Likteņa sašķeltā dzejniece

Dzejniece Monika Zariņa jaunībā. RTMM_863728.
Guntis un Monika Zariņi kāzu dienā 1953.gadā. Foto – Eduards Sterndeils. RTMM_679681.
Foto attēls no albuma “Monikas un Gunta Zariņu viesošanās Latvijā”. 1964. – 1965.gads. Guntis Zariņš, Imants Auziņš un Gunārs Selga. Fotogrāfs nezināms. RTMM 679665\43.
Monika Zariņa ar saviem greyhound šķirnes suņiem ap 2000. gadu. Foto no ģimenes  personīgā arhīva. 
Monika Zariņa, apkopjot zirgus savā saimniecībā “Vīgriezes” ap 2000. gadu. Foto no ģimenes personīgā arhīva.
Monika Zariņa ar zirgu  “Vīgriezēs”. RTMM_863729. 

Kā savā grāmatā “Radošuma psiholoģija” uzsvēris psiholoģijas zinātņu doktors Vladimirs Kozlovs, radošuma iemiesošana dzīvē nebūt nepaģēr bezrūpību, tieši otrādi – radošam cilvēkam vēlme radīt var kļūt par slogu un tā vietā viņš var vēlēties baudīt parastas dzīves priekus. Šķiet, ka līdzīgi savā dzīvē jutusies latviešu trimdas dzejniece Monika Zariņa (1931-2008), visu dzīvi tiecoties ne tikai pēc radošā piepildījuma, bet arī ilgojoties pēc kāda, kurš viņu patiesi saprastu, novērtētu un mīlētu.

Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā, Monikas Zariņas kolekcijā, atrodamas liecības, kas atklāj viņas sarežģīto ceļu pretī sava talanta izpaušanai. Pretēji tam, kā varētu likties – šī jaunā, ar asu prātu, mērķtiecību un veselīgu tieksmi pēc atzinības apveltītā sieviete, kura 1953. gadā kļūst par tolaik topošā rakstnieka – eksistenciālista Gunta Zariņa sievu – visu dzīvi aizvadījusi, esot savas iekšējās pasaules pretrunās. Iespējams, tieši tas ir iemesls, kāpēc viņa sava talanta virsotni tā arī nesasniedza – ir izdots tikai viens viņas dzejas krājums “Prievīšu raksti” (1965). Dzejniece pāris gadus strādājusi kā viena no trimdas literārā izdevuma “Jaunā Gaita” redaktorēm, nedaudz darbojusies arī kā atdzejotāja. Lielāko daļu sava mūža aizvadījusi trimdā, Monika Zariņa atgriezās Latvijā 1996.gadā, lai šeit piepildītu savu mūža sapni – nodarbotos ar zirgu audzēšanu, aktīvi piedalītos dzīvnieku aizsardzībā un mierīgos apstākļos arī rakstītu, tomēr tālāk par publikācijām avīzē “Talsu Vēstis” un dalību dažos reģionālos literāras ievirzes sarīkojumos dzejniece netika.

Iepazīšanās ar jauno literātu Gunti Zariņu jauno, enerģisko un neapšaubāmi pievilcīgo sievieti ieveda pasaulē, kādā viņa allaž vēlējusies būt. Moniku Zariņu vilināja mazliet bohēmiskā, radoši nospriegotā latviešu trimdas dzīves ainava un viņa tai brīvi ļāvās, kopā ar Gunti iepazīstot rakstītā vārda spēku un literārās sabiedrības notikumus. Kādā vēstulē sievai Guntis Zariņš norādījis[1], ka tieši viņa dēļ Monika pievērsusies literatūrai. Pēc vēstules skarbās intonācijas noprotams, ka viņš mudinājis savu jauno sievu gan lasīt, iepazīstot literatūras vēsturi un tās strāvojumus, gan rakstīt, lai, attīstot savu talantu, meklētu sev raksturīgu, īpatnu izteiksmes veidu, ar ko iznākt uz literārās skatuves. Tomēr tā vietā, lai visus spēkus un enerģiju veltītu talanta izkopšanai, Monika visai ātri padevās savu iekšējo dziņu vētrām. Diemžēl, nav noslēpums, ka tāpēc vairākkārt cietusi viņas laulība ar Gunti. Kad 50. gadu otrajā pusē jauno ģimeni papildināja divi puisēni, sapnis par bohēmisko dzīves baudīšanu, gozējoties uzmanības apliecinājumu saulītē, sāka gaist. Gan Guntis, gan Monika bija spiesti domāt par izdzīvošanu. Situāciju neatviegloja arī Gunta psihiskās veselības problēmas, tieksme lietot alkoholu un narkotiskas vielas un biežā darbavietu maiņa. Vēl vairāk – gadu gaitā arvien vairāk pasliktinājās arī Gunta un Monikas mātes Veronikas Majores attiecības, kas ietekmēja arī mazo bērnu psihisko labsajūtu un atstāja viņu veselībā neatgriezeniskas pēdas. Abu literātu kolekcijās pieejamie materiāli rāda skumju ainu – dzīves neveiksmju sagrožotiem, Guntim un Monikai neizdevās harmonizēt savu dzīvi tā, kā abi to būtu vēlējušies. Tomēr pamats, ko Monikas talantam licis Guntis, nepazuda – literatūras valdzinājums tā pa īstam dzejnieci nekad neatstāja. Arī pēc Gunta Zariņa nāves ne.

