Elzas Ķezberes zīļu vainags

Viena no lietām, ko dzejniece paņēma līdzi kā lielu dārgumu, kā relikviju, bija Vidzemes apvidus zīļu vainags (inventāra nr. RTMM 679368).
1950. gada 5. maijā, dzejnieces trīsdesmit devītajā dzimšanas dienā uzņemtajā fotogrāfijā (inv. nr. RTMM 794937) ar abām meitām viņa redzama nometnē Ventorfā īsi pirms izceļošanas uz Ameriku. Fonā pie sienas redzams šis vainags.

20. jūnijā visā pasaulē tiek atzīmēta Starptautiskā bēgļu diena. Tādēļ kā RMM Mēneša priekšmets jūnijā izvēlēts Elzas Ķezberes zīļu vainags, ko dzejniece mantojusi no senču paaudzēm un paņēmusi sev līdzi, dodoties bēgļu gaitās. Uzzini vairāk un aplūko skaisto vainagu video stāstā, ko sagatavojusi RMM mākslas eksperte Maija Kalniņa!

Dzejniece Elza Ķezbere (1911–2011) ir viena no retajām, ja ne vienīgā latviešu dzejniece, kurai pirms dažiem gadiem izdevās sagaidīt savu simto dzimšanas dienu – gan Ņujorkā, ne Latvijā. 1944. gada rudenī viņa tāpat kā daudzi citi latvieši devās bēgļu gaitās.

Elzas vīrs kopā ar citiem latviešu virsniekiem 1941. gada 14. jūnijā no Litenes bija vardarbīgi aizvests uz Sibīriju. Savas sāpes, naidu un pārdzīvojumus trauslā un smalkā dzejniece, kura iepriekšējos dzejas krājumos bija iepazīta kā skaistuma apdziedātāja, izkliegusi daudzos dzejoļos grāmatā “Jāapsnieg” (1943). Jēdziens “aizrestotie ešeloni” nāk no šīs grāmatas.

Tuvojoties Otrā pasaules kara noslēgumam, kad Latvijas teritorijā risinājās kaujas un Rīgai tuvojās PSRS armijas karaspēks, Elza nolēma doties prom. Vajadzēja ātri sapakoties, izdomāt, ko ņemt līdzi. Viņa un abas mazās meitiņas pameta savu zemi, cerot drīz atgriezties.

Viena no lietām, ko dzejniece paņēma līdzi kā lielu dārgumu, kā relikviju, bija Vidzemes apvidus zīļu vainags (inventāra nr. RTMM 679368). Senais vainags darināts no sarkana tūka, uz kura izšūts raksts ar baltām, dzeltenām, zaļām, melnām stikla zīlītēm un pērlītēm, un audums piestiprināts kartona pamatam. Elza Ķezbere to bija mantojusi no dzemdībās mirušās mātes (Emma Pinne, dzim. Zirdziņš) dzimtas astotajā paaudzē un glabāja to visu savu mūžu.

Vēstulē draudzenei dzejniecei Veronikai Strēlertei uz Zviedriju 1947. gada 4. februārī no Blombergas pārvietoto personu nometnes viņa raksta: “Te uz mana galda ir Tavas dzeju grāmatas (no Latvijas līdzi), Bībele, Straumēni, Virzas pēd. dzejas, Andreja E. dzejas, Medeņa, Skalbes pasakas, Tava Poruka dzejas izlase un vēl dažas. Raiņa Gals un sākums. Zvīļo manas sences 300 gadus vecais zīļu vainags, acis priecē gabals senas, izrakstītas jostas [..]. Vecmāmuļas villaine uzklāta guļvietai. Arī Latvijas virsnieka zobens paņemts līdzi piemiņai.” (vēstules inv. nr. RTMM 682584)