka sliktas lietas uz mākoņiem rakstīt. Dievs, to ieraugot, sodīja vilku, bet vilks uz mākoņiem uzrakstīja, ka zvēri viņam lūguši to darīt. Nu Dieviņš sadusmojies, visus zvērus sodījis. Un tā – zvēri vēl šobaltdien nemāk runāt.

Bet kas ar cilvēkiem? Daudz gadi pagāja, Dievam palika cilvēkus žēl, tā nu tiem latviešu valodu iemācījis. No tā laika cilvēki zina latviešu valodu, bet zvēri joprojām nerunā.

Lora Lazdāne, Pļaviņu novada ģimnāzija, 5. b klase

Sensenos laikos Baltijas jūras krastā dzīvoja cilvēki. Vasarā viņi katru dienu vēroja jūru, priecājās par lielajiem viļņiem, veldzējās vēsajā ūdenī. Saviem bērniem viņi iemācīja vārdus: ūdens, jūra, smiltis, viļņi, saule, lietus, migla.

Atnāca rudens. Laiks kļuva vēsāks, ūdens – aukstāks, saule sildīja mazāk, un viļņi brīžiem kļuva nevaldāmi. Jūrā plosījās vētras. Vecāki bērniem mācīja jaunus vārdus: rudens, laiks, auksts, nevaldāmi, vētra .

Jūrmalā parādījās pirmais ledus .Tas bija kā spogulis , bērni pa ledu mēģināja slidināties, gadījās arī nokrist. Tas bija ļoti smieklīgi un jautri. Vecāki atkal bērniem mācīja vārdus:  jūrmala, ledus, spogulis, slidināšanās, smieklīgi, jautri, sniegs .

Dienas atkal kļuva garākas. Saule atkal spīdēja vairāk. Sāka kust sniegs un ledus.

Jūrmalā slidotava bija pazudusi. Jūrā peldēja lielāki un mazāki ledus gabali. Uz ledus gabaliem sēdēja putni. Viņi centās noķert zivtiņas. Tās viņiem ļoti garšoja. Brīžiem putni klaigāja. Bērni atkal mācījās jaunus vārdus: dienas, garākas, slidotava, peldēja, putni, zivtiņas.

Tā bērni kopā ar vecākiem iemācījās daudz latviešu valodas vārdu . Ar katru gadu bērni auga lielāki un mācījās arvien jaunus vārdus. Tā radās mūsu skaistā latviešu valoda .

Kārlis Grīnbergs, Rīgas 19. vidusskola, 3. klase

Senos laikos, kad neviens neprata latviešu valodu, šo valodu mācēja tikai dzīvnieki.

Kādu dienu kāds vecs vīrs pastaigājās pa mežu. Viņš neticēja savām ausīm- vīrs dzirdēja, ka dzīvnieki prot runāt! Vecais vīrs nebeidza brīnīties un sauca citus, lai nāk skatīties. Uz mežu sāka nākt cilvēki un mācīties no dzīvniekiem. Visi skatījās, brīnījās, nesaprata, ko dzīvnieki runā. Bet cilvēki bija uzcītīgi, viņi nāca un mācījās no dzīvniekiem. Izrādījās, ka tā bija latviešu valoda, kurā runāja meža iemītnieki! Līdzko cilvēki iemācījās šo valodu, tā dzīvniekiem pazuda spēja runāt.

Un tā – pateicoties dzīvniekiem, radās latviešu valoda, ko visi nodod saviem bērniem no paaudzes uz paaudzi.

Emīlija Straume, Rīgas 19. vidusskola, 3. klase

Pirms vairākiem tūkstošiem gadu dzīvoja viens ļoti gudrs un labs pūķis. Kādu dienu pūķis pamanīja, ka Latvijā iedzīvotāji nav priecīgi.

Latvieši nevarēja savā starpā saprasties, tikai pūķis nesaprata kādēļ. Tā viņš nogaidīja kādus 10 gadus. Viņš redzēja, ka tāpat neviens savā starpā nesaprotas. Vienā saulainā piektdienas dienā pūķis aizlidoja pie latviešiem aprunāties, kādēļ viņi nevar savā starpā saprasties. Visi atbildējuši, ka cits runā – tā, cits – šitā. Pūķis jau bija vecs un tādēļ viņš šādu nekārtību nespēja paciest. Viņš nolēma, ka, ja jau valsti sauc Latvija, tad arī valodai šai valstī jābūt latviešu. Pūķis pateica savu ideju latviešiem un latvieši piekrita. Visi cītīgi mācījās latviešu valodu.  Pēc kāda gada visi, kas dzīvoja Latvijā, jau prata latviešu valodu.

