Muzeja rekonstrukcijas laikā “Lasītāju klubs” darbojas tikai interneta vidē, un tā galvenais mērķis ir labas literatūras popularizēšana, īpaši pievēršoties latviešu literatūras pērlēm – zināmām un piemirstām. Katru mēnesi RMM mājaslapā notiek diskusija par kādu aktuālu un, mūsuprāt, būtisku latviešu dzejas vai prozas darbu.

Gluži kā “Mērnieku laiki” arī “Sarkanais dzīvsudrabs” kā veselums ir mākslinieciski visai neviendabīgs darbs, kurā veiksmīgas epizodes un grodi savērptas sižeta līnijas mijas ar ne tik rūpīgi izstrādātām, daudz ko atstājot nepateiktu un neatrisinātu, kaut tā, iespējams, ir apzināta izvēle, reflektējot par to, cik daudz mēs vēl šobaltdien nezinām (un nekad neuzzināsim) par nesenās pagātnes trauksmainajām norisēm.

Jaunākajos dzejoļos Anna turpina attīstīt tos motīvus, kas pārliecinoši pieteikti jau kopš debijas, tomēr visciešākā saikne sajūtama ar iepriekšējo krājumu “Es izskatījos laimīga”, kas iezīmēja viņas tiekšanos pretī izteikti autobiogrāfiskām detaļām un pašrefleksijai, paradoksālā veidā saplūstot ar vēlmi fiksēt daudz plašākas dzīves ainas un ievilkt savos tekstos laikabiedru dzejas motīvus

Jaunākās latviešu dzejas ainavā Krišjāņa Zeļģa “Zvēri” šķiet kā hibrīds, kas apvieno sevī gan neuzbāzīgu, pieklusinātu personisko emociju lokizlādi, gan dažāda realitātes/sirrealitātes kalibra ainas – no vienas puses, nekā pārsteidzoša vai šokējoša, bet, no otras puses, ir cieša sajūta, ka Zeļģa balss joprojām saglabā savu unikalitāti kopējā mūsu dzejnieku orķestra skanējumā.

Dzejniekiem nepatīk, ka kāds mēģina noteikt viņu darbu „vidējo lasītāju”, tomēr Jānis Tomašs savā debijas krājumā „Melnie darba cimdi” tik uzskatāmi un poētiskās izteiksmes ziņā vienkārši pievēršas ikdienas skaudrajai realitātei, vienlaikus uzlūkojot to no augšas un pētot no iekšpuses, ka par viņa dzejas galveno auditoriju varētu uzskatīt tieši strādnieku šķiru.