Arvīds Grigulis Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja darbinieku vidū (stāv, centrā, pie Raiņa portreta). No kreisās- Saulcerīte Viese, K. Freinbergs, K. Slavinskis, A. Būmanis, R. Dukšinska, A. Grigulis, S. Vaske- Kaļeiņškova, I. Salna, E. Gintere, V. Kairiša. 1956. gads. RTMM 553889

Ideja par teātra muzeja nepieciešamību savās kuplejās ir apliecinājis jau Ādolfs Alunāns (“Ak, tautieši, ak tautieši, / Jel muzeju mums gādā. / Tur redzēs mūsu grabažas / Un mūs un mūsu gaspažas”), un pirmie mēģinājumi vākt latviešu teātra vēstures materiālus saistās ar Rīgas Latviešu biedrību, kas vēl pirms 1925. gada sāk dokumentārā mantojuma kā nozīmīga nacionālās atmiņas avota vākšanu.

Teātra muzeja dibināšanas iniciators un dvēsele ir sabiedriskais darbinieks Hermanis Kaupiņš. Viņa vadībā Rīgas pilī tiek izveidota plaša teātra vēsturei veltīta izstāde, kuru atklāj Latvju teātra kongresa sanākšanas dienā, 1924. gada 25. novembrī. Teātra biedrības paspārnē organizē un 1931. gadā Avotu ielā 34 sešās istabās atver Teātra muzeju. 1934. gadā abus muzejs (t.sk. pirmo filiāli – Raiņa muzeju Durbē) kā sociāldemokrātiem piederošas institūcijas pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma slēdz. Kultūrvēsturiskas vērtības divus gadus sasaiņotas kļūst par bezsaimnieka mantu. 1936. gadā tiek pieņemts lēmums abu muzeju krājumus apvienot un tiek nodibināts Rakstniecības un teātra muzejs, ko iekārto Krišjāņa Barona ielā – ēkā, kur patlaban atrodas Dabas muzejs, 5. stāvā. Muzeja ekspozīcija darbojas 11 zālēs, tiek komplektēti materiāli par rakstniecību, teātri, mūziku, kā arī tēlotājmākslu saistībā ar pamatnozarēm.

1940. gadā notiek muzeja reorganizācija, paralēli darbojas Valsts Literatūras muzejs un Raiņa Literārais fonds. Vācu okupācijas laikā atjauno Rakstniecības un teātra muzeja darbību. 1944. gadā muzeja personāls gandrīz pilnā sastāvā dodas trimdā, pirms tam krājuma materiālus sasaiņojot un nododot glabāšanā bankas seifā, daļu aizved uz A. Brigaderes muzeju “Sprīdīši”. Pēc kara teātra (daļēji arī mūzikas) vēstures materiāli tiek nodoti Latvijas PSR Vēstures muzejam. 1946. gadā Raiņa Literāro fondu pārveido par Tautas dzejnieka Raiņa muzeju. No 1946. gada līdz 1951. gadam paralēli darbojas Valsts Literatūras muzejs un Tautas dzejnieka Raiņa muzejs. 1951. gadā Valsts Literatūras muzeju un Tautas dzejnieka Raiņa muzejus apvieno, izveidojot Raiņa Valsts Literatūras muzeju, kura pagaidu izmitināšanai atrod vietu Rīgas pilī. 1964. gadā Raiņa Valsts Literatūras muzeja direktors Voldemārs Kalpiņš panāca Latvijas PSR Vēstures muzeja Mākslas nodaļu kolekciju – teātra un mūzikas vēstures – pārvietošanu uz Raiņa Valsts Literatūras muzeju. Apvienošanas rezultātā izveidojas Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejs, kura kopējais vienību skaits bija 150 000. Visās šajās neskaitāmajās pārvērtībās visvairāk cieš tieši muzeja krājuma priekšmeti – gan saglabātības pasliktināšanās dēļ, gan vairākkārtējas pārinventerizēšanas dēļ. Pēckara periodā muzejam izveidotas vairākas filiāles – dažādām personībām veltīti memoriālie muzeji. Tiek veikts vērienīgs komplektēšanas darbs, iepirkti izcilas nozīmes kultūrvēstures materiāli. 1989. gadā muzeja krājums ir 402 000 vienības. Trimdas kultūras mantojuma aktīva komplektēšana sākas Atmodas laikā – šajā laikā (1989 – 2011) trimdas kultūras vērtību vākums ir papildinājis visu nozaru kolekcijas ar 198 00 vienībām no visiem pasaules kontinentiem, kur dažādo laikmeta vēsturisko situāciju rezultātā tur nonākušie latvieši veido savu kultūras vēsturi.