Izstāde veltīta latviešu aktierkino sākotnei, aptuveni divdesmit gadu ilgam laika posmam pirms Otrā pasaules kara. Amerikas kino vēsturē šo laiku dēvē par Holivudas zelta laikmetu, Latvijā tikmēr ar ierobežotiem tehniskajiem līdzekļiem, bet ar lielu entuziasmu mazos filmu uzņēmumos tapa pirmās filmas.
“Man pirmo reizi Latvijas himnu nācās dzirdēt tikai 1988. gadā. /../ Vairākus gadus bija tā, ka es nevarēju pati dziedāt līdzi, jo man bija asaras acīs. Es nevarēju padziedāt”, savu personīgo himnas pieredzes stāstu atklāj tulkotāja un diplomāte Anna Žīgure. “1991. gada 3. decembrī, es nedrīkstēju raudāt un arī neraudāju.
Latviešu disidentes Lidijas Doroņinas-Lasmanes personīgais himnas stāsts turpina Rakstniecības un mūzikas muzeja rubriku "Himnai 100": “To es nevaru iedomāties, ka mums varētu būt cita himna. /../ Mēs esam himnu dziedājuši visos apcietinājuma laikos, pieminējuši savus valsts svētkus, tur, kur latvieši ir kopā. /../ Reti kurai tautai ir tāda laime. Pats Dievs devis himnu”.
Es vadīju folkloras kopu no 1985. līdz 1994. gadam Ogres vidusskolā. /../ Mums bija jādzied Padomju Latvijas himna un vienā reizē, braucot no Siguldas garām Čiekurkalna stacijai, izmēģinājām, nodziedājām un nākamajā dienā skatāmies: “VEF” ir nodedzis. Bija vēl viens līdzīgs gadījums. Un es sapratu: tātad nevar šo himnu dziedāt. Ir jādzied cita himna.
Šogad RMM Valodas dienā ir sagatavojis audio sveicienu, kuru ierunā cilvēki no dažādām Latvijas vietām, tādejādi parādot latviešu valodas dažādo skanējumu. Audioierakstā var dzirdēt fragmentu no Kārļa Skalbes pasakas “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”, kuras manuskripts glabājās RMM krājumā.
Vienīgais, ko Zenta Mauriņa (1897 - 1978) dzīvē vēlējās, ir mijiedarbība. Mijiedarbība ar gara īsteniekiem. Viņa teica – vienīgais, ko vēlos, bet vai šī prasība ir minimāla?
“18. novembra vakarā devos uz Brīvības pieminekļa pakāji, lai dziedātu himnu. Nostājos kopā ar visiem skatā pret pieminekli un uzrakstu “Tēvzemei un Brīvībai”. Deviņos, kad vajadzēja sākt dziedāt himnu, ievilku elpu un sapratu, ka nespēju nodziedāt nevienu vārdu. Manas lūpas kustējās, bet skaņa pār manām lūpām nenāca. Lai arī esmu profesionāls mākslinieks, un man ir jāprot dziedāt visdažādākajās emocionālajās situācijās, šoreiz nespēju izdvest ne skaņas. Es stāvu. Man acīs asaras. Lūpas kustējās, bet bija klusums”.
Rakstniekam un dramaturgam Gunāram Priedem (1928 – 2000) vienmēr bijusi aktīva sabiedriskā dzīve. Taču to izmainīja brīdis, kad G. Priede saslima ar tuberkulozi.
"Citu valstu himnās mēs bieži redzam, ka tur ir runa par dinastijām, cīņām, varoņteikām. Mums tā visa nav. Mūsu himna ir skaidra un dziļa savā vienkāršībā. Tā ir miermīlīga, cilvēcīga. Mēs esam ļoti demokrātiski – latvieši tikai vēlas mierīgi dzīvot savā vietā, savā zemē – tagad jau valstī, netraucēti no ārpuses. Mēs paši varam, protam un gribam veidot savu dzīvi, savu zemi, savu valsti. Laid mums tur laimē diet!", tā par valsts simbolu - himnu saka Latvijas Valsts prezidents Egils Levits.
Liepājniekam Agrim Engelmanim (1936 - 2011) viņa radošā darba oāze bija viņa lauku mājas „Ausekļi”. Senatnīgās ēkas un apkārtni viņš saglabājis sākotnējā dabiskā veidolā, māju iekārtojis ar senām mēbelēm, stādījumus ap ēkām iekopis nevis kā kultivētu dārzu, bet kā dabā brīvi augošus kokus un krūmus. Viņa iedvesmas avots „Ausekļos” bija mežs: tur viņš regulāri staigāja pa zināmā takām, tā „izstaigājot” daudzus skaņdarbus.
Rakstniecības un mūzikas muzejs