Uldi Stabulnieku (1945–2012) dzīvē esmu satikusi daudzreiz. Tomēr vienu senu tikšanos atceros kā vakar notikušu. Ieeju Latvijas Radio vestibilā, lai nodotu savu tekstu raidījumam, un pretī nāk viņš – liels, smaidīgs, draudzīgs, vaļējā mētelī. Sveicinās un, kā parasti, joko. Bet šoreiz man nevedas jokot līdzi, un es mulsi atzīstos: “Zini, es pirmo reizi mūžā rakstīju “Mikrofona” aptaujai, balsoju par tavu dziesmu “Tik un tā””. To izdzirdējis, komponists kļūst neparasti nopietns: “Nu jā, vēstules jau nāk maisiem… Bet kolēģi no redakcijas mani brīdināja, ka pirmo vietu tai dziesmai nedrīkstot dot. Eh, nu galvenais jau, ka cilvēkiem patīk!” Un šķiramies atkal ar smaidu un uzmundrinošiem vārdiem.

Tas bija brīdis pirms slavas, ko Uldis Stabulnieks iemantoja raidījuma “Mikrofons 81” aptaujā par gada populārāko dziesmu. Tikai kādu nedēļu pirms aptaujas beigām radio atskaņoja viņa paša iedziedāto “Tik un tā” ar Māras Zālītes dzeju, taču klausītāju atsaucība bija kā negaidīta lavīna: uz redakciju sāka straumēm plūst vēstules, zīmējumi, dziesmas autoriem dāvināmas puķes, cimdi, pat keramikas panno, bija neskaitāmi zvani uz redakciju dziesmas atbalstam, un tas viss – vēl ilgi pēc noteiktā datuma. Cits būtu nezin cik lepns, ka spēj konkurēt ar pašu Raimondu Paulu, kura dziesmas vienmēr bija uzvarējušas “Mikrofona” aptaujā, tikai ne Uldis Stabulnieks. Pateicīgs viņš pievienojās milzīgajam kopīgajam saviļņojumam, ko cilvēkos raisīja viņa dziesma par Latvijas mīlestību, dziedāja un spēlēja to gan aptaujas noslēguma koncertā, kur tā tika ierindota otrajā vietā, gan neskaitāmas reizes pēc tam. Šad tad gan pats par sevi paironizēja, ka viņu jau pazīstot kā tikai tās vienas dziesmas autoru.

Milzu panākumi “Mikrofona 81” aptaujā nebija pirmā atzinība, kas Uldim Stabulniekam varēja sagrozīt galvu. Tikpat labi jau 1967. gadā, armijas dienesta laikā, viņš varēja kļūt lepns, kad pati pirmā viņa sacerētā dziesma uzreiz tika ierakstīta radio un iekļauta tolaik tik populārā Rīgas Estrādes orķestra repertuārā. Tā saucās “Tu gribēji, lai dāvāju tev rozes” un radusies tikai tāpēc, ka autors ar kādu paziņu saderējis, ka iespējams komponēt dziesmu ar tekstu brīvajā pantā. Vai arī tajā pašā gadā festivālā “Liepājas Dzintars”, kur viņa vadītais karavīru ansamblis “Zvaigznīte” armijas formās dziedāja “Viņi dejoja vienu vasaru”, “Četri balti krekli” un citas Imanta Kalniņa dziesmas tāda paša nosaukuma filmai, līdz sirds dziļumiem aizkustinot publiku un gūstot žūrijas augstāko novērtējumu. Vēlāk atzīts, ka “Zvaigznīte”, kur atkarībā no armijā iesauktajiem ik pārgadus mainījās vadītājs un sastāvs, ar Uldi Stabulnieku piedzīvojusi savus ziedu laikus, bet viņam zvaigžņu slimība nu gan neesot piemitusi.
Taču līdz ar dalību Monako džeza festivāla tēmu konkursā 1973. gadā Uldis Stabulnieks saņēma vēl nozīmīgāku atzinību – tā bija starptautiska atzinība pasaules labāko džeza profesionāļu konkurencē: viņa iesūtītajai tēmai žūrija deva trešo, bet skatītāji pirmo vietu. Festivālā Ulda Stabulnieka “Balādi” spēlēja Francijas džeza akadēmijas orķestris. Ielūgums no Monako princeses gan esot noklīdis Maskavas ierēdņu atvilktnēs, un balvu atvedis franču orķestra kontrabasists, bet Uldis kā lielāko ieguvumu vērtēja skaņuplates, ko viņam vēlāk sūtījis šis mūziķis. Rietumos dzīvojot, uzvara šādā konkursā būtu varējusi pašķirt ceļu uz lieliem, starptautiskiem panākumiem, bet Uldis Stabulnieks visu pieņēma, kā ir. Tikai priecājās, ka Dārziņskolas gados pamanījies apgūt džeza spēli, jo tolaik tā bijusi uzdrīkstēšanās. Skolā taču jāspēlē tas, kas uzdots, bet džezu padomju vadošās instances uzskatīja par nevēlamu, jo improvizācija un brīvība muzicēšanā ir neatņemama džeza sastāvdaļa.
Varbūt tieši improvizatora prasmes un, protams, lieliskā humora izjūta veidojušas to Ulda Stabulnieka personības daļu, ko viņš pats labprāt atzinis, teikdams: “Brīvestība man vienmēr bijusi tuva!” . Otra svarīga īpašība bijis skaudības trūkums: “Kā manī nav, – to nu gan es droši varu teikt, – ne baltas, ne melnas skaudības. Tas gēns man gājis secen. Vai tas ir labi vai slikti, bet ne mazākās. Tāpēc sākuma gados man bija liels izbrīns, ka citiem nav prieks, ja otram iet labi”.

Vērīgais humorists Andris Jakubāns atzīmējis, ka Stabulnieks fotogrāfijās vienmēr labi izskatās – varens stāvs, kupla bārda un nenoslēpjams lādzīgums . Taču Ulda Stabulnieka mūzika un uzstāšanās veids atklāja viņa dziļāko būtību – patiesīgumu, nesamākslotību un neparasti smalko dzejas izjūtu. Par savām dziesmām viņš mēdza teikt, ka tie ir “dzejoļi ar mūziku”, un dziedāja tās tikai un vienīgi viņam piemītošā veidā, jūtīgi izceļot vārdu spēles, intonācijas un ritmiku, līdzīgi, kā to dara franču šansona dziedātāji. Vai viņš apzinājās savu neparasto melodiķa talantu un absolūto dzejas izjūtu? Par to viņš nerunāja, bet, vaicāts par to, kā top mūzika, tikai noteica: “Ir jāstrādā. Katra iedvesma nāk tikai ar darbu.”

1. “Diena”, Rīga, 1995. gada 14. oktobris.
2. Turpat.
3. “Literatūra un Māksla”, Rīga, 1987. gada 22. maijs.
4. “Laiks”, Rīga, 2002. gada 25. oktobris.