Muzeja rekonstrukcijas laikā “Lasītāju klubs” darbojas tikai interneta vidē, un tā galvenais mērķis ir labas literatūras popularizēšana, īpaši pievēršoties latviešu literatūras pērlēm – zināmām un piemirstām. Katru mēnesi RMM mājaslapā notiek diskusija par kādu aktuālu un, mūsuprāt, būtisku latviešu dzejas vai prozas darbu.

Man ir sajūta, ka Elīnas Bākules-Veiras debijas grāmatu „Zilonis okeāns” vispateicīgāk būtu uztvert kā aicinājumu piedalīties savdabīgā spēlē ar lasīšanas un teksta uztveres pieredzi. Laiku pa laikam sevi piesaka kāds autors, kurš zināmā mērā tiecas pārbaudīt lasītāja izturības un iecietības robežas, ar saviem poētiskajiem eksperimentiem uzdodot jautājumu „vai tā ir dzeja?”, kam neizbēgami seko „kas vispār ir dzeja?”.

Gunta Bereļa romāna „Vārdiem nebija vietas” uzskatāmākās vērtības – un tās atklājas jau pirmajās pārdesmit lappusēs – neapšaubāmi ir rakstnieka kontrole pār vēsturiskajām detaļām (ne tikai faktoloģiskām, bet arī valodiskām) un drosmīgais solis par galveno varoni izvēlēties „gara kroplības un ļaunuma banalitāti” (Gundega Repše).

Dainas Tabūnas debijas stāstu krājums gan sava nosaukuma, gan struktūras un izteiksmes dēļ aicina lasītāju grāmatai piedēvēt tādas pazīmes kā „ticamība” un „atklātums”, no kurām pirmā cieši saistīta ar reālistisku prozas valodu, bet otrā – ar noteiktu, visnotaļ humānistisku pozīciju – rakstot paturēt prātā vajadzību pēc autentiska vēstījuma.