1981. gadā par otrās dzejoļu grāmatas "Rīgas iedzimtais" honorāru nopircis savas lauku mājas. Kad strādājis, ņēmis atvaļinājumu augustā, jo šajā mēnesī viņam rakstīšana veicoties vislabāk. Dzejnieks raksta pēcpusdienā, kad galva visskaidrākā, viņa darbistaba ir guļamistaba.

Dzejniece Austra Skujiņa (1909 -1932) bija spītīgas dabas un reti kurā cilvēkā ieklausījās. Vienīgais, kura padomus A. Skujiņa ņēma vērā, bija viņas draugs un domubiedrs Aleksandrs Čaks, kurš viņai mācīja mīlēt vientulību un strādāt

Alfrēds Kalniņš (pilnā vārdā Alfrēds Bruno Jānis Kalniņš, 1879 - 1951), operas “Baņuta”, solodziesmas “Brīnos es” un daudzu citu šedevru autors, pie vientulības bija radināts jau kopš bērnības. Būdams turīgu vecāku vienīgais dēls, viņš tika īpaši lolots un reti uzturējās citu bērnu sabiedrībā. Mūža turpmākajā gaitā tas nekļuva par šķērsli rosīgam sabiedriskajam darbam, tomēr radošajā procesā vientulība bija nepieciešama arvien.

Dzejnieks Māris Čaklais (1940 - 2003) patvērumu rakstīšanai arī meklējis prom no pilsētas burzmas, tulkotājas Maijas Augstkalnas lauku mājās "Ilzēni", Vecpiebalgas novadā. Tā gan nebija gluži fiziska norobežošanās, jo turpat netālu bija gan Ieva Čaklā, gan mājas saimniece, ar kurām ik pēc brīža Māris aktīvi komunicēja.

Cik dažādas ir vietas, kur mākslinieki patveras, lai nodotos radošajam procesam, tik dažādi ir skatījumi uz tām. Kad komponists Imants Kalniņš 1975. gadā sāk dzīvot savā nesen nopirktajā mājā Paulēnu kalnā Vecpiebalgā, sākotnēji tā viņa ieskatā ir trimda.

Rakstniece Regīna Ezera (1930 - 2002) bija īsts dabas bērns, lielpilsētas Rīgas kņada viņu nogurdināja, tāpēc tieši mājas “Brieži” Ķeguma novada Tomes pagastā kļuva par viņas miera ostu un pašizolācijas vietu.

Kā latviešu valodnieks Jānis Endzelīns (1873 - 1961) spēja norobežoties apstākļos, kad diezgan regulāri notika Latvijas Valsts universitātes (LVU) mācībspēku pāraudzināšana marksistiski - ļeņiniskā garā, ieskaitot publisku kaunināšanu sapulcēs un ideoloģisku iespaidošanu presē? Aplūkojot Endzelīna bibliogrāfiju, tā vien šķiet, ka viņš, kā jau gara milzim pienākas, lieliem, neatlaidīgiem soļiem devies uz priekšu, neievērojot padomju sistēmas monstrozās pseidozinātnes augstceltnes.

Arī es šobrīd esmu izolējies un kādu laiku nebūšu sastopams muzeja krātuvē, bet šeit – virtuāli, muzeja mājaslapā. Tāpēc esmu neizsakāmi priecīgs saņemt vēstules, uz kurām atbildēšu nedēļas laikā. Tā mājās palikšanas laiks būs daudz interesantāks, lietderīgāks un priecīgāks.