Par nemitīgo vēlmi sevi paust tekstuāli, liecina arī tas, ka dzejniece regulāri rakstījusi dienasgrāmatu – vairāk nekā 20 bloknotos un kladēs Monika Zariņa gan latviešu, gan angļu valodā fiksējusi savus sapņus, dzīves prozu, pēkšņus radošas iedvesmas zibšņus. Ieraksti, kas datēti sākot no laika, kad vīrs Guntis Zariņš vēl bija dzīvs, turpinās līdz pat 2006.gadam un sevišķi spilgti ataino laiku, kad kā pati dzejniece atzīst, viņa kļuva brīvāka – bērniem pieaugot, uz pleciem uzliktais sadzīves slogs saruka un Monikā atgriezās vēlme atkal piedzīvot kaislīgu mīlestību, bet ne tikai attiecībā uz pretējo dzimumu – viņa vēlējās izjust kaislīgu mīlestību arī pret dzīvi. Līdztekus romantiskajām dzīves ainām, dzejniece meklējusi garīgo brīvību, pievērsusies austrumu ezotēriskajām praksēm, mēģinot rast mieru sevī, tomēr kaislību vēji ir pārāk plosoši – jūtas ceļas un atkal noplok, neskaitāmo vīriešu uzmanība piesātina un iztukšo: “I’m burning the candle both ends and i’m in the middle – this is story of my life.”*. Attiecības ar vīriešiem aizēnoja Monikas vēlmi nopietnāk pievērsties dzejai – jā, dienasgrāmatās un piezīmju bloknotos netrūkst dzejoļu uzmetumu, taču literāru kvalitāti tie tomēr nesasniedz. Bieži arī pati dzejniece sūkstās, ka dzīvē nav pietiekami daudz miera, lai varētu pievērsties lasīšanai un rakstīšanai, bet, kad miers iestājas, tas kļūst smeldzīgs: “(..) kur lai es lieku pati savus sapņus, cerības un asaras? Ar tinti uz papīra nepietiek – vajaga kāda tuvuma, kas ļoti iztrūkst – un pagātne sāk sāpēt.”[2] Tas, vai aiz šīs “pagātnes” slēpjas ilgas pēc Gunta Zariņa mīlestības vai pēc kāda cita vīrieša, nav zināms, bet no teksta redzams, ka arī pati rakstīšana Monikai nedod kāroto brīvību; tikpat labi viņa pati nav mācējusi to radīt un sasniegt, jo pēc vīra nāves manāmi apsīkst viņas publikācijas literāros izdevumos.

Šķiet, ka atgriešanās dzimtajā zemē dzejnieci piezemēja un viņa beidzot spēja piepildīt savu sapni par mierīgu dzīvi, iekārtojot sev zemnieku saimniecību “Vīgriezes” Talsu novadā. Nododoties zirgu audzēšanai, svētku pasākumu organizēšanai, laika pietika arī dzejai – publikācijas “Talsu Vēstīs” ļāva pateikt vēl nepasacīto un justies tuvāk radošajai pasaulei. Kaislību vējiem norimstot, prieku sagādāja bērnu un mazbērnu apciemojumi no Lielbritānijas. Svarīgi šķiet piebilst, ka neraugoties uz smago dzīvi, Monika nekad nezaudēja pašapziņu – viņa saglabāja savu sievišķību, viņai bija stalta stāja un ikvienā fotogrāfijā viņa atstāj par sevi stipras, valdzinošas sievietes iespaidu. Ir grūti atrast līdzīgu mūsdienu piemēru Monikas Zariņas dzīvesstāstam – gan 20.gs. trimdas kontekstā, gan mūsdienās tas ir diezgan unikāls un, nešauboties varu teikt, ka par to būtu iespējams uzrakstīt romānu vai monogrāfiju, jo pāris lappusēs šī sāpīgā, neveiksmīgā, bet arī tik krāsainā likteņa pavērsienus nav iespējams ietilpināt. Muzeāli gan Gunta, gan Monikas Zariņu kolekciju galvenā vērtība ir plaši un atklāti atsegtais dzīvesstāsts, kam vislabāk var izsekot rokrakstos un apjomīgajā korespondencē, no kuras daļa drīz tiks pievienota muzeja krājumam.

 

* Es dedzinu sveces abus galus un pati esmu vidū – tas ir stāsts par manu dzīvi

[1] 1963.gadā rakstīta vēstule, kas šobrīd tiek pieņemta RMM krājumā.

[2] M.Zariņas kolekcija – 1973.gada dienasgrāmatas, 760186.