Mūsdienās vizītkartei parasti ir tīri praktiska nozīme, uz tās tiek rakstīts varbūt vienīgi kāds papildu telefona numurs. Toties pagājušā gadsimta pirmajā pusē ierasta lieta ir nelielas vēstulītes uz vizītkartes. Šādu vizītkarti ar īpašu lūgumu Aspazija 1943. gada 14. aprīlī sūtījusi Rakstniecības un teātra muzeja direktoram Arturam Baumanim: “Lūdzu izdot no manas istabas, kas man no izglītības ministra iekārtota, manu moderno tējmašīnu ar visu tumbu un bļodiņu (..). Ceru, ka šoreiz paklausīsiet.” Šie vārdi glabā stāstu, kurā amizantais cieši savijies ar traģisko. Runa ir par Izglītības ministrijai pakļautā Rakstniecības un teātra muzeja jauno ekspozīciju. Tajā izveidota Aspazijas istaba ar viņas pašas muzejam nodotām piemiņas lietām. Tā kā dzejniece vēl dzīva, gadās arī pa kuriozam – muzejā nodotās lietas pēkšņi gauži ievajagas. Aprīļa “Mēneša priekšmeta” stāsts ir par to, kā Aspazijas tējmašīna nekļuva par nacionālas nozīmes tējmašīnu.

1937. gadā Ulmaņa valdība nolemj apvienot Latvijas Skolotāju savienības muzeju, kurā ir materiāli par rakstniekiem, ar Latviešu skatuves biedrības Teātra muzeju, radot vienotu Rakstniecības un teātra muzeju. Par tā direktoru ieceltais literatūrvēsturnieks Arturs Baumanis ar entuziasmu ķeras pie jaunās muzeja ekspozīcijas izveides. Centrālā vieta tajā paredzēta Rainim un Aspazijai. Sākumā viņiem izveidota viena kopīga istaba. 1939. gada jūnijā Aspazija raksta vēstuli izglītības ministram Jūlijam Auškāpam ar ierosinājumu veidot viņai muzejā atsevišķu istabu, solot to papildināt ar savām piemiņas lietām. Vēlme būt patstāvīgai personībai te savienojas ar praktiskiem motīviem. Aspazija kopš 1933. gada dzīvo Dubultos. Rodas nodoms daļēji pārcelties atpakaļ uz Rīgu, kurš gan nerealizējas. Tur dzīvoklī nebūtu vietas visām mantām, tādēļ nodošana muzejam šķiet laba iespēja, lai tās būtu drošībā. Direktors Baumanis atbalsta šo Aspazijas ideju. Savu akceptu dod arī ministrs. Un tā 1939. gada 19. jūlijā sastādīts akts par piemiņas lietu nodošanu muzejam. Starp tām ir ieraksts “niķeļa tējmašīna”. Domājams, tā pati, kas minēta vēstulītē un bijusi izlikta Aspazijas istabā muzejā.

Citas dzejnieces vēstules, rakstītas kara gados, atklāj viņas sadzīves situācijas traģisko pusi. Smagākā problēma 1942. gada ziemā ir apkure. Naudas malkai pietiktu, bet vācu okupācijas vara Jūrmalā piešķir malku tikai ierēdņiem un karavīriem. Viņai to nedod. Janvārī ir bargs sals. Aspazija lasa un raksta gultā, ietinusies segās. Februārī viņa vēršas pēc palīdzības pie Hermaņa Kaupiņa, bijušā Teātra muzeja vadītāja, kurš izgādā pilsētas galvas atļauju atvest viņai pusotru steru malkas. Pārtikas pietiek, jo viņa saņēmusi pensiju un honorāru – 500 vācu markas – par savu pēdējo dzeju krājumu “Zem vakara zvaigznes”, kurš iznāk 1942. gada rudenī. Aspazija tajā laikā jūtas slima gan fiziski, gan ar nerviem. Viņa uztur savu veco kalponi Anniņu, kura viņu kopj. Žēlojas, ka Anniņai pārāk “liela mute”, bet kur nu vairs izmācīsi… Dzejniece ļoti priecājas par pavasari, kad lielā salšana beidzas. Acīmredzot tieši tas galīgi sabeidzis viņas veselību. Rudens un nākamā gada sākums ir smagas slimības laiks. 1943. gada maijā vēstulē Elzai Rudenājai Aspazija raksta: “Es lielāko laiku pavadīju pa slimnīcām un biju tuvāk nāvei nekā dzīvībai. Tagad nu esmu atlabusi un strādāju, cik nu vēl spēju.” (RTMM 572207) Tieši šādos apstākļos viņa prasa atpakaļ savu tējmašīnu. Acīmredzot tā nav bijusi kaprīze, bet nopietna sadzīviska nepieciešamība grūtajā laikā.

Kā savās atmiņās liecina Baumanis, 1944. gadā, frontei tuvojoties, viss muzeja krājums rūpīgi iesaiņots un noglabāts drošā vietā, nekas bojā nav aizgājis. Taču Aspazijas tējmašīnas krājumā vairs nav. Tādēļ domājams, ka pēc vairākiem lūgumiem tā atdota. Jau tajā pašā rudenī dzejniece mirusi un vairs nevarēja to nogādāt atpakaļ. Tā tējmašīna nekļuva par nacionālas nozīmes muzeja priekšmetu, bet ir saglabājies tās stāsts – liecība par Aspazijas mūža nogali smagajos kara gados.