Šogad aprit simts gadi, kopš Baumaņu Kārļa dziesma „Dievs, svētī Latviju” sāka skanēt Latvijas valsts himnas statusā. Rakstniecības un mūzikas muzeja izstāde “Himnai 100” ir veltījums šim notikumam. Izstādes pamatu veido laika līnija, kurā vēstures fakti, dokumenti, vizuālas, priekšmetiskas un skaniskas liecības mijiedarbojas ar personiskiem himnas stāstiem un sajūtām.

Foto galerijā - vēsturisks stāsts par unikālu instrumentu, Baumaņu Kārļa flīģeli, pie kura tapa Latvijas valsts himna. Stāsts aizsākas 19. gadsimta 50. gados Pēterburgā, kur tas nonāk Baumaņu Kārļa īpašumā, turpinoties līdz mūsdienām: šobrīd flīģelis ir apskatāms RMM izstādē “Himnai 100” muzeja jaunajā izstāžu zālē, Pulka ielā 8.

Audio galerijā klausieties, kā himna skan RMM krājumā atrodamos dažādu gadu un laikmetu ierakstos. No Latvijas 4. Valmieras kājnieku pulka orķestra izpildījuma Ludviga Grēzas vadībā 1920. gados līdz 2007. gadam, kad uz valsts pirmā flīģeļa himnu pēc tā restaurācijas atskaņo Vilma Cīrule.

“Īpaši man ir palicis prātā Pasaules čempionāts hokejā, – braucām ar draugiem atbalstīt Latvijas izlasi, un tā sajūta, kad mēs gūstam uzvaru kādā no spēlēm /../. Pilna arēna ar latviešiem /../. Sajūta, ka tu vairs neatrodies citā valstī, bet tu esi starp savējiem,” par savām sajūtām, dziedot Latvijas valsts himnu,…

“Latvijas himna ir ļoti nopietna, salīdzinot ar citām dziesmām. Tas ir pats nopietnākais, ko nodziedāt pasaulē.” Himnas stāstu sēriju turpina jaunāko izstādes “Himnai 100” varoņu – Otto, Karlīnas Elzas un Ernesta Linku stāsts. Šogad aprit simts gadi, kopš Baumaņu Kārļa dziesma „Dievs, svētī Latviju” sāka skanēt Latvijas valsts himnas statusā.

18. septembrī Muzeju krātuvju kompleksā Pulka ielā 8, publisko telpu atklāj Rakstniecības un mūzikas muzejs (RMM). Centrālais notikums ir izstādes “Himnai 100” atklāšana, kura apmeklētājiem būs apskatāma no 21. septembra. Apmeklētājiem durvis vaļā vērs lasītava, izstāžu zāle un jaunā muzeja pasākumu telpa “Tintnīca”, ko ar publisku pasākumu atklās…

“Es domāju, ka sajūtu ziņā nekas labāks nevar būt, ka tu stāvi starp varbūt divām lielvarām, bet skan mazas Latvijas himna, un tu tajā brīdī esi pārāks,” domā skeletonists Martins Dukurs.

“Neparasti ir mēģināt himnu. Tad es nezinu, kas man ir jādara. Ir gadījies, kad pūtēju orķestrī ar Latvijas Republikas Nacionālo bruņoto spēku Štāba orķestri mēs esam mēģinājuši himnu vairākas reizes, un es saku, ka es jau viņu zinu, nu, ko tur mēģināt. /../ Katru reizi es viņu no jauna dziedu un spēlēju. Tā tas ir, ” atzīst mūziķis Intars Busulis.

“Mūsu ģimenē tā ir dziesma, tie ir vārdi, kas vienkārši ir jāzina. /../ Esmu pats piedzīvojis pasākumus, kuros himnas izpildīšanas brīdī ir jūtams neliels apmulsums, varbūt tāds kūtrums, kas varētu būt skaidrojams ar dabiski latvisko kautrību vai arī prakses trūkumu. Es cenšos neļauties šīm šaubu emocijām, es dziedu droši un pārliecinoši, protams, paturot prātā vēstures kontekstu un varbūt tās personīgās asociācijas, kas man saistās ar šo dziesmu,” savā personīgajā himnas pieredzē dalās aktieris Raimonds Celms.

“Jo tā ir dziesmu dziesma. Es kategoriski noraidu izskanējušās diskusijas par himnas mainīšanu vai citas himnas izvēli,” apgalvo komponists Jānis Strazds.