RMM mājaslapā turpinām rubriku “Lasītāju klubs”. Tajā katru mēnesi  publicējam video, kurā sabiedrībā zināmas kultūras personības stāsta par grāmatām, kuras šobrīd lasa un iesaka izlasīt arī citiem. “Lasītāju kluba” galvenais mērķis ir labas literatūras popularizēšana, īpaši pievēršoties latviešu literatūras pērlēm – zināmām un piemirstām.

Inga Gaile, nezaudējot savai dzejai raksturīgo poētiski vijīgo un spraigo valodu, veikli pamanās sakausēt niansētus tēlu psiholoģiskos portretus, seksualitāti un jutekliskumu ar precīzi iezīmētu laikmeta fonu un tolaik Eiropā un ASV popularitāti ieguvušajām eigēnikas idejām tautas kvalitāšu uzlabošanai.

Stāstu krājums ar nepretenciozo nosaukumu “Stāsti” ir vēl viena Žoludes daiļrades šķautne, kas iezīmē atgriešanos pie reālistiskākas, lakoniskākas poētikas, turklāt vēl garstāsta žanrā. Grāmatā iekļauti septiņi stāsti, un, lai arī tie savstarpēji nav tiešā veidā saistīti, par krājuma kompozīcijas ietvaru izvēlēti trīs rakstniekiem un rakstnieku namiem veltītie stāsti “Ceļš”, “Putekļi” un “Nams”.

Sarunā piedalījās rakstnieks un publicists, romāna „18” autors Pauls Bankovskis, rakstnieks, romāna „Svina garša” autors Māris Bērziņš, rakstnieks un literatūrkritiķis, romāna „Vārdiem nebija vietas” autors Guntis Berelis, izdevniecības „Dienas Grāmata” vadītāja Dace Sparāne-Freimane, sērijas zinātniskais redaktors Vents Zvaigzne, vēsturnieks Kaspars Zellis un filologs, literatūras un kultūras žurnāla „SANS” galvenais redaktors Arturs Skutelis. Sarunu vadīja RMM kultūras pasākumu organizators un „Lasītāju kluba” veidotājs Aivars Madris.

„Pieaugušie” ir grāmata par pēcsajūtām – par to, kas notiek dvēselē pēc ballītes ar draugiem, pēc nopietnām attiecībām un patiesas mīlestības, pēc slimības pārciešanas, arīdzan pēc visas nācijas ekonomiskā un garīgā sabrukuma. Tā ir dzeja par lēnu un skumju apvītu atgūšanos, par mēģinājumiem atgūt reiz tik kaismīgi izdzīvotās sajūtas, un vienlaikus tai cauri vijas nolemtības un neizbēgamības tēma, kas pieteikta jau pirmajā dzejolī „Labvakar, mūsu mazo draudziņ!”, ko droši var uztvert par visa krājuma kredo.

Man ir sajūta, ka Elīnas Bākules-Veiras debijas grāmatu „Zilonis okeāns” vispateicīgāk būtu uztvert kā aicinājumu piedalīties savdabīgā spēlē ar lasīšanas un teksta uztveres pieredzi. Laiku pa laikam sevi piesaka kāds autors, kurš zināmā mērā tiecas pārbaudīt lasītāja izturības un iecietības robežas, ar saviem poētiskajiem eksperimentiem uzdodot jautājumu „vai tā ir dzeja?”, kam neizbēgami seko „kas vispār ir dzeja?”.