"Citu valstu himnās mēs bieži redzam, ka tur ir runa par dinastijām, cīņām, varoņteikām. Mums tā visa nav. Mūsu himna ir skaidra un dziļa savā vienkāršībā. Tā ir miermīlīga, cilvēcīga. Mēs esam ļoti demokrātiski – latvieši tikai vēlas mierīgi dzīvot savā vietā, savā zemē – tagad jau valstī, netraucēti no ārpuses. Mēs paši varam, protam un gribam veidot savu dzīvi, savu zemi, savu valsti. Laid mums tur laimē diet!", tā par valsts simbolu - himnu saka Latvijas Valsts prezidents Egils Levits.

Šogad aprit simts gadi, kopš Latvijas Satversmes sapulces sēdē, 7. jūnijā, dziesma - lūgšana „Dievs, svētī Latviju” tika apstiprināta valsts himnas statusā. Lai atzīmētu nozīmīgo notikumu un liktu aizdomāties par himnas nozīmi katra dzīvē, Rakstniecības un mūzikas muzejs veido izstādi “Latvijas valsts himnai - 100. Valsts pirmā flīģeļa stāsts”. Tās atklāšana Muzeju krātuvju kompleksa RMM izstāžu zālē, Pulka ielā 8, tiek plānota 2020. gada septembrī.

Liepājniekam Agrim Engelmanim (1936 - 2011) viņa radošā darba oāze bija viņa lauku mājas „Ausekļi”. Senatnīgās ēkas un apkārtni viņš saglabājis sākotnējā dabiskā veidolā, māju iekārtojis ar senām mēbelēm, stādījumus ap ēkām iekopis nevis kā kultivētu dārzu, bet kā dabā brīvi augošus kokus un krūmus. Viņa iedvesmas avots „Ausekļos” bija mežs: tur viņš regulāri staigāja pa zināmā takām, tā „izstaigājot” daudzus skaņdarbus.

1981. gadā par otrās dzejoļu grāmatas "Rīgas iedzimtais" honorāru nopircis savas lauku mājas. Kad strādājis, ņēmis atvaļinājumu augustā, jo šajā mēnesī viņam rakstīšana veicoties vislabāk. Dzejnieks raksta pēcpusdienā, kad galva visskaidrākā, viņa darbistaba ir guļamistaba.

Dzejniece Austra Skujiņa (1909 -1932) bija spītīgas dabas un reti kurā cilvēkā ieklausījās. Vienīgais, kura padomus A. Skujiņa ņēma vērā, bija viņas draugs un domubiedrs Aleksandrs Čaks, kurš viņai mācīja mīlēt vientulību un strādāt

Alfrēds Kalniņš (pilnā vārdā Alfrēds Bruno Jānis Kalniņš, 1879 - 1951), operas “Baņuta”, solodziesmas “Brīnos es” un daudzu citu šedevru autors, pie vientulības bija radināts jau kopš bērnības. Būdams turīgu vecāku vienīgais dēls, viņš tika īpaši lolots un reti uzturējās citu bērnu sabiedrībā. Mūža turpmākajā gaitā tas nekļuva par šķērsli rosīgam sabiedriskajam darbam, tomēr radošajā procesā vientulība bija nepieciešama arvien.

Dzejnieks Māris Čaklais (1940 - 2003) patvērumu rakstīšanai arī meklējis prom no pilsētas burzmas, tulkotājas Maijas Augstkalnas lauku mājās "Ilzēni", Vecpiebalgas novadā. Tā gan nebija gluži fiziska norobežošanās, jo turpat netālu bija gan Ieva Čaklā, gan mājas saimniece, ar kurām ik pēc brīža Māris aktīvi komunicēja.

Jānis Mediņš ienesa latviešu mūzikā vēlā romantisma krāšņumu, smeldzi un impresionisma zaigojošo kolorītu. Mūzikas kritika dēvēja Mediņu par „jauno latviešu Vāgneru" un cildināja viņa krāšņo orķestri un melodiju bagātību. Viņa mūzikā nekas nav mākslīgi radīts, sagudrots, bet tās pamatā ir dzīva intuīcija un patiess radīšanas prieks.

Cik dažādas ir vietas, kur mākslinieki patveras, lai nodotos radošajam procesam, tik dažādi ir skatījumi uz tām. Kad komponists Imants Kalniņš 1975. gadā sāk dzīvot savā nesen nopirktajā mājā Paulēnu kalnā Vecpiebalgā, sākotnēji tā viņa ieskatā ir trimda.