Muzeja rekonstrukcijas laikā “Lasītāju klubs” darbojas tikai interneta vidē, un tā galvenais mērķis ir labas literatūras popularizēšana, īpaši pievēršoties latviešu literatūras pērlēm – zināmām un piemirstām. Katru mēnesi RMM mājaslapā notiek diskusija par kādu aktuālu un, mūsuprāt, būtisku latviešu dzejas vai prozas darbu.

Gan Janas Egles, gan Daces Vīgantes stāstu personāži ilgojas pēc visparastākās līdzcilvēku sapratnes un attiecību siltuma, tie nav nekādi intelektuāli pārcilvēki ar augstiem garīguma un morāles apvāršņiem, bet tie, kurus ikviens no mums redz ikdienā uz ielas, savā darbavietā vai pat tuvāko cilvēku lokā. Tie esam mēs paši.

Inga Gaile, nezaudējot savai dzejai raksturīgo poētiski vijīgo un spraigo valodu, veikli pamanās sakausēt niansētus tēlu psiholoģiskos portretus, seksualitāti un jutekliskumu ar precīzi iezīmētu laikmeta fonu un tolaik Eiropā un ASV popularitāti ieguvušajām eigēnikas idejām tautas kvalitāšu uzlabošanai.

Stāstu krājums ar nepretenciozo nosaukumu “Stāsti” ir vēl viena Žoludes daiļrades šķautne, kas iezīmē atgriešanos pie reālistiskākas, lakoniskākas poētikas, turklāt vēl garstāsta žanrā. Grāmatā iekļauti septiņi stāsti, un, lai arī tie savstarpēji nav tiešā veidā saistīti, par krājuma kompozīcijas ietvaru izvēlēti trīs rakstniekiem un rakstnieku namiem veltītie stāsti “Ceļš”, “Putekļi” un “Nams”.

Sarunā piedalījās rakstnieks un publicists, romāna „18” autors Pauls Bankovskis, rakstnieks, romāna „Svina garša” autors Māris Bērziņš, rakstnieks un literatūrkritiķis, romāna „Vārdiem nebija vietas” autors Guntis Berelis, izdevniecības „Dienas Grāmata” vadītāja Dace Sparāne-Freimane, sērijas zinātniskais redaktors Vents Zvaigzne, vēsturnieks Kaspars Zellis un filologs, literatūras un kultūras žurnāla „SANS” galvenais redaktors Arturs Skutelis. Sarunu vadīja RMM kultūras pasākumu organizators un „Lasītāju kluba” veidotājs Aivars Madris.

„Pieaugušie” ir grāmata par pēcsajūtām – par to, kas notiek dvēselē pēc ballītes ar draugiem, pēc nopietnām attiecībām un patiesas mīlestības, pēc slimības pārciešanas, arīdzan pēc visas nācijas ekonomiskā un garīgā sabrukuma. Tā ir dzeja par lēnu un skumju apvītu atgūšanos, par mēģinājumiem atgūt reiz tik kaismīgi izdzīvotās sajūtas, un vienlaikus tai cauri vijas nolemtības un neizbēgamības tēma, kas pieteikta jau pirmajā dzejolī „Labvakar, mūsu mazo draudziņ!”, ko droši var uztvert par visa krājuma kredo.