Niklāvs Daniels Madernieks, Rīgas 19. vidusskolas 3. klase

Tas notika  sensenos laikos, kādus 400 gadus atpakaļ. Viens vīrs devās karā. Viņš devās aizstāvēt savu ciematiņu, kuram uzbruka sveši kara kungi. Svešie karavīri nezināja, cik viņš ir stiprs un cik ļoti mīl savu mazo ciematiņu. Vīrs negribēja karu. Kādu nakti viņš redzēja sapni – ja iemācīs svešajiem ļaudīm savu valodu, karš beigsies un zemē valdīs miers!

Pamodies vīrs devās kaujā, bet nevarēja pārstāt  domāt par savu sapni. Tos karavīrus , kurus saņēma gūstā , viņš sāka mācīt runāt latviski. Svešie ļaudis iemācījās šo skaisto valodu, saprata, cik šī zeme ir skaista. Svešie kara kungi beidza  karot. Viņi izveidoja valsti – Latviju, iecēla stipro vīru par galveno padomnieku un dzīvoja laimīgi. Tā radās latviešu skaistā valoda.

Daniela Tīna Saviča, Pļaviņu novada ģimnāzija, 5.b klase

Reiz  kādā mazā pasaulītē dzīvoja 33 latpaurīši – kaut kas līdzīgs maziem, gudriem cilvēciņiem. Šie mazie latpaurīši ēda tikai latmaizīti, dzēra latsuliņu un augām dieniņām rakājās latzemītē. Viņi centās atrast vakardienas labumus ,bet parasti izraka rītdienas dārgumus.

Kādā rītā , kad spoži spīdēja zaļā Saule, no planētas Mēnessoga nolaidās milzīga ievārījuma burka, kura pakārās virs latpaurīšu nometnes.

Burka bija pilna ar ciplanētiņiem, kuri apmētāja mazos latpaurīšus ar ievārījuma pikām. Sākās īsta kauja un spiegšana.

No lielā uztraukuma latpaurīši skrēja uz visām pusēm un izkliedza jocīgas skaņas ,kuras skanēja katra citādāk – ā , bē ,cē ,dē…, un tā veselas 33 burtskaņas. Latpaurīšiem tāda bļaustīšanās iepatikās , un katrs centās , cik prata.

Dienām ritot , katrs latpaurītis turpināja trallināt savu burtiņu. Tad, kad bariņā bija vairāki latpaurīši , no dažādām viņu izkliegtām skaņām veidojās skanīgi vārdi.

Ar laiku no vārdiem veidojās teikumi,no teikumiem – valodiņa. No latpaurīšiem ir radusies latviešu tauta ,no viņu valodas –latviešu valoda , bet no viņu latzemītes – Latvija.

Artis Lakstīgala, Pļaviņu novada ģimnāzija, 5.b klase

Senos laikos jūras krastos dzīvoja zvejnieki. Vīri gāja jūrā, sievas darināja tīklus, bet bērni spēlējās liedagā ar izskalotiem gliemežvākiem, kociņiem, dažreiz- ar dzintara gabaliņiem.

Kādu reizi bērni atrada izskalotu pudeli ar vēstuli. Vēstule bija uzrakstīta nesaprotamā valodā. Daži burti atgādināja līkloci – S, citi mēnesi – C, sauli – O, sētas mietu – I. Šo vēstuli nevarēja izlasīt neviens. Zvejniekiem kādā dienā paveicās nozvejot lielu lomu, un tie devās uz kaimiņu zemi tirgoties. Bērni palūdza līdzi paņemt arī vēstuli, lai uzzinātu, kas tajā rakstīts. Kaimiņu zemes visvecākais iedzīvotājs Jēkabs atpazina sen pazudušo latviešu valodu. Šo valodu viņš bija mācījies no saviem senčiem. Katrai skaņai bija savs burts. Liekot burtus kopā, veidojās vārdi.

Jēkabs palīdzēja bērniem atšifrēt vēstuli. Jēkabs kļuva par pirmo latviešu valodas skolotāju Zvejniekciemā. Valodu apguva visi Zvejniekciema iedzīvotāji Baltijas jūras krastā. Tagad latviešu valoda ir Latvijas valsts valoda.