Kopš tā laika nebija nekādu ķildu cilvēku starpā, līdz pat mūsdienām , kad tās ir sākušās. Jāgaida ciemos gudrais pūķis.

Niklāvs Daniels Madernieks, Rīgas 19. vidusskolas 3. klase

Tas notika  sensenos laikos, kādus 400 gadus atpakaļ. Viens vīrs devās karā. Viņš devās aizstāvēt savu ciematiņu, kuram uzbruka sveši kara kungi. Svešie karavīri nezināja, cik viņš ir stiprs un cik ļoti mīl savu mazo ciematiņu. Vīrs negribēja karu. Kādu nakti viņš redzēja sapni – ja iemācīs svešajiem ļaudīm savu valodu, karš beigsies un zemē valdīs miers!

Pamodies vīrs devās kaujā, bet nevarēja pārstāt  domāt par savu sapni. Tos karavīrus , kurus saņēma gūstā , viņš sāka mācīt runāt latviski. Svešie ļaudis iemācījās šo skaisto valodu, saprata, cik šī zeme ir skaista. Svešie kara kungi beidza  karot. Viņi izveidoja valsti – Latviju, iecēla stipro vīru par galveno padomnieku un dzīvoja laimīgi. Tā radās latviešu skaistā valoda.

Daniela Tīna Saviča, Pļaviņu novada ģimnāzija, 5.b klase

Reiz  kādā mazā pasaulītē dzīvoja 33 latpaurīši – kaut kas līdzīgs maziem, gudriem cilvēciņiem. Šie mazie latpaurīši ēda tikai latmaizīti, dzēra latsuliņu un augām dieniņām rakājās latzemītē. Viņi centās atrast vakardienas labumus ,bet parasti izraka rītdienas dārgumus.

Kādā rītā , kad spoži spīdēja zaļā Saule, no planētas Mēnessoga nolaidās milzīga ievārījuma burka, kura pakārās virs latpaurīšu nometnes.

Burka bija pilna ar ciplanētiņiem, kuri apmētāja mazos latpaurīšus ar ievārījuma pikām. Sākās īsta kauja un spiegšana.

No lielā uztraukuma latpaurīši skrēja uz visām pusēm un izkliedza jocīgas skaņas ,kuras skanēja katra citādāk – ā , bē ,cē ,dē…, un tā veselas 33 burtskaņas. Latpaurīšiem tāda bļaustīšanās iepatikās , un katrs centās , cik prata.

Dienām ritot , katrs latpaurītis turpināja trallināt savu burtiņu. Tad, kad bariņā bija vairāki latpaurīši , no dažādām viņu izkliegtām skaņām veidojās skanīgi vārdi.

Ar laiku no vārdiem veidojās teikumi,no teikumiem – valodiņa. No latpaurīšiem ir radusies latviešu tauta ,no viņu valodas –latviešu valoda , bet no viņu latzemītes – Latvija.

Artis Lakstīgala, Pļaviņu novada ģimnāzija, 5.b klase

Senos laikos jūras krastos dzīvoja zvejnieki. Vīri gāja jūrā, sievas darināja tīklus, bet bērni spēlējās liedagā ar izskalotiem gliemežvākiem, kociņiem, dažreiz- ar dzintara gabaliņiem.

Kādu reizi bērni atrada izskalotu pudeli ar vēstuli. Vēstule bija uzrakstīta nesaprotamā valodā. Daži burti atgādināja līkloci – S, citi mēnesi – C, sauli – O, sētas mietu – I. Šo vēstuli nevarēja izlasīt neviens. Zvejniekiem kādā dienā paveicās nozvejot lielu lomu, un tie devās uz kaimiņu zemi tirgoties. Bērni palūdza līdzi paņemt arī vēstuli, lai uzzinātu, kas tajā rakstīts. Kaimiņu zemes visvecākais iedzīvotājs Jēkabs atpazina sen pazudušo latviešu valodu. Šo valodu viņš bija mācījies no saviem senčiem. Katrai skaņai bija savs burts. Liekot burtus kopā, veidojās vārdi.

Jēkabs palīdzēja bērniem atšifrēt vēstuli. Jēkabs kļuva par pirmo latviešu valodas skolotāju Zvejniekciemā. Valodu apguva visi Zvejniekciema iedzīvotāji Baltijas jūras krastā. Tagad latviešu valoda ir Latvijas valsts valoda.