“Rokraksts – logs uz rakstnieka domām.” Izstādes apmeklētāju stāsti

Rakstniecības un mūzikas muzeja izstāde “Radīti, lai nezustu. Rakstniecības un mūzikas muzeja rokrakstu stāsti” no 7. jūnija līdz 5. augustam būs skatāma Liepājas muzeja ekspozīcijā “Liepāja okupāciju režīmos” (Klāva Ukstiņa iela 7/9, Liepāja). Dažādu paaudžu aizrautīgie apmeklētāji jau “lēmuši” rokrakstu likteni, kad izstādi skatījuši Madonas Novadpētniecības un mākslas muzejā, – iesaistījušies balsošanas aktivitātē, atbildot uz jautājumu, ko darīt ar publicēta darba manuskriptu. Vairums ir vienisprātis, ka manuskripti ir saglabājami, kā argumentus minot:

Lai redzētu, cik dažādi un skaisti ir rokraksti.

Lai atcerētos vēsturi, laikmeta garu, varētu interpretēt, saprast.

Rokraksts ir bagātība.

Tā ir vēsture, dzīva saikne ar autoru.

Tas vajadzīgs latviešu tautai.

Ir interesanti skatīties rokrakstus un censties izlasīt.

Atsauce uz konkrētu dokumentu (rokraksts, labojumi).

Jāglabā mūžībai.

Nenovērtējama kultūras sastāvdaļa.

Tā ir vērtība, logs uz rakstnieka domām par darbu.

Jo tie ir svarīgi priekš vēstures, un kā pierādījums, un var redzēt to tapšanas gaitu.

Tie parāda procesu, kādā tiek radīts darbs, manuskripti ir sava veida vēsture, ko nevajag iznīcināt.

Jo cilvēki vēlas redzēt rokrakstus.

Lai, ja pazūd grāmata, tad no kā vēl uztaisīt un lai zinātu rokrakstu.

Lai, ja ir beigušās grāmatas, tad var iedot vēl.

Tāpēc, ka to ir interesanti skatīties.

Lai citām paaudzēm būtu saglabājies tas, kas ir rakstīts.

Jo cilvēki vēlas autora rakstus.

Lai varētu izdot vēl grāmatas, ja visas ir izpārdotas.

Lai varētu pārkopēt un pārdot.

Tāpēc ka tā ir sena un vērtīga grāmata, kurā var daudz ko uzzināt par rakstnieku.

Tie svarīgi tapšanai un varbūt citiem.

Jo tas ir unikāls, autora rokrakstā rakstīts.

Tāpēc ka tā ir vēsture, kas jāsaglabā nākamajām paaudzēm.

Tie ir mūsu civilizācijas vēstures liecinieki.

Jo tā man patīk.

Rokraksts ir vērtība, ko ir vērts saglabāt, jo tas palīdz izprast autoru un viņa darbu.

Mantojumam.

Lai rastos iespēja pārlasīt un atrast kādas kļūdas.

Jo darba oriģināls ir vērtība, ko nekādā gadījumā nedrīkstētu zaudēt.

Tāpēc ka tā vajag.

 

Pret manuskriptu saglabāšanu bijuši tikai daži izstādes apmeklētāji, sakot:

Vajag visu veidot no jauna, glabāt tikai prātā. Yo yo!

Tā es domāju

Nez

 

Balsotāji aptaujā ir aicināti arī minēt pēdējo grāmatu, ko izlasījuši. Atbildes ir raibu raibās, no latviešu autoru grāmatām – Māras Zālītes “Pieci pirksti” un “Paradīzes putni”, Ilzes Indrānes “Lazdu laipa”, Māra Bērziņa “Svina garša”, Zigmunda Skujiņa “Kailums”, Indriķa Latvieša “Bailes”, Aleksandra Grīna “Dvēseļu putenis” un “Pelēkais jātnieks”, Andreja Pumpura “Lāčplēsis”, Ingas Ābeles “Klūgu mūks”, Raiņa “Pūt vējiņi”, Andras Neiburgas “Stāsts par Tilli un Suņu vīru”, Vitas Jaunzemes “Mana mamma – dieva lutekle”, Karīnas Račko “Saplēstās mežģīnes”, Armanda Pučes un Jāņa Porziņģa “Brālis. Kristaps Porziņģis”, Ineses Prisjolkovas “Kā 100 dienās izmainīt dzīvi” un piecreiz “Sprīdītis”, no ārvalstu rakstnieku darbiem – “Alfons Trīcvaidziņš”, “Grega dienasgrāmata”, “After”, “Futbola menedžments”, “Lapsiks dodas meklēt laimi”, “Ronja – laupītāja meita”, Ilona Leimane “Vilkaču mantiniece”, “Harijs Poters”, “Kā kļūt par viņas vīrieti” un daudzas citas grāmatas.