Rakstniecības un mūzikas muzejs
“Es sāku aust un pēkšņi sapratu, ka es varbūt visu laiku, rakstot prozu, aužu. Tāpēc, ka tā bija tāda pazīstama sajūta, ka tu vienkārši liec krāsas un dzīparus, tur ir faktūra, krāsa, ritms, un “iet tikai uz priekšu visu laiku”. Pamazām galva top tukša, un tas ir apmēram…