21.06.2019

Ekskursijas dalībnieka fotoliecība

Torņakalnu gribētos nosaukt par vishumānāko Rīgas nomali. Te gādā par visiem dzīves grūtdieņiem.. Dzīve te ir klusa, gaiss svaigāks kā Rīgā, tāpēc daudzas ģimenes Torņakalnu nepamet gadu desmitus ilgi. (8.lpp.)

Piedāvājam ielūkoties Andra Kārkliņa literārās pastaigas “Matīsa Torņakalns” fotostāstā, ko autors ir papildinājis ar citātiem no Mārtiņa Bērziņa romāna “Svina garša”.

Arī šogad RMM piedāvā literāro pastaigu, kuras dalībnieki dodas pastaigā pa Torņakalna ielām. Tajā ar Māra Bērziņa romāna “Svina garša” galvenā varoņa acīm mūsdienu ainavā ieraugot grāmatā atspoguļotos notikumus.

Vairāk par pastaigu: http://rmm.lv/2019/05/matisa-tornakalns/

“Pats garākais cilvēka mūža gājums līdzinās ātri skrejošai dienai, kuras vakarā, atskatoties atpakaļ, mums izliekas, ka nupat vēl bija tveices stunda un nav nostaigāts nekāds garais ceļa gabals no tā brītiņa, kad augšup kāpa saules vaigs un iesāka žūt rīta rasa.” (169., 170. lpp.)

Torņakalnu gribētos nosaukt par vishumānāko Rīgas nomali. Te gādā par visiem dzīves grūtdieņiem.. Dzīve te ir klusa, gaiss svaigāks kā Rīgā, tāpēc daudzas ģimenes Torņakalnu nepamet gadu desmitus ilgi. (8.lpp.)

Torņakalnā dzīvo vairāk latviešu kā kurā citā Rīgas ārpilsētā. Vairums starp tiem mazu namiņu īpašnieki un strādnieki. (8.lpp.)

Bērnu slimnīca [..] rūpējas, lai jaunie pilsoņi izaugtu veselīgi un spēcīgi. (8.lpp.)

Pinnes veikalā Koļa nopērk pudeli “Kristāldzidrā” un desas luņķi.. Tad dodamies atpakaļ uz dzejnieka Plūdoņa māju Vienības gatvē, kur vienā istabā vēl palikušas nekrāsotas sienas un grīdas. (33.lpp.)

Lai pabūtu viens, aizbildinos ar svarīgām darīšanām un dodos garās pastaigās pa Torņakalnu. Putni dzied, saulīte mirdz, neviens neuzbāžas – svētlaime! (130.lpp.)

Lauku gaiss šeit diktāk spiežas nāsīs nekā pilsētas. Ai, ko nu runāju – no pilsētas te nav ne smakas. (61.lpp.)

Nepaiet ne trīs dienas, kad lūdzu atļauju pavadīt viņu (Sulamīti – Aut. piez.) uz māju. Saulīte smaida. Gan tā, kas man blakus, gan tā pie debess juma. Pavasara smarža pieņemas spēkā, gribas to baudīt līdz pat tumsai. Mēs izstaigājam vai visas Arkādijas dārza taciņas. (73.lpp.)

Vietā, kur Vienības gatvē ietek Olīvu iela, pretī izmeimuro divi vīri krietnās burās. Viens garāks, ar baku rētainu seju, otrs bārdains. – Kas par trobeli ? – Eu, uz kuru pusi Rīga? (51.lpp.)

–Tu dzirdi? – Ko? –Tāda kā kņada, nevar saprast.. Pašķīruši krūmus, neredzam daudz .. bet arī tas ir atlikām, lai no apstulbuma elpa aizcirstos, bet apjēgsme par notiekošo bezspēcībā ļimdinātu kājas. Ķļūst skaidrs par naksnīgajiem auto, ko tie veduši un kurp.. tiek lādēti vagoni. Tos piebāž līdz malām ar vēl siltām asinīm, izmisušu garu un visrūgtākajām asarām pasaulē. Kāpēc!? Par ko!? Uz kurieni!? (148.lpp